Valmieras lepnums. Treneris, kurš nekliedz…

Raitis
Ravinskis Valmierā ir leģendārs un cienīts vieglatlētikas treneris. Viņš
mācījis vieglatlētikas disciplīnu pamatus puišeļiem, kuri šobrīd ir pazīstami
aktieri, pašvaldības deputāti, arī dažam tiesnesim un uzņēmējam. Bijis pirmais
treneris olimpietim Jānim Karlivānam un vēl daudziem citiem sportistiem.

Teicams
dambretists un pionieris

Kad Raitis
Ravinskis man stāsta, kā Valmierā sameklēt Bērzu ielu, pie sevis nosmejos, ka
pat dzīvesvietu viņš izvēlējies pie stadiona… Durvis ver trenera dzīvesbiedre
Līga Dzene, kura vienlaikus ir viņa priekšniece – Valmieras Bērnu sporta skolas
direktore. Līga trenē bērnus līdz 13 gadiem, par ko Raitis uzreiz nosmej, ka
maziem bērniem nepatīkot veci veči, tāpēc viņš trenējot skolēnus, sākot no 14
gadiem.

Dzimtās vietas
Raitim Ravinskim ir Alūksnes rajonā. Mācoties Gaujienas vidusskolā, sācis
sportot, īpaši paticis volejbols un dambrete. „Mani kaimiņi bija meistarkandidāti dambretē Gunārs Meisters un
Māris Zvejnieks. Gaujienas vidusskolai komandas interesēs trūka spēlētāja pie
trešā galdiņa, izvēlējās mani," par savām daudzpusīgajām interesēm stāsta
treneris. „Viņi bija
vidusskolnieki, es mācījos piektajā klasē, bet dambreti jau spēlēju pirmās
sporta klases līmenī, par
ko paldies Kornēlijai Apšukrūmai. Man patika arī futbols un slēpošana,
piedalījos vieglatlētikas sacensībās un bez tā visa arī labi mācījos – beidzot
astoto klasi aizbraucu uz Vissavienības pionieru nometni Arteks, kur
parasti nokļuva tikai viens – vislabākais skolas pionieris."

Izrāviens
līdz daudzcīņai

Tā kā Raita
tēvs mainīja darbavietu, tad visa ģimene pārcēlās uz Raunu un sportiskais puika
sāka mācīties Raunas astoņgadīgajā skolā. „Mūsu kolas komanda izcīnīja otro vietu Latvijā volejbolā, sāku saņemt
pirmās rajona godalgas vieglatlētikā. Pēc astoņgadīgās skolas pārgāju uz Cēsu
1. vidusskolu, kurā fizkultūras skolotāji Helēna Zvejniece un Arvīds
Treimanis prata bērnos radīt lielu interesei par sportu. Mani aizsūtīja uz
sporta skolu pie trenera Elmāra Ozola, līdz ar to kopš desmitās klases man
sākās vieglatlētikas treniņi." Raitis nosaka, ka laikam jau viņam piemitis
talants, jo bez lielas trenēšanās izdevies sasniegt labus rezultātus un jau
pirmajā gadā iekļuvis Latvijas jauniešu izlasē. Viņam padevušās visas
disciplīnas, bet izlasē iekļuvis kā kārtslēcējs. Vēl tad, kad mācījies Raunas
pamatskolā, bez treneru palīdzības spējis pārlēkt 3,20 m, tālumā lēcis 5,50 m.

„Man gan
jāatzīstas, ka nebiju Elmāram tas labākais un cītīgākais audzēknis," paškritiski
stāsta Raitis. „Esmu pateicīgs
trenerim, ka viņš ievēroja manas vispusīgās spējas un ieteica trenēties
daudzcīņā. Braucu uz treniņiem trīs vai četras reizes nedēļā, tik cītīgs nemaz nebiju.
Elmārs pat nāca uz skolu, runāja, citreiz zvanīja, jo bija problēmas ar manu
centību – reizēm negāju uz treniņiem. Man viegli viss nāca, un tāpēc tik
vieglprātīgi to uztvēru." Raita pirmais treneris Elmārs Ozols, kurš vēl tagad
strādā Cēsu Bērnu sporta skolā par vieglatlētikas treneri, tam nepiekrīt un
saka, ka patiesībā Raitis esot bijis labs un apzinīgs puisis, vienīgi problēmas
radījusi tālā braukāšana uz mājām Raunā. „Viņš
bija Cēsu rajona čempions kārtslēkšanā, jo četri metri tajos laikos bija augsts
rezultāts, un Raitis to pārlēca." Elmārs Ozols slavē Raiti arī kā treneri, ar
kuru ir patīkami visus šos gadus sadarboties, esot blakus rajonos.

11. klasē Raitis
Ravinskis bija Latvijas izlases dalībnieks daudzcīņā, sīvi cīnījās ar
konkurentu Jāni Potašnieku. „Mana
augstākā virsotne bija piedalīšanās tolaik lepnākajās PSRS jauniešu sacensībās –
Vissavienības skolēnu spartakiādē Armēnijas pilsētā Ļeņinakanā, kur daudzcīņā
ieguvu 6. vietu, bet no Latvijas biju labākais."

Kopā ar
olimpiešiem

Loģisks
turpinājums Raita karjerai bija toreizējais fizkultūras institūts. „Pēc veiksmīgā starta Ļeņinakanā mani bija
ievērojis treneris Imants Liepiņš," par studiju sākumu stāsta Raitis Ravinskis.
„Tā nokļuvu elitē un trenējos
kopā ar olimpiešiem Juri Silovu, Helēnu Ringu, kā arī ar valmierietēm Rutu
Škēpu (Bukbārdi), Lilitu Mūkinu un daudziem citiem vadošajiem vieglatlētiem.
Kopumā šādā sporta vidē pavadīju četrus gadus. 1973. gadā kļuvu par Latvijas
čempionu desmitcīņā, savukārt Maskavā biju piecpadsmitais Vissavienības sporta
spēlēs. Varbūt vajadzēja trenēties vēl nopietnāk, tad būtu bijuši labāki
rezultāti. Katrā ziņā šogad Latvijas čempionātā daudzcīņā Valmierā sportistiem
bija vājāki rezultāti nekā mani toreizējie. 100 m skrēju apmēram 11 sekundēs,
tālumā lēcu 6,8 – 7 m, augstlēkšanā 1,90 m, lodi grūdu 13 m, 400 m skrēju aptuveni
50 sekundēs, disku metu 42 m, ar kārti lēcu 4,20 m, šķēpu metu 53 m, 1500 m
skrēju ļoti labi – 4:20 minūtēs."

„Darbā mani
norīkoja uz Jelgavu, un sports man palika tikai amatieru līmenī. Tad kaut kā
sanāca tā, ka satikos ar Kārli Greiškalnu, kurš bija Valmieras sporta biedrības
Vārpa priekšsēdētājs. 1972. gadā viņš izveidoja Vārpas sporta
skolu, kurai vajadzēja trenerus," atceras Ravinskis. Savukārt pats Kārlis
Greiškalns stāsta, ka Raiti Ravinski ievērojis, kad viņš vēl bijis skolnieks,
jo Greiškalns strādājis par skolotāju Vecpiebalgā. „Viņš bija Cēsu sporta dzīvē pamanāms puisis,"
tagadējo treneri slavē Greiškalns. „Sameklēju
viņu Jelgavā un teicu, lai nāk tuvāk pie savējiem uz Valmieru. Uz Vārpas
sporta skolu atvilināju arī Uldi Dzeni, kurš bija Vecpiebalgas puisis. Raitis
ir viens no retajiem treneriem, kuram ir ļoti laba atmiņa, viņš atceras savu
audzēkņu startus, rezultātus. Viņam raksturīgas pārliecinošas treniņu metodes,
jo Raitis ir gan labs psihologs, gan metodiķis. Viņš prot ar audzēkņiem runāt,
vienoties, ka tagad ir tāds rezultāts, pēc pusgada būs tāds, pēc gada tāds, ja tikai
pie tā piestrādās. Audzēkņi viņam tic. Viņš labi redz, kurp sportists jāvirza,"
vērtē Kārlis Greiškalns.

Līdz
kartupeļiem

Tā 1976. gadā
Raitis Ravinskis sāka strādāt Valmierā Vārpas sporta skolā par
vieglatlētikas treneri. „Rudenī
sāku meklēt bērnus, gāju pa skolām, runāju. Valmieras rajona sporta komitejas
vadītājs Ēriks Roštoks 70. gados izdomāja, ka jāceļ ziemas sporta bāze – manēža
pie Valmieras 11 varoņu komjauniešu vidusskolas, tad mums uzradās lieliski
treniņu apstākļi, notika daudz sacensību. Vienu gadu man bija pat 82 bērni,
kuri nāca uz treniņiem.

Tolaik mani
labākie audzēkņi bija Juris Fjodorovs un Vilnis Priedītis, bijušā Tapeks
šefs." Kāds viņš bija? „Priedītis
bija ļoti uzņēmīgs un centīgs, kaut viņam dabiskās dotības nebija tik lielas.
Sports viņam vēl arvien tuvs, piemēram, Priedītis ir atjaunotā Valmieras
maratona idejas autors."

Vaicāts par
treneri, uzņēmējs Vilnis Priedītis atplaukst un saka: „O, cepuri nost! Bez viņa es nebūtu tik augstus
rezultātus sasniedzis garajās distancēs. Skrēju 1500 m un 2000, 3000 metrus ar
kavēkļiem, pateicoties viņam startēju arī Latvijas izlasē. Raitis bija stingrs,
bet saprotošs, ar lielu atdevi. Viņš prata mūs motivēt, izcelt panākumus, kopā
priecāties, analizēt neveiksmes. Nekad nav uzkliedzis, un vispār neesmu
dzirdējis, ka viņš uz kādu bļautu, kā to dara citi treneri."

Tolaik pie
Ravinska trenējās pašreizējais Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas
priekšsēdētājs Ervīns Kušķis, sportisti Ginta Grunte un Didzis Liepiņš. „Abi ar Uldi Dzeni salikām savus labākos
audzēkņus kopā, un Valmieras vieglatlētu komandas regulāri bija pirmajā
sešiniekā. Neviens rajons nav tik daudzas reizes uzvarējis laikraksta Cīņa
kausu izcīņas sacensībās," lepojas Raitis Ravinskis. „Tam sekoja laiks pēc 1990. gada, kad treneriem
nebija uzdevums sasniegt rezultātus, kļuva tik neinteresanti, ka es pat
iegādājos zemi un sāku audzēt kartupeļus. Pats braucu uz Rīgu un tirgoju. Trīs
gadus es to darīju un pirmo mašīnu nopirku par kartupeļu naudu."

Rencēnu
olimpietis

Azartisks
periods Raita Ravinska dzīvē sākās, pateicoties Rencēnu kolhoza vadītājam
Viesturam Karlivānam, kurš ir bijušais vieglatlēts. Karlivānam bija trīs puikas,
un viņš gribēja tos izaudzināt par sportistiem. „Galvenais darbs bija ar 1982. gadā dzimušo Jāni Karlivānu. Vairākus
gadus braukāju uz Rencēniem, citreiz Jānis brauca trenēties arī uz Valmieru,"
par to, kā viņa rokās nonāca nākamais izcilais daudzcīņnieks, stāsta Raitis. „Tika nodibināts arī sporta klubs Rencēni,
kurā darbojās vairāki labi bērni, un tas man bija interesanti. Rencēnu klubs
bija pirmajās vietās dažādās Latvijas sacensībās. Sākās arī citas interesantas
aktivitātes, piemēram, 1993. gadā pēc Kārļa Greiškalna iniciatīvas sākām
organizēt Trīszvaigžņu spēles Valmierā. Toreiz tika atklāts jaunais stadions.
Tas mani arī uzjundīja azartu."

Jānim
Karlivānam padevās daudzas disciplīnas, un treneris pamanīja, ka vislielākās
potences ir daudzcīņā, bet daudzcīņu Valmierā nevarēja uztrenēt, jo beidza
eksistēt piepūšamā manēža, līdz ar to nevarēja nodrošināt treniņu apstākļus
ziemā. Jānim bija tikai viena iespēja – pēc 9. klases pāriet mācīties uz
Murjāņu sporta internātskolu.

Šobrīd Jānim
Karlivānam pieder Latvijas rekords daudzcīņā, viņš ir startējis Atēnu un
Pekinas olimpiskajās spēlēs. Kad vaicāju par treneri pašam sportistam, Jānis
Karlivāns uzreiz saka, ka ir patiesi pateicīgs savam pirmajam trenerim, jo
vieglatlētikas stadionā viņi sastapās, kad Jānim bija tikai astoņi gadi. „Pirmais treneris ir ļoti svarīgs, jo, ja
pamati nav ielikti pareizi, piemēram, kā pareizi jāskrien, kā pareizi jālec,
tad vēlāk ir grūti kaut ko labot," norāda Latvijas labākais daudzcīņnieks. „Ravinskis bija atsaucīgs, daudz stāstīja, ko
un kā darīt, kas jālabo. Septiņus gadus mēs strādājām kopā. Ļoti labs
treneris."

Treneris tika
Latvijā augstu vērtēts, par to liecina arī tas, ka trīs gadus Raitis Ravinskis
trenēja Latvijas vieglatlētu jaunatnes izlasi.

Grūtā
vieglatlētika

„Pašlaik
turpinu strādāt Valmieras sporta skolā, kur esam sešu sporta veidu treneri.
Patīkami strādāt kopā ar jaunajiem vieglatlētu kolēģiem Baibu Kaufmani, Armandu
Kalniņu un Pēteri Karlivānu, bet jāsaka, ka to labo audzēkņu vieglatlētikā ir
arvien mazāk un mazāk," ar nožēlu secina treneris. Kāpēc? „Pirmkārt, vispār bērnu ir mazāk. Piemēram,
Viestura vidusskolā agrāk bija četras paralēlās klases, bet tagad ir tikai
divas. Otrkātr, ļoti attīstījusies bērnu interešu izglītības sistēma. Kādu
tikai sporta veidu tagad nav! Valmierā vispopulārākais ir florbols, un visās
skolās ir florbola pulciņi, pateicoties pilsētas vadības atbalstam. Ja es ieeju
ceturtajā, piektajā klasē un lūkojos bērnus, kuri varētu trenēties, tad nav ko
ņemt, jo visi ir iesaistīti citās nodarbībās un pulciņos. Vieglatlētika nav
tas, kas bērnus pievilina, tā ir neinteresanta, toties saista sporta spēles.
Florbola popularitātei Valmierā seko volejbols, tālāk basketbols un futbols,
daļēji hokejs."

Raitis
Ravinskis domā, ka pēc rotācijas principa vajadzētu iziet cauri vismaz sešiem
sporta veidiem un tad pateikt, piemēram, tev ir labas izredzes florbolā, tev
vieglatlētikā! Daudzi netrenējas tajā sporta veidā, kurā varētu sevi vislabāk
parādīt. „Paralēli strādāju ar
basketbolistu, futbolistu un florbolistu fizisko sagatavotību, jo vieglatlētika
ir pamatā visiem sporta veidiem, un redzu tur daudzus, kuri varētu būt labi
vieglatlēti, bet viņi ir izvēlējušies citu ceļu. Man jātrenē visi bērni, tādi,
kādi viņi uz sporta skolu atnāk. Ir gadi, kad esmu rakstījis klades, tad gadi,
kad to nedarīju un vadījos vairāk pēc savas trenera intuīcijas. Ja bērns ir
pārguris pēc skolas, tad ir vieglāks treniņš. Es jūtu katru sportistu. Reizēm
man patīk pagatavoties, pastudēju kaut ko jaunu, jo nevar visu laiku paļauties
uz veco bagāžu."

Raitis gan
nosmejas, ka tūlīt paliks bez algas, jo valsts noņēmusi finansējumu treneru
atalgojumam, vēl ir cerības, ka atstās 35 % apmērā. Tagad viss atkarīgs no
pašvaldībām, bet Līgai kā sporta skolas direktorei nemitīgi zvana bērnu vecāki,
visi grib zināt, vai treniņi turpināsies, kas notiks. Sporta skolā strādā 28 cilvēki, un
pašlaik nav itin nekādas skaidrības, kas ar viņiem notiks.

Trakā Valmieras
vasara

Viss jūnijs
Raitim Ravinskim pagājis gandrīz skriešus, jo katrā nedēļas nogalē Valmierā
notiek kādas nopietnas sacensības. „Skatos,
kā startē audzēkņi, un veicu tiesneša funkcijas," stāsta Raitis. Par tiesnesi viņš galvenokārt strādā sporta skolas un
Valmieras vieglatlētikas kluba organizētajās sacensībās. Tāpat Ravinski reizēm
uzaicina Latvijas Vieglatlētikas savienība uz savām sacensībām.

Līdz
pusjūlijam Valmierā nepārtraukti risinās sacensības. 3. un 4. jūlijā notiks
Valsts prezidenta balvas izcīņa vieglatlētikā. Prezidenta kauss norisināsies
piecpadsmito reizi, tā ir Valmieras ideja, un vienmēr klāt ir arī valsts
prezidents. 7. un 8. jūlijā paredzētas starptautiskās sacensības jauniešiem Valmieras spēles
2009 II kārta vieglatlētikā, kurās piedalīsies pārstāvji no Somijas,
Norvēģijas, Itālijas un Baltijas valstīm – tās bērniem ir vispatīkamākās
sacensības, kas tiek rīkotas jauniešiem no 10 līdz 18 gadu vecumam.

Ravinskis
norāda, ka sportistu audzināšanā milzu loma ir sporta bāzēm un Valmierā ir
radīti fantastiski apstākļi sporta spēlēm. Pārgaujas pamatskolā trīs sporta
zāles, Vidzemes Olimpiskajā centrā trīs sporta zāles, jaunajā Valmieras
pamatskolā būs sporta zāles, bet vieglatlētikai vasarā ir mūsu lieliskais
Daliņa stadions, ziemā diemžēl varam skriet zem tribīnēm, tas arī viss.
Lēkšanu, mešanu, izturības skrējienus ziemā nav iespējams profesionāli trenēt.
Tuvākās manēžas ir Limbažos un Valgā, kurp šad un tad dodas trenēties Valmieras
vieglatlēti. Raitis Ravinskis uzskata, ka Valmieras vieglatlēti būtu pelnījuši
vieglatlētikas halli.

TOP 12 plus
aktieri

Raitis
Ravinskis ir bijis pirmais treneris tik daudziem vieglatlētiem un neskaitāmu
profesiju pārstāvjiem, ka apjūk, kad prasu nosaukt kādus desmit. Viņš piedāvā
savu TOP 12: „Visu laiku mani
labākie audzēkņi ir Danute Ceika, Evija Draiska, Natālija Žarčenko, Laine Teko,
Aija Rozentāle, Ginta Grunte, Jānis Karlivāns, Ervīns Kušķis, Juris Fjodorovs,
Vilnis Priedītis, Arnis Rumbenieks, Guntis Roziņš. Natālija Zarčenko.
Ceika un Zarčenko ir beigušas augstskolu un dzīvo Amerikā, ar labiem
rezultātiem startē augstskolu sacensībās. Vēl jāpiemin Sandis Sabājevs – viens
no vadošajiem sprinteriem, kurš pārnāca pie manis pēc Ulda Dzeņa nāves. Mani
puikas ir aktieri Normunds Bērzs un Ģirts Ķesteris. Ķesteris bija augstlēcējs,
un, ja pareizi atceros, tad viņa personīgais rekords bija 1,96 m, viņš ir dabūjis
godalgotas vietas Latvijas jaunatnes sacensībās. Ķesteris bija tāds pats kā es
savulaik, nāca tikai uz diviem treniņiem nedēļā, bet bija talantīgs."

Līga atnes ar
audzēkņu roku aprakstītu lielu lapu, kurā zēni un meitenes sarakstījuši un
trenerim uzdāvinājuši savas apņemšanās. Ķesteris tajā apsola: „Mazāk gāzt latiņu un pārvarēt divu metru
augstumu." Normunds Bērzs labi skrējis 400 un 800 metrus. Ravinskis turpina: „Valmieras pilsētas domes jaunajam sastāvam
pievienojušies divi mani audzēkņi Guntars Galvanovskis un Romāns Naudiņš,
iespējams, viņi būs tie deputāti, kuri aizstāvēs sportu." Trenerim gadījies arī
tā, ka viņš pat nav īsti pievērsis uzmanību kādam audzēknim, nekā izcila nav,
un tad sākas pārsteigumi… Tāds bijis Latvijas jaunatnes čempions Madis
Svincovs, kurš vinnēja 1000 metru skrējienā. „Ja man kāds pirms diviem gadiem teiktu, ka kaut kas tāds notiks,
es tam neticētu. Trenējās tāpat kā visi citi, bet tāds progress. Reizēm tieši tie
ir paši labākie sportisti, kuri sākumā nav devuši ne mazākās cerības. Ir arī
tā, ka talantīgi sportisti pārtrauc trenēties, un viss. Rūta Eglīte izcīnīja 9.
vietu Eiropas jaunatnes olimpiādē, pirms tam labi startēja pasaules čempionātā,
bet vairs netrenējas."

Pienākumi
un apsēstības

Raitis
Ravinskis ir Valmieras vieglatlētikas kluba prezidents. Klubs tika izveidots
1992. gadā, tajā apvienoti sportisti, sākot no 16 gadu vecuma, kad jaunietis
var sākt startēt pieaugušo sacensībās. Aptuveni simts sportisti ir tā paspārnē,
un viņi startē visās Latvijas pieaugušo sacensībās. Bez bērniem Ravinskis trenē
divus invalīdus Armandu Gūtmani un Artjomu Bešedovu. Gūtmanim ir kustību
traucējumi, bet viņš ir sestais labākais tāllēcējs Eiropā. Bešedovs ir viens no
vadošajiem Latvijas invalīdu sprinteriem. Tikko startēja Lietuvā, kur
starptautiskajās sacensībās 200 metru skrējienā izcīnīja pirmo vietu, bet 100 m
skrējienā palika otrais. Viņa mērķis ir startēt Londonas paralimpiskajās
spēlēs.

Vai treneris
pats kustas? „Jā un nē," saka
Raitis. „Es cīnos svaru zālē,
mēģinu uzspiest savu svaru, kas nu jau sasniedzis 100 kilogramus – reizēm varu,
reizēm ne. Vēl piedalos veterānu mačos, lai citiem sastādītu kompāniju, tur
metu disku un grūžu lodi. Kad man paliks 60 gadi, tad es vairāk sākšu sportot
un vairāk uzmanību pievērsīšu sev," sola Ravinskis.

„Pajautā par
viņa vaļasprieku," mudina sieva, „tas
paralizē visu mājas dzīvi." „Vasarā
es salasu tik daudz sēnes, ka tās krājas un krājas. Tās sēņu burciņas nav
izēdamas un ir gandrīz simtiem," paralizējošo situāciju raksturo Raitis. „Sēņošana man ir ne tikai vaļasprieks, bet kaut
kāda apsēstība, savulaik vēžoju ar tādu pašu apsēstību, noķerdams gadā 3000
vēžu. Pagājušajā gadā nopirku makšķeri, bet nav izmantota. O, nē, vienu reizi
iemesta Melnsilā pie Rojas."

Iveta DAINE

Raitis
Ravinskis

vieglatlētikas
treneris

Dzimis: 1951. gada 17. martā Apē

Izglītība: augstākā pedagoģiskā, LVFKI
(1973.)

Darbavieta: Valmieras sporta skola,
vieglatlētikas treneris

Sabiedriskais
darbs: Valmieras vieglatlētikas
kluba valdes priekšsēdētājs

Sasniegumi
sportā: Latvijas
čempions desmitcīņā (1973.)

Ģimenes
stāvoklis: precējies,
sieva Valmieras BSK direktore Līga Dzene, audžumeita Inga Dzene

Vaļasprieki:
sēņošana,
makšķerēšana, ogošana