Viena apļa maģija

Ko nozīmē septiņas simtdaļas, ja esi skrējusi
gandrīz minūti? Mūsu ātrākajai 400 metru barjeristei Ievai Zundai tieši šā
zibsņa pietrūkst līdz olimpiskajai ceļazīmei, kuras pēc 16. jūlija izsniegs ar
īpašu LOK prezidenta atļauju.- Vai pieļauj, ka olimpiskās spēles var notikt
bez tevis?– Tā es nedomāju, bet
sportā ir jābūt mērķim. Neesmu profesionāle, kura ar sportu pelna sev iztiku.
Man skriešana ir sevis apliecināšanas veids, un es nezinu, kas individuālo
sporta veidu pārstāvim var būt lielāks notikums par olimpiādi? Labi, neviens no
manis negaida medaļu, pat ļoti augstu vietu ne, bet, ja zinu, ka uz visas šīs
zemītes nav nemaz tik daudz to, kas spēj izpildīt nepavisam ne zemās
kvalifikācijas prasības, tas ceļ pašapziņu un zināmā mērā ir tava ceļa sportā
apliecinājums.– Tu jau reiz startēji piecu apļu zīmē, tad it
kā pameti skrejceļu. Kāpēc nolēmi atgriezties?– Kad Amerikā beidzu
maģistrantūru biznesa vadībā un atgriezos Latvijā, man piedāvāja darbu Latvenergo, kur bija laba alga, plānotas
darba stundas. Likās, ka savu esmu noskrējusi. Bet tad, lai cik banāli tas
skanētu, sākās mocības. Sākumā pat tīri fiziskas – sāpēja muskuļi, pakrūtē
kaut kas kņudināja. Un es sapratu, ka organisms prasa to, ar ko es biju
nodarbojusies gadus divdesmit. Palēnām atsāku treniņus, pat nedomādama par
augstiem mērķiem, un satraukums kā ar roku atņemts. Sapratu arī, ka tāda
silta elektriķes vietiņa tomēr nav paredzēta man – gribējās likt lietā
Amerikā gūtās zināšanas un darboties arī ārpus stingri reglamentētiem darba
pienākumiem. Kopā ar vieglatlētu Viktoru Lāci un manu brāli Ēvaldu nodibinājām
firmu, kas tirgo spāņu zīmola Amichi
apģērbus. Mums ir veikals Dominā, un,
liekot roku uz sirds, varu apliecināt, ka neviena diena nav līdzīga otrai.
Galvā raisās idejas, plāni, kas prasa risku, bieži vien arī pareģes spējas, jo pats
ziniet, cik stabila un prognozējama ir mūsu dzīve. Bet man patīk…

– Kā to var apvienot ar sportu profesionālā
līmenī, jo ik pa brīdim tu startē te ASV, te Grieķijā, te Itālijā un Valmierā?

– Man ir labi darba
partneri, kuri piesedz (smejas). Bez viņu palīdzības pat tīri materiāli
nevarētu nodarboties ar sportu tādā līmenī, jo nelielu naudas pabalstu es
saņemu no Vieglatlētu savienības (vienai treniņnometnei), palīdz arī mans
dzimtais Tukums. Paldies arī firmai Adidas,
kas rūpējas par manu sportisko apģērbu. Tas arī viss, par pārējo jāgādā pašai.

Jā, komercmačos es
nedaudz nopelnu, taču tas nesedz izdevumus. Saprotu, ka profesionālajā sportā
ar amatieres iespējām daudz ko neizdarīsi, tāpēc īpašs prieks ir par katru
uzvaru, pat katru augstu vietu. Iespējams, ja sevi būtu ziedojusi tikai
sportam, skrietu ātrāk, bet esmu izvēlējus tādu ceļu.

– Kas tevi trenē?

– Plānus raksta mans
treneris no Amerikas laikiem – bahamietis Sterlings Moss. Tos ievēroju un
cenšos izpildīt, jo viņš lieliski zina manas iespējas. Starp citu, kad sāku
mācīties Amerikā, sākumā man īstu treneru nebija. Jutos pat tik lieka, ka pēc
pusgada atbraucu mājās. Tad atgriezos un sastapos ar Sterlingu – viņš nāca
īstajā brīdī, jo likās, ka Amerikā tikai mācīšos un skriešu vairāk pienākuma
pēc (tie pāris mači universitātei), jo biju pilnīgi savā vaļā. Starp citu,
Sterlings bija arī Latvijā. Mūsu sadarbība vainagojās ar startu Atēnu
olimpiskajās spēlēs.

Latvijā mani, kā es
saku, pieskata Viktors Lācis (Latvijas rekordists 400 metru barjerās). Viņam
esmu sevišķi pateicīga par fiziskās sagatavotības treniņiem. Lacim ir liela
pieredze šajā jomā, jo viņš trenē futbolistus un basketbolistus. Vēlāk
stadionos pievienojos valsts galvenā trenera Edvīna Krūma (arī bijušais
barjerists) komandai. Kaut arī neesmu viņa treniņgrupā, viņš mani prom nedzen, arī
viņam esmu ļoti pateicīga par palīdzību.

Kopumā varu teikt, ka
trenējos diezgan patstāvīgi. Sava loma noteikti ir tam, ka daudz kas palicis
prātā no darba metodēm ar maniem pirmajiem treneriem – tukumnieku Aldi
Čākuru, vēlāk – Imantu Kukliču. Žēl, ka Kukličs aizgāja no sporta. Ilgajos
sportošanas gados pieredze man ir un mērķis arī.

– Ja runājam par olimpisko kvalifikācijas
normu, to nieka simtdaļu trūkums bija pirmajos startos pavasarī, sezonas gaitā tā
arī neiznāk ieskrieties?

– Varbūt tas nedaudz
iemidzināja – ja reiz jau pavasarī tik ātri iet, tad jau būs, bet nomocījos
ar Ahilleja cīpslas iekaisumu. Kad to jau biju saārstējusi, saslimu ar angīnu.
Protams, normālā dzīvē tas nekas nebūtu – izslimo un viss atkal kārtībā.
Sportā, kur organisms strādā ar maksimālo slodzi, katra tāda savārgšana tevi
atsviež atpakaļ, vajadzīgs laiks, lai atkal tiktu vismaz tur, kur biji. Pēc
slimības pamazām atgūstu spēkus, tikko Eiropas kausos gludos 400 metrus skrēju
vēl ar aukstiem sviedriem (Ieva uzvarēja), bet pirms nepilnas nedēļas Ventspilī
jau jutos daudz labāk un arī skrējiens bija ātrāks.

Saprotu, ka laika
palicis maz, tāpēc cenšos izmantot katru iespēju startēt.

– Tuvāk normai tu esi apļa barjerotajā
distancē, bet arī gludajā pietrūkst pavisam maz. Uz ko liksi uzsvaru?

– Uz barjerām. Tās
man kaut kā tuvāk. Gludais skrējiens liekas garlaicīgs. Barjerās katrs šķērslis
ir kā izaicinājums. Attālumu starp barjerām cenšos izskriet ar 15 soļiem, bet
tas ne vienmēr izdodas – liela nozīme ir vējam, laika apstākļiem. Kādreiz
barjerai pāri jālec arī ar otru kāju. Starp citu, to pašu reizēm dara arī
pasaules zvaigznes.

– Vai skrejceļa numuram ir kāda nozīme?

– Protams, man visnelabvēlīgākie
šķiet pirmais un astotais celiņš. Pa pirmo skrienot, ir jāuzmanās no stadiona
apmales, pa astoto – nu, neērti ir visiem skriet pa priekšu, jo nav, pēc
kā vadīties. Lai arī nekāda īpaša taktika viena apļa skrējienā nav, tomēr
labāk, ja tu kādu ķer, nevis visiem esi mērķis. Tātad kaut kur pa vidu.

– Kādi ir tavi tuvākie plāni?

– Pēc nedēļas uzsvaru
likšu uz Prezidenta balvu Valmierā, bet līdz tam mans menedžeris meklē vēl kādu
ārzemju startu. Tas nav tik vienkārši, jo daudzi tagad dara to pašu, ko es, –
izmanto pēdējā mirkļa piedāvājumus, un komercmačos jau vairāk par diviem
skrējieniem nav.

– Ko darīsi, ja olimpisko normu neizpildīsi?

– Par to es tagad
nedomāju. Es zinu, ka varu to izdarīt. Ja neveiksies, tad domāšu par to rīt…

Ieva Zunda

vieglatlēte

Dzimusi         1978. gada 20.
jūlijā Tukumā

Mācības        Tukuma 1. vidusskola,
Lūisa universitāte ASV, biznesa vadības maģistre

Augums, svars        1,67
m, 55 kg

Disciplīnas   400 m/b, 400 m

Personiskie rekordi           100
m – 12,1, 200 m – 24,72, 400 m – 52,32, 800 m – 2:02,9, 400 m/b –
55,59

Lielākie panākumi  olimpiskās
spēles 2004. gadā – 400 m/b – 23. vieta, pasaules čempionāts 2003.
gadā – 400 m/b – 22. vieta, Eiropas čempionāts U-20 1999. gadā –
400 m/b – 10. vieta, Latvijas čempione 15 reizes

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS