Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Visu mūžu savā baznīcā

Rodrigo Slaviņš
ar orientēšanās sportu nodarbojas jau 52 gadus, bet pirmo reizi par pasaules
čempionu viņš kļuva tikai pērn, kad Sidnejā uzvarēja World Master Games septiņdesmitgadnieku
grupā garajā distancē. Augusta sākumā viņš gatavojas šo titulu aizstāvēt, kas
būšot grūtāk nekā to izcīnīt. Tālajā Austrālijā Rodrigo Slaviņam vajadzēja
cīnīties ar 68 konkurentiem, bet startam šāgada pasaules čempionātā, kas notiks
Šveicē, jau pieteikušies vairāk nekā 270 orientieristu vecumā no 70 līdz 75
gadiem. Rodrigo drošina fakts, ka 2008. gadā Portugālē, ne mazākā konkurencē,
turklāt būdams vecākais iepriekšējā grupā, viņš spējis izcīnīt bronzas medaļu
sprintā.

 

 

Viņš ir dzīva
orientēšanās sporta vēsture, kas joprojām piedalās tās veidošanā. Ar kompasu un
karti rokās Rodrigo Slaviņš pirmo reizi startējis 1958. gadā – pēckara Latvijas
orientēšanās sporta pirmās sezonas otrajās sacensībās. Elites atlētu konkurencē
Slaviņa spožākais laiks bija sešdesmito gadu beigas un septiņdesmito sākums,
kad Rīgas Politehniskā institūta absolvents kļuva par trīskārtēju PSRS
čempionu. Jautāts par Latvijas zeltu skaitu, Rodrigo pašūpo galvu: „Latvijā tajā laikā par čempionu kļūt bija
gandrīz vai grūtāk, uz PSRS izlasi kandidēja kādi divdesmit mūsējie. Pamēģini
tādu baru niknu vīru uzvarēt!" Biežāk tas viņam izdevies ziemā, vasarā Rodrigo
ieguvis tikai vienu vai divus čempionu titulus, precīzi neatceroties. Katrā
ziņā nacionālā mērogā galvenā uzvara gūta 1967. gadā, pārspējot visus Latvijas
meistarsacīkstēs orientēšanās maratonā un vienlaikus kļūstot arī par sporta
meistaru.

Rodrigo tempu
sportā piebremzēja 1973. gadā Urālos gūtā trauma, tomēr līdz pat šai dienai
viņš nav izlaidis nevienu sezonu, nereti startējot pat četras līdz sešas reizes
nedēļā. Gandrīz 30 gadus Rodrigo Slaviņš bijis arī Latvijas Orientēšanās sporta
federācijas prezidents.

 

Rodrigo Slaviņš

Dzimis 1939. gadā
vienu stundu pēc pirmā aprīļa Ventspilī.

 

Statuss

Toreiz: Sporta tūrisma instruktors Tūrisma un
ekskursiju padomē.

Tagad: Aktīvs pensionārs.

 

Augums

176 cm.

 

Svars

Toreiz: 62-64 kg. Tagad: 72-74 kg.

 

Fiziskā
sagatavotība

Toreiz: 5000 m stadionā spēju noskriet mazliet ātrāk
par 17 minūtēm.

Tagad: Sirdspukstu skrējienā, veicot piecās minūtēs
kilometru, man gribas jautāt, kāpēc tik lēni mēs velkamies?

 

Ģimenes
stāvoklis

Toreiz: Precējies.

Tagad: Precējies vectētiņš.

 

Inventārs

Toreiz: Septiņdesmito gadu sākumā baltās tenisčībiņas
kājās vairs nevilkām, tad jau varēja dabūt skriešanai mežā daudz piemērotākās
kedas. Dažiem parādījās arī pirmās speciāli orientieristiem ražotās somu skrienamkurpes
ar pumpainu zoli – pumpenes. Savi cilvēki atradās gumijas rūpnīcā Sarkanais
kvadrāts
, kur tika noorganizēta šādu pumpainu zoļu izgatavošana. Tās paši
līmējām klāt kedām vai kādām citām čībām. Vēlāk Kauņā sāka ražot īpašus apavus
jaunajiem futbolistiem, ar mīkstāku purngalu, lai netraumē kājas.
Orientieristiem tajā laikā tās bija ļoti piemērotas krosenes.   

Kokvilnu nomainīja
neilons, kas nepiemirka un neķērās aiz katra mazākā zariņa. Reiz Taurkalnē
slapjā laikā manas garās bikses piemirka tik smagas, ka pusdistancē tās rāvu
nost, citādi konkurentam Gunāram Dukštem, kas no manis muka prom, netiku līdzi.   

Jau bija dabūjami
rūpnieciska ražojuma šķidruma kompasi uz plāksnītes. Planšetes ziemas orientēšanās
sacensībām gan taisījām paši. Lai dabūtu vieglo alumīniju un citus nemagnētiskus
materiālus, noderīgi bija sakari Rīgas radiorūpnīcā.

Tagad: Kurzemē jūras piekrastē pauguru grēdiņas sauc
par kangariem, bet zemienes starp tiem ir vigas. Pārstāvu orientēšanās klubu Viga
un sacensībās startēju tērpā, kas šūts no īpaša materiāla, kurš labi elpo –
laiž mitrumu un gaisu uz āru, tajā pašā laikā no slapjuma cenšoties ķermeni
pasargāt.   

Man ļoti nepatīk
nātres, tāpēc smejos, ka pavasarim man ir plānais neilons, bet vasarai,
kad nātres sazēlušas, – biezais. Lieku arī stilbu sargus. Orientēšanās tomēr ir
sacensības ļoti šķēršļotā apvidū.    

Skrienu ar Icebug
pirmā modeļa orientieristu kurpēm. Tās izgatavotas no īpašiem nepiemirkstošiem
materiāliem, un ūdens to svaru būtiski nepalielina. Uz pumpainās zoles mazās
nagliņas papildinātas ar vēl vienu pašā pēdas viducī – mežā varu droši lēkt uz
kritušiem kokiem, nebaidoties, ka noslīdēšu.    

Lietoju zviedru saujā
turamo kompasu Silva ar lupu, lai kartē varu saskatīt smalkumus, jo
redze vairs nav ideāla. Tāpēc biju spiests atteikties no mazajiem pirksta
kompasiem. Pērn Sidnejā krievu draugi uzdāvināja lielisku Maskavā ražotu,
Dienvidu puslodei piemērotu kompasu. To esmu apsolījis aizdot Alīdai Ābolai,
kura brauks uz pasaules čempionātu rogainingā, kas šogad notiks Jaunzēlandē.

 

Mērķi

Toreiz: Tajā laikā ļoti būtiskas bija sadzīviskas
problēmas. Liels un grūti sasniedzams mērķis bija dabūt dzīvokli Rīgā. To es
ieguvu tikai 1978. gadā. Toties izcilā vietā, netālu no Motormuzeja, devītajā
stāvā – ar skatu gan uz saullēktu, gan saulrietu. Turklāt katru dienu es
varu paskatīties uz savu baznīcu – mežu.   

Sportā lielais
mērķis bija kaut reizi piedalīties sacensībās Skandināvijā. Par Šveici pat
nebija vērts sapņot. Otra mana lielā mīlestība ir kalnos kāpšana. Piedalīties
orientēšanās sacensībās Alpos… Pirms trim gadiem sešas dienas skrēju slavenā
Materhorna apkaimē, brīvā pēcpusdienā arī pakāpos vienā tā plecā mazliet virs
trīs kilometru augstuma.    

Tagad: Ievest mežā divgadīgo mazdēlu Krišu. Viņš jau
apmeklējis Magnēta bērnudārzu. Turpināt uzturēt sevi labā formā un ar
savu līdzdalību atbalstīt visas tautas orientēšanās sacensības.

 

Vērtības

Nav mainījušās.
Godīgas spēles principi. Orientieristu saime, kuru vieno Latvijas daba.

 

Problēmu
risināšanas metodes

Ar neatlaidību. Ar
pilināšanu. Dari, dari, dari un sanāks.

 

Lielākā veiksme

Nevaru izcelt kādu
vienu notikumu, jo es vispār esmu veiksminieks. Tāda attieksme pret dzīvi sākās
dienā, kad, nokļuvu orientēšanās sportā. Tas notika 1958. gada oktobrī, kad pie
Babītes stacijas tika rīkotas pēckara laikos otrās orientēšanās sacensības un
mans klases biedrs Juris, ar kuru kopā bijām kļuvuši par RPI studentiem,
pamudināja – braucam! Toreiz daži pat iekūlās padomju armijas daļas teritorijā,
viņiem virsnieks uz kartes bija uzrakstījis rezolūciju – aizturēts uz tik un
tik minūtēm personības noskaidrošanai, lūdzu šo laiku rezultātā neieskaitīt!     

Orientēšanās sportā
veiksme noder, bet daudz būtiskāka ir pieredze, prasme pielāgoties niansēm
apvidū un kartē.

 

Lielākā
neveiksme

Toreiz: 1972. gada PSRS čempionāts pie Ļeņingradas.
Esmu jau noķēris divus igauņu līderus, vienu par sešām, otru par astoņām
minūtēm, bet man liekas, ka vēl par maz. Kāpinu ātrumu, bēgu prom,
kontrolpunkta meklēšanā kļūdos, un beigās igauņiem tiek pirmā un otrā vieta,
bet man – tikai astotā.

 

Tagad: Pirms pieciem gadiem pasaules veterānu
čempionātā Ziemeļitālijā esmu jau noķēris somu līderi un ar visu savu pieredzi
pieļauju elementāru orientēšanās kļūdu. Uzskatu, ka taisna dzeltenīga līnija
kartē ir poligrāfisks brāķis. Ar dzeltenu krāsu parasti apzīmē atklātas vietas.
Mežā tā bija plata stiga, kuru es neņēmu vērā, un līdz ar to visa mana
orientēšanās nojuka. Finišēju kāds sešdesmitais.

 

Dienas režīms

Toreiz: Dzīvoju Olainē. Katru rītu cēlos sešos,
minūtes piecpadsmit sevi fiziski iekustināju un braucu uz darbu Rīgā. Trenējos
vakaros pa Olaines purviem. Ziemās regulāri slēpoju. Septiņas reizes esmu
startējis Tartu maratonos. Daudz palīdzēja tas, ka studentu gados vieglatlētikā
trenējos pie Kārļa Liepiņa vidējo un garo distanču skriešanā, bet ziemās distanču
slēpošanā. Tur es uzdzinu savu fizisko kondīciju, kuru pēc tam noturēja
orientēšanās. Starp citu, Ventspilī es beidzu basketbola sporta skolu.

 

Tagad: Daru to, kas man patīk, un tad, kad man to
gribas darīt. Dīvainā kārtā tā gribēšana ir gandrīz nemitīga. Tajās dienās, kad
nav orientēšanās sacensību, tas Biķernieku piecītis turpat pie mājas ir tik
vilinošs, ka nevaru atturēties, un uzskrienu kādu aplīti. Mežs smaržo, putni
dzied… Feini.      

Otrdienās,
trešdienās, ceturtdienās Rīgas apkaimē ir Magnēti, kuri jānoskrien.
Nedēļas nogalēs parasti notiek kādas nopietnākas sacensības. Magnēts jau
zināmā mērā ir treniņš, tajā es tik ļoti necenšos pārspēt konkurentus, bet
skrienu, pildot kādu noteiktu uzdevumu.    

Gulēt cenšos aiziet
līdz pusnaktij, ceļos septiņos. Varu iedzert glāzi laba vīna, nebēgu arī no
alus, bet pīpēšanu gan atmetu jau 5. klasē. Strādāju par ganu vectēva mājās
starp Ventspili un Dundagu. Kā tu, darba cilvēks, bez pīppauzēm iztiksi? Beidzu
ganu gaitas un atmetu arī pīpēšanu. Tagad ziemās tur braucu medniekiem par
dzinēju, iznāk tāds treniņš, ka visai nedēļai norma izpildīta!

 

Hobiji

Toreiz: Kalnos kāpšana. Pamirā esmu veicis maršrutu
arī kopā ar Tedi (pirmās Latvijas Himalaju un Everesta ekspedīcijas vadītāju
Teodoru Ķirsi).

Tagad: Krāju ar mūsu sporta veidu saistītās nozīmītes
un pastmarkas. Trīs ziemas pa vakariem digitalizēju vecos diapozitīvus.
Joprojām cenšos izmantot jebkuru iespēju pakāpties kādā kalnā augstāk.

Dainis CAUNE