Aivara Pilenieka regbija izaicinājums
Pagājušajā vasarā Latvijas regbijā notika varas maiņa — par jauno Latvijas Regbija federācijas prezidentu kļuva Aivars Pilenieks, kurš pie darba ķēries grūtā laikā, kad mūsu regbijā virmo milzu kaislības un nesaskaņas. Drīzumā pārmaiņas gaidāmas arī Latvijas izlasē, tā ka ovālās bumbas sporta veidā gaidāms interesants gads.
Regbija pasaulē Aivars Pilenieks nonāca jau septiņpadsmit gadu vecumā, PSRS čempionāta laikos spēlējot arī mūsu profesionālajā komandā RAF. Pilenieks jau sen darbojas arī regbija organizatoriskajā druvā, vadot Regbija attīstības asociāciju, kas īpaši bija pazīstama ar tradīcijām bagātā sporta veida popularizēšanas pasākumiem laukos. Pilenieku uzvārds mūsu regbija sabiedrībā ir vairāk nekā labi pazīstams, jo arī Aivara dēls Arvis vēl ne tik sen spēlēja Latvijas izlasē, bet vēlāk — vadīja mūsu regbija 7 junioru izlasi.
Aivars Pilenieks kļuvis par sesto LRF prezidentu — agrāk federāciju vadījuši arī Andris Ozols, Juris Krivojs, Andris Deniņš, Juris Silovs un Aleksandrs Zuments. Iepriekšējais LRF šefs Zuments pagājušajā maijā pēc četru gadu valdīšanas termiņa vairs nepretendēja uz darba turpināšanu, bet cīņā par prestižo amatu par Pilenieka konkurentu kļuva cits agrākais LRF vadītājs — Silovs. Par konkurences nopietnību uzskatāmi liecina tas, ka prezidenta ievēlēšanai nepietika ar vienu LRF biedru sapulci, jo pirmajā reizē tika fiksēts neizšķirts, abiem pretendentiem saņemot pa desmit balsīm. Toties jūnijā atkārtotajā biedru sapulcē par Pilenieka kandidatūru nobalsoja 14 no 15 atnākušajiem biedriem. Zaudējušie konkurenti gan vēl mēģināja apstrīdēt vēlēšanu leģitimitāti, taču Uzņēmumu reģistrs apstiprināja vēlēšanu rezultātus.
“Tas bija plānveidīgs darbs, uz ko mēs gājām, — vēlos izdarīt kaut ko citādāk, nekā bija pirms tam. Lai gan kuģi jau nevar tik momentāni pagriezt. Veidojam vadības komandu, kas gatava darboties šajā sporta veidā. Paldies tiem, kas jau pieslēgušies un palīdz man šajā darbā. Galvenā doma ir par to, kā Latviju iepazīstināt ar to, kas ir regbijs. Vēl joprojām ir daudz cilvēku, kas domā, ka regbijā skrien ar mietu un dod pa galvu. Kad cilvēks sāk skatīties regbiju, tad viņš arī sāk kaut ko saprast. Kamēr nesaprot, tad jau nekas nav interesanti. Regbijam ir daudzas lietas, ko gribētos parādīt cilvēkiem, — tur ir superkolektīvisms, cīņa. Man simpatizē angļu teiciens, ka regbijs nav sporta veids, bet tas ir veids, kā no puikām taisa vīrus. Tur veidojas raksturs, jo, kad tas puika iziet uz regbija laukuma, tā jau ir varonība. Citreiz mammas saka — manējais ir tāds maziņš un bailīgs, bet tad tieši dodiet viņu šurp, jo, kad tas mazais to lielo ir dabūjis gar zemi, tai mirklī viņš kļūst par īstu vīru. Es nesaku, ka viņš kļūst visstiprākais, bet viņam vairs nav bail. Tas jau ir tas, ko vajag puikām ieaudzināt,” par savu sporta veidu saka LRF prezidents Aivars Pilenieks.
MEKLĒJAM REGBISTUS
“Savulaik sarīkojām sapulci, kur uzaicinājām regbija cilvēkus un vaicājām, kādas ir lielākās problēmas regbijā, neminot tikai naudu, jo tās vienmēr ir par maz. Sarakstījām problēmas un pa vienai sākām svītrot ārā, līdz nonācām līdz galvenajai — spēlētāju skaita palielināšana, masveidība. Atceros, kad savulaik mēs ar Arvi bijām uz Eiropas čempionātu junioriem, kur no 16 komandām bijām 13. vietā, tad runājām ar citu valstu treneriem un prasījām, kāda viņiem ir atlase uz izlasi Dāņi, kas tabulā mums bija blakus, teica, ka izvēlas sastāvu apmēram no 30 spēlētājiem, kas ir līdzīgi kā mums. Rumāņi, kas jau ir klasiska regbija valsts, atklāja, ka sāk atlasi no kādiem 200 spēlētājiem, bet īri, kas bija pirmajā trijniekā, teica, ka atlasa no diviem tūkstošiem cilvēku. Mēs jau esam varoņi, jo ar saviem pieciem ar pusi klubiem sacenšamies ar valstīm, kur ir 40 klubi, kas liecina, ka mēs strādājam labā līmenī. Un tas jau neattiecas tikai uz regbiju. Kad atlasīsim izlasi no diviem tūkstošiem, tad varēsim runāt par augstām vietām, un pēc tā arī būtu jātiecas,” uzskata Pilenieks.
“Protams, ir daudzi ikdienas jautājumi, jo nevar neizlikt izlasi uz čempionātu, un visu laiku vajag gan šo, gan to, bet es ceru, ka man būs iespēja šo masveidības problēmu kaut kādā veidā risināt. Viena no lietām, ko, es ceru, — mums izdosies panākt, ir iekļaut regbiju skolu sistēmā, lai varētu skolās veidot regbija komandas. Mēs vismaz drīkstētu parādīt bērniem, kas tas regbijs tāds ir, jo mūsdienās skolās viss ir ļoti stingri noteikts — ko drīkst un ko nedrīkst. Tur ir runa par tā sauktajiem bērnu regbija paveidiem — pieskāriena jeb touch un lentīšu jeb tag regbiju. Pieļauju, ka ir pietiekami daudz puiku un arī meiteņu, kas kaut kur Blīdenē vai Varakļānos gribētu spēlēt regbiju, bet viņiem nav kur. Kad tajā miestā būs cilvēks, kurš pateiks, ka rīt sešos ir treniņš, un parādīs, kas un kā jādara, tad kaut kas mainīsies. Mēs agrāk esam bijuši lauku skolās iepazīstināt, kas ir regbijs, bet tad sapratām, ka tas nestrādā, jo aizbraucam, visu parādām, bet mēs jau braucam mājās, un ar to arī viss beidzas. Ir vajadzīgs cilvēks, kas tur paliks un arī nākamajā dienā iedos bērniem bumbu un visu organizēs. Mēs varam aizbraukt reizi mēnesī, aizsūtīt kādu treneri vai tiesnesi, organizēt turnīru, kur sabrauc lauku skoliņas, bet kādam arī pēc tam ir jāpaliek uz vietas.”
VIETĒJIE RĒĶINI
Pēdējā laikā Latvijas regbijā ir divu klubu — Miesnieku un Livonia — divvaldība, taču pērn šī konkurence jau sasniedza gandrīz vai kara stāvokli, izvēršoties protestos un boikotos, kas ietekmēja arī Latvijas izlasi. Pagājušajā gadā uz jautājuma zīmes bija pat Latvijas čempionāta sarīkošana — pēc ilgām diskusijām valsts meistarsacīkstēs klasiskajā regbijā sākās tikai jūlija beigās, piedaloties vien piecām komandām (vēl gadu iepriekš spēlēja astoņas vienības), kas aizvadīja tikai pa piecām spēlēm. Finālmačā Ogrē Miesnieki uzvarēja Livoniu. Vēl dīvaināka izvērtās Latvijas kausa izcīņa, kur Miesnieki atteicās no dalības, protestējot pret nesakārtoto leģionāru jautājumu, tāpēc galu galā notika uzreiz finālspēle, kurā Livonia apspēlēja LMT/Ežus.
“Protams, situācija ir diezgan neapskaužama. Es pat teiktu, ka šeit jau runa nav par klubu, kurā ir ap 70 cilvēku, bet ir runa par dažiem cilvēkiem. Nevaru izslēgt, ka arī šogad būs kaut kādas lietas, kas kādam nepatiks. Pagājušajā gadā jau bija kuriozs — kad pārņēmu federāciju, Latvijas čempionāts vēl nebija sācies, lai gan bija jau jūlijs. Tad sasaucām vismaz tos klubus, kas mums ir, un teicu, ka nevar būt tā, ka nenotiks čempionāts, jo tas draudēja izgāzties. Daļēji tāpēc, ka nebija spēles, pajuka arī Miesnieku un Livonias otrās komandas, jo puišiem ir jāspēlē. Mums jau kauss bija smieklīgs, to izspēlēja divas komandas. Es saprotu spēlētājus, kuriem apnīk visu laiku spēlēt vienam pret otru. Nevar septiņas reizes sezonā spēlēt savā starpā, turklāt tās komandas arī ir pa līmeņiem, kad bieži vien jau pirms mača visi zina, kas uzvarēs. Tie ir amatieri, un viņiem ir vajadzīgas emocijas. Runājot par leģionāriem — ja atbrauc leģionārs, tad viņš paceļ līmeni, taču tajā pašā laikā viens mūsu spēlētājs paliek malā, un negūst spēļu pieredzi. Tad vismaz vajadzētu, lai tas leģionārs spēlētu tikai Latvijas čempionātā, bet mums ir grūti pārbaudīt, vai viņš nespēlē vēl kaut kur, jo tad ir tāda situācija, kad kāds saka, ka redzējis, kā tas leģionārs spēlējis Lietuvā, bet mums jau tas neder par pierādījumu,” saka LRF prezidents.
“Lielajā regbijā jau nemaz nevar tā uzreiz kaut ko jaunu izveidot — lai komanda nospēlētu visu sezonu, ir vajadzīgi aptuveni 40 spēlētāji. Tie ir amatieri, šodien viens tiek uz spēli, cits netiek, vēl kādam ir trauma vai ir aizbraucis uz ārzemēm, tāpēc izveidot lielo komandu ir grūts darbs. Jāsāk ar dažiem entuziastiem, septītnieka komandu, un tā pamazām līdz lielajam regbijam. Tā savulaik RAA čempionātā lielo regbiju sāka Valmieras komanda. Tā pati Livonia arī vispirms spēlēja septītnieku, un tad RAA turnīrā izveidoja lielo komandu. Septītniekā varam piesaistīt vairāk komandu, jo ir arī komandas, kas nespēlē Latvijas čempionātā, jo mačos ar mūsu labākajām vienībām viņi netiktu pie bumbas. Tad varbūt mums jāsadala Latvijas čempionāts divās līgās, jo dažas komandas ir galvas tiesu pārākas, bet pēc tam ir vesela virkne komandu, kas var cīnīties savā starpā.”
Pērn ar lielu skandālu beidzās arī Latvijas čempionāts regbijā 7. Sacensības sastāvēja no diviem posmiem — pirmajā posmā triumfēja miesnieki, kuriem otrajā kārtā čempionu titulam pietiktu ar iekļūšanu finālā. Lai tas nenotiktu, livonieši izdomāja viltību — kad grupu turnīrā bija jātiekas divām RK Livonia komandām, tās nedevās laukumā, saņemot tehnisko zaudējumu, kas nozīmēja, ka livonieši ar miesniekiem varēja tikties jau pusfinālā. Livonieši uzvarēja, kļuva par čempioniem, taču citas komandas iesniedza protestus, draudot pat vērsties policijā par spēļu sarunāšanu, un vēlāk jaunā LRF valde diskvalificēja abas Livonias komandas.
“Mūsu lēmums bija diskvalificēt abas Livonijas komandas, jo, pakonsultējoties ar Olimpisko komiteju vai Sporta federāciju padomi un aprakstot situāciju, visi apgalvoja, ka tā ir spēļu sarunāšana. Pēc tam gan bija radīta bieza mape, apelējot par šo valdes lēmumu. Pieļauju, ka lieta vēl nav beigusies. Vai mani visas šīs negācijas nebiedē? Es teiktu, ka mani varbūt kaut kas var pārsteigt, bet ne biedēt!”
REGBIJA ĢEOGRĀFIJA
Latvijā regbijs joprojām ir amatieru sporta veids, tāpēc arvien grūtāk ir turēt līdzi citām valstīm.
“Kad ar mazajiem aizbraucam uz kādu turnīru, tad tur visus frančus varam vinnēt, bet, kad aizbraucam vēl pēc dažiem gadiem, tad jau tie franči ir krietni pārāki. Mums jau nav tik plaša čempionāta, lai visu laiku būtu sīksti mači — ja jauniešu čempionātā mums ir sešas komandas, tad tās tāpat vēl ir trijos līmeņos. Mums nav padsmit komandu, kur, uz katru maču izejot, nevarētu zināt, kas vinnēs. Tas veicinātu izaugsmi. Viena doma mums ir veidot čempionātus kopā ar lietuviešiem, jo faktiski esam solīti aiz viņiem. To pierādīja arī Baltijas Top līga, kur miesnieki palika aiz četrām Lietuvas komandām. Šajā gadījumā tas varētu būt risinājums. Piemēram, pagājušajā gadā Elejas komanda piedalījās Lietuvas jauniešu čempionātā. Savukārt tālākus regulārus braucienus mūsu amatieru klubi, domāju, nevarētu atļauties. Var aizbraukt uz kādu atsevišķu turnīru, bet nevar braukāt divreiz mēnesī,” skaidro Pilenieks.
Vienmēr aktuāls jautājums ir arī īstas regbija infrastruktūras trūkums. Paplašinot regbija ģeogrāfiju, pērn Latvijas čempionāta fināls notika Ogrē, savukārt Latvijas izlase rudenī spēlēja rekonstruētajā Rīgas Daugavas stadionā.
“Ja būs tāda iespēja, gribētu atkal spēlēt Daugavas stadionā, jo tas arī puišiem bija pacēlums. Ar Ogri izveidojās laba sadarbība, un ceru, ka varēsim to turpināt. Labs stadions ir Upesciemā. Tagad Baldonē ir uzcelts jauns stadions ar dabīgo zālienu, kur viss ir iekārtots regbijam. Mēs ceram vienoties spēlēt futbola kluba Jelgava jaunajā stadionā — viņiem tur ir mākslīgais laukums, kas mums ir ļoti nepieciešams, lai varētu pagarināt sezonu. Stadionu direktori mūs ātrāk par maija vidu nekur nelaiž uz dabīgā zāliena. Vēl regbiju spēlē Jelgavā, Jūrmalā, Siguldā, Grobiņā, regbija kubs Fēnikss bāzējas Kocēnos, bet mačus aizvada Rūjienā. Epizodiski aktivitātes notiek Saldū,” LRF prezidents iepazīstina ar sava sporta veida Latvijas ģeogrāfiju.
AR SKATU UZ ANGLIJU
Pagājušajā gadā Latvijas izlase klasiskajā regbijā izkrita no Eiropas čempionāta pirmās uz otro konferenci. Otrā konference ir Eiropas regbija piektais līmenis (kontinenta 29.—38. izlases) — Eiropas regbija grandi spēlē Sešu nāciju turnīrā (Anglija, Skotija, Velsa, Īrija, Francija un Itālija), nākamās sešas labākās izlases sacenšas Rugby Europe Championship, vēl pusducis vienību startē Rugby Europe Trophy, tad ir Conference 1 ar desmit komandām, bet mūsu līmenis tagad ir Conference 2, kur vēl desmit izlases sadalītas divās reģionālajās grupās pa piecām vienībām. Zemāk vēl ir Attīstības divīzija ar trim komandām. Tomēr jau šogad mums ir visas izredzes atgriezties pirmajā konferencē. Pagājušajā rudenī Latvijas izlase uzvarēja Somiju (24:7) un Austriju (26:20), bet šajā pavasarī vēl ir jāuzvar Dānijas un Norvēģijas izlases (klasi augstāk tiks tikai turnīra uzvarētāji). Paredzams, ka šajos mačos Latvijas izlasi vadīs jauns galvenais treneris, jo Krievijas speciālists Sergejs Lisko pēc sešu gadu darba ir atvadījies no Latvijas.
“Tagad mums būs izšķirošais mačs ar dāņiem. Iepriekšējās spēles ar Somiju un Austriju jau parādīja, ka arī šajā grupā nemaz nav tik viegli uzvarēt — arī viņiem bija lieli, spēcīgi vīri, tikai varbūt mēs bijām ātrāki domāšanā un darbībās. Tā jau tas ir visur — kad skatās, kā spēlē Jaunzēlande, tad viņi spēlē tāpat kā mēs, tikai daudz reižu ātrāk. Mums jau arī tie resursi nav tik lieli, tāpēc pāris spēlētāji var visu izšķirt. Domājot par nākamo treneri, tagad mēs skatāmies uz Anglijas pusi, mums ir vairāki kandidāti, ar kuriem notiek pārrunas. Pagājušajā gadā regbijā 7 attaisnojās angļu trenera piesaistīšana. Viņš ienesa jaunas vēsmas, un tas arī ir viens no galvenajiem mērķiem. Atceros, kā savulaik biju uz Lisko pirmo sapulci Daugavas stadionā, kur spēlētāji bija tik daudzi sanākuši, ka telpa bija pārpildīta. Paiet laiks, un atkal ir jānāk cilvēkam ar citām idejām, jaunu motivāciju,” uzskata Pilenieks.
Pērn par patīkamu pārsteigumu parūpējās Latvijas regbija 7 izlase, kas vienā no diviem Eiropas čempionāta Trophy divīzijas posmiem Lietuvas pilsētā Šauļos ieņēma trešo vietu, negaidīti uzvarot arī laukuma saimniekus (kopvērtējumā ieņēmām septīto vietu). Trophy divīzija ir Eiropas otrais līmenis pēc Grand Prix turnīra, kur spēlē ducis spēcīgāko izlašu. Zīmīgi, ka pirmajā posmā Latvijas izlase palika pēdējā vietā, jo komandai nepalīdzēja Miesnieku regbisti, kuri arī otrajā posmā piekrita spēlēt tikai pēc tam, kad no izlases atvadījās menedžeris RK Livonia pārstāvis Jānis Zuments (bijušā LRF prezidenta dēls). Latvijas regbija 7 izlasi pērn trenēja bijušais Anglijas izlases spēlētājs Dens Skarboro. Starp citu, pēdējos gados arvien lielāku lomu Latvijas izlasē sāk spēlēt Anglijas latvieši, piemēram, veiksmīgajā Šauļu turnīrā spēlēja divi brāļi Roberts un Toms Davidsoni, bet pavisam regbiju spēlē četri brāļi Davidsoni. Pērn lielajā izlasē debitēja vēl viens latviešu izcelsmes anglis Endrū Marks Šteinbergs, kurš ir tiesīgs spēlēt Latvijas izlasē vecvecāku izcelsmes dēļ.
“Tikko ataicini vienu angli, kurš nemaz neprot latviski, tad viens mūsu puisis no Latvijas čempionāta paliek aiz borta, lai gan varbūt viņš trenējās tieši ar ideju, ka spēlēs Latvijas izlasē. Tur ir vajadzīgs līdzsvars. Ja ir šādi trīs četri spēlētāji, tad tas pavelk komandu, pārējie redz, ko nozīmē labs spēlētājs. Piemēram, Latvijas izlasē varētu spēlēt arī anglis Feivors Maduka, kurš jau vairākus gadus dzīvo Latvijā un spēlē Miesniekos, bet viņš pats saka: “Ja es spēlēšu, tad kāds jūsu puisis paliks malā.” Viņš noteikti paceltu izlases līmeni, bet — vai to vajag panākt šādā veidā?” domā mūsu regbija saimniecības vadītājs.
CITA PASAULE
Tagad regbijs gandrīz pēc gadsimta pārtraukuma atgriezies olimpiskajā ģimenē — 2016. gadā Riodežaneiro olimpiādē notika sacensības regbijā 7, kur vīriešiem triumfēja Fidži, bet sievietēm — Austrālijas izlase. Skaidrs, ka Latvijas regbistiem vēl ir pāragri sapņot par dalību olimpiskajās spēlēs, taču pie mums olimpiskajam statusam ir liela nozīme.
“Kopš esam olimpiskais sporta veids, uz to uzreiz citādāk skatās. Protams, īsti regbisti to olimpisko septītnieku varbūt nemaz neatzīst, bet dažās valstīs, piemēram, ASV un Vācijā, ar septītnieka parādīšanos olimpiādē ir noticis regbija uzrāviens,” saka Pilenieks.
Pasaulē regbijs ir viens no populārākajiem sporta veidiem, bet Pasaules kauss, kas notiek reizi četros gados, popularitātes un skatītāju skaita ziņā atpaliek vienīgi no futbola Pasaules kausa (iepriekšējais Pasaules kauss regbijā norisinājās 2015. gadā Anglijā, kur 48 spēļu vidējais apmeklējums bija 51 tūkstotis skatītāju). Vai starptautiskā federācija sniedz jūtamu atbalstu Latvijas regbijam?
“Tikko biju Rugby Europe kongresā un atgriezos mājās diezgan sašutis. Rugby Europe prezidents rumānis Oktavians Morariu ir ļoti sasmērējies (pērn ar skandālu beidzās Pasaules kausa atlases turnīrs, kur vispirms bija problēmas ar tiesāšanu, bet vēlāk vairākas izlases tika diskvalificētas par neatļautu spēlētāju izmantošanu — K. G.), bet viņš vienkārši pateica — bija tāda problēma un paldies visiem, kas palīdzēja to atrisināt, tagad pārejam pie nākošā jautājuma. Tādā situācijā skots būtu atkāpies, japānis — uztaisījis harakiri, bet te sanāca, it kā viss būtu kārtībā. Arī pret mazajām valstīm tur ir tāda attieksme, kam jūs mums esat vajadzīgi. Uldis Bautris izteica pareizu domu, ka agrākie Eiropas federācijas vadītāji, kas aizgāja pensijā, patiešām pārdzīvoja par sporta veidu, bet tagadējā vadība to uztver kā biznesa projektu. Lielajām valstīm jau interesē tikai Sešas nācijas, bet viss pārējais, kas ir zemāk, ir mūsu pašu rokās. Mums Latvijā arī ir bijušas idejas, ka mums vadībā vajag kādu ietekmīgu biznesa cilvēku, bet neviens cilvēks no malas jau šajā peļķē nav gatavs iekāpt. Es neesmu korifejs, kurš visu dara ideāli, bet ir jābūt godīgam pret regbiju un tam ir jābūt sirdī!” atklāj Pilenieks.
Aivars PILENIEKS
Latvijas Regbija federācijas prezidents
Dzimis: 1956. gada 22. janvārī Rīgā
Regbijā: no 17 gadu vecuma
Spēlējis: VEF un RAF
Profesija: inženiermehāniķis
Pēctecība: dēls Arvis — ilggadējs Latvijas regbija izlases spēlētājs, vēlāk arī treneris
