Universālākais Latvijā
Tā var teikt par Aleksandru Golubevu. Viņam vienīgajam Latvijā ir divējādas FIFA tiesneša zīmotnes. Viena (no 2011. līdz 2015. gadam) attiecas uz telpu futbolu, otra iegūta pērn, ļaujot iziet laukumā visaugstākās raudzes spēlēs lielajā futbolā. Savos 37 gados no sešiem mūsu FIFA tiesnešiem Golubevs ir pats jaunākais.
PAMEST? NEKAD!
Mūsu pirmā tikšanās ar Aleksandru Golubevu notika tik sen, ka es vairs neatceros, bet viņš man atgādināja, ka tas noticis pirmajā spēlē pēc pirmā tienešu semināra beigšanas. Un tad manā atmiņā atausa nelīdzenais futbola laukums pie Fizkultūras institūta (tagad Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas) paša pirmā — vecākā — nama. Zināju, ka jāpaskatās, kā jaunais jutīsies lielajā laukumā. Spēlēja jauniešu komandas, skatītāji gaidāmi nebija, tāpēc izmantoju vecu kara viltību: laukumā ierados mazliet pēc sākuma. Lai jaunais lieki nenervozē. Taču tikko iesoļoju sporta bāzē, pretim nāca vīrs labākajos gados un stādījās priekšā: esmu Aleksandra tēvs, atnācām ar mammu paskatīties, kā vecākais puika startē. Viņam ir četrus gadus jaunāks brālis Sergejs, kas trenējas futbolā. (Tagad Sergejs kopā ar ģimeni pēc spēlēšanas Latvijas klubos dzīvo Šveicē un darbojas amatieru līmenī). „Pēc spēles pasakiet, vai no Aleksandra kaut kas iznāks vai arī nav vērts”, un tēvs aizgāja pie Aleksandra mammas.
Jauneklis bija tievs un garāks par abu komandu garākajiem spēlētājiem. Viņš skrēja milzu soļiem, rokas kā spārnus vicinādams, un žestikulēja vairāk nekā svilpa. Centās ļoti. Toreiz viņam bija jau 19, tagad, pēc gadiem 20 mēs pārrunājām to spēli, un Aleksandrs atceras ar smaidu: „Es jutos traki. Jūs ieraudzīju laikam tikai otrajā puslaikā. Man eksistēja tikai futbolisti.”
Aleksandra tēvs toreiz pienāca pie manis viens un noprasīja: „Ir vērts vai nav?” — „Jo biežāk tiesās, jo labāk. Tad krāsies pieredze, tāpēc pamest nedrīkst,” es mierināju.
„No tās reizes man ne brīdi nav bijusi vēlme tiesāšanu pamest vai pārtraukt. Un gatavošanās jaunajai sezonai ir jāsāk jau tagad,” to Aleksandrs Glubevs teica aizvadītā decembra vidū.
ISTABAS FUTBOLA SKOLA
Nelielajā grāmatiņā (aptuveni 200 lpp.), ko dienesta (darba) vajadzībām sastādījuši P. Karlsons un M. Rubenis, visai koncentrētā veidā mēģināts aptvert gandrīz vai neaptveramo — Latvijas futbola tiesnešu vēsturi (no 1922. gada), attīstību un arī saīsinātu statistiku, par Aleksandru Golubevu tur rakstīts šādi:
„Pēc vairāku gadu svārstīšanās starp lielo futbolu un tā jaunāko brāli — telpu futbolu (ko leģendārais ukraiņu un PSRS izlases treneris Valerijs Lobanovskis nesauca citādi kā istabas futbols) nostabilizējies ir Aleksandrs Golubevs. Pēc nedrošajiem soļiem lielajā laukumā viņš itin veiksmīgi apguva telpu spēli šajā futbola paveidā un no 2011. līdz 2015. gadam bija FIFA arbitrs. Viņš ļoti labi krāja arī pieredzi Latvijas virslīgas čempionāta spēlēs un no 2016. gada galīgi izšķīrās par labu lielajam futbolam. Pēdējās sezonās viņš stabili vadīja visai atbildīgas spēles, tāpēc 37 gadu briedumā tiek rekomendēts FIFA sarakstam 2018. gadam.”
Īsi, skaidri, taču sausi. Kā nekā tiesneša ceļos drīz būs pavadīti apaļi 20 gadi. Pat gludākajos futbola laukumos — uz istabas futbola parketa, uz dabiskā vai mākslīgā zāliena, spēles vadot, ir gājis kā pa celmiem, un dažkārt dzīves asos pagriezienus varētu salīdzināt ar pirmās Formulas trasi Monako ielās. Ar savu auto viņš brauc ātri, taču ne agresīvi, ne pārgalvīgi. Viņš nav lēcis ar izpletni, bet ir beidzis RTU Mašīnzinību fakultāti, strādā uzņēmumā WESS SELECT, audzina (nevis vēro vai neievēro) divus puikas — Daniilu (5 g. v.) un Marku (1,5). Pa nedēļai Aleksandrs ņem bērnu kopšanas atvaļinājumu un šodien vēl nedomā, kas no abiem delveriem iznāks, — futbolisti vai tiesneši.
Ja nu kāds interesents Aleksandra raksturojumā par stabilitāti tiesāšanā un vairāku gadu svārstīšanos starp istabas un brīvdabas futbolu saskata pretrunu (vai svārstīgais var būt stabils?), nākas secināt, ka viņš nepavisam nav nedz pasaulē pirmais, nedz Latvijā vienīgais, kas izmēģinājis svilpi divos radniecīgos sporta veidos. Nav nemaz tik sen, kad Zviedrijā un Somijā pat starptautiskā līmenī vīri vadīja futbola un hokeja spēles, bet daži somi pieķēra klāt vēl trešo — handbolu! PSRS periodā arī Latvijā bija tiesneši, kas labā līmenī vadīja futbola un arī hokeja spēles. Protams, ar laiku, kad sporta veidu sezonas arvien vairāk pārklājās, šiem daudzcīņniekiem nācās izvēlēties tikai vienu.
SVĀRSTĪGI STABILAIS
Bet Aleksandrs Golubevs bija un ir ūnikums. Telpu futbolā viņš ienāca no lielā. Progresēja ātri, jutās komfortabli. Galu galā — laukums divreiz mazāks, zem jumta, ne vēja, ne lietus, stingrs pamats zem kājām, spēle gana ātra, taču tiesneši ir divi — katrs savā pusē. Ne viens vien futbola speciālists Aleksandru steidza norakstīt — kā lielajam futbolam zudušu. Taču, par spīti konkurentiem, kādu netrūka arī istabas spēlēs, Aleksandrs ieguva FIFA kategoriju, un iekļuva dzirnavās: lielā futbola teorētiķi un praktiķi ātri vien konstatēja, ja istabnieki laiku pa laikam atgriezušies, (vai iegriezušies) lielajā laukumā, tad kļuvuši lēnāki, slinkāki, varēja vai visu spēli nosoļot, īsi sakot — fiziski izlaidušies. Kā vienmēr — arī šajā kritikā bijis savs procents taisnības. Sava nozīme bija arī spēļu skaitam, atalgojumam, un netrūka arī tīri skaudīgas konkurences. Aleksandrs bijis šādu norišu centrā, ārēji saglabājis vēsu mieru, taču ar laiku, kad bija izbaudījis svarīgas telpu spēles, arvien biežāk un tuvāk kontaktējās ar kolēģiem no lielā futbola. Lielais nostalģiski vilka atpakaļ.
Ja nu kāds dikti gribētu apšaubīt Aleksandra gatavību starptautisko spēļu tiesāšanai, t. i., specifiskās pieredzes trūkumu, tad var piekrist, ka tā vēl nav bagāta, taču līdzšinējās 10—11 spēlēs, sākot ar 2016. gadu, UEFA spēļu inspektori viņa darbību vērtējuši pozitīvi, atzīmējot labu futbola izpratni, noteikumu pareizu pielietošanu un stingru roku spēles vadībā. Viņš ir tiesājis Eiropas līmeņa U-17 un U-21 valstsvienību (Austrija—Islande, Grieķija—Austrija, Krievija—Islande, Bulgārija—Montenegro) spēles, piedalījies dažādos grupu turnīros.
Nezinu, sākt ar beigām vai beigt ar sākumu? Tik kaleidoskopisks ir viņa ceļš līdz augstākajai futbola tiesneša kategorijai — FIFA. Un tādas problēmas viņam vienam ir divas: lielajā, brīvdabas futbolā un tā paveidā — zem jumta. Un svarīgāko, vērtīgāko — lielā futbola tiesāšanas pielaidi — FIFA viņš saņēma nosacīti vēlu — 37 gadu vecumā — jeb ielēca pēdējā vilciena pēdējā vagonā.
Pēc visiem citiem kritērijiem 37 ir tikai vīrieša labāko gadu pats sākums, pat ne briedums vēl. Taču futbolam ir savi likumi. Īpaši par vīrieša derīgumu tiesāšanai. Spēlētājs var būt no 16 līdz pat 40 un vairāk gadiem, bet tiesnešiem starptautisko kategoriju grupās ļauts būt tikai no 25 līdz 45. Labie laiki, kad apaļākie tiesneši skaitījās tie autoritatīvākie, tātad arī labākie — sen beigušies. Tagad — vienā rindā ar futbolistiem nostādītie tiesneši savos apmēros nedrīkst pārsniegt profesionālos futbolistus. Tāpēc ieviests un, neraugoties uz kritiskām balsīm, nepavisam vēl nav atcelts vecuma ierobežojums. Tātad, ja jaunais tiesnesis līdz saviem 30 nav izvēlējies kļūt par FIFA tiesnesi, nav gatavs savas vienīgās dzīves jaunības laikā atteikties no vilinošām izklaidēm un citiem kārdinājumiem, tad nav ko cerēt. Zīmīgi, ka Latvijas labāko tiesnešu sarakstā (lielajā futbolā) viņa uzvārds pirmo reizi parādījās vēlu — tikai 2013. gadā un uzreiz pirmajā vietā! 2014. Aleksandrs bijis otrais (aiz A. Treimaņa), bet 2016. gadā trešais (aiz A. Anufrijeva un A. Treimaņa). Taču kopīgais stāžs virslīgā Golubevam sākās jau sen — 2005. gadā, kad viņš debitēja toreizējā LU stadionā starp Rīgas un Ventas komandām.
PĒDĒJĀ VILCIENA LAIKS
Nelokāmi un neatturami tuvojās pēdējā vilciena laiks. Nepārkāpjamā robeža: 38 gadi. Ja līdz tam laikam tavi papīri — federācijas ieteikums ar tavu uzvārdu un datiem — FIFA nav nosūtīts un tur saņemts, braukā un svilpo tepat pa savu mazo Latviju vēl gadus desmit…
Nezinu, vai vēl kāds cits, izņemot Aleksandru pašu, domāja un cerēja, ka viņš tiks laukumā UEFA un FIFA līmeņa spēlēs. Ja ne laukumā, tad vismaz pie vārtiem, jo Nāciju kausa un citās UEFA spēlēs tiesnešu skaits, ieskaitot divus papildasistentus, ir seši! Tā bija Andra Treimaņa aizvadītā gada pēdējā spēlē Spānijā (Viljaelarā) pret Maskavas Spartaku.
Latvijas slaidākie basketbola auguma tiesneši — Edgars Maļcevs (200 cm) un Aleksandrs Golubevs (192) vārtu pārliktņus varēja pārbaudīt bez ķeblīša vai palēkšanās. Prieks skatīties! Taču pat tikai pirms gadiem pieciem ne futbola lielvalstīm, par mazajām un pundurvalstiņām nemaz nedomājot un nerunājot, neviens nevarēja paredzēt, ka Eiropas UEFA tiesnešu skaits tiks palielināts līdz sešiem katrā spēlē! Neko paredzēt un neko īpašu no izmaiņām spēles noteikumos negaidīja arī Aleksandrs. Bet viņš pacietīgi gatavojās savām spēlēm. Un klusībā gaidīja savas pirmās starptautiskās spēles lielajā futbolā.
Aleksandrs: „Taču tā diena, kad pienāca ziņa, ka 15. oktobrī man jātiesā Nāciju līgas spēle starp divu valstu izlasēm (Luksemburga—Sanmarīno) un turklāt ar lielo brigādi, t. i., sešiem tiesnešiem, man bija kā zibens spēriens. Apstulbu — varbūt tā ir kļūda? To, ko pārdzīvoju pirmajos brīžos, nevaru ne atcerēties, ne izstāstīt. Lai gan abas komandas nebija no futbola valstīm, mačs pagāja kā sapnī (ar 3:0 uzvarēja Luksemburga). Tas bija lielākais, augstākais emocionālais pārdzīvojums. Turklāt pozitīvs, jo spēles inspektors (no Rumānijas) mūsu brigādes darbību novērtēja ar tādu atzīmi, kas dod tiesības uz nākamo starptautisko spēli. Katra tāda spēle ir izaicinājums, vienalga, kādu vietu tās dalībnieces ieņem FIFA reitingā.
Šajā spēlē asistenti bija Raimonds Tatriks un Jevgeņijs Morozovs. Mums trijiem tā bija debija Nāciju līgā, papildasistenti bija Eduards Maļcevs un Andris Treimanis, bet ceturtais tiesnesis — Aleksejs Spasjoņņikovs. Visiem, izņemot Eduardu Maļcevu, šī spēle bija debija vai nu šāda līmeņa līgā, vai citā tiesneša postenī. Visiem bija labi un tāpēc interesanti.”
***
Runājot par tienešiem raksturīgākajiem hobijiem, cerēju, ka Aleksandrs nosauks arī aizraušanos ar auto. Taču atklājās, ka auto viņam ir tikai ikdienas transporta līdzeklis, ko viņš lieto jau divdesmit gadus. Ar savu BMW viņš brauc uzmanīgi, uz spēlēm lēnāk, nekā atgriežoties mājās. Ceļu satiksmes pārkāpumu nav, taču ir tieksme palielināt ātrumu.
Par Latvijas futbola tiesnešiem var teikt, ka viņi nepērk un nebrauc ar jauniem un dārgiem auto, taču rūpīgi kopj un saglabā to vizuālo (varbūt tirgus) vērtību. Futbola sezona ilgst no marta līdz novembrim, ieskaitot visas sestdienas un svētdienas. Ģimenes cilvēki izjūt un pārdzīvo, ko tas nozīmē sievām un bērniem. Šajos jautājumos izšķiroša nozīme ir savstarpējai sapratnei un uzticībai.
Aleksandrs GOLUBEVS
FIFA tiesnesis, WESS SELECT menedžeris
Dzimis: 1981. gada 29. augustā Rīgā
Izglītība: RTU Mašīnzinību fakultāte
Sporta gaitas: futbols jauniešu un amatieru līmenī
Ģimenes stāvokli: precējies, divi bērni
Vaļasprieks: biljards
Autori: Miķelis Rubenis
