Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Ar Starkovu pret Ronaldu

Latvijas futbola līdzjutēji jau dzīvo gada galvenā notikuma gaidās — 9. jūnijā pie mums viesosies Eiropas čempionvienība Portugāle ar šābrīža pasaules labāko futbolistu Krištianu Ronaldu priekšgalā. Pēc četru gadu pārtraukuma Latvijas valstsvienību atkal cīņā vedīs mūsu nopelniem bagātākais treneris Aleksandrs Starkovs, kurš aprīlī šajā amatā nomainīja savu audzēkni Marianu Paharu. Saka — divreiz vienā upē nevar iekāpt, bet Starkovs mēģinās pierādīt, ka to var izdarīt pat trīs reizes.

61 gadu veco Starkovu droši var saukt par mūsu futbola ugunsdzēsēju, jo viņš jau trešo reizi dodas glābt situāciju, atlases cikla vidū valstsvienībā nomainot neveiksmi piedzīvojušo treneri — 2001. gada pavasarī pēc neizšķirta 1:1 Rīgā ar Sanmarīno toreizējais izlases galvenā trenera asistents Starkovs pārņēma angļa Gerija Džonsona pienākumus, bet 2007. gada aprīlī pēc izlases zaudējuma 0:1 Lihtenšteinā Petrovičs nomainīja savu bijušo palīgu Juriju Andrejevu.

BEZ TIESĪBĀM KĻŪDĪTIES

Abas iepriekšējās reizes Starkovam ar izlasi izdevās gūt teicamus rezultātus — par Euro 2004 brīnumu lieki vēl ko piebilst, bet neaizmirsīsim, ka Starkova vadībā Latvijas izlasei izdevās arī ļoti labs 2010. gada pasaules čempionāta atlases turnīrs, kad mūsējie līdz pat pēdējam mačam Grieķijā cīnījās par otro vietu grupā. Tagad mēs par to varam tikai sapņot. Tomēr tajā pašā laikā arī jāatceras, ka iepriekšējais darba posms valstsvienībā Starkovam beidzās ar fiasko, kad 2013. gada jūlijā pēc sagrāves 0:5 Rīgā pret Bosniju un Hercegovinu viņš atkāpās no izlases galvenā trenera amata. Turklāt tad Latvijas izlase Starptautiskās Futbola federācijas (FIFA) rangā noslīdēja uz savu tobrīd zemāko — 119. — vietu. Pēc tam četros gados gan esam pamanījušies nokrist vēl zemāk — uz 124. vietu.

2013. gadā Latvijas valstsvienība tiešām atstāja visai bezcerīgu iespaidu, tāpēc pār Starkovu gāzās iespaidīgi kritikas viļņi gan no līdzjutēju, gan preses puses. Protams, Latvijas Futbola federācijas vadībai, izvēloties treneri, ir jādomā par rezultātu, nevis līdzjutēju vēlmju apmierināšanu, bet atļaušos teikt, ka no sabiedrisko attiecību viedokļa Starkova atgriešana pie izlases vadības pults nav tas populārākais risinājums, tāpēc LFF ir uzņēmusies lielu risku, jo jau pēc pirmajām neveiksmēm Starkovs uzreiz nonāks zem liela spiediena. Šajā ziņā jauns treneris no malas būtu daudz izdevīgākā situācijā, jo viņam būtu lielākas tiesības kļūdīties.

VECĀ SKOLA

Nevar teikt, ka šāds gājiens ar bijušo treneru atgriešanos pasaules futbolā būtu kaut kas ekstraordinārs — tikko Nīderlandes valstsvienībā galvenā trenera amatā atgriezās 70 gadus vecais Diks Advokāts, kuram arī tas būs jau trešais darba periods ar dzimto izlasi. Iespējams, ka Starkova atgriešanās pie izlases stūres varētu būt racionāls īstermiņa risinājums, taču ar Starkovu uzreiz pasteidzās noslēgt vienošanos arī uz nākamo Euro 2020 atlases ciklu, lai gan varbūt prātīgāk būtu bijis pabeigt šo nelaimīgo ciklu un tad skatīties, ko darīt tālāk (starp citu, tieši tā rīkojās Nīderlande, uzaicinot Advokātu). Ņemot vērā, ka LFF prezidents Guntis Indriksons atkārtoti apsolījis, ka jau nākamā gada pavasarī federācijas kongresā tiks izvēlēts jauns futbola prezidents, varbūt būtu bijis pareizāk dot iespēju par nākamo ciklu lemt jaunajai LFF vadībai.

Vienam gan var piekrist — labāka futbola speciālista par Starkovu šobrīd Latvijā nav, tāpēc vienīgais alternatīvais risinājums bija ārzemju trenera aicināšana. Tieši tādā veidā savas problēmas risina trešdaļa Eiropas izlašu. Simboliski, ka uz ārzemju padomu ir paļāvušies arī mūsu nesenie pāridarītāji Gruzija, Šveice, Ungārija un Fēru salas. Mēs sevi nevaram saukt par futbola valsti, tāpēc vēl jo saprotamāk būtu meklēt padomu no malas. Vecais stāsts par to, ka ārzemniekus nevaram atļauties, arī neiztur nekādu kritiku, jo Eiropā netrūkst ambiciozu speciālistu, kuri gribētu pierādīt sevi uz visaugstākā līmeņa skatuves, bet tieši to arī mēs varam viņiem piedāvāt. Kuluāros arī dzirdēts, ka neviens vien ārzemju treneris jau pats bija izrādījis interesi par šādu iespēju. Tagad futbolisti var apskaust hokejistus, kuri gan ir spējuši atrast izlasei augstas raudzes ārzemju vadītāju.

Pēc neatkarības atjaunošanas 25 gadu laikā Starkovs ir tikai sestais Latvijas valstsvienības galvenais treneris. Interesanti, ka tikai pirmais atjaunotās Latvijas valstsvienības treneris Jānis Gilis nostrādāja līdz cikla beigām, veiksmīgi vadot izlasi trīs atlases turnīros. Toties pārējās sešas reizes treneru maiņa notikusi atlases cikla laikā. Ne vienmēr slikto rezultātu dēļ. Gruzīns Revazs Dzodzuašvili 1999. gada vasarā un Starkovs 2004. gada novembrī no izlases atvadījās, saņemot labāku ārzemju darba piedāvājumu.

KĻŪDU LABOJUMS

Treneru maiņa pati par sevi parāda, ka Starkovs komandu pārņem ne pašā labākajā stāvoklī. Jau pagājušajā Euro 2016 ciklā Latvijas valstsvienība sasniedza pāris savus antirekordus — pirmo reizi vēsturē Eiropas vai pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīrā palikām grupā pēdējā vietā, kā arī piedzīvojām smagāko zaudējumu jauno laiku vēsturē (0:6 Nīderlandē). Tāpat Euro 2016 atlasē pirmo reizi 20 gadu laikā palikām bez nevienas uzvaras, taču tad vēl vismaz varējām priecāties par neizšķirtiem ar Turciju, Čehiju vai Islandi (tiesa, beigās visu tāpat sabojāja bezcerīgs zaudējums Rīgā Kazahstānai), bet šajā pasaules čempionāta kvalifikācijas ciklā sev aktīvā varam ierakstīt tikai neizteiksmīgā mačā izmocītu uzvaru 1:0 Andorā. Un arī vien tad, ja esam uzticīgi parunai, ka spēle aizmirstas, bet rezultāts paliek. Toties pēc tam sekoja piecu zaudējumu sērija — atlases turnīra mačos ar Fēru salām (0:2), Ungāriju (0:2), Portugāli (1:4) un Šveici (0:1), kā arī pēdējais piliens — sagrāve pārbaudes spēlē Gruzijā (0:5).

Dzīve pierādīja, ka radikāli lēmumi bija jāpieņem jau pēc kaunpilnā zaudējuma Fēru salām, kad pēcspēles preses konferencē arī pats Pahars vaļsirdīgi atzina, ka vairs neko nespēj izdarīt. Šo zaudējumu laikā daudz tika runāts, ka mums vienkārši nav pietiekami labu futbolistu, lai cerētu uz kaut ko vairāk. Skaidrs, ka tādā atmosfērā arī nevarēja no spēlētājiem gaidīt kaut kādus varoņdarbus. Tagad Starkovam būs interesants uzdevums no tā paša materiāla izveidot kaujasspējīgu vienību. Taisnības labad gan jāpiemin, ka kopš pagājušā gada sākuma Starkovs arī bija iekļauts Pahara treneru štābā, taču ir tikai normāli, ka visa atbildība jāuzņemas galvenajam trenerim.

Tāpat kā līdz šim šajā ciklā, mačā ar Portugāli Latvijas izlasei joprojām nevarēs palīdzēt sen traumētie potenciālie izlases līderi Kaspars Dubra un Aleksandrs Cauņa. Tāpat Starkovam būs jātiek skaidrībā ar mūsu futbola galveno zvaigzni Artjomu Rudņevu, par kuru diemžēl ir radies priekšstats, ka viņš ne pārāk raujas uz izlases spēlēm. Negribas atkārtoties, tomēr sausie fakti liecina, ka Rudņevs ir piedalījies tikai vienā no pēdējām 11 valstsvienības oficiālajām atlases spēlēm. Jācer, ka Starkovs atradīs arī kādu jaunu trumpi, kas iepriekš palicis neizmantots. Katrā ziņā Starkova ilgo darba gadu laikā Latvijas futbola draugi ir izjutuši visu emociju gammu — no neticamām uzvarām līdz sāpīgiem zaudējumiem.

 

LATVIJAS VALSTSVIENĪBAS GALVENIE TRENERI

(pēc neatkarības atjaunošanas)

Jānis Gilis

1992. g. janvāris — 1997. g. oktobris

Revazs Dzodzuašvili

1997. g. decembris — 1999. g. augusts

Gerijs Džonsons

1999. g. augusts — 2001. g. aprīlis

Aleksandrs Starkovs

2001. g. maijs — 2004. g. novembris

Jurijs Andrejevs

2004. g. novembris — 2007. g. marts

Aleksandrs Starkovs

2007. g. aprīlis — 2013. g. jūlijs

Marians Pahars

2013. g. jūlijs — 2017. g. marts

 

2018. GADA PASAULES ČEMPIONĀTA ATLASE

Eiropas B grupa

Šveice 5 – 5 – 0 – 0 – 10:3 – 15

Portugāle 5 – 4 – 0 – 1 – 19:3 – 12

Ungārija 5 – 2 – 1 – 2 – 8:6 – 7

Fēru salas 5 – 1 – 2 – 2 – 2:8 – 5

Latvija 5 – 1 – 0 – 4 – 2:9 – 3

Andora 5 – 0 – 1 – 4 – 1:13 – 1