Sērijveida ultru slepkava Džokers
Šopavasar taku skrējējs Andris Ronimoiss sarūpēja jaunu ierakstu Latvijas sporta vēsturē. 22. aprīlī Madeiras salā cēsnieks Jēzus vecumā kļuva par pirmo latvieti, kurš kādā no Pasaules tūres kalnu ultramaratoniem finišējis labāko desmitniekā, izcīnot 9. vietu prestižajās Madeira Island Ultra Trail sacensībās. „Apbalvošanas ceremonijā bija jocīgi būt kopā ar čaļiem, kam esmu sekojis līdzi un par kuriem esmu fanojis, bet būs jāpierod,” pēc sacensībām savā feisbuka kontā rakstīja atraktīvais Latvijas taku skriešanas līderis Andris Ronimoiss.
Latvijā Ronimoisa uzvārds ieskanējās 2015. gadā pēc uzvaras 80 kilometrus garajā Cēsu ECO trail taku maratonā. Savukārt 2017. gada februārī Alūksnē dzimušais malēnietis pierībināja starptautisko taku skriešanas vidi, aizsniedzoties līdz kārotā TOP10 slieksnim — 11. vieta Transgrancanaria 125 kilometru distancē. Tiesa, paša sportista nospraustais mērķis bija palicis nesasniegts…
Aprīlī Portugālei piederošajā Madeiras salā Ronimoiss startēja šosezon savā jau otrajā pasaules tūres posmā — Madeira Island Ultra Trail. Šīs sacensības dažādās distancēs pulcēja vairākus tūkstošus taku skrējēju. Ronimoiss startēja visgrūtākajā — 115 kilometru garajā — pamatdistancē, kas 800 (!) dalībnieku konkurencē veda pāri vulkāniskajai salai, izaicinot sportistus pārvarēt 7100 augstummetrus. Ronimoiss startam bija izlikts ar 25. numuru, un viņa vienīgais mērķis bija turēt līdzi Monblāna un citu skrējienu uzvarētājiem, lai iekļūtu labāko desmitā. Pusnaktī tika dots sacensību starta šāviens, un Ronimoiss skrēja kopā ar līderiem. Pēc 13. un 19. kilometra kontrolpunktiem viņš uzrādīja pat 5. un 6. rezultātu! Distanci Ronimoiss veica ātrāk par 15 stundām (14.44:12). Pirms dažiem gadiem ar šādu rezultātu būtu pieticis, lai Madeirā svinētu uzvaru…
Par likteņa pavērsieniem, skatījumu uz dzīvi un galvu reibinošajiem ultramaratonistu piedzīvojumiem intervijā piekrita pastāstīt pats Andris Ronimoiss.
FUTBOLA VĀRTSARGS, KURŠ BAIDĪJĀS… NO BUMBAS
— Ar ko ikdienā nodarbojas vīrs, kurš nedēļas nogalē var kalnos noskriet 115 kilometrus?
— Mana ikdiena aizrit trenējoties un pašam trenējot citus. Ilgus gadus sevi saucu par tirgus datu analītiķi, bet nu jau gribētos sevi dēvēt par taku ultramaratonistu un skriešanas treneri. Nekā pārsteidzoša, bet, lai nomauktu 115 kilometrus, ir cītīgi jātrenējas. Un, ja ir vēlme aizskriet līdz pirmajām vietām, tad jātrenējas vēl vairāk.
— Tātad strādāji par tirgus analītiķi, bet kādā brīdī karjeru atbīdīji otrajā plānā un pievērsies skriešanai. Kas cilvēkam ir jāsajūt vai jāpiedzīvo, lai visus darbus nomestu malā un pievērstos iemīļotai nodarbei?
— Strādāju kompānijā ACNielsen Latvia. Pēdējos gados man ir strauji mainījusies domāšana. Jau krietnu laiku nevēlos darīt to, ko citi grib, lai es daru. Vēlos darīt tieši to, ko es pats vēlos un kas dara mani laimīgu. Skaidrs, ka tādas pārmaiņas ir grūti veikt, jo cilvēks jau pēc būtības negrib līst ārā no komforta zonas, bet es visu mūžu esmu sapņojis būt sportā un tagad, kad redzu — man tāda iespēja ir, esmu gatavs riskēt. Mani ne visai satrauc fakts, ka sākumā būs nedaudz jāievelk vēders… Ticu, ka ilgtermiņā tas darīs laimīgu gan mani, gan cilvēkus man apkārt. Biroja darbs mani lēnām nogalināja.
— Kā tu nonāci sportā? Tu es spēlējis arī florbolu oficiālos turnīros komandas Oligarhi un citu vienību rindās…
— Visu dzīvi esmu sportam bijis tuvu. Skolas gados aktīvi spēlēju futbolu, biju vārtsargs. Bija skaidrs, ka diez vai no manis iznāks labs vārtsargs, jo man bija bail no bumbas, taču spēle patika un stadionā ar prieku pavadīju garas stundas. Futzālā piedzīvoju pāris smieklīgu vārtu zaudējumu, kad, redzot, ka bumba strauji tuvojas manai sejai, vienkārši to aizsedzu, bet bumba aizlidoja pāris centimetru gar galvu — tieši vārtos.
— Kādēļ sargāji vārtus, ja baidījies no bumbas? Varēji taču pārkvalificēties par uzbrucēju vai vismaz aizsargu…
—To ir grūti izskaidrot. No vienas puses — man bija bail no bumbas, no otras — man vārtos patika. Tā ir tāda sevišķa pozīcija laukumā, kaut kādā mērā tu tur esi īpašs. Vēlāk esmu spēlējis arī kā laukuma spēlētājs, bet tur es īsti neiederos, laukumā nāk ārā nejaukais Andris — kartītes ātri mācēju nopelnīt. Studiju gados sporta dzīve apstājās un lēnām sāku pārtapt par dārzeni, bet tad 2006. gadā kursabiedrs mani pierunāja pamēģināt frisbiju, un kopš tā laika atkal sportoju diezgan aktīvi.
— Pārtapt par dārzeni… Tavā gadījumā tas nozīmēja — mazkustīgs vai mazkustīgs un apaļīgs?
— Ar apaļīgumu man problēmu nav bijis. Tie bija tādi laiki, kad gāju gulēt četros no rīta, pa dienu biju lekcijās, bet visu vakaru un nakti notupēju pie datora. Kādā brīdī bija sajūta, ka veselība iet galīgi čupā, jutos vārgs un nespējīgs — piedāvājums pamēģināt frisbiju nāca tieši laikā.
— Un kur palika florbolista karjera?
— Pāris gadu uzspēlējot frisbiju, kaut kā nemanot pārslēdzos uz florbolu. Un 2012. gadā tikpat nemanāmi pārslēdzos uz skriešanu… Ja godīgi, man nepatīk amatieru komandu sporta būtība. Komandā ir desmit cilvēku, no tiem trīs nenāk uz treniņiem, pieci treniņa laikā ākstās, bet divi trenējas. Spēles dienā visi 10 spēlē vienlīdz daudz, bet atbildību par zaudējumu un rūgtuma sajūtu visi saņem vienādi. Nevaru ciest zaudējumu… Droši vien tāpēc nonācu sporta veidā, kur atbildību par rezultātu varu uzņemties tikai un vienīgi es pats.
SPĀRDA KARTES UN KOKUS
Tavā sportista karjerā savu lomu nospēlēja orientēšanās, rogainings un panākums Cēsu ECO Trail sacensībās. Kā likteņa līkloči tevi aizveda uz skriešanu?
— Draugi mani ievilka orientēšanās seriālā Magnēts. Pāris reižu pamēģināju, un tālāk jau viss aizgāja lavīnas tempā. Mēnesi vēlāk nogāju savu pirmo 24 stundu rogainingu un turpmākos gadus aktīvi piedalījos orientēšanās sacensībās, kas vēlāk pārgāja skriešanā. Taku ultramaratonu pirmo reizi pamēģināju 2014. gadā, kad noskrēju Cēsis ECO Trail 80 kilometru distanci. Viegli negāja, bet uzreiz sapratu, ka tas ir mans lauciņš.
Te gan es gribētu uzsvērt, ka par skrējēju sevi vairs neuzskatu. Es esmu taku ultramaratonists. Tas ir līdzīgi kā biatlonam un slēpošanai. Arī biatlonā slēpo, bet tur ir papildu elementi. Tāpat ir ar skriešanu un taku ultramaratoniem.
— Kas ir šie elementi, kuri taku ultramaratonos papildina skriešanu?
— Galvenais ir ēšana. Ir diezgan neiespējami noskriet vairāk nekā desmit stundas neēdot, ķermenim vienkārši izsīks rezerves. Dažkārt smejas, ka ultramaratoni ir ēšanas sacensības, jo ir tādi sportisti, kas ēd ik pēc piecpadsmit minūtēm. Man tie ir 20 minūšu intervāli, bet arī tad ir sajūta, ka to vien dari, kā ēd. Tāpat ir arī jāņem vērā, ka taku ultramaratonā jāspēj ātri iet pret kalnu. Ne katrs ātrais skrējējs ir arī ātrs gājējs. Citreiz tie kāpumi ir tik stāvi, ka noder pat rāpošanas prasmes. Viena no prasmēm, ko Latvijā visgrūtāk uztrenēt, ir spēja skriet lejup pa tehniski sarežģītām takām. Tad, kad to dara labākie, no malas izskatās, ka kāju vietā ir šujmašīna. Visus šos elementus klasiskajā skriešanā sastapt nevar.
— Sociālajā tīklā noksrien.lv intervijā sacīji, ka orientēšanās sacensībās tevī pamostas nejaukais Andris, kurš spārda kartes, dauza kokus un lamājas. Kā tā?
— Esmu vājš orientierists. Parasti ātri pielaižu kādu kļūdu, tad ar savu ātrumu mēģinu to labot, kas noved pie nākamās kļūdas. Pēc tam, kad kļūdu kaudzīte ir sakrājusies, sāku uzvilkties un kļūstu nejauks. Kartes un koku spārdīšana vēl ir nieks. Piedzīvojumu sacensībās Juglas ezerā esmu ar airi cītīgi dauzījis niedres, bet Daugavpilī savu velosipēdu vienkārši iemetu krūmos. Pēc dabas esmu tāds, kurš ātri uzvelkas — nu diezgan nesavaldīgs. Taču šajā stāstā pozitīvais fakts ir tas, ka skriešana to visu ārstē. Kopš skrienu, esmu iemācījies būt krietni vien pacietīgāks — tagad manai bumbai deglis ir kripatiņu garāks…
JA CEĻOJU, TAD PAR VISU NAUDU
— Tu esi teicis, ka visiem saviem hobijiem pieej ar all-in* principu: ja ceļo, tad par visu naudu, ja spēlē galda spēles, tad — līdz rīta gaismai, ja lasi grāmatas, tad — uzreiz četras. No kurienes tev šis maksimālisms?
—Es nezinu, bet normāli tas nav. Ar mani ir vienkārši, ja man kāda nodarbe patīk, esmu gatavs tai atdot sevi visu. Liela daļa no šīm nodarbēm pēc kāda laika tikpat ātri pazūd, bet ir lietas, kas paliek. Citreiz tas aiziet slimīgā līmenī — esmu spēlējis tiešsaistē pokeru vienlaikus pie 12 galdiņiem, centies izspēlēt līdz galam visas datorspēles, kuras esmu iesācis, nedēļā noskatīties tik daudz futbola spēļu, ka iestājas stadija, kad pāris gadu uz futbolu vairs nespēju paskatīties… Šādos brīžos priecājos, ka neesmu tā kārtīgi pieķēries kādam nelāgam hobijam. Ja būtu sērijveida slepkava, man noteikti vajadzētu novākt visus vienas pilsētas iedzīvotājus — tas taču būtu briesmīgi (sarkasms).
— Vai tev sports ir vēnās no senčiem? Ar ko tavi vecāki nodarbojas?
—Esmu uzaudzis būvnieku ģimenē, un, cik man zināms, neviens nopietns sportists manā ģimenē nav bijis. Sportā mani ievilka tēvs, kurš pats ir liels sporta līdzjutējs. Hokeju skatos kopš trīs četru gadu vecuma. Jau agrā bērnībā biju liels Rīgas Dinamo līdzjutējs. Tēvs arī labi spēlēja hokeju, bet es labi slidot tā īsti neiemācījos. 28 gadus mans sapnis bija strādāt amatā, kas saistīts ar sportu, — šķiet, beidzot varu teikt, ka man tas lēnām sāk izdoties.
KAD PĀRI PĀRBRAUCIS BULDOZERS
— Tu esi teicis, ka gribētu skriet līdz 80 gadu vecumam. Ko darīsi, kad paliks 81?
—Nezinu, kā būs ar skriešanu līdz 80… Esmu izlēmis, ka brīdī, kad nebūšu vairs tik ātrs, atgriezīšos orientēšanās sportā. Mans sapnis ir kādreiz atrast kontrolpunktu, pirms tam lieki neizskraidot visas tuvākās bedres. Pagaidām orientējoties esmu klasisks ja nav galvā, tad ir kājās variants.
— Bet, ja nopietni, zinot, kādus gabalus esi skrējis — ar pēdējo piemēru Madeiras salā priekšgalā —, var rasties bažas, vai kauli maz līdz pensijai izturēs…
— Skaidrs, ka ķermenis šādā sporta veidā tiek pakļauts milzīgai slodzei. Pēc sacensībām nākamajā dienā ir sajūta, ka tev pāri pārbraucis buldozers: sāp viss — sākot ar kāju nagiem un beidzot ar ribām. Lai tas viss neatstātu vēl lielākas sekas, daudz ir ar sevi jāstrādā — jāvingro, jāstaipās un jāstiprina saites un muskuļi. Visu to daru, bet tāpat ir skaidrs, ka 80 gadu vecumā būšu tuvāk klibam labradoram nekā aktīvam sportotājam. Man tas šobrīd ir vienaldzīgi. All-in princips.
— Vai apmeklē arī fizioterapeitu? Bieži sanāk viesoties pie ārstiem?
—No fizioterapeitiem esmu daudz ko iemācījies, bet regulārs viesis neesmu. Iespējams, ka nākotnē šīs vērtīgās profesijas pārstāvjus apmeklēšu biežāk, jo palīdzība, ko viņi sniedz, ir stipri vērtīga. Ārstus apmeklēju reti. Tajās reizēs, kad esmu bijis, neko jēdzīgu neesmu dzirdējis.
MALĒNIEŠA SPĪTĪBA UN SLĀPJU REMDĒŠANA NO PEĻĶES
— Aizvadītajā rudenī pasaules čempionāts taku skriešanā Portugālē tev neiznāca tāds, kādu to vēlējies, — pirms sacensībām iedzīvojies Ahilleja traumā un divas nedēļas pirms starta nācās iztikt bez treniņiem, bet distances sākumā tevi sadzēla vairākas bites… Spītējot šīm un vēl virknei citu likstu, finišēji 96. vietā, par ko biji tik neapmierināts, ka nosolījies no rokas neņemt nost čempionāta dalībnieka aproci, kamēr kļūdas nebūs labotas… Pusgadu nonēsāji aproci un pēc sacensībām Madeirā feisbukā publicēji video, kurā pie vīna glāzes atbrīvojies no aproces.
—Tas pasaules čempionāts bija izgāšanās. Te varētu ilgi runāt par iespējām, apstākļiem un to, kāpēc man distances laikā bija jādzer no peļķes, bet, ja savilktu visu argumentus kopā, tas nemainītu faktu, ka nostartēju krietni zem sava līmeņa. Pēc finiša sēdēju organizatoru autobusā un tobrīd sapratu, ka jāmaina attieksme… Kā atgādinājumu par savu vājo startu, es uz rokas atstāju organizatoru izsniegto aproci, ko apsolījos nogriezt tikai tad, kad kādā no Pasaules tūres posmiem iekļūšu TOP10. Nupat Madeirā tas izdevās, un mana roka ir brīva no tā sasodītā auduma gabala. Drīz ir nākamais pasaules čempionāts, un cerams — nenāksies šo procesu atkārtot (smejas).
— Vai tiešām padzēries no peļķes?
— Šī bija epizode, kurā man un pārējiem Latvijas izlases dalībniekiem par ļaunu nāca resursu un informācijas trūkums. Citas komandas pāris dienu pirms starta bija apskatījušas dažādus trases posmus, bet mums bija pieejama tikai tehniskā informācija. Pat nenojautām, ka trases vidū ir posms, kur divas ar pusi stundas netiksim pie ūdens. Šeit nebija ne kontrolpunktu, ne strautu. Tā vietā bija sešu kilometru kāpums bez neviena metra ēnā 30 grādu karstumā. Ieslēdzās izdzīvošanas instinkts, un dzēru no peļķes. Neko daudz gan tur nedabūju. Tā peļķe tāda govs kājas nospieduma dubļos izmērā.
— Ārprāts. Kā garšoja?
— Par garšu pat nedomāju, drīzāk ar acīm meklēju, vai nav vēl kāda peļķe.
— Rodas sajūta, ka tu esi tas pārcilvēks, kuram viss ir iespējams. Sak’, iedodiet man tikai kedas, kalnus un nedaudz laika, un Ronimoiss visu izdarīs. Sasodīts, kā tu to dabū gatavu?
— Zini, tā ir milzīgas pašpārliecinātības un malēnieša spītības kombinācija. Ja esmu uz starta līnijas kopā ar citiem, varu uzvarēt. Man liekas, ja mani ieliktu vienā ringā ar Mairi Briedi, es ietu un cīnītos. Skaidrs, ka tas būtu viena sitiena nokauts, bet, ja vēl būtu dzīvs, aizrāpotu uz savu ringa stūri, salaizītu brūces, pārdomātu savas kļūdas, celtos kājās un ietu atkal cīnīties. Manā galvā esmu vislabākais, mani neviens nevar uzvarēt. Ja ar šādu filozofiju pieiet pie kalna, tad tas ātri vien pārvēršas par pauguru.
— Paga, malēnieša spītība?
— Malēnija ir reģions Alūksnes pusē, kurā ļaudis runā specifiskā izloksnē. Nostāsti vēsta, ka viņi savulaik esot uzcēluši māju bez logiem un tad nesuši gaismu ar maisiem iekšā. Tātad naivi, toties spītīgi!
— Tāpat rakstīji, ka arī Madeirā, kad cīnījies pat par pirmo desmitnieku, galvā uzvirmoja garo distanču skrējēju klasiskā doma: kāpēc es to daru un kādēļ man to vajag… Bet kādēļ tev to vajag? Kas ir šī ultramaratonistu narkotika?
— Tie ir tikai mirkļa vājumi, un būtu jocīgi, ja līdz tādai domai nenonāktu. Konkrētajās sacensībās trasē pavadīju gandrīz 15 stundas — tur var ne tikai līdz tādai vien domai nonākt. Tiesa, lai cik grūti arī klātos, jāteic, ka to visu krietni atsver pieredzes pozitīvā puse. Proti, man nav bijis neviena ultramaratona, kuru nevarētu uzskatīt par piedzīvojumu. Tu startē un pat nenojaut, kas ar tevi notiks. Varbūt tu atrausies pa galvu ar kaktusu, varbūt sešas stundas neredzēsi savas kājas, jo būsi purvā līdz potītēm, bet varbūt tavas sacensības beigsies 20 kilometrus pirms finiša, guļot aiz akmens un naivi cerot, ka tev pakaļ atlidos helikopters. Vai neizklausās jautri?
— Tas tik tiešām izklausās kā labākajās filmās… Un tas viss ar tevi ir atgadījies?
— Jā, tā ir daļa no atgadījumiem. Citreiz tās ir grūtības, ar ko saskaries, dažreiz — kāds interesants cilvēks, ko satiec, bet reizēm tas ir kāds dabas izaicinājums. Es par visu to mēģinu arī rakstīt un stāstīt savā blogā runimois.wordpress.com.
Kas attiecas ar gadījumu par helikopteru, skaidrs, ka pakaļ man neviens neatlidoja. Kādu laiku pasēdējis aiz akmens, sagaidīju savu atbalsta komandu, kas man bija atnākusi pakaļ, un lēnā garā gāju uz mašīnu. Pa ceļam pat pamanījos atkal apsteigt dažus sacensību dalībniekus, bet lēmums par izstāšanos jau bija pieņemts.
ULTRAMARATONISTA LIELĀKAIS IENAIDNIEKS — VĒDERS
— Pērn Polijā notikušajos Chojnik Ultra mačos izstājies pēc 20 km, jo trases marķējums bija neprecīzs. Zinot, ka tomēr ir gabaliņš, ko ceļot līdz Polijai, kam ir jānotiek, lai norautu stopkrānu?
— Tas bija viegls lēmums. Uz Poliju braucu, lai uzlabotu savu taku skriešanas reitingu. Reitingu šajā sporta veidā dod nevis par izcīnīto vietu, bet — balstoties uz trasē pavadīto laiku. Jo lielāks reitings, jo lielāka iespēja, ka tevi kādās sacensībās ieliks elites koridorā, uz sacensībām tiksi bez loterijas vai pat bez maksas. Pēc tam, kad biju noskrējis liekus 14 kilometrus, bija skaidrs, ka nekāds labais reitings nesanāks. Zvanīju atbalsta komandai, lai mani savāc, un pēc stundas bez sirdsapziņas pārmetumiem jau saldi viesnīcā gulēju. Finišēt man nekad nav bijis mērķis.
Marķējums tur bija dikti dīvains. Bija krustojumi, kur marķējums aizgāja uz visām četrām debesu pusēm. Ej nu tiec gudrs, kur tev ir jāskrien.
— Kādas ir galvenās atziņas, ko tu kā skriešanas treneris centies iemācīt saviem audzēkņiem?
— Svarīgi ir treniņu balstīt uz kvalitāti, nevis kvantitāti. Ir ārkārtīgi daudz skrējēju, kuri domā, ka vienīgais veids, kā būt spēcīgam taku ultramaratonistam, ir skriet pēc iespējas vairāk, viss pārējais ir mazsvarīgs. Esmu dzirdējis par treniņprogrammām, kur nedēļas nogalē ir jāskrien divas dienas pēc kārtas pa četrām piecām stundām, un tā vairākas nedēļas. Manuprāt, tas ir labs veids, kā nonākt ārsta kabinetā… Tas nenozīmē, ka mani audzēkņi skrien maz, bet kilometriem tiek meklēta jēga, nevis tiek skriets skriešanas pēc.
— Kas tev kā skriešanas trenerim ir pēdējais jaunatklājums, ar ko esi saskāries, lasījis vai pie kā nonācis, skrienot savu ceļu?
— Atziņas nāk visu laiku. Jāteic, ka vairāk tās nāk no personīgās pieredzes un no pieredzes apmaiņas ar citiem skrējējiem. Sports ir specifisks, un vienas patiesības nav. Tas, kas der vienam, neder citam. Un otrādi. Viens var distances laikā apēst 30 sporta želejas, cits jau pēc trešās sēž krūmos, kādam patīk skriet, izmantojot nūjas, citam nūjas tikai traucē… Runājot par jaunāko atziņu, nupat pasaules tūres posmā Madeirā nonācu pie šāda spriedelējuma: ar vēderu ultramaratonā uzvarēt nevar, bet zaudēt gan var ļoti viegli. Šī atziņa radās pēc tam, kad man vienā brīdī priekšā no krūmiem izlīda kāds spēcīgs lietuvietis un otrreiz man priekšā tā arī vairs netika. Vēders ir ultramaratonista lielākais ienaidnieks.
— Iespējams, negribēsi to atcerēties, bet kurš ir grūtākais brīdis, ko skrējēja karjerā esi piedzīvojis?
—Vai astoņas stundas var būt mirklis? Tieši tik ilgs bija mirklis jau pieminētajā pasaules čempionātā, kad man vienīgā doma, kas skanēja galvā, bija — izstājies… Grūtākais brīdis bija kādā kontrolpunktā. Tobrīd gulēju zālītē, kājas atbalstītas gaisā pret kādu portugāļu kalnu būdu, un galvā es nevarēju atrast pilnīgi nevienu iemeslu, kāpēc man būtu jāpieveic vēl 30 kilometri karstumā un kalnos. Šķiet, ka paguvu jau aizsūtīt ziņu uz mājām, ka metu mieru. Mirkli vēlāk aizstreipuļoju pēc papildu ūdens, bet, ieraugot, ka kontrolpunktam tuvojas mans komandas biedrs, pēkšņi sakaunējos un aiznesos trasē kā sašauts. Jums vajadzēja redzēt brīvprātīgo sejas, kas vēl pirms minūtes domāja, ka es pie tās būdas arī nomiršu. Šķiet, tas bija pēdējais mirklis, kad tajā dienā izspiedu kaut ko līdzīgu smaidam.
KAD PIRMS FINIŠA ATNĀK PRETĪ MAMMA
— Kas ir skaistākais brīdis, ko sacensībās esi piedzīvojis?
— Piedzīvots ir daudz. Uzvaras, skaisti dabas skati, emocionāli mirkļi, bet laikam visskaistākais mirklis iespiedies atmiņā no mana pirmā taku ultramaratonaCēsis ECO Trail 2014. Toreiz finišēju vien 9. vietā, bet pārsimts metru pirms finiša man pretī bija atnākusi mamma. Lepnums, kas bija viņas acīs, un paša tā brīža emocionālais saviļņojums ir skaistākais mirklis, kas piedzīvots, ar labu atrāvienu.
— Pastāsti, lūdzu, par visaizraujošākajām sacensībām, kurās esi piedalījies?
— Tās visas ir interesantas, grūti izcelt kādu konkrēti. Sacensības man ir svētki, kuros satikt draugus un kārtīgi iztrakoties, bet vislabāk atmiņā paliek tās sacensības, kurās ir grūtāk nekā parasti, bet kuras vienalga beidzas labi. Tādās sacensībās parasti ir vairāk piedzīvojumu. Citreiz ir sanācis tupēt uz ceļiem Siguldas dubļos un gaidīt, kad pāries krampji abos augšstilbos, dažreiz nācies no visa spēka ieķerties virvē, kas ved pāri kādai pārplūdušai un krāčainai Norvēģijas upei, citreiz — dzīties pakaļ priekšā esošajam skrējējam 30 kilometrus, lai brīdī, kad viņš beidzot ir noķerts, atskārstu, ka degvielas bāka ir tukša un tas viss ir bijis velti. Tas ir interesanti un sniedz lielu gandarījumu par sacensībām.
— Aizvien vairāk uzmanības tiek pievērsts tam, ka lauvas tiesu rezultāta veido pareizi ēšanas paradumi. Vai ir kādi strikti principi, pie kuriem pieturies?
—Ēšana ir mans vājākais lauciņš. Tajā es progresēju vislēnāk, bet labi, ka vispār progresēju. Cenšos ēst vismaz daļēji veselīgi, bet ne vienmēr sanāk. Katru rītu ēdu putru, bet atlikušās ēdienreizes parasti vairs tik veselīgi neizskatās. Viens strikts princips gan man ir — nedēļu pēc ultramaratona es sev neliedzu neko.
CITIEM IESAKA STIRNU BUKU
— Kas tavā sacensību ēdienkartē ir nākamais?
—Šī ir mana pirmā pilnā sezona pasaules tūrē. Divus posmus Kanārijās un Madeirā jau esmu aizvadījis, bet divi vēl priekšā. Jāņu vakarā startēšu Itālijas posmā, 120 kilometrus garajā Lavaredo Ultra Trail, bet 1. septembrī skriešu Monblāna tuvumā 100 kilometrus garajās CCC sacensībās. Tajā nedēļā Šamonī pilsētā ir visu taku ultramaratonu elite, un man ir prieks, ka arī es beidzot tur būšu. Papildu tam nevar nepieminēt arī pasaules čempionātu taku ultramaratonā jūnija sākumā Itālijā un pasaules čempionātu rogainingā augusta vidū tepat Latvijā. Mērķis šobrīd ir tikt pēc iespējas augstāk pasaules rangā. Šobrīd esmu aptuveni 135. vietā pasaulē 100+ kilometru taku skrējienos. Šobrīd izskatās, ka TOP50 tuvākajā nākotnē ir gana ticams scenārijs, ja tikšu līdz tam, mērķēšu tālāk.
— Latvijā tu regulāri startē ainaviskajās Stirnu buka taku skriešanas sacensībās, šo sezonu atklājot ar uzvaru Ogres Zilajos kalnos visgrūtākajā — Lūša — distancē. Kurš ir labākais Stirnu buka posms, kurā esi piedalījies?
—Šķiet, ka man vislabāk atmiņā ir palicis Abavas senlejas Stirnu buks no 2015. gada sezonas. Tas varētu būt arī viens no tehniskākajiem un grūtākajiem posmiem. Es diezgan regulāri par to grūtumu sūdzos, bet dziļi sirdī man tas patīk un atstāj labu pēcgaršu. Manuprāt, Stirnu buks ir labākās sacensības Latvijā un ar atrāvienu. Svētki, kurus vienmēr ir prieks apmeklēt. Šīs ir arī vienīgās pašmāju sacensības, kurām pieeju ar pilnu nopietnību. Manai komandai VSK Noskrien Riekstiir uzdevums šeit uzvarēt komandu ieskaitē, un man ir liels prieks, ja spēju sniegt arī savu artavu. Vēlos patiesi pateikt lasītājiem: ja esi skrējējs un vēl neesi šo pasākumu pamēģinājis, noteikti ir pēdējais laiks to darīt!
— Latvijā nav iespējams noorganizēt kalnu maratonu, kur distance mērāma simtos kilometru un kilometros mērāma arī vertikāli, bet arī no citiem latviešiem ir dzirdēts, ka Latvijā varam lepoties ar izciliem sacensību organizatoriem. Kā tu vari šo komentēt? Ar kādiem organizatoriskiem pārsteigumiem esi saskāries?
— Madeirā piedzīvoju vislabāk noorganizētās sacensības ārzemēs, kurās esmu bijis. Citur ir redzēti visādi brīnumi. Pagājušajā gadā sacensībās ASV organizatori sacensību gaitā laika apstākļu dēļ nolēma mainīt trasi. Tas viss būtu jauki, bet seši ātrākie skrējēji jau bija paspējuši aizskriet garām pagriezienam, kurā tika veiktas izmaiņas. Beigās mēs noskrējām par sešiem kilometriem vairāk un faktiski sākām sacensības pusstundu aiz visiem pārējiem. Norvēģijā gadījās, ka daži dalībnieki lielu daļu no trases noskrēja pretējā virzienā. Liekas, kas tad tur, bet taku skriešanā tas ir būtiski. Ir ļoti svarīgi, vai tu kāp augšā pa smuku taciņu, bet lejā skrien pa slideniem akmeņiem vai otrādi. Kaut kādu minimālu sodu šiem dalībniekiem piešķīra, bet skaidrs, ka īsti ar viņiem tu sacenties neesi. Šādu gadījumu mazākās sacensībās ir daudz, bet es jau sen esmu samierinājies. Ir jāskrien tā, lai šādi papildu apstākļi neietekmētu tavu izcīnīto vietu. Ja būsi galvas tiesu pārāks, tad uzvarēsi tāpat.
Runājot par sacensību organizēšanu Latvijā, mēs te esam tik ļoti izlutināti pie sacensību organizācijas, ka, aizbraucot citur, ļoti uzkrītošas liekas dažādas nepilnības.
JA SATIKTU ZELTA ZIVTIŅU…
— Runā, ka divu Latvijas taku skrējēju starpā esot izskrējis kāds melns kaķis. Domāju — tavā un Andreja Jesko…
— Tā īsti nebūs patiesība. Neesam labākie draugi un diez vai kādreiz tādi būsim, bet savā starpā mēs pietiekami labi komunicējam un savstarpējās attiecības ir draudzīgas. Neesam lieguši viens otram ne padomu, ne palīdzību, un domāju, ka ilgtermiņā abi varam pacelt Latvijas izlasi nebijušos augstumos. Arī ar citiem elites skrējējiem attiecības ir draudzīgas. Gribas viņus visus noskriet, bet tas nenozīmē, ka es viņus nerespektēju vai uzskatu par ienaidniekiem.
— Ja satiktu zelta zivtiņu, kas būtu trīs vēlēšanās, ko tu tai lūgtu?
— Es kādreiz gribētu redzēt, kā Latvijas futbola izlase spēj viena uzbrukuma laikā atdot vismaz desmit precīzas piespēles pēc kārtas. Gribētu kādreiz uzspēlēt hokeju kopā ar Latvijas izlases džekiem, jo naktī sapņojot esmu darījis to gana daudz, un jums jātic — man sanāk. Visbeidzot kāds kārtīgs kalns Pierīgā arī nenāktu par ļaunu. Vismaz tāds, kur kāda stundiņa ir jāskrien augšā un kāda stundiņa arī lejā.
— Pēc bildēm internetā var noprast, ka esi arī videospēļu cienītājs? Kādēļ tu spēlē, un kas ir tavas iecienītākās spēles? Kāpēc?
— Šobrīd esmu tāds dikti neaktīvs videospēļu cienītājs. Ja spēlēju, tad ļoti izvēlīgs neesmu. Citreiz prasās vienkārši pašaudīties, bet pārsvarā priekšroku dodu spēlēm, kur ir arī jādomā. Jo vairāk, jo labāk. Man vispār patīk smadzenes kustināt, un, ja to var apvienot ar izklaidi, labprāt izmantoju.
— Kādēļ tavu kaķi sauc par Līmi?
— Līme jau no pirmajām dienām ir bijis viens reti uzbāzīgs kaķis, kuram patīk līmēties klāt cilvēkiem. Tā arī radās vārds. Sākotnēji bija Sīkais krupis, bet bija sajūta, ka cilvēki šādu vārdu varētu nesaprast.
— Un kur tu pats tiki pie tāda uzvārda — Ronimoiss?
—Tas ir igauņu uzvārds. Mans vectēvs no tēva puses bija igaunis, kurš izsūtījuma laikā satika savu nākamo sievu un manu vecmammu, kura pēc tautības ir vāciete. Tā rezultātā man patīk gan igauņi, gan vācieši, un šajās zemēs vienmēr jūtos mājīgi. Ar savu uzvārdu ļoti lepojos, un man ir prieks, ka uzvārds man tāds oriģināls. Neesmu pētījis, bet šķiet, ka es varētu būt vienīgais Ronimoiss ar diviem s burtiem uzvārdā. Tā tāda nedaudz pārlatviskota versija, jo oriģinālā arī es biju Ronimois. Sirdī tīrs latvietis, tik uzvārds tāds dīvains.
— Vai kāds tevi kādreiz ir nosaucis par Roninu? Ir tāda asa sižeta filma.
— Nē! Es pat negribu zināt, kas tas ir. Man jau to iesauku pietiek. Šobrīd esam apstājušies pie Džokers. Manuprāt, diezgan atbilstoši man. Nedaudz nešpetns, var kādu sarūgtināt, bet dziļi sirdī visiem vēl labu, vienīgais mērķis ir neliela jautrība.
— Runā, ka šobrīd esi Latvijas karstākais taku skrējējs. Vai pats tā jūties?
— Es vairāk skatos uz to, ko sasniegšu nākotnē, nevis — ko esmu sasniedzis šodien. Pēc reitinga šobrīd esmu labākais taku skrējējs Latvijā, bet tas bija pagājušā gada mērķis. Vienmēr domāju, kā es varu kļūt vēl labāks. Arī no konkurences nebaidos. Nekad neesmu izvēlējies sacensības tikai tāpēc, ka tur ir vāja konkurence, drīzāk — otrādi. Ja gribi būt uzvarētājs, jāuzvar ir stiprākie. Līderis būšu tad, kad sākšu uzvarēt nozīmīgās sacensībās ārzemēs.
— Tad jānovēl tev lustīgs Jāņu vakars! Kā pirms brīža minēji, startēsi 120 kilometrus garajā Lavaredo Ultra Trail.
— Jāņi būs jautri, bet tas nav nekas jauns. Uz Jāņu laiku kalnos būšu jau piekto gadu pēc kārtas. Jo ātrāk noskriešu, jo ātrāk varēšu nosvinēt. Manuprāt, gana laba motivācija.
* All-in — visu un uzreiz — angļu val.
Andris RONIMOISS
Taku ultramaratonists, skriešanas treneris
Dzimis: 1984. gada 5. maijā Alūksnē
Augums, svars: 180 cm, 65 kg
Izglītība: Vidzemes Augstskola, bakalaura grāds biznesa vadībā
Lielākie sasniegum: 9. vieta taku ultramaratona pasaules tūres posmā 2017. g. Madeirā 115 km distancē (14.44:12 ), 11. vieta pasaules tūres posmā 2017. g. Grankanārijā 125 km (14. 24:21), divkārtējs Cēsis ECO Trail uzvarētājs 80 km distancē (2015., 2016. g.)
Sporta veidi, kuriem seko: hokejs, amerikāņu futbols, regbijs un riteņbraukšana
Ģimenes stāvoklis: neprecējies, bet aizņemts
Grāmatas, ko iesaka izlasīt: Brendons Sandersons un Stīvena Kinga Dark Tower sērija
Filma, ko iesaka citiem: Zaļā jūdze
