Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Artūra Zakreševska ilgais futbola ceļš

Kamēr sportā bija iestājusies piespiedu dīkstāve, līdzjutējiem nekas cits neatlika, kā kavēties nostalģijā par agrāko laiku uzvarām. Visu atjaunotās neatkarības laiku Latvijas futbolam ir veltījis Artūrs Zakreševskis, kurš spēlēja jau pirmajā mūslaiku virslīgas čempionātā, ilgus gadus aizstāvēja valstsvienības godu, bet kopš spēlētāja karjeras beigām turpina nodot tālāk savas zināšanas, strādājot par pirmās līgas kluba JDFS Alberts galveno treneri. Zakreševskis darbojas arī Latvijas Futbola federācijas valdē, ieņemot LFF viceprezidenta amatu.

Maijā svinējām Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācijas 30 gadu jubileju, bet Latvijas futbolā jaunie brīvības laiki sākās 1992. gadā, kad vairs neviena mūsu komanda nepiedalījās PSRS čempionātā un notika pirmais pilnvērtīgais atjaunotās virslīgas turnīrs.

“Tie bija interesanti laiki, kad daudz kas diezgan strauji mainījās. Bērnībā sāku trenēties pie tēva, bet padsmitnieka gados tēvs teica, ka jāiet tālāk. Latvijas čempionātā, kas tad laikam saucās A klase, debitēju nepilnos 16 gados komandā Alfa, kurā strādāja treneris Jānis Dreimanis. Tas notika, pateicoties toreizējam noteikumam, ka laukumā ir jātur viens jaunais. 1989. gadā es biju Latvijas PSR čempions Jelgavas RAF sastāvā, kur treneris bija Viktors Ņesterenko, viņš arī pirms tam mani kādu laiku trenēja Rīgas Futbola skolā. Pēc tam vienu gadu bija Baltijas līga, kur dominēja lietuviešu komandas. 1991. gadā biju izīrēts Apgaismes tehnikai, tad nebraukāju ar RAF pa PSRS otro līgu, jo viņi brauca pa nedēļai projām, bet es mācījos universitātē un tāpat vēl nebiju pamatsastāva spēlētājs,” atceras Artūrs Zakreševskis.

PIRMIE GADI

Pārmaiņu laikus jaunais Artūrs sagaidīja, spēlējot Jelgavas RAF komandā, bet jau pirmais īstais Latvijas čempionāts 1992. gadā izvērtās reti dramatisks, jo beigās divas labākās komandas — RAF un Skonto — finišēja ar vienādu punktu skaitu, tāpēc vienīgo reizi vēsturē čempiona noteikšanai tika sarīkota zelta spēle.

“1992. gadā pirmo reizi Latvijai bija iedota vieta Eirokausos. Es tad spēlēju RAF, un mūsu galvenie konkurenti bija Skonto Marka Zahodina vadībā. Vēl nezinājām, kā būs ar Liepāju, jo vairs nebija Zvejnieka, par Daugavu, ko trenēja Jānis Skredelis, arī nebija nekādas saprašanas, cik tā būs spēcīga. Kausā mēs Skonto zaudējām, bet čempionātā viņus divreiz uzvarējām, tad bija tā slavenā pārspēle par pirmo vietu, un sākās Skonto dominance. Pārspēlē mani uz laukuma neizlaida, un es biju baigi neapmierināts. Tad jau treneris bija [Aleksandrs] Dorofejevs, jo sezonas vidū Ņesterenko bija konflikts ar dažiem spēlētājiem — aizgāja [Igors] Troickis, no komandas tika atskaitīts [Oļegs] Aleksejenko un [Valērijs] Ivanovs, jo Ņesterenko viņus apsūdzēja, ka viņi kausā atdevuši spēli, taču tad viņus ar komandas balsojumu atgrieza sastāvā. Papildinājumam sezonas vidū atgriezās Gatis Ērglis ar Rolandu Bulderu, tad mēs gājām no uzvaras uz uzvaru, bija ļoti interesants čempionāts un intriga līdz pēdējam. Pirms pārspēles man divas dienas bija temperatūra, laukumā netiku, par ko biju ļoti škrobīgs, bet čempionu tituls man bija jāgaida līdz tam laikam, kad es 2001. gadā pārgāju uz Skonto,” stāsta Zakreševskis.

Deviņdesmitie gadi bija īpaši arī sadzīviskajā ziņā?

“Pārmaiņu laiki bija saistīti arī ar naudas reformām, kad no rubļiem pārgājām uz Latvijas rubļiem, bet pēc tam uz latiem. Atceros, ka 1992. gadā man vēl maksāja tūkstošos Latvijas rubļu, bet nākamajā gadā tūkstošu vietā palika nepilni simt lati. Pēc tam, laikam 1995. gadā, jau noslēdzu līgumu dolāros. Tad arī es biju iekļāvis līgumā noteikumu, ka katra gada beigās atkarībā no inflācijas man tā summa pieauga. 1994. gadā spēlēju klubā DAG, kur viss bija solīdi, bet viņi ātri bankrotēja un pārcēlās uz Liepāju, man arī piedāvāja braukt, bet es nebraucu. Deviņdesmito gadu sākumā jau nekādu ieguldījumu infrastruktūrā nebija, viss tika darīts, tikai lai izdzīvotu. Atceros, ka treniņos vakarā slēdza ārā apgaismojumu. Dzīvoju Mežciemā, bet autobuss vienubrīd gāja tikai līdz VEF kultūras namam, jo nebija degvielas. Tagad tas liekas smieklīgi, bet tādi laiki bija.”

LIELĀS UZVARAS

1995. gadā Artūrs Zakreševskis debitēja Latvijas valstsvienībā, un 23 gadus vecā aizsarga iesaistīšanās valsts galvenajā komandā izrādījās vairāk nekā veiksmīga — Jāņa Giļa trenētajai Latvijas izlasei izdevās četru uzvaru sērija, ieskaitot arī sensacionālās uzvaras Belfāstā pār Ziemeļīriju (2:1) un Rīgā pār Austriju (3:2).

“Gada sākumā mums bija 0:5 ar Austriju Zalcburgā, bet uz turieni mani nepaņēma līdzi. Vēlāk debitēju LU stadionā, izejot uz maiņu Baltijas kausa mačā ar Igauniju, pēc tam uz maiņu izgāju arī spēlē ar Lietuvu. Baltijas kausā tas izgājiens nekādu lielo lomu nespēlēja, bet tad mani paņēma līdzi izbraukumā uz Portugāli un Ziemeļīriju. Portugālē visu maču nosēdēju uz beņķa, un, kad jau pirmā puslaika vidū rezultāts kļuva 0:3, mēs domājām, ka viss — trenerim Jānim Gilim diezgan slikta situācija, ka tikai pēc atbraukšanas viņu nenoņem nost, jo izskatījās, ka tā spēle iet uz vairāk nekā 0:5, bet tikko jau Zalcburgā bija 0:5… Tad pienāca [Vīta] Rimkus zvaigžņu stunda — viņš guva divus vārtus un vēl trešos varēja iesist. Pēc tam braucām uz Belfāstu, un man it kā arī tur nevajadzēja spēlēt, bet mača dienā pateica, ka [Jurijam] Ševļakovam sāp galva, jo viņam savulaik ir bijuši smadzeņu satricinājumi, un, iespējams, ka viņš nespēlēs, lai es gatavojos, ka man varbūt būs jāspēlē. Kad ģērbāmies uz spēli, tad arī teica, ka Ševļakovs izies pamēģināt un, ja nevarēs, tikai tad mani izlaidīs laukumā. Toreiz sanāca spēlēt pret Ziemeļīrijas uzbrukuma līderi Janu Douviju, kurš pirms dažiem mēnešiem bija Rīgā iesitis, kad mēs ar 0:1 zaudējām, un viņš arī Belfāstā guva vārtus, bet pēc tam video redzējām, ka viņš nospēlējis ar roku. Tomēr otrajā puslaikā guvām divus vārtus,” atceras bijušais Latvijas izlases aizsargs.

“Pēc tam pirms spēles ar Austriju biju noslimojis, divas dienas netrenējies, tikai pirmsspēles treniņā piedalījos, bet biju labi nospēlējis savā pirmajā debijas mačā, tāpēc mani atkal ielika sastāvā. Tad otrajā puslaikā jau bija ļoti smagi un beigās uz pēdējām minūtēm mani nomainīja, bet mēs ar 3:2 vinnējām. Rimkus sākumā piemānīja vārtsargu, bet Armands Zeiberliņš iesita labu golu, ar ko pēc tam televīzijā ilgu laiku sākās futbola apskats. Austriešiem toreiz bija laba komanda, es tajā mačā turēju Toniju Polsteru, kurš bija vadošajās lomās Vācijas bundeslīgā, Ķelnes klubā. Polsters arī Rīgā iesita golu, bet, kad nākamajā vai aiznākamajā gadā spēlēju uzbrukumā, man daudz deva, ka es viņu sedzu, jo sapratu, kāpēc viņš sit vārtus, kā viņš aizsargus čakarē.”

Starp citu, lai gan Zakreševskis vienmēr bijis pazīstams kā nepiekāpīgs un pašaizliedzīgs centra aizsargs, kādu laiku viņš arī itin veiksmīgi ir spēlējis uzbrukumā.

“Kad 1997. gadā spēlēju Daugavā un viņi pārdeva [Mihailu] Miholapu uz Skonto, tad trenerim [Jurijam] Popkovam nebija uzbrucēju un viņš ielika mani uzbrukumā. Tajā sezonā katrā otrajā spēlē guvu vārtus, laikam biju otrais rezultatīvākais no vietējiem spēlētājiem. Tāpēc tagad, trenējot jaunos, saku — kad iesitīsiet tik daudz golu, cik es virslīgā, tad varēsiet mani te mācīt, bet līdz tam klausieties, ko jums stāstu. Mana labākā spēle Latvijas čempionātā bija gadu agrāk, kad iesitu divus vārtus Skonto un, otro golu sitot, apspēlēju vismaz trīs Skonto spēlētājus. Tajā mačā mēs bijām vadībā ar 3:0, bet tad [Romāns] Lajuks iedeva kreiso pendeli, un Skonto izrāva neizšķirtu 3:3. Toreiz vēl Sportā bija fotogrāfija, ka sods bija metru pirms soda laukuma. Vēlāk čaļi teica, ka pirms brauciena uz Belgradu ar autobusu Lajuks esot atnācis un atvainojies. Pāris reizes mani uzbrukumā sūtīja cīņā arī izlasē.”

BRĪNUMU LAIKI

Vēl vienu leģendāru uzvaru Latvijas izlase svinēja 1998. gadā Oslo, gruzīnu trenera Revaza Dzodzuašvili vadībā ar 3:1 apspēlējot spēcīgo Norvēģiju, kas pirms tam savā laukumā nebija zaudējusi septiņus gadus, bet tajā vasarā pasaules čempionātā uzvarēja Brazīliju.

“Tā bija pirmā atlases cikla spēle, un mēs gandrīz nokavējām izbraukšanu, jo Revazs bija tā aizrāvies stāstīt par taktiku, ka jau pārdesmit minūtes bija pārrunājis paredzēto izbraukšanas laiku. Viņš domāja par taktiku, manevriem, izdomāja samainīt plānus un vēlāk teica, ka to darījis speciāli, jo norvēģi spiegojuši. Man tajā spēlē bija jāsedz Tūre Andre Flū, tābrīža Londonas Chelsea spēlētājs, un viņš neiesita. Norvēģiem vēl uzbrukumā spēlēja [Ūle Gunnars] Sulšērs no Manchester United. Stadionā zem tribīnes bija koridors, kur bija minēts, kādas komandas tur bijušas un norvēģus ilgu laiku nebija apspēlējušas. Toreiz labi nospēlēja Marians Pahars ar Andreju Štolceru. Revazs uzstāja, ka arī ārpus futbola jābūt lielai pašdisciplīnai. Sākumā viņš ļoti miksēja sastāvu, bet pēc tam normāli aizgāja — uzvarējām norvēģus, pēc tam gruzīnus, pateicoties Štolcera golam no stūra,” klāsta Zakreševskis.

“Man bija interesantāk spēlēt ar spēcīgiem pretiniekiem, nevis ar Andoru vai Sanmarīno. Tagad mūsējiem ar viņiem varbūt jau ir interesanti spēlēt. Tādās spēlēs aizsargi var nopelnīt tikai mīnusus, jo ir jānospēlē bez kļūdām, bet cilvēki tāpat pateiks, ka tie tak nemāk spēlēt un tev nekas nebija jādara. Toties uzbrucējiem bija iespēja izcelties, iesist golus, bet mačos ar spēcīgākiem pretiniekiem bija otrādi, ja labi nosedzi. Tagad, trenējot jauniešus, redzu, ka viņiem nepatīk spēlēt ar personālo segšanu un viņi arī neprot, bet, kad es augu, tad mēs to piekopām un treneri lika tā spēlēt, tad arī spēlējām ar libero jeb pēdējo aizsargu. Tāpat arī man labāk patika spēlēt izbraukuma spēlēs, kur bija vairāk skatītāju un visi bija pret tevi, bet tas vēl jo vairāk bija stimuls pierādīt, ka arī mēs mākam spēlēt un nemaz tik viegli mūs nebūs apspēlēt.”

2004. gadā Artūrs Zakreševskis arī izbaudīja Latvijas futbola zvaigžņu brīdi, valstsvienības sastāvā aizbraucot uz Eiropas čempionāta finālturnīru, kur viņš gan palika rezervē, jo tobrīd aizsardzības centrā spīdoši spēlēja Igors Stepanovs un Mihails Zemļinskis. Kā Latvijas izlasei izdevās tikt tādos neiedomājamos augstumos?

“Mārim Verpakovskim bija zvaigžņu stunda, viņam lidoja iekšā viss, kas varēja. Bet ir tāds teiciens — ja strādāsi ar pilnu atdevi, tad futbola dievs tevi atalgos. Un laikam mēs ar savu darbu futbola laukumā, ko bijām ieguldījuši, to bijām pelnījuši un tikām uz Eiropas čempionātu. Tas bija piedzīvojums, kas tuvākajā nākotnē var arī neatkārtoties,” uzskata ilggadējais izlases futbolists.

ŠAHS AR BUMBU

Pavisam Latvijas valstsvienībā Zakreševskis 12 gadu laikā aizvadīja 55 spēles. 2004. gada izskaņā pārbaudes turnīrā Bahreinā Artūram uz pāris mačiem arī tika uzticēts valstsvienības kapteiņa gods, ko viņš nosvinēja ar gūtiem vārtiem spēlē ar Bahreinu. Īpaši simboliska bija arī Zakreševska pēdējā spēle valsts galvenajā komandā 2007. gada vasarā, kad Aleksandrs Starkovs, sākot savu otro darba sesiju pie valstsvienības stūres, nu jau 35 gadus veco aizsargu pēc ilgāka pārtraukuma atgrieza atpakaļ izlasē uz Euro 2008 atlases spēli ar zvaigžņoto Spāniju, kas tieši sāka savu dominanci pasaules futbolā, kļūstot par pasaules un divreiz arī Eiropas čempioniem.

“Pēdējā spēle man sanāca ar Spāniju, kur gan iesitu savos vārtos, bet golu pierakstīja [Dāvidam] Viljam. Tā bija tāda situācija, kurā es neko nevarēju izdarīt, jo viņš mani nedaudz pagrūda mugurā, bet tiesneši aiz muguras to neredzēja. Varbūt vajadzēja krist un bļaut, ka ir sods, bet nekad neesmu bļāvis, man tas liekas futbolistam neraksturīgi, lai gan tagad tiesneši svilpj par katru bļāvienu, it sevišķi Latvijā. Arī otros vārtus spāņi iesita ar rikošetu. Tā bija tāda reize, kad spēlē un saproti, kāpēc viņi ir tādā Top līmenī, jo tur reāli nevarēja tikt klāt kontaktam, lai atņemtu bumbu. Tad vēl spāņi bija augšupejošajā līknē un tajā brīdī spēlēja nākotnes futbolu. Spāņiem bija [Andress] Injesta un Ksavi centrā, un viņiem nevarēja atņemt bumbu, jo tu gaidi, kad dos piespēli, lai ietu presingā, bet viņi uzreiz atdod bumbu un atkal atlec. Zaudējām 0:2, bet atceros, ka arī Verpakovskis varēja iesist, es vēl pārdzīvoju, ka neiesitu no stūra, jo man bija labs moments — gribēju sist tuvajā stūrī, bet tur jau bija [Ikers] Kasiljass, tad situ tālajā, bet pārsitu pāri vārtiem.”

Latvijas izlasē Zakreševskis uzspēlējis pie atjaunotās valstsvienības pirmajiem pieciem galvenajiem treneriem — Jāņa Giļa, Revaza Dzodzuašvili, Gerija Džonsona, Aleksandra Starkova un Jurija Andrejeva, bet kurš no viņiem bija tuvāks futbola izpratnes ziņā?

“Futbolistam ir jābūt šahistam, jo futbols ir viens no tiem sporta veidiem, kurā vairāk jādomā. Ja treneris ir izdomājis taktiku un redz, kā varētu apspēlēt pretinieku, un ja tu gribi pie viņa spēlēt, tad tev ir jācenšas ievērot tās dogmas, ko viņš ir teicis. Ja spēlēsi pa savam, tad varbūt vienreiz viņš tev piedos, bet pēc tam tev vairs nebūs variantu spēlēt. Es centos ievērot, ko treneri prasīja, tāpēc arī pie visiem kādā brīdī biju sastāvā, kādā brīdī varbūt nebiju, jo tomēr pārējie arī nebija nemākuļi, tāpēc jau arī tikām uz Eiropas čempionātu. Es izlasē debitēju 23 gadu vecumā, lai gan mūsdienās viens otrs izlasē spēlē jau astoņpadsmit gados, bet esmu ievērojis, ka daudzi, kas jaunībā ļoti agri debitē, arī ātri beidz. Toties tie, kas vēlāk sāk, tie arī ilgāk spēlē, piemēram, Kaspars Gorkšs. Mans vienaudzis bija Dzintars Sproģis, mēs abi bijām no Rīgas Futbola skolas, viņš skaitījās daudz talantīgāks, arī ātrāk sāka spēlēt izlasē, bet beigās sanāca, ka es daudz vairāk un ilgāk nospēlēju izlasē. Tādā ziņā apbrīnas vērts ir Vitālijs Astafjevs, kurš tik ilgi izturēja,” atzīst Zakreševskis.

PIEKĀPĪGIE PIESPĒLĒTĀJI

Nu jau vairākus gadus Latvijas valstsvienība atrodas smagā krīzē, piedzīvojot vienu neveiksmi pēc otras. Ar ko varētu būt izskaidrojama tik katastrofāla lejupslīde?

“Man liekas, ka mūsu futbolistiem trūkst pārliecības, viņi nav pārliecināti savos spēkos. Izskatās, ka tie, kas spēlē mūsu virslīgā, klubos paļaujas, ka lielo darbu paveiks leģionāri, jo viņiem taču maksā vairāk, tad arī prasiet no viņiem rezultātu! Līdz ar to arī izšķirīgajos brīžos leģionāri ņem iniciatīvu uz sevi, bet mūsējie vairāk ir kā tādi piespēlētāji. Un, kad izlasē savācas tādi piespēlētāji, tad nav īstu līderu, kas var paņemt spēli uz sevi. Agrāk varēja iesist gan Verpakovskis, gan Pahars, gan Štolcers, gan Rimkus, gan pussargi. Nevarētu teikt, ka Baltijas mērogā esam vājāki, bet visa Baltija ir diezgan lielā bedrē, maigi izsakoties,” uzskata bijušais Latvijas izlases spēlētājs.

Cik ļoti mūsdienu jaunatne mentalitātē atšķiras no agrāko, mūsu labāko laiku futbolistiem?

“Man klubā 99 procenti ir tie, kas runā latviski, un redzu, ka krievvalodīgie ir nekaunīgāki un nepiekāpīgāki. Latvietim iedod pa kātiem, un viņš prasa trenerim, ko tik agresīvi spēlē?! Bet futbols ir divcīņa, un, ja negribi ar pretinieku cīnīties, pagrūst vai uzlikt korpusu, tad ir jāiet uz volejbolu, šahu vai badmintonu. Lietuvieši tādā ziņā atgādina Balkānus, viņiem ir nepiekāpīgāks raksturs, kura mums pietrūkst,” saka Zakreševskis. “Vienīgi spēlējot ar savu bērnu, varu zaudēt, lai viņam nepazustu interese spēlēt, jebkurā citā spēlē vienmēr gribēšu uzvarēt. Nekad negribēšu tikai tāpat vien uzspēlēt. Tā varbūt daudziem pietrūkst, nav arī izvirzīts mērķis kaut ko sasniegt. Ja gribi spēlēt Manchester United vai Barcelona, tad ir jāiet soli pa solim — vispirms jābūt labākajam savā komandā, tad izlasē, nevis tikai tam, kurš piespēlēs, un tad atnāks čalis no Brazīlijas, kurš iesitīs golu.”

MEKLĒJOT TRENERI

Šķiet, ka Latvijas izlasei jau labu laiku nav veicies arī ar treneriem, jo nekādi neizdodas atrast īsto cilvēku, kurš no mūsu futbolistiem prastu izspiest visu maksimumu, uz ko viņi ir spējīgi. Arī Latvijas virslīgā reti kurā klubā ir pašmāju treneri.

“Vietējie treneri bija nedaudz apvainojušies uz iepriekšējo federācijas prezidentu Gunti Indriksonu, jo viņš bieži vien publiski izteicās, ka mūsu treneri švaki strādā un ka mums vajag ārzemju trenerus. Varbūt kaut kas tāds ir palicis prātā arī tiem, kas dod naudu, varbūt arī mūsējiem lielākajai daļai nav stimula tikt kaut kur tālāk un strādāt augstākā līmenī, ne tikai virslīgā, bet arī ārzemju klubos. Varbūt viņiem tāpat ir labi, viņi ir gatavi būt tikai piespēlētāji, strādāt par otrajiem treneriem un saņemt trīs reizes mazāk, taču strādāt mierīgi un stabili, lai nevajadzētu bāzt galvu cilpā. Atceros, ka bijušais ministrs Roberts Ķīlis teica, ka mums, latviešiem, esot tāds gēns, kas sakarā ar visiem tiem izsūtījumiem un represijām liek būt nomaļus stāvošiem, labāk nekur nelīst ārā. To arī mammas māca dēliem, ka labāk nekur nelien, lai tur iet kaimiņš. Mēs varbūt neticam savām spējām,” uzskata Zakreševskis.

Tagad pēc pāris gadu pārtraukuma pie valstsvienības vadības pults atkal kārta pienākusi vietējam speciālistam — šogad par galveno treneri kļuvis bijušais Latvijas U-21 izlases vadītājs un LFF Sporta direktors Dainis Kazakevičs. Interesanti, ka LFF valdes balsojumā par Kazakeviča iecelšanu prestižajā amatā Zakreševskis nenobalsoja par, bet atturējās.

“Pēc tā brīža pārliecības uzskatīju, ka Dainis Latvijas futbolam dotu lielāku labumu, ja turpinātu strādāt kā sporta direktors un saglabātu to, ko viņš jau ir izdarījis, jo tagad jaunatnes futbola attīstība iet uz augšu, bet atkal var sākties kaut kādas turbulences. Beidzot mums atkal būs latviski runājošs treneris, jo Gilis tāds bija pirmais un līdz šim arī pēdējais. Man jau gribas ticēt, ka Dainis ir diezgan ambiciozs.”

ATVĒRTĀS DURVIS

Artūrs Zakreševskis var lepoties ar milzīgu Latvijas čempionāta spēlētāja pieredzi, kurā viņš spēlēja līdz 37 gadu vecumam. Skonto rindās Zakreševskis četras reizes pēc kārtas kļuva par Latvijas čempionu, bet vēl desmit reizes Artūrs ir ieguvis cita kaluma virslīgas medaļas (seši sudrabi un četras bronzas). Tas ir, neskaitot padomju laiku.

“Par čempionu kļuvu, kad man jau bija 29 gadi un biju Skonto, kur nospēlēju sešus gadus. Pirms tam ilgākais posms bija RAF, kur sāku spēlēt vēl 1989. gadā, vēlāk trīs gadus biju Daugavā un divus Liepājā, bet beigās vēl pa gadam nospēlēju FK Rīga un FK Jūrmala. Ļoti interesants bija pirmais gads Skonto, kad pirms pēdējās kārtas vēl trīs komandas pretendēja uz čempionu titulu. Ventspils jau ar šampanieti aizbrauca uz Daugavpili, taču beigās viņiem nācās bēdīgiem braukt atpakaļ, bet mēs uzvarējām Liepājā. Daugavā pie Popkova divreiz bijām otrie. FK Rīga sezonā trenera Sergeja Semjonova vadībā no septītās vietas pacēlāmies līdz trešajai, un vēl pēdējā aplī mums vēl bija izredzes pacīnīties par zeltu. Tur varu pārmest tiesnesim Andrim Treimanim, kurš laikam tiesāja kādu piekto spēli karjerā un mūs notiesāja, jo Liepājā noraidīja mūsu futbolistu jau desmitajā minūtē, bet vēlāk pats atzina, ka nevajadzēja. Pēdējā sezonā Jūrmalā palikām septītie, bet mēs tad smējāmies, ka Jūrmalā tajā laikā visi beidza karjeru, jo tur spēlēja arī [Igors] Stepanovs, [Vladimirs] Babičevs, [Aleksandrs] Rehviašvili, [Valentīns] Lobaņovs,” stāsta Zakreševskis.

Šogad Latvijas virslīgā gaidāmas lielas pārmaiņas, jo ir krietni palielināts leģionāru limits, bet Zakreševskis iestājās pret to.

“Laiks rādīs, vai tas bija pareizs lēmums, bet es uzskatīju, ka mīnuss būs tāds, ka mūsu jaunie maz tiks spēlēt. Vai viņi visi būs gatavi iet leģionāru gaitās un izsisties, ja viņiem te nedod iespēju? Daudzi Āfrikas futbolisti jau ir gatavi spēlēt par minimālo iztiku, lai tikai izrautos no Āfrikas. Man arī katru mēnesi pienāk vairāki piedāvājumi no Āfrikas spēlētājiem, kuri ir gatavi braukt uz pirmo līgu un neko neprasa, ka tikai tiktu prom, un viņi noteikti ir konkurētspējīgi, salīdzinot ar mūsējiem. Labi, ka vismaz to naudu, ko iekasēs no lielajiem klubiem par leģionāriem, pārdalīs tām komandām, kas čempionātā laidīs laukumā mūsu jaunos, līdz ar to, jo bagātie vairāk samaksās, jo vairāk dabūs tie, kas izlaidīs vietējos. Varbūt tad zemākajā galā viņi vairāk dabūs spēlēt, jo Top komandās es pat nezinu, kādam supertalantam jābūt, lai jaunais tiktu pie spēlēšanas.”

KABINETU CĪŅAS

Pagājušais gads Latvijas futbolā bija īpašs arī ar notikumiem ārpus laukuma, jo notika pieci (!!!) LFF kongresi, kas galu galā beidzās ar LFF prezidenta Kaspara Gorkša nomešanu no amata. Pat uzmanīgiem Latvijas futbola dzīves vērotājiem ir grūti izsekot, kas pie mums īsti notiek vadības gaiteņos?

“Ilgstoši bija stabila situācija, kurā Jānis Mežeckis ar Gunti Indriksonu noteica visu politiku, un, ņemot vērā Indriksona lielo ieguldījumu Skonto laikā, kad uzbūvēja gan halli, gan stadionu, gan arī daudzi spēlētāji tika iekārtoti nopietnos ārzemju klubos, viņu autoritāti neapstrīdēja. Kad viņi abi atgāja no tās lietas, radās savdabīgs izaicinājums tiem, kas gribēja aizpildīt to vietu. Līdz ar to arī sākās visādas politiskās spēles. Ņemot vērā arī to, ka Kaspars tika ievēlēts ar ļoti niecīgu balsu vairākumu, situācija bija nestabila, pieredze viņam maza, solījumi noteikti bijuši dažādi, varbūt kādu no tiem viņš nespēja pildīt, opozīcija sāka uz to spiest un destabilizēt situāciju. Līdz ar to mēs jau sešus mēnešus esam bez prezidenta. Es domāju, ka tas nebija nepieciešams, varēja ļaut cilvēkam mierīgi nostrādāt divus gadus un tad gatavoties šim kongresam,” uzskata LFF viceprezidents.

“Pats būtiskākais, ko sapratu, esot valdē, ka mēs globāli pagaidām neesam gatavi strādāt visa Latvijas futbola labā, bet lielākā daļa skatāmies uz futbola attīstību tikai caur sava kluba prizmu, tāpēc visu laiku notiek savstarpējie ķīviņi, kurš ko ir izkarojis. Man citreiz ir dīvaini dzirdēt, ka cilvēki domā, ka man federācijā ir savs kabinets un es tur strādāju. Valde jau tikai sanāk uz sēdēm, bet mēs tur neesam katru dienu, biežāk tur ierodamies, lai kārtotu savu klubu lietas, jo visu ikdienas darbu veic administratīvais aparāts Edgara Pukinska vadībā. Tagad būs jaunais sasaukums, tur jau būs cita struktūra, un valde būs daudz vairāk iesaistīta ikdienas darbos, jo viņi būs paraksttiesīgās personas, kas ar parakstiem atbildēs par saviem lēmumiem, un tāpēc viņiem būs lielāka atbildība un viņi arī saņems kaut kādu atalgojumu. Šobrīd valde vairāk pieņem globālus lēmumus, bet par ikdienas procesiem atbild administrācija.”

Šopavasar plaši izskanēja ziņa par Valsts ieņēmumu dienesta veiktajām kratīšanām LFF birojā.

“Protams, tas nav patīkami, bet nav pilnīga skaidrība, par ko tieši tās kratīšanas notika, jo viņi izmeklēšanas interesēs nesniedza skaidrojumus, ir tikai minējumi, kas tiek meklēts, jo bijuši dāvinājuma līgumi. Skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā, bet cerams, ka tagad viss ir sakārtots, jo tika doti virzieni, kas jāuzlabo tieši administratīvajā darbā. Tur bija problēmas, ka grāmatveži tika atlaisti. Manuprāt, Kasparu arī iegāza jautājums ar grāmatvedības atstādināšanu, kad ilgu laiku sanāca tāds kā grāmatvedības vakuums. Standarta grāmatvežu vietā tika piesaistīti ārpakalpojumi, kas nespēja tikt galā ar apjomu, līdz ar to kaut kas bremzējās un visi pārmetumi projicējās uz Gorkšu, kas arī varēja būt viens no lielākajiem viņa klupšanas akmeņiem.”

Jau jūlijā atkal būs LFF kongress, kur tiks ievēlēts gan jauns federācijas prezidents, gan LFF valde. Šoreiz gan Zakreševskis vairs nepretendē ne uz vienu amatu. Kāpēc tā?

“Mēs kluba iekšienē pirms pieteikšanās apspriedām šo jautājumu ar Olafu Pulku (JDFS Alberts valdes priekšsēdētājs — K. G.). No sākuma pat bija doma, ka viņš varētu kandidēt par prezidentu, bet vēlāk vai nu viņš pats mazināja savas ambīcijas, tā teikt — latvieša garā, vai nedaudz piekāpās, ka piekrita viceprezidenta amatam, tāpēc nolēmām, ka nebūs korekti, ja mēs divi viena kluba valdes biedri iesim kopā arī federācijas valdē,” skaidro Zakreševskis.

Ko gaidāt no jaunās LFF vadības? Kas ir pirmie svarīgākie darbi?

“Pats galvenais, lai visi varētu vienoties, ka primārais būs nevis katra atsevišķās intereses, bet visa Latvijas futbola intereses. Lai nav tā, ka viens sasolījis vienu, otrs otru, trešais trešo, un tagad viņi domā, lai tikai nebūtu pārmetumi. Es ceru, ka viņi spēs paši savā starpā vienoties, kas ir vajadzīgs.”

MĒRĶI UN CERĪBAS

JDFS Alberts spēlē Latvijas čempionāta pirmajā līgā, kur pērn ieņēma ceturto vietu. Kādi ir šīs sezonas mērķi, vai nav reāli jau aizdomāties par iekļūšanu virslīgā?

“Es ceru, ka cīnīsimies par pirmajām vietām. Redzēsim, kā konkurenti būs sagatavojušies. Cik kurš būs nopietns, to jau redzēsim tikai sezonas sākumā, jo pārtraukums bijis tik ilgs, ka nav ne jausmas. Mēs pēdējo pārbaudes spēli nospēlējām marta sākumā, jau trīs mēnešus neesam spēlējuši. Mērķis par virslīgu mums nekad nav atcelts, bet nav teikts, ka tieši šogad mums jāizcīna ceļazīme. Mēs saprotam, ja arī to ceļazīmi izcīnīsim, galvenais būs finansiālais jautājums un prasības, kādā stadionā spēlēt un kādam jābūt nodrošinājumam — tad ir jāīrē dārgāks stadions, ātrās palīdzības brigāde, lielāks apsardzes skaits, jānodrošina dublieru komanda,” skaidro JDFS Alberts galvenais treneris.

“Kopā mums klubā ir kādi 460 audzēkņi, sākot no četriem gadiem un beidzot ar pirmo līgu. Vecākais spēlētājs mums ir vārtsargu treneris Kristers Putniņš, kuram ir 26 gadi. Lielākoties vecākie spēlētāji mums ir arī treneri, kuri trenē maziņos.”

Vai varam cerēt, ka Latvijas futbols tomēr drīzumā izrāpsies no valstsvienības neveiksmju bedres?

“Tagad ir grūti, jo mēs, treneri, strādājam ar jauniešiem, ieguldām apjomīgu darbu un ceram, ka beidzot kaut kas būs. Jau kādus gadus trīs domājam, ka esam dziļākajā punktā, bet… arvien ejam uz leju. Tagad patiešām ir ieguldīts liels darbs jaunatnes akadēmiju sistēmā. Vēl infrastruktūru vajadzētu uzlabot. Šogad mums paveicās ar ziemu, jo varējām normāli trenēties. Bet, kad ziemas ir kārtīgas, uz sasaluša laukuma nevar kvalitatīvi trenēties, lai sevišķi tehniskajā ziņā attīstītos. Jauniešu vecumā man arī bija tādi brīži, kuros domāju — spēlēt futbolu vai ne. Nez kā vēl būtu, ja mani tajos 23 gados nebūtu pasaukuši izlasē, jo tieši 1994. gadā es beidzu augstskolu un domāju, ka varētu iet arī citu ceļu. Es studēju finanses un kredītu lietas, mani kursa biedri bija jau banku valdes priekšsēdētāji un nodaļu vadītāji,” atzīst Zakreševskis.

 

Artūrs ZAKREŠEVSKIS

LFF viceprezidents, treneris, bijušais futbolists

Dzimis: 1971. gada 7. augustā Rīgā

Pirmais treneris: Valdis Zakreševskis (tēvs)

Spēlējis: RAF (1992. un 1995. g.), Vidus (1993.—1994. g.), DAG (1994. g.), Rīgas Daugava (1996.—1998. g.), Liepājas metalurgs (1999.—2000. g.), Skonto (2001. —2006. g.), FK Rīga (2007. g.), FK Jūrmala (2008. g.)

Spēles valstsvienībā: 55 (1 gūti vārti)

Debija valstsvienībā: 1995. g. 19. maijā (Latvija—Igaunija 2:0, Baltijas kauss)

Pēdējā spēle valstsvienībā: 2007. g. 2. jūnijs (Latvija—Spānija 0:2, EČ atlase)

Spēles Latvijas virslīgā: 325

Sasniegumi: četrkārtējs Latvijas čempions (2001.—2004. g.), divkārtējs Latvijas kausa ieguvējs (2001.—2002. g.), 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīra dalībnieks

Darbs: JDFS Alberts galvenais treneris

Kristiāns Girvičs
Kristiāns Girvičs
laikraksta “Sports” repor.