Ātrs un bez žēlastības
Florbolistam Tomam Akmeņlaukam ir tikai 17 gadi, taču viņš jau iekļauts pasaules U-19 simboliskās izlases zvaigžņu piecniekā. Viņš pieradis konkurēt ar vecākiem puišiem un varbūt tieši tāpēc komandā tiek saukts par Cini.
Maija sākumā Vācijas pilsētā Veisenfelsā VI pasaules čempionātā florbolā junioriem Latvija trešo reizi pēc kārtas izcīnīja 5. vietu. Pēc meistarsacīkstēm žurnālisti nosauca čempionāta All Stars izlasi, kurā līdzās norvēģu vārtsargam, diviem zviedriem, čeham un šveicietim iekļāva arī mūsu kreisās malas uzbrucēju — Lielvārdes florbola skolas audzēkni Tomu Akmeņlauku. Līdz šim tāds panākums bija izdevies tikai vienam latvietim — vārtsargam Jānim Bramanim (2005. g.). Jāpiebilst, ka Toms varēs spēlēt arī nākamajās U-19 meistarsacīkstēs, kas risināsies pēc diviem gadiem.
PERFEKTA SEZONA
Saulainajā pirmdienas pēcpusdienā Akmeņlauks uz interviju ierodas stilīgā rozā kreklā un šortos. Uz Rīgu atbraucis ar vilcienu no Lielvārdes un gaida mani ar Coca-Cola pudelīti rokā ārēji pavisam mierīgs. Viņš tikai otro dienu ir mājās pēc garā ceļa no Vācijas.
„Pēc čempionāta bija nepadarīta darba sajūta — noteikti varējām tikt augstāk,” iesāk Toms. „Tikai autobusā atpakaļceļā uzzināju, ka esmu iekļauts simboliskajā izlasē, un tad jau pārņēma krietni labākas izjūtas,” starp ieslīpi taisnajiem matiem un kastaņbrūnajām acīm spēlētāja pierē pavīd patīkama atvieglojuma dzirksts.
Kopumā Akmeņlaukam aizvadītā sezona izdevusies perfekta — Latvijas virslīgas čempionātā dzimtās Lielvārdes sastāvā izcīnīta spoža bronza (mazajā finālā sensacionāli tika sagrauta Andreja Maticina vadītā Ķekava), jauniešos — zelts un visbeidzot ar junioriem 5. vieta pasaulē ar visu no tā izrietošo titulu.
VIDES FAKTORS
Liekas, Akmeņlauks nevarēja nekļūt par florbolistu, sports viņam ir asinīs. Proti, viņa mamma jaunībā trenējusies vieglatlētikā un ļoti nopietni — basketbolā. Savukārt tēvs Agnis — tagad datorfirmas saimnieks —- savulaik pieteicies kā talantīgs riteņbraucējs. Piemērotāku vidi sportista audzināšanai nevar vēlēties, to atzīst arī Toms — palīdzējuši daudzi saprātīgi padomi. „Vecāki teica, lai slinkuma pēc nekad neizlaižu nevienu treniņu. Un veselība pirmajā vietā — lai slimības gadījumā vienmēr izveseļojos un tikai tad dodos uz nodarbību.”
Akmeņlauks florbolā sācis trenēties, būdams 1. klases skolēns, un faktiski visus šos 10 gadus spēlējis kopā ar divus gadus vecākiem puišiem (ne velti arī pasaulē viņš ir labākais starp divus gadus vecākiem…).
Viss sācies ar ģimenes pārcelšanos no Rīgas uz Lielvārdi, kad tēvs puiku aizvedis uz treniņu. „Sākumā grupā bijām tikai kādi pieci. Pirmās spēles aizvadījām tikai pēc gada,” vaigus izpūš Akmeņlauks. Pirmos vārtus joprojām atceras lieliski: „Tā man bija ceturtā spēle, un mēs spēlējām pret Pārgauju. Trāpīju no centra.” Bērnībā, mājās vingrinoties, plīsis ne viens vien trauks…
Ja Toms nekļūtu par florbolistu, tad, nojaušams, būtu labs basketbolists, hokejists vai futbolists. „Pagājušajā vasarā bijām aizbraukuši uz laukiem, mums bija tādas kā „savējo sporta spēles”. Daudz spēlējām futbolu, kas man īpaši patīk. Izrādījās, tur bija arī viens no Skonto futbola skolas treneriem, kurš un pēc kādas spēles pienāca man klāt un aicināja pārcelties uz futbolu.”
Elku nedz dzīvē, nedz florbolā Tomam nav. Akmeņlauks vēlas veidot savu unikālo spēles stilu, necenšoties kādu azartiski kopēt. „Man patīk vērot labākos spēlētājus — Ati Blindu, Aināru Juškēviču, aizgūt no viņiem dažādus knifus. Kādus? No Blinda — spēka spēli, bet no Juškēviča dažādus taktiskos gājienus.” Protams, visbūtiskāk puiša izaugsmi ietekmē kluba un junioru izlases treneri. Akmeņlaukam grūti izcelt kādu no savām stiprajām pusēm laukumā. „Man ļoti patīk spēka spēle,” Toms šo teikumu ilustrē ar cieši sažmiegtām dūrēm.
AKMEŅLAUKA AKMEŅI
Valstsvienība uz Veisenfelsu devās optimistiskā noskaņojumā, jo pirms izbraukšanas pēdējā pārbaudes spēlē tika izcīnīta uzvara (pret norvēģiem). Pa ceļam Polijā puiši aizvadīja treniņu, taču autobusā uzkrāto nogurumu būtiski dzēst neizdevās. Kā jau parasti junioru čempionātos uzdevums nebija viegls — četrās dienās bija jāaizvada četras spēles. Atklāšanas mačā pret pasaules čempioniem zviedriem (5:22) lolotas zināmas cerības, tomēr latvieši dabūja pamatīgu pliķi. „Jau 2. minūtē 0:2, un puišiem rokas nolaidās. Zviedri vienkārši mūs apspēlēja ar ātrām izspēlēm un augstu realizāciju.”
Otrajā cīņa Latvija mazliet negaidīti nespēja pieveikt igauņus (6:6). „Mēs visi savos klubos esam līderi, taču nebija, kas uzņemas iniciatīvu. Puiši nāca man klāt un centās sapurināt,” skaidro Akmeņlauks jeb — laukumā — vienkārši Cinis. Starp citu, Toms ar pirmo rezultativitātes punktu izcēlās tikai pret Čehiju (4:12). „Es panācu neizšķirtu 1:1, un sajūtas atgriezās. Šo spēli noteikti varējām uzvarēt. Nezinu, kas notika 2. periodā — zaudējām astoņus vārtus,” Akmeņlauks akmeni raida disciplīnas dārziņā. Pa īstam Toms atvērās tikai meistarsacīkšu pēdējā ceturtajā spēlē par 5.—6. vietu, kad burtiski vienatnē sabombardēja Slovākiju (7:4), raidot slāvu vārtos četrus golus un izceļoties ar rezultatīvu piespēli.
Interesanti, ka čempionātā Akmeņlauks spēlēja vienā uzbrucēju virknējumā ar dvīņubrāļiem Rajeckiem no Cēsīm, bet valstsvienību pārstāvēja pavisam pieci Lielvārdes florbola skolas audzēkņi. Akmeņlauks negrasās apstāties — viņa nākamais mērķis ir iekļūt pieaugušo izlasē un 2024. gadā piedalīties arī olimpiskajās spēlēs.
Kristaps ZAĻKALNS
Toms AKMEŅLAUKS
Florbolists
Dzimis: 1994. gada 6. janvārī
Augums, svars: 175 cm, 74 kg
Izglītība: Lielvārdes pamatskola, tagad RVT 1. kurss
Treneri: pirmais — Zintis Bergmanis, tagad — Atis Blinds
Panākumi: iekļauts 2011. gada pasaules U-19 čempionāta All Stars izlasē un 2006. gada Czech Open U-12 All Stars izlasē, 2011. gada Latvijas virslīgas bronzas laureāts, daudzkārtējs Latvijas jauniešu čempions
Vaļasprieki: futbols, basketbols, hokejs, bīčs un draugi
Mīļākā filma: Septiņas dzīves (rež. Gabriele Mučino)
