Atvērto durvju futbols
Latvijas futbola valstsvienības pēdējā laika neveiksmes raisījušas diskusijas par mūsu futbolistu resursiem un kvalitāti. Par vienu no meistarības rādītājiem var uzskatīt futbolistu pieprasījumu starptautiskajā tirgū — šobrīd pusotra desmita potenciālo izlases kandidātu veido karjeru ārzemēs, bet jaunākā tendence liecina, ka pat valstsvienības pamatsastāva spēlētāji atgriežas spēlēt dzimtenē. Tāpat arī Latvijas virslīgā darbavietu atraduši vairāk nekā pussimt ārzemju futbolistu.
Nesenajā Latvijas valstsvienības pasaules čempionāta atlases spēlē Šveicē mūsu komandas pamatsastāvā bija astoņi pašmāju virslīgas spēlētāji, bet pavisam 22 uz izlasi izsauktie futbolisti dalījās tieši uz pusēm — pa 11 Latvijas virslīgas un ārzemju klubu pārstāvjiem. Te gan jāņem vērā, ka pāris mūsu ārzemnieku (Artjoms Rudņevs, Kaspars Dubra) šoreiz nevarēja palīdzēt izlasei, bet vēl citi (Eduards Višņakovs, Vladimirs Kamešs) nemaz netika aicināti uz izlasi. Turklāt daudzi potenciālie valstsvienības futbolisti — Valērijs Šabala, Artūrs Zjuzins, Artūrs Karašausks, Antons Kurakins, Aleksandrs Solovjovs, Renārs Rode, Aleksandrs Cauņa — tieši pirms šīs sezonas atgriezās Latvijas klubos.
Starp citu, no 11 šoreiz izlasē iekļautajiem pašmāju čempionāta pārstāvjiem tikai un vienīgi FK Jelgava pussargs Gļebs Kļuškins līdz šim nav izmēģinājis spēkus ārzemēs. Tātad par pieredzes trūkumu mūsu futbolisti nevar sūdzēties, tiesa, daudziem tā pieredze varbūt nav bijusi pati labākā. Skaidrs, ka Eiropas labākajās līgās mūsu futbolisti nav pārāk pieprasīti, bet Latvijas klubi spēj piedāvāt pietiekami labus apstākļus, lai mūsu futbolistiem par katru cenu nevajadzētu braukt meklēt laimi, kur pagadās.
MŪSĒJIE EIROPĀ
Šobrīd tikai viens Latvijas futbolists spēlē tā sauktajā Eiropas futbola TOP 5 čempionātā — uzbrucējs Artjoms Rudņevs no Vācijas bundeslīgas kluba Koln. Diemžēl mūsu šobrīd Eiropā pazīstamākais futbolists gan pārāk bieži dažādu iemeslu dēļ nav bijis gatavs palīdzēt valstsvienībai — Rudņevs ir piedalījies tikai vienā no pēdējām 11 izlases atlases spēlēm. Vēl gan Francijas augstākās līgas kluba Metz sarakstos skaitās mūsu Jānis Ikaunieks, kurš pirms diviem gadiem arī aizvadīja dažus mačus šajā līmenī, taču šosezon Jānis nonāca Metz dziļā rezervē, bet janvārī uz pusgadu tika izīrēts Grieķijas klubam AEL Larissa.
Cits valstsvienības uzbrucējs Deniss Rakels iekārtojies pēc skaita otrās Anglijas līgas klubā Reading, kas šosezon cīnās par iekļūšanu premjerlīgā.
Vēl virkne mūsējo spēlē solīdu futbola valstu augstākajās līgās — četri Latvijas futbolisti pelna iztiku Polijā (Vladislavs Gabovs, Vladislavs Gutkovskis, Pāvels Šteinbors un šoreiz izlasē neiekļautais Eduards Višņakovs), bet pa vienam mūsējam šogad ir Čehijā (Dāvis Ikaunieks), Grieķijā (Jānis Ikaunieks), Austrijā (Vitālijs Maksimenko), Ungārijā (Vitālijs Jagodinskis). Starp citu, tas pats Rudņevs pirms tikšanas uz Vācijas bundeslīgu arī ieguva pieredzi vispirms Ungārijā, bet tad Polijā. Varbūt ne tik interesantā līgā, toties labā klubā karjeru veido aizsargs Kaspars Dubra, kurš pagājušajā sezonā Baltkrievijas BATE sastāvā pat kļuva par sesto Latvijas futbolistu, kurš uzspēlējis UEFA Čempionu līgas grupu turnīrā — pirms tam Eiropas galvenajā klubu turnīrā spēlējuši arī Māris Verpakovskis (Kijevas Dinamo), Igors Stepanovs (Londonas Arsenal), Andrejs Štolcers (Maskavas Spartak), Juris Laizāns un Aleksandrs Cauņa (abi Maskavas CSKA).
Joprojām aktuāls ir jautājums, kas ir labāk — braukt uz ārzemēm pēc iespējas agrāk, jau jaunieša vecumā, vai vispirms pierādīt sevi Latvijas čempionātā un tad sagaidīt lielo piedāvājumu no ārzemēm. Tomēr arvien vairāk jauniešu dodas meklēt laimi svešumā vēl skolas vecumā, un šobrīd vairāki mūsu jaunie futbolisti apgūst futbola gudrības Eiropas lielvalstu klubu jauniešu akadēmijās: Vācijā — Daniels Ontužāns (Minhenes Bayern U-17), Bogdans Samoilovs (Koln U-17, Vācija), Anglijā — Rihards Matrevics (Londonas West Ham U-18), Rūdolfs Soloha (Nottingham Forest U-18), Itālijā — Roberts Veips (Sampdoria U-17), Dmitrijs Zeļenkovs (Empoli U-17), Kaspars Kokins (Novara U-17), Krievijā — Oskars Rubenis (Maskavas CSKA U-19).
Iekļūšana jauniešu akadēmijās gan vēl neko negarantē, jo savulaik vairāki mūsu jaunieši jau bijuši slavenu Eiropas klubu sistēmā (Antons Kurakins un Krišjānis Vallers — Glāzgovas Celtic, Artūrs Vaičulis — Glāzgovas Rangers, Kārlis Plendišķis — Brēmenes Werder), taču nevienam no viņiem neizdevās palikt tajā līmenī. Šobrīd vairāki Latvijas jauniešu izlašu futbolisti mēģina izsisties līdz augstākās klases futbolam caur lielvalstu zemākajām līgām — vārtsargi Kristaps Zommers un Reinis Reinholds spēlē pēc skaita trešajā Itālijas līgā, bet pussargs Andrejs Cigaņiks pēc vairāku gadu pavadīšanas pazīstamās Lēverkūzenes Bayer jauniešu komandās turpina karjeru pēc skaita ceturtajā Vācijas līgā.
KĀ BIJA AGRĀK
Atskatoties pagātnē, gan jāteic, ka ir bijuši laiki, kad Latvijas izlasē spēlēja gandrīz tikai pašmāju čempionāta futbolisti, kas gan netraucēja gūt arī labus panākumus. Šogad svinēsim 25. gadu jubileju kopš mūsu valstsvienības atgriešanās uz pasaules futbola skatuves, kad Jāņa Giļa trenētā komanda sensacionāli nospēlēja neizšķirti 0:0 ar tā laika Eiropas čempionvienību Dāniju un pasaules futbola grandiem Spāniju. Tajos leģendārajos mačos mūsu komandā laukumā izgāja tikai divi ārzemju klubos spēlējoši futbolisti — vārtsargs Oļegs Karavajevs tad spēlēja Dienvidslāvijā, bet aizsargs Jurijs Ševļakovs iztiku pelnīja Somijā.
Pēc tam deviņdesmitajos gados par valstsvienības bāzes klubu kļuva Rīgas Skonto. Šajā laikā interesantāko ārzemju pieredzi ieguva Vitālijs Astafjevs, uzspēlējot pazīstamajā Vīnes klubā Austria, Vīts Rimkus iekārtojās Vācijas trešajā līgā, vairāki izlases futbolisti (Igors Troickis, Valentīns Lobaņovs, Dzintars Sproģis, Aleksandrs Jeļisejevs) spēlēja Krievijas pirmajā līgā, bet liels notikums bija Andreja Štolcera došanās uz spēcīgo Doņeckas Šahtar.
Jaunas durvis uz ārzemēm mūsu labākajiem futbolistiem atvērās pēc angļu trenera Gerija Džonsona stāšanās pie valstsvienības stūres. Džonsons ar izlasi nenostrādāja pat divus gadus gadsimtu mijā, bet tajā laikā uz Anglijas premjerlīgas klubiem pārcēlās Marians Pahars, Imants Bleidelis (abi uz Southampton), Igors Stepanovs (Londonas Arsenal) un Andrejs Štolcers (Londonas Fulham), bet Andrejs Rubins un Aleksandrs Koļinko iekārtojās pēc skaita otrās Anglijas līgas klubā Crystal Palace, vienīgi izlases kapteinim Vitālijam Astafjevam nācās samierināties ar Anglijas ceturto līgu (Bristol Rovers). Varbūt, izvēloties nākamo valstsvienības galveno treneri, jāņem vērā arī šāds faktors.
Citu ceļu gan tajā laikā gāja Juris Laizāns, kurš 2001. gadā pievienojās Maskavas CSKA, kur arī pēc četriem gadiem svinēja Latvijas futbolistu lielākos panākumus vēsturē, izcīnot UEFA kausu. Savukārt Māris Verpakovskis pēc saviem Euro 2004 atlases turnīra varoņdarbiem tika Ukrainas titulētākajā klubā Kijevas Dinamo.
Varēja cerēt, ka pēc Euro 2004, mūsu futbolistiem parādīsies jauni apvāršņi, taču realitātē nekas daudz nemainījās. Vienīgi tad par mūsu izlases ārzemju centru Anglijas vietā kļuva Krievija, kur augstākajā līgā vairākus gadus spēlēja izlases līderi Koļinko, Rubins, Astafjevs, Laizāns. Turklāt jāpiebilst, ka tie bija Latvijas čempionāta zelta laiki, kad arī pie mums labākajiem spēlētājiem maksāja normālu algu, tāpēc jo īpaši Euro 2004 leģendārā sastāva veterāniem nebija par katru cenu jāraujas uz ārzemēm (ņemot vērā, ka neaicināja jau uz Eiropas TOP līgām), un tādi izlases smagsvari kā Mihails Zemļinskis, Oļegs Blagonadeždins, Aleksandrs Isakovs, Vīts Rimkus lielāko daļu karjeras aizvadīja tepat Latvijā.
Futbolistu masveida došanās uz ārzemēm ar jaunu sparu sākās jau pēc ekonomiskās krīzes 2008. gadā, kad vienubrīd par populārāko izlases futbolistu galamērķi ārzemēs kļuva Azerbaidžāna, kur spēlējuši gandrīz desmit Latvijas izlases futbolisti, bet pēc tam par mūsu izlases spēlētāju populārāko ceļošanas virzienu tapa Polija, kur mūsējos regulāri aicina joprojām. Pēc Euro 2004 izlases modeļa laikiem īpaša karjera izdevās Kasparam Gorkšam, kurš pēc vairāku gadu cīņas pēc skaita otrajā Anglijas līgā uz dažiem mēnešiem nonāca futbola Mekā — Anglijas premjerlīgā.
Protams, pārsvarā mūsu futbolisti meklē darbu Eiropā, taču dažus no viņiem karjeras līkloči aizveduši tūkstošiem kilometru prom no dzimtenes — deviņdesmito gadu izskaņā Ēriks Pelcis nonāca Dienvidkorejā, desmit gadus vēlāk vienu sezonu pazīstamajā Ziemeļamerikas profesionālajā līgā MLS aizvadīja Raivis Hščanovičs, bet vairāki izlases futbolisti ir kādu brīdi uzspēlējuši Dienvidāfrikā — Deniss Ivanovs, Ritus Krjauklis, Pāvels Šteinbors, Renārs Rode.
futbolistu imports
Ne tikai Latvijas futbolisti brauc uz ārzemēm, ļoti daudz ārzemnieku brauc arī pie mums — aprīļa sākumā Latvijas virslīgas klubu pieteikumos varēja atrast 53 ārzemju futbolistu vārdus no 21 valsts (šis skaitlis gan vēl var pieaugt, jo klubiem vēl ir tiesības pieteikt jaunus spēlētājus). Visvairāk bija Krievijas leģionāru — 8, otrajā vietā ar 6 spēlētājiem liekama Nigērija. Mode nāk un iet, bet šogad virslīgā no citu kontinentu futbolistiem vislielākā piekrišana ir afrikāņiem — sezonai jau pieteikti 16 melnā kontinenta pārstāvji no septiņām valstīm.
Zīmīgs piemērs bija FK Liepāja darbības plāns, kad ziemā kluba prezidents Māris Verpakovskis kopā ar treneri Pertiju paši devās ciemos uz Mauritāniju un Senegālu, no kurienes atveda pa pāris futbolistiem, vēl piebilstot, ka tur futbola tīrradņu netrūkst. Varam būt droši, ka sezonas laikā leģionāru skaits vēl jūtami pieaugs, jo priekšā būs arī vasaras transfēru periods, kad klubi steigsies izmantot iespēju pastiprināt savas rindas, bet visvieglāk atrast jaunus futbolistus ir plašajā pasaulē.
Salīdzinājumam — pagājušajā sezonā virslīgā laukumā izgāja 73 ārzemju futbolisti no 28 valstīm (visvairāk no Krievijas — 13). Šajā kompānijā vairs neskaitām argentīnieti Kristianu Damianu Toresu, kurš pērn jau sezonas laikā ieguva Latvijas pilsonību. No virslīgas izkritušās BFC Daugavpils piemērs uzskatāmi pierāda, ka ārzemnieki nepavisam negarantē kvalitāti, jo tieši daugavpilieši pērn visvairāk izmantoja leģionāru pakalpojumus, sūtot laukumā 15 iebraucējus, taču BFC Daugavpils tik un tā palika pēdējā vietā. Tajā pašā laikā gan arī jāatzīst, ka tieši leģionāri lielā mērā bija jaunās Latvijas čempionvienības Jūrmalas Spartaks panākumu pamatā — baltkrievu trenera Oļega Kubareva vadībā laukumā devās 12 ārzemju spēlētāji. Pērnie Spartaka panākumi arī apliecināja, cik svarīgi, ka leģionārus nepērk kā kaķus maisā, kā tas nereti gadās, bet gan treneris uzaicina sev labi pazīstamus spēlētājus — Kubareva trīs no Baltkrievijas līdzi atvestie futbolisti Jūrmalas komandā spēlēja vadošās lomas, bet uzbrucējs Dmitrijs Platonovs ar 12 gūtajiem vārtiem kļuva par čempionāta otro rezultatīvāko spēlētāju.
Šogad pagaidām visvairāk pieteikto ārzemnieku ir FK Liepāja sastāvā — 9 (ieskaitot Latvijā dzimušo Artjomu Osipovu, kurš izvēlējies Krievijas pilsonību). Agrāk liepājnieki tradicionāli aicināja palīgā futbola meistarus no Lietuvas, bet tagad gruzīna Tamaza Pertijas trenētajā komandā ir pieteikti pa pāris senegāliešiem, mauritāniešiem un, protams, gruzīniem. Pa astoņiem ārzemniekiem ir FK Ventspils un Spartaka pieteikumos.
Prieks, ka mūsu čempionātā spēlē arī citvalstu izlašu futbolisti — piemēram, lietuvieši Mindaugs Grigaravičs (FK Jelgava) un Simons Pauļus (FK Ventspils) pagājušajā mēnesī savas valstsvienības rindās leģendārajā Vemblija stadionā spēlēja pasaules čempionāta atlases mačā ar Angliju. Savukārt Gruzijas valstsvienībā šogad ir spēlējis Rīgas Futbola skolas aizsargs Laša Šergelašvili, kurš gan netika uzaicināts uz bēdīgi slaveno spēli ar Latviju. Vienubrīd šajā jomā baltais zvirbulis Latvijas futbolā bija FK Metta/LU, kas savus pirmos trīs gadus virslīgā (2012.—2014. g.) iztika tikai ar vietējo futbolistu spēkiem, taču jau pērn Latvijas Universitātes komandas krāsas aizstāvēja deviņi futbolisti ar ārzemju pasēm, bet šogad FK Metta/LU sastāvā ir pieci leģionāri.
ĪPAŠIE NOPELNI
Daudzi leģionāri gan ilgāk par kādu sezonu Latvijā neaizkavējas, tāpēc īpaši gribētos izcelt tos ārzemju futbolistus, kuri iedzīvojušies Latvijā. Šosezon tāds noteikti ir Ventspils lietuvietis Pauļus, kuram nu jau ir sestā sezona Latvijā. Protams, neskaitām Latvijas valstsvienībā spēlējušo Toresu, kuru vairs nesaucam par ārzemnieku. Vienmēr ir bijis kārdinājums labākajiem leģionāriem piedāvāt Latvijas pasi, lai pastiprinātu mūsu valstsvienību. Šādā veidā esam tikuši pie pieciem jauniem pilsoņiem — pirmais 1998. gadā Latvijas pilsonību par īpašiem nopelniem ieguva Mihails Miholaps, tad 2007. gadā pienāca Andreja Perepļotkina, Andreja Kostjuka un Ivana Sputaja kārta, bet pērn savās rindās pieņēmām Toresu. Diemžēl gan nevar teikt, ka viņi būtu reāli pastiprinājuši Latvijas valstsvienību — Kostjuks ar Sputaju nemaz tik tālu netika, savukārt Miholaps ar Perepļotkinu vairākus gadus gan izlasē spēlēja, bet bez lieliem panākumiem. Diez vai varam daudz ko sagaidīt arī no 31 gadu vecā Toresa, kuram labākie gadi jau varētu būt aiz muguras.
Šāda prakse arī citur pasaulē nav nekas neparasts, taču mums šajā ziņā būtu jābūt īpaši uzmanīgiem, jo Latvijas futbols vēl joprojām nav pilnībā atguvies no pusgadsimta nebrīves gadiem (atgādināšu, ka, piemēram, pēdējā PSRS čempionātā 1991. gadā mūsu meistarkomandā Rīgas Pārdaugavā spēlēja tikai viens latvietis — liepājnieks Rolands Bulders). Lai gan mūsu futbols pamazām iegūst arvien latviskākus vaibstus, tomēr valstsvienībā joprojām dominē svešvaloda. Nav problēmu, ka cilvēki, kuri tiešām savu dzīvi saista ar mūsu valsti, kļūst par Latvijas pilsoņiem, bet tad būtu jāprasa vismaz valsts valodas zināšanas, ar ko iepriekš minētie jaunpilsoņi nevarēja palepoties.
VECĀS TRADĪCIJAS
Latvijas virslīgā atšķirībā no daudzām Eiropas valstīm joprojām saglabājas piecu leģionāru limits, tāpēc klubi ir spiesti ierobežot sevi ārzemju spēlētāju pirkšanā, bet vietējie futbolisti savā ziņā joprojām ir ekskluzīva prece. Tāpēc pie mums nevar rasties tāda situācijā, kāda, piemēram, ir bijusi Anglijas premjerlīgā, kad laukumā nav neviena pašmāju futbolista.
Šāgada sezona solās būt viena no aizraujošākajām Latvijas čempionāta sezonām, kas nebūtu iespējams bez interesantu ārvalstu meistaru pieaicināšanas. Atceroties vēsturi, jāteic, ka leģionāru aicināšanas bums mūsu čempionātā sākās tikai deviņdesmito gadu beigās, kad savus zelta laikus piedzīvoja Rīgas Skonto, bet par nopietnu spēku sāka veidoties abi Kurzemes klubi — Liepājas metalurgs un FK Ventspils. Domāju, ka par pirmo īsto Latvijas futbolā uzmirdzējušo ārzemju zvaigzni var saukt uzbrucēju no Kaļiņingradas Mihailu Miholapu, kurš 1995. gadā pievienojās Rīgas klubam Amstrig, bet jau pēc gada pārliecinoši kļuva par virslīgas labāko snaiperi. Drīz vien Miholaps pārcēlās uz Skonto, kur arī izveidojās pirmā mūsu čempionāta ārzemju diaspora, jo vairākus gadus Skonto spēlēja Gruzijas izlases futbolisti Dāvids Čaladze (1997. gada virslīgas rezultatīvākais spēlētājs), Levans Silagadze, Aleksandrs Rehviašvili, Zurabs Mentešašvili, Levans Korgalidze. Laika gaitā gan izrādījās, ka šādam variantam ir arī savas ēnas puses — piemēram, kad 2005. gadā pēc Eirokausu sagrāves Maķedonijā darbu zaudēja toreizējais Skonto galvenais treneris Jurijs Andrejevs, kuluāros par komandas vājās spēles galveno iemeslu tika minēta gruzīnu futbolistu sabotāža ar mērķi atbrīvoties no Andrejeva, lai rastu vietu viņu tautietim bijušajam Latvijas izlases galvenajam trenerim Revazam Dzodzuašvili.
Kad gadsimtu mijā nopietnu konkurenci Skonto sāka radīt abi Kurzemes galvenie klubi, tad arī Liepājā un Ventspilī svarīgas lomas spēlēja leģionāri, turklāt abos klubos arī bija skaidras iezīmes — FK Ventspils sākumā vairāk orientējās uz futbolistiem no Krievijas, bet Liepājā ilgus gadus cieņā bija lietuviešu futbolisti. Starp citu, dažreiz tie futbola ceļi ir neizdibināmi — piemēram, deviņdesmito gadu beigās FK Ventspils uzbrukumā visai veiksmīgi spēlēja Vladislavs Bezborodovs no Krievijas, bet pavisam nesen viņš jau kā galvenais tiesnesis vadīja Latvijas un Šveices valstssacīkstes pasaules čempionāta atlases turnīrā.
Savukārt tieši lietuvieši arī lielā mērā ļāva Liepājas metalurgam 2005. gadā beidzot gāzt no čempionu troņa Skonto — vēl no padomju laikiem slavenā trenera Benjamina Zelkeviča vadībā zelta medaļas izcīnīja arī Lietuvas valstsvienības spēlētāji Mindaugs Kalons un Darjus Miceika, bet pēc gada Latvijas kausu ieguva arī Toms Tamošausks, kurš pavisam Liepājā aizvadīja septiņas sezonas. Pirms tam jau deviņdesmito gadu izskaņā Liepājā sevi no labākās puses apliecināja citi mūsu dienvidu kaimiņi — Aļģimants Brjaunis, Sauļus Atmanavičs, Darjus Magdišausks. Lietuva vienmēr bijusi ļoti pateicīga vieta, kur mūsu klubiem atrast labu pastiprinājumu — to izmantoja ne tikai Liepājas metalurgs, bet mazākos apmēros arī Skonto (šā gadsimta sākumā vairākus gadus Rīgas klubā spīdēja Igns Dedura un Orests Buitkus) un FK Ventspils (agrākais kluba kapteinis Deimants Bička, tagad Pauļus).
Starp citu, pirms Zelkeviča Liepājas metalurgs vairākus gadus mēģināja likt uzsvaru uz Krievijas treneriem un futbolistiem — 2000. gadā Liepājas metalurgs pat parakstīja sadarbības līgumu ar Maskavas Spartaku ar domu kļūt par tā fārmklubu, taču, par laimi, no šīs idejas nekas prātīgs nesanāca. Viens no atbraukušajiem krievu futbolistiem gan kļuva par Liepājas futbola leģendu — uzbrucējs Aleksandrs Katasonovs (Liepājā no 2001. līdz 2006. g.) ar 105 gūtajiem vārtiem ir visu laiku rezultatīvākais Latvijas čempionāta leģionārs (protams, te gan jāpiebilst, ka Miholapa rēķinā ir 210 vārti, bet viņam tika piešķirta Latvijas pilsonība).
ĀRZEMJU SKOLA
Zelkevičs arī kļuva par pirmo ārzemju treneri, kurš ieguvis Latvijas čempiona titulu, bet jau pēc tam stafeti no viņa pārņēma ukraiņu speciālists Romāns Grigorčuks, trīs gadus pēc kārtas (2006.—2008.) aizvedot līdz zelta medaļām FK Ventspils (šajā komandā liela loma bija kamerūnietim Žanam Polam Ndeki, kā arī futbolistiem no Krievijas — Zaharam Dubenskim un Sergejam Zangarejevam).
Zīmīgi, ka pēc Skonto un mūsu izcilākā trenera Aleksandra Starkova hegemonijas gadiem, kopš 2005. gada ārzemju treneri ir izcīnījuši astoņus no 12 Latvijas čempionu tituliem — pēc Grigorčuka hettrika pienāca vācieša Ridigera Abramčika kārta (ar Liepājas metalurgu 2009. g.), tad zeltu izcīnīja Krievijas treneris Sergejs Podpalijs (FK Ventspils, 2011. g.), moldāvs Ivans Tabanovs (Daugavpils Daugava, 2012. g.), bet pērn triumfēja Kubarevs no Baltkrievijas. Tāpēc neizbrīna, ka šogad piecus no astoņiem virslīgas klubiem vada ārzemju treneri — polis Mareks Zubs (Spartaks), moldāvs Aleksandrs Kurtejans (FK Jelgava), anglis Pols Ešvorts (FK Ventspils), gruzīns Tamazs Pertija (FK Liepāja) un Vladimirs Volčeks no Krievijas (Riga FC). Sanāk, ka vietējiem treneriem ir uzticēti tikai pagājušās sezonas ranga trīs vājākie virslīgas klubi.
Ilgus gadus mūsu klubi leģionārus meklēja gandrīz tikai bijušās PSRS valstīs, bet pamazām mums radās iespēja savos laukumos redzēt arī kaut ko eksotiskāku no citiem kontinentiem. Šajā ziņā par pirmatklājējiem laikam jāsauc FK Jūrmala, kas 2004. gadā pirmie atveda uz Latviju labus meistarus no Dienvidamerikas — to pašu nu jau naturalizēto argentīnieti Toresu un brazīliešu aizsargu Antonio Fereiru, kurš pēc Jūrmalas vēl daudzus gadus spēlēja Krievijas premjerlīgā. Vēlāk jau cits brazīlietis Natans Žuniors Skonto rindās kļuva par 2011. gada Latvijas virslīgas rezultatīvāko spēlētāju, bet vēl pēc gada virslīgas labākais snaiperis bija gruzīns Mamuka Gongadze no Daugavpils Daugavas. 2012. gads bija visai savdabīgs, jo Jūrmalas Spartaks vienas sezonas laikā sūtīja laukumā deviņus kolumbiešus, toties Gulbenes klubā togad spēlēja astoņi japāņi.
Šogad arī ziņoja, ka ambiciozā vienība Riga FC patiešām bija mēģinājusi vienoties par viena no visu laiku izcilākajiem pasaules futbolistiem, brazīlieša Ronaldiņjo, spēlēšanu Latvijā. Tomēr šajos gados Latvijas virslīgā ir spēlējuši arī vairāki augstākajā līmenī pazīstami un titulēti futbolisti — piemēram, bēdīgi slavenā Kuldīgas Venta uz īsu brīdi ar viltu 2005. gadā atvilināja Kijevas Dinamo agrākās zvaigznes Oļegu Lužniju un Aleksandru Hackeviču, savukārt Skonto rindās 2008. gadā dažus mēnešus uzspēlēja 2004. gada Čempionu līgas uzvarētājs lietuvietis Edgars Jankausks. Tāpat pie mums spēlējuši arī pāris olimpiskie čempioni — Liepājas metalurgā vienu sezonu (2001. g.) aizvadīja 1988. gada Seulas čempions no Krievijas Vladimirs Tatarčuks, bet Skonto vairākas sezonas (2002.—2005.) spēlēja 2000. gada Sidnejas zelta olimpietis kamerūnietis Ārons Nguimbats. Tiesa, izņemot Nguimbatu, visas šīs zvaigznes Latvijā ieradās jau savas karjeras izskaņā, kad labākie gadi jau sen bija aiz muguras. Tas gan nenozīmē, ka arī tagad Latvijas futbola stadionos nevaram ieraudzīt kādu plašāk pazīstamu futbolistu — piemēram, pērn Riga FC rindās spēlēja Burkinafaso izlases uzbrucējs Aristids Bansē, kurš ar neko īpašu gan neizcēlās, taču pēc tam ziemā kļuva par vienu no galvenajiem Āfrikas čempionāta varoņiem, ar vairākiem svarīgiem vārtu guvumiem palīdzot savai izlasei izcīnīt bronzas medaļas.
LATVIJAS FUTBOLISTI ĀRZEMJU KLUBOS. 2017. G.
(neskaitot zemākā līmenī spēlējošos)
Artjoms Rudņevs (29, Koln, Vācija)*
Dāvis Ikaunieks (23, Vysočina, Čehija)
Jānis Ikaunieks (22, AEL Larissa, Grieķija)
Vitālijs Maksimenko (26, Mattersburg, Austrija)
Kaspars Dubra (26, BATE, Baltkrievija)
Eduards Višņakovs (26, Ruch, Polija)
Pāvels Šteinbors (31, Arka, Polija)
Vladislavs Gabovs (29, Korona, Polija)
Vladislavs Gutkovskis (22, Termalica, Polija)
Vitālijs Jagodinskis (25, Diosgyor, Ungārija)
Daniels Rakels (24, Reading, Anglija, II)
Andris Vaņins (36, Zurich, Šveice, II)
Kristaps Zommers (20, Parma, Itālija, III)
Reinis Reinholds (19, Racing Roma, Itālija, III)
Ivans Lukjanovs (30, Fakel, Krievija, II)
Vitālijs Meļņičenko (29, Fakel, Krievija, II)
Vladimirs Kamešs (28, Jeņisej, Krievija, II)
Igors Tarasovs (28, Giresunspor, Turcija, II)
Nauris Bulvītis (30, Plymouth Argyle, Anglija, IV)
Andrejs Cigaņiks (19, Viktoria Koln, Vācija, IV)
* pēc spēlētāja vārda un uzvārda seko vecums, pārstāvētais klubs, valsts un līga pēc skaita
