Tēvi un dēli
Motosportists Agris Neija dzimis panākumu krekliņā. Deviņdesmitajos gados ar apskaužamiem rezultātiem un sponsoru atbalstu braucis motošosejā, pat piedalījies prestižajās Lemānas diennakts sacensībās, tagad sevi no jauna apliecina kvadriciklu klasē. Turklāt diezgan droši var teikt — Neiju vārds motosporta pasaulē vēl ducinās, jo Agrim ir divi dēli, kuri arī šim sportam garām nav pagājuši.
Sarunu ardaudzkārtējo Latvijas čempionu dažādās motosporta klasēs undisciplīnāsAgri Neiju sākam par viņa jauno paaudzi.
— Esi atzinis, ka, vecāko dēlu trenējot, mazliet pārsteidzies, jo procesam piegāji pārāk nopietni. Ar otro jau biji gudrāks?
— Ar otro man viss bija skaidrs. Labāk nemaz nevar gribēt. Viņam patīk, pats trenējas un dzen fizisko. Turklāt viņš domā līdzi un klausās, ko viņam saku. Ko vēl var vēlēties? Vecākajam dēlam tikai tagad — 14 gadu vecumā — atgriežas interese par motosportu. Domāju, pēc pāris gadiem varēšu pateikt, kura pieeja bijusi pareizāka.
— Kādai īsti jābūt tēva attieksmei, lai dēls gribētu braukt ar moci?
— Manuprāt, nedrīkst spiest un dresēt. Un nedrīkst visu laiku stādināt trases malā, sakot — tā nedari, dari šitā, jo tā ir pareizi! Proti, pašam vairāk jāļauj braukt, lai no procesa gūsti arī prieku.
— Bet kurā brīdī tu viņu piekoriģē?
— Kārlim tūliņ būs desmit gadi. Tagad mēs varam parunāt arī treniņu laikā. Sacensībās es vispār viņam neuzmācos ar savām domām. Tad viņam ir galva pilna. Bet visvairāk mēs runājam, braucot uz trasi un no trases mājās. Vislabāk izvēlēties brīdi, kad puika no sacensībām jau atslābis. Protams, nevajag runāt par visu uzreiz. Starp citu, aizvadītās sezonas sākumā sajutu, ka puika sāk ieklausīties un izpildīt manis ieteikto. Šobrīd biežāk uz treniņiem braucam divatā, lai Kārlim ir sparinga partneris. Iepriekš, braucot vienatnē, puika visu darīja perfekti, bet, tiklīdz trasē ir vēl kāds, viņš kļūdās — ieliek ne tajā gaņģī, pārāk vēlu vai pārāk ātri nobremzē, nepārlec līdz galam tramplīnu.
— Kā tas ir — būt tēvam un trenerim vienlaikus?
— Fiziski grūti ir tāpēc, ka vienlaikus arī pašam gribas braukt. Bet emocionāli man nav uzstādījuma, lai puika būtu pirmais un labākais. Labāk lai viņš brauc un gūst prieku. Līdz ar to man psiholoģiski ir vieglāk.
— Lai puika braucot gūst prieku — tas ir tavs galvenais uzstādījums?
— Jā, es nealkstu viņu izaudzināt par profesionālu sportistu. Motokross ir brīvā laika pavadīšanas veids.
— Tu nealksti, lai kādudien Kārlis brauktu Eiropā?!
— Ja viņš gribēs, pēc sešiem gadiem brauks. Bet, ja negribēs — varēs arī nebraukt. Bet es zinu, ka brauks. Galvenais, lai bez mācībām puikām ir kāds hobijs. Jo citādi zēni palaižas slinkumā, sēž pie datora. Esmu dzirdējis trenerus runājam, ka līdz 12 gadu vecumam nav variantu, bērnu ir jāpiespiež sportot, jo viņš pats nekad labprātīgi negribēs strādāt. Iespējams, tā audzina profesionālus sportistus.
— Kādi pagaidām ir Kārļa Neijas lielākie panākumi?
— Pagājušajā gadā 50 kubikcentimetru klasē viņš kļuva par Latvijas čempionu. Šī uzvara viņam nāca tiešām grūti, jo līdzās bija spēcīgs sāncensis — Markuss Augustovskis —, kurš ir iepriekšējo divu gadu čempions. Visos posmos viņi spēkojās ar metra distanci. Vienā no sacensībām Markuss Kārli pirms finiša apdzina. Kārlim vajadzēja izņemt līkumu un uzbraukt tramplīnā, kur bija finišs. Kārlis pirmo vietu tajā braucienā zaudēja pēdējos divos metros, lai gan likās, ka uzvara jau rokā. Pirms finiša Kārlis pārslēdza gaņģi nedaudz par ātru. Motors tajā brīdī drusku panīka, un pretinieks Kārli apdzina. Te ir būtiska nianse. Kārlis savā klasē ir vienīgais, kurš brauc ar manuālo kārbu. Visi pārējie izvēlējušies automātu. Tāpēc Kārlim ir daudz vairāk iespēju kļūdīties nekā citiem. Es gribu, lai puika pats sasniedz savu rezultātu. Motocikls viņam ir ļoti labs, ja vien prot to pareizi lietot. Pēc finiša dēls raudāja un rādīja man, ka zaudējis vien par nieka desmit centimetriem. Bija žēl skatīties.
— Tu pažēloji dēlu?
— Ļāvu, lai pats nomierinās. Viņš ir diezgan emocionāls — dusmas dēlam ātri uznāk un ātri pāriet. Ķivere un zābaki lidoja pa gaisu. Manis teiktais tāpat nebūtu sadzirdēts. Esmu teicis viņam neskaitāmas reizes — man neinteresē — esi pirmais vai otrais. Galvenais, lai tu centies un izdari visu, ko vari. Tu vari būt arī pēdējais, galvenais, lai centies un dari, cik spēj.
— Ja mana informācija ir pareiza, tad arī tevi tēvs izaudzināja par sportistu. Viņa audzināšanas principi bija līdzīgi tavējiem?
— Visdrīzāk. Neatceros reizi, kad man būtu kaut kas uzspiests. Lai gan te ir mazliet cits stāsts — es tēvu ievilku motosportā, nevis viņš mani. Kad biju mazs, skatījos, kā puišeļi sētā brauc ar mopēdiem. Drīz vien pats tētim izdīcu mopēdu. Kad beidzot tēvu pierunāju, pusgada garumā vēl vajadzēja braukāt uz veikalu Jelgavā, lai noķertu to brīdi, kad pievesti jaunie mopēdi. Sākoties vasaras brīvlaikam, tiku pie mopēda. Mani ar visu spēkratu aizveda uz laukiem. Teikšu godīgi, tovasar no mopēda nokāpu tikai tad, kad gāju gulēt. Tēvs pārliecinājās, ka moto lietas mani interesē, tāpēc pēc gada iefīrēja Ozolnieku motoklubā, kuru vadīja Alfrēds Zamockis.
— Tātad esi Alfrēda audzēknis.
— Tā nevarētu teikt. Mani panākumi motosportā gūti, pateicoties vienīgi tēvam. Pirmajā sezonā daudz palīdzēja Ozolnieku motokluba mehāniķis Armands Zvaigzne. Viņš pirmsākumos bija arī Serģa mehāniķis. Fredis atbildēja par kluba menedžmenta lietām. Kā jau visos klubos — arī tur pusgadu bija jāslauka grīda, līdz pirmo reizi dabū izbraukt. Pēdējais pārbaudījums notika pavasarī, kad nokusa sniegs. To, kurš nobrauks pa Ozolnieku smilšu trasi vienu apli un nenomauksies uz acīm, pieņems klubā. Izturēju tikai es un vēl viens džeks. Mans tēvs sportā iesaistījās pamazām, jo sākumā sapratne par mopēdiem viņam bija attāla. Ikdienā viņš strādāja par metinātāju.
— Tu brauci Zelta mopēdā?
— Jā. Pirmajā sezonā braucu ar Armanda būvēto mopēdu un savā vecuma grupā uzvarēju. Otrajā sezonā tēvs pats uztaisīja braucamo, kurš sākumā galīgi negāja. Tēvs gadu braukāja mācīties pie profesora Gunāra Leiškalna, kurš pats taisīja aizdedzes. No viņa arī samācījās cilindrus vīlēt, izpūtējus taisīt, ieplūdes mājiņas un puķītes.
— Izklausās, ka arī tēvs dabūja āķi lūpā.
— Viņš tāds ir pēc dabas — ņemas un urbj, kamēr visu ir sapratis. Viņš izgatavoja desmitiem izpūtēju un cilindru, līdz saprata, kā ir labāk. Un kopš tā brīža man bija labākā tehnika katru gadu. Turklāt es vienlaikus braucu gan krosā, gan šosejā.
— Kā sākās tava karjera motošosejā?
— Uz šoseju mani virzīja tēvs. Iesākumā braucu ar mopēdiem, tad ar Minsku un ČZ, bet pēc tam tiku pie Honda motocikla. Tēvs kaut kur par šņabjiem bija ticis pie antīka Harley Davidson motocikla, kurš visdrīzāk ārzemēs maksāja veselu kosmosu. Hārli tēvs čeham iemainīja pret Hondu. Tāds, lūk, stāsts.
— Skatoties uz taviem rezultātiem deviņdesmito gadu pirmajā pusē, rodas jautājums — vai Latvijā tev maz bija līdzvērtīgi konkurenti?
— Laikam ne. Nezinu, kā tēvam tas izdevās, bet viņš izkārtoja man sponsoru RBS (Rīgas Biznesa Serviss). Pateicoties šim sponsoram (Harijam Volodko), guvu pamatīgu rāvienu kalnā. 1991. gadā mani nodrošināja ar lietotu 250 kubikcentimetru Yamaha motociklu. Nākamajā sezonā nopirka jaunu motociklu, kurš maksāja aptuveni 35 000 doičmarku. Ar tādu naudu tolaik varēja dzīvot 10 gadus, neko nedarot. 1994. un 1995. gadā startēju visos Eiropas čempionāta posmos.
— Un kādi bija tavi panākumi?
— Labākais rezultāts — 8. vieta posmā Asenas trasē Holandē. Tur braucu ar tādiem vīriem kā Režis Lakonī un Olivjē Žaks, kurš nākamajās sezonās rūpnīcu komandās jau laida pa spici pasaules čempionātā. Tas bija neiedomājams līmenis un pamatīga konkurence. Braucot Baltijas mačos, pēc pirmā apļa varēju vizināties ratā un neviens pat tuvumā netika. Ar uzkrāto pieredzi Eiropā uzvarēju Somijas, Šveices, Polijas čempionātu posmos, biju trijniekā Čehijā un Holandē.
— Tajā brīdī arī dzīvoji ārzemēs?
— Mēs ar fāteri dzīvojām busiņā. Ilgākais laiks, ko pavadījām divatā, bija divi mēneši. Par naudu uztraukties nevajadzēja, jo RBS finansēja visu. Tāpēc arī citiem Latvijas sportistiem neko nevar pārmest, jo šāds finansiālais atbalsts bija man vienam.
— Pastāsti par dzīvošanu busiņā.
— Nekā interesanta tur nav. Vienaudži manā vecumā apmeklēja ballītes, kamēr es sēdēju benzīntankā autobāņa malā Vācijā. Nebija, ko darīt. Es nīku. Ne datora, ne telefona. Tikai tēvs.
— Grāmatas nelasīji?
— Pat neatceros, ko darīju. Man līdzi bija ritenis, minos ar to. Skrēju un pumpējos.
— Tātad trenējies arī fiziski.
— Trenera man nebija. Darīju to, kas pašam šķita pareizi. Kaut kur dzirdēju, ka Gaušis skrien 10 kilometrus dienā. Es darīju tāpat. Ar treneri sāku strādāt tikai tad, kad gatavojos Lemānas sacensībām.
— Esi piedalījies arī Lemānā?
— 24 stundu sacensībās esmu piedalījies četras reizes, bet Lemānā divas reizes. Komandā ar vienu moci pārmaiņus brauc trīs sportisti. Kad bāka tukša, to pilda no jauna, maina riepas un mainās arī braucējs. Vidēji vienam braucējam katrā piegājienā jāpavada viena stunda.
— Ar ko kopā startēji?
— Mani uzrunāja poļu komanda. Viens no braucējiem bija polis, otrs — francūzis. Lemānā diemžēl nefinišējām nevienu reizi. Pirmajā reizē komandas biedrs jau treniņā krita un salauza roku. Mums nācās meklēt trešo braucēju. Komandai pievienojās francūzis, kurš Lemānas trasē strādāja par instruktoru. Viņš sevi reklamēja kā baigo braucēju. Bet pēc 16 nobrauktām stundām francūzis pateica, ka vairāk nespēj. Līdz finišam bija atlikušas dažas stundas, tāpēc komanda nolēma, ka turpināsim divatā. Pēc kārtējās stundas menedžeris man teica: “Padzer ūdeni un ievelc elpu, jo polis nobrauks vienu apli un tālāk būs jābrauc tev.” Tikmēr polis izbrauca taisnē, atslēdzās un krita. Tā beidzās pirmās sacensības.
— Patiesībā diezgan bīstami.
— Zini, pārsvarā jau dalībnieki bija iepriekš gatavojušies un zināja, ar ko jārēķinās. Kad startējām otrajā reizē, izveidojām sarakstu ar ieteikumiem un problēmām no iepriekšējās reizes. Nākamajā gadā mums bija viss — vairāki mehāniķi, katram savs palīgs, kas rūpējas par ķiverēm un pārējo ekipējumu, lai braucējam vispār ne par ko, izņemot braukšanu, nav jādomā, katram savs kemperis, lai var netraucēti atpūsties, dakteris, kurš varēja pamasēt vai izstaipīt, injicēt kādu pretsāpju poti vai vitamīnus, un pavārs, kurš gatavoja to, ko pasūtīji.
— Un kā jums veicās nākamajā gadā?
— Mēs divreiz kritām, baigi lija. Vienreiz es, vienreiz — francūzis. Ja nokrīti un motocikls nav braucams, bet pastumt var, tad pašam tas jānogādā boksos. Pēc kritiena aptuveni stundu trīs kilometrus stūmu motociklu līdz boksiem.
— Bija vērts stumt?
— Protams. Ne es pirmais, ne pēdējais. Tur veči strīpiņā stūma. Paralēli trasei ir josla tiesnešiem, ugunsdzēsējiem, ātrajai palīdzībai. Pa šo ceļu mocis jānogādā mehāniķiem. Visu ceļu līdzās nāca tiesnesis, kurš iedod padzerties ūdeni un parāda, kā taisnāk nonākt galā. Moci sataisīja un vēl dažas stundas nobraucām, bet tad komandas biedrs nolikās tā, ka no moča vairs vispār nebija ko vākt.
— Motošoseja vispār šķiet bīstama…
— Viss atkarīgs no trases. Biķernieki ir bīstami. Kad pēdējo reizi startēju Biķerniekos, Aleksandrs Bekers tur nositās. Braucu un redzu, trasē tik vien kā kaut kādas ļerpatas mētājas. Nav ne moča, ne paša braucēja. Bekers bija lidojis pāri sētai un piezemējies mežā.
— Pats esi nopietni kritis?
— Šosejā pāris reizes esmu kritis. Neko nopietnu gan neesmu lauzis. Baigi smagi kritu Biķerniekos. Līkumā paliku neitrālā gaņģī un vairs nevarēju iegāzt moci. Mocis nevadījās un cēlās augšā. Rezultātā ar sānu ieskrēju betona nožogojumā un vēl baigo gabalu ar inerci ripoju. Pēc kritiena ķermenim nevarēja atrast nevienu dzīvu vietu, izņemot vienu roku, ko varēju pakustināt. Viss rumpis bija zili melns, bet kauli veseli.
— Ko tajā brīdī domāji?
— Pašam šķiet, ka jau esi beidzis kūleņot. Tu celies kājās un… atkal ripo tālāk. Tā ir šosejā. Kritienā laiks baigi velkas.
— Pa ielu arī mēdz braukt ar moci?
— Nē. Dažas reizes no Moto favorīta līdz mājām Ozolniekos esmu aizdzinis moci. Braukšana pa ielu, manuprāt, galīgi nav interesanta. Tas ir garām. Ātri braukt nevar, jo ir bīstami. Turklāt uz ceļiem ir policisti.
— Teici, ka Biķernieki ir bīstami. Tajā pašā laikā vairākkārt esi labojis šīs trases rekordu.
— Pavisam nesen manu rekordu pārspēja Andrejs Grīnbergs. Par vienu sekundes desmitdaļu.
— Vari aprakstīt tās sajūtas, kas rodas, braucot lielā ātrumā?
— Braukt ar baiku ir nenormāla bauda, jo motocikla jauda ir zvērīga. Es nevaru iedomāties, ko dara un kā jūtas cilvēki, kuri jaudīgu moci nopērk pirmo reizi. Kā viņi spēj braukt pa ielu? Neticu, ka kaut reizi atļāvušies iegriezt pilnu gāzi. Braucot ar baiku ar 90 kilometriem stundā, sajūta ir tāda, ka mocis knapi ripo un tu mierīgi vari nokāpt un paiet tam līdzi ar kājām.
— Pastāsti, kā sākās tava aizraušanās ar kvadricikliem?
— Man piedāvāja importēt un pārdot lietotus kvadrus no Amerikas. Ziemā pats pamēģināju, kā ir ar tādu braukt. Un man iepatikās. 2006. gadā nopirku jaunu kvadru un no šosejas brīvajā brīdī ik pa laikam pabraucu krosu. Iesākumā neviens pat nezināja, kādam tam krosa kvadriciklam jāizskatās, tāpēc visi brauca ar tādiem, kādi nopērkami veikalā.
— Sporta kvadrs ievērojami atšķiras no ikdienā lietojamā kvadricikla?
— Tieši tā. No veikalā nopērkamā kvadra būvē braucamo sacensībām. Ar ikdienas braucamo var pavizināties pa pļavu. Lai gan mēs mēģinājām sacensties, un tas fiziski bija ļoti grūti, jo amortizācija neatbilda sacensību vajadzībām.
— Amortizācija ir kvadriciklu atslēga?
— Galvenokārt, jo kvadricikls kratās daudz, gan uz priekšu, gan uz sāniem. Pēc brauciena esi izraustīts beigts. Tobrīd šķita, ja brauciens nav padevies, tad jātrenējas vairāk. Pat prātā neienāca, ka vaina ir tehnikā. Man gadījās klients, kuram sagādāju uzbūvētu krosa kvadru no Amerikas. Tad arī sāku saprast, kāda nozīme ir amortizatoriem. Nopirku Data Recording ierīci, ar ko diagnosticē kvadricikla kustības un uzvedību trasē. Pēc iegūtajiem datiem sāku jaukt un regulēt amortizatorus. Lai sasniegtu vēlamo rezultātu, pagāja divi gadi. Paralēli tam atklāju firmu, kura ir pasaules līmeņa eksperti un piedāvā jau gatavus amortizatorus katram klientam individuāli, izejot no iesniegtajiem parametriem un sportista vēlmēm.
— Tev visās jomās ir svarīgi būt pirmajam?
— Lielākajā daļā dzīves tas bija mērķis. Bet pēdējos gados mazāk. Tagad varu aizvest dēlu uz sacensībām un pats pat neizbraukt trasē. Galīgi nepārdzīvoju par kopvērtējumu. Kad braucu zem RBS karoga, tad gan jutos psiholoģiski smagi. Iedomājies, RBS ar ikarusiem saveda visus savus darbiniekus, draugus un ģimenes locekļus uz sacensībām mani atbalstīt. Pilnas Biķernieku tribīnes ar manējiem. Tādās reizēs pat domās nedrīkstēji būt zemāk par pirmo vietu.
— Nenormāls spiediens.
— Vietējo braucēju konkurencē man problēmu nebija. Bet vienu gadu Biķerniekos notika naudas mači, uz kuriem ieradās arī somi — katras konkrētās klases Somijas čempioni. Lija nenormāls lietus. Lai gan biju piešāvies braukt arī šādos apstākļos, soms mani apdzina. Tu pat nevari iedomāties, kā jutos. Nezināju, kur ielīst. Pretīgi. Pēc tam es aizbraucu uz Somijas čempionātu, kur apdzinu to pašu somu. Atriebos! (Smejas.)
— Esi dzirdējis apgalvojumu, ka šosejas sports ir inteliģents sports?
— Šī apgalvojuma kājas, iespējams, aug no tā, ka kross ir dubļains, savukārt šoseja tīra. Ko nozīmē inteliģents? Šosejā brauc cilvēki ar augstāko izglītību, bet krosā tādi, kas pat skolu nav beiguši? Galīgi ne tā. Ne tuvu.
— Tu esi šahista, ne psihopāta tips…
— Psihopāts es tiešām neesmu. Pēdējos gados mani interesē tikai viens — lai pēc sacensības pats sevi varu aizvest mājās.
Agris NEIJA
Motobraucējs, Xkrosskomanda
Dzimis: 1973. gada 7. decembrī
Augums, svars: 180 cm, 85 kg
Izglītība: vidējā
Pirmais treneris: Armands Zvaigzne
Lielākie sasniegumi : kvadriciklos: trīs reizes pārstāvējis Latviju Eiropas Nāciju kausa izcīņā, Latvijas čempions PRO klasē, vairākkārtējs Latvijas čempions ziemas motokrosā, arī Latvijas un Baltijas čempions enduro krosā; motošosejā: Latvijas un PSRS jauniešu čempions 125 klasē (1990.—1991. g.), Polijas un Latvijas čempions 125 klasē (1992. g.), Biķernieku trases apļa rekords, Latvijas čempions, Polijas vicečempions 250 klasē (1993. g.), 25. v. Eiropas čempionātā 250 klasē (labākais rezultāts — 8. v.Asenes posmā), 8. v. Holandes čempionātā (labākais rezultāts — 3. v.), 1. v. Šveices čempionāta etapā, 2. v.Čehijas čempionāta etapā, apļa rekords Poznaņas (Polija) trasē, Latvijas čempions 250 klasē(1994. g.), 15. v. Eiropas čempionāta etapā, apļarekordi Biķerniekos un Tallinā, 1. v. Somijas čempionāta etapā, 2. un 3. v. Čehijas čempionāta etapos, Latvijas čempions 250 klasē(1995. g.), Biķernieku trases apļa rekords, 4. v. Čehijas čempionāta etapā, Latvijas čempions 250 klasē(1996. g.), Latvijas čempions un Igaunijas vicečempions SUPERBIKE klasē (1997. g.), Igaunijas čempions un Baltijas vicečempions 1200 klasē (2000. g.)
Ģimenes stāvoklis: precējies, divu dēlu tēvs, sieva — Endija
Vaļasprieki: bez moto — makšķerēšana
Autori: Augusts Brants
