Mednieks daudzcīņā
Vieglatlētika ir Raivja Maķevica ikdiena un dzīve, kuru viņš sauc par savu sirdsdarbu. Pateicoties kādam liktenīgam zvanam, bijušais talsenieks nonācis nevis armijas rindās, bet vietā starp Mūsu un Mēmeli — Bauskā —, kur jau sesto gadu ir novada bērnu un jaunatnes sporta skolas (BJSS) treneris un pilsētas pamatskolas sporta skolotājs. Viņš organizē unikālas sacensības Bauskas Tumšā daudzcīņa un jau 25 gadu vecumā kā treneris bijis akreditēts olimpiskajās spēlēs.
Pērn Maķevics saņēma apbalvojumu 2016. gada labākais vieglatlētikas treneris, kuru pasākumā Bauskas sporta laureāts pasniedza viņa audzēkņi. “Šāda pateicība sniedz vēl lielāku motivāciju un gandarījumu strādāt, jo redzu, ka audzēkņi un kolēģi ir novērtējuši to darbu, ko esam paveikuši treniņos un sacensībās,” sākot mūsu sarunu, saka Raivis Maķevics.
— Kā tu vērtē iespējas Bauskā trenēt jaunos vieglatlētus?
—Kā labas. Bauskā ir ļoti labas vieglatlētikas tradīcijas, kas jāturpina. Tiesa, ziemā apstākļi ir sarežģīti, taču mēs mēģinām risināt problēmas, un ir lietas, kas uzlabojas. Vasarā jūtamies daudz labāk, Bauskā ir labs stadions ar treniņiem piemērotu skrejceļa segumu, taču trūkst kārtslēkšanas sektora. Salīdzinot ar ziemu, vasaras sezonas rezultāti ir augstvērtīgāki. Vadības attieksme ir ļoti pretimnākoša, bet bērnu attieksme gan varētu būt labāka. Ir bērni, kas grib visu uzreiz, bet nevēlas ieguldīt darbu. Daudzi aizraujas ar mūsdienu tehnoloģijām un līdz stadionam nemaz netiek. Ir vecāki, kam sports neinteresē — viņi arī bērnu nemudina sportot, kaut arī vecākiem norādu, ka bērnam ir labas fiziskās spējas. Tie ir trīs faktori, kas traucē izaugsmi sportā, — mūsdienu tehnoloģijas, vecāku faktors, bērnu nelielās darbspējas. Bet šīs lietas piemeklē visus Latvijas trenerus un visas Latvijas sporta skolas.
—Kāda bērnībā bija tava saistība ar sportu?
—Jau kopš 1. klases sāku iet Talsu sporta skolā. Sākumā apmeklēju basketbola nodarbības, protams, pirmais gads tika veltīts vispārējai fiziskajai sagatavotībai. Basketbola elementi tika pielietoti tikai stafetēs un rotaļās, daudz spēlējām arī futbolu. Otrajā mācību gadā sporta skolā spēcīgākos un apķērīgākos audzēkņus virzīja uz priekšu, bija jāiet trenēties pie specializētākiem treneriem. Starp izredzētajiem nokļuvu arī es, bet mani draugi un klasesbiedri palika iepriekšējā stadijā. Tāpēc, ka mainījās vide — jauni un nepazīstami bērni —, es basketbolu pametu. Tālākais ceļš mani veda līdzi brālim — tur, kur viņš gāja, bija jābūt arī man. Tā mēs abi nonācām vieglatlētikā, ar kuru nodarbojos jau kopš 2. klases. Vēlākos gados mani atkārtoti iesaistīja basketbolā, jo biju gara auguma un atlētisks. Latvijas Jaunatnes basketbola līgā paralēli treniņiem vieglatlētikā nospēlēju piecus gadus, palīdzot Talsu sporta skolai. Man bija tas gods spēlēt kopā arī ar Jāni Strēlnieku, kurš tagad aizvada veiksmīgu sezonu Vācijas bundeslīgā un Eirolīgas basketbolā. Basketbola laukumā mani cīņasbiedri bija arī Kristaps Kanbergs, kurš pašlaik spēlē Valgas/Valkas komandā, un Artūrs Strēlnieks, kurš pašlaik spēlē komandas Jūrmala sastāvā. Vēl manu uzmanību piesaistīja florbols un volejbols. Arī šajos sporta veidos palīdzēju sporta skolai. Florbolā biju vārtsargs, manā komandā spēlēja tagadējais Latvijas izlases dalībnieks Artis Raitums. Volejbolā spēlēju dažādās pozīcijās, ļoti patika pludmales volejbols. Ar sportu ir pagājusi visa bērnība, izmēģināti gandrīz visi sporta veidi, bet sirds piederēja sporta karalienei — vieglatlētikai.
— Mācības Murjāņu sporta ģimnāzijā bija pašsaprotams lēmums vai tomēr apspriedi arī citus variantus?
—Murjāņos nonācu ar drauga palīdzību. Iesākumā par šo mācību iestādi nemaz nezināju. Mans tuvs draugs un tagadējais Ogres sporta centra vieglatlētikas treneris Artūrs Priževoits teica, ka pēc 8. klases ies mācīties uz specializētu sporta skolu — uz Murjāņiem. Tajā laikā Murjāņos daudzcīņas treneris bija arī Broņislavs Ļaksa, kurš kādreiz trenējis Artūra tēvu un iepriekš strādājis arī Talsu sporta skolā. Tā sanāca, ka kādās sacensībās Murjāņu treneris uzrunāja arī mani kā Artūra draugu, kā novadnieku un kā cīņasbiedru. Es bez ilgas domāšanas piekritu.
— Ko esi ieguvis no mācībām šajā ģimnāzijā?
—Ļoti daudz, sākot ar jauniem draugiem, sportistiem, labiem treneriem. Bet pats galvenais — Murjāņi man ielika vieglatlētikas pamatus augstākā līmenī un ieguvu mīlestību pret šo sporta veidu. Tur trenējos daudzcīņnieku grupā, respektīvi, bija jāmāk un jāzina visa vieglatlētikas enciklopēdija, kas man ļoti palīdz tagad trenera profesijā. Jau mācībās Murjāņos zināju, ka savu dzīvi saistīšu ar sportu. Tādēļ arī iestājos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā (LSPA). Tētis man bieži ir jautājis, vai mani kaut kas cits bez sporta vispār interesē. Atbilde vienmēr bija noraidoša — nē!
— Kā tu, talsenieks, nonāci Bauskā?
—Varēju arī nenonākt līdz Bauskai. Pēc augstskolas beigšanas mēģināju atrast trenera darbu Rīgā, taču nebija, kam apjautāties par darba iespējām manā jomā, un nolēmu, ka iešu armijā, biju jau uzrakstījis iesniegumu, parakstījis visus vajadzīgos papīrus, atlika tikai sagaidīt zvanu ar paziņojumu par fiziskajiem pārbaudījumiem. Tajā dienā aizbraucu uz mājām Talsos, knapi biju iegājis pa durvīm, kad atskanēja zvans mobilajā telefonā. Mani uzrunāja Bauskas sporta skolas direktore Biruta Grantiņa, kura teica, ka meklē vieglatlētikas treneri. Ja šis liktenīgais zvans būtu noticis divas nedēļas vēlāk, tad diez vai būtu nonācis Bauskā.
— Šogad piekto gadu Bauskā notiks tavas organizētās daudzcīņas sacensības. Kā radās ideja šādus mačus organizēt Bauskā?
—Šādām septiņcīņas sacensībām ideja radās pirms četriem gadiem. Pasaulē notiek dažādu veidu daudzcīņas sacensības. Ir pat divdesmitcīņa, ir sieviešu desmitcīņa, dažādas mešanas daudzcīņas. Izlasīju, ka Igaunijā notika sacensības sieviešu septiņcīņā vīriešiem. Šī ideja igauņiem radās, lai uzzinātu, vai viņu labākie daudzcīņnieki spēs savākt vairāk punktu par pasaules rekordu sievietēm. Šis rekords ir 7291 punkts, tas pieder amerikānietei Džekijai Džoinerei-Kērsijai. Šis rezultāts ir tik fenomenāls, ka liktu iesvīst daudziem pasaules vīriešu daudzcīņniekiem. Toreiz labākais igauņu daudzcīņnieks savāca par pāris punktiem vairāk.
Nodomāju, kāpēc lai Latvijā — un vēl jo vairāk Bauskā — nevarētu sarīkot šāda veida sacensības. Pirmajā gadā šo maču organizēju divās dienās, bet tagad sportisti septiņcīņu izpilda vienā dienā, kas apgrūtina šo vieglatlētikas veidu. Pēc 200 m sprinta, kurš ir sieviešu daudzcīņas pirmās dienas pēdējā disciplīna, ir vienas stundas pauze, lai sportisti varētu atpūtināt kājas un sekmīgāk startētu tāllēkšanas sektorā. Ir vēl kāda nestandarta nianse, tāllēkšanā nav atspēriena dēlīša, tā vietā ir viena metra atspēriena koridors, un lēcienu mēra no atspēriena vietas. Šo atvieglojumu pieņēmu, jo pat augstas klases vieglatlēts nevarētu ļoti sekmīgi, uz visiem 100% startēt tāllēkšanā, ja pirms stundas maksimālā ātrumā skrējis 200 m, citādi sportisti ļoti bieži veiktu nesekmīgus visus trīs lēcienus, netrāpot uz atspēriena dēlīša. Šīs sacensības domāju turpināt organizēt arī turpmāk, šogad jubilejas sacensībās gaidu jaunus sacensību rekordus atsevišķās disciplīnās un gala punktu summu lielāku par septiņcīņnieces Lauras Ikaunieces-Admidiņas Latvijas rekordu. Sacensību rekords pieder manam draugam un Ogres vieglatlētu trenerim Artūram Priževoitam. Viņš pirms trim gadiem uzvarēja un sasniedza sacensības rekordu — 6589 punktus. Gūti vēl daži augstvērtīgi rezultāti citās disciplīnās, augstlēkšanā sacensību labākais rezultāts ir 1,90 m, kas pieder diviem sportistiem — Gatim Heidingeram un Kristapam Milkevičam. Lodes grūšanā labāko sacensību rezultātu pagājušajā gadā sasniedza Lauris Kaufmanis — 19,60 metrus. Vēl ļoti atzīstams rezultāts ir šķēpa mešanā, pēc aizvadītām piecām disciplīnām 65,48 m tāls metiens padevās Robertam Gļaudam. Vidējais sacensību dalībnieku skaits ir vienpadsmit. Protams, lielākā daļa ir baušķenieki, bet ar katru gadu gribu šīs sacensības padarīt populārākas visā Latvijā. Šogad sacensību izaicinājumu grib pārbaudīt arī Latvijas rekordists desmitcīņā Edgars Eriņš. Sacensības notiek augustā, pēc vasaras sezonas svarīgākajām sacensībām un Latvijas čempionātiem. Sacensību nosaukums ir Bauskas Tumšā daudzcīņa, nosaukumam ir sava nozīme, bet tas lai paliek pie manis. Organizēt palīdz mana kolēģe un audzēkne Ilona Dramačonoka, kas ir vēl aktīva sportiste un strādā arī par vieglatlētikas treneri Bauskas BJSS. Ilona ir vienīgā dalībniece, kas piedalījusies visās četrās iepriekšējās sacensībās. Vēl ar balviņām palīdz sporta centrs Mēmele. Kad šīs sacensības nonāks nākamajā līmenī, tad noteikti trīs darbus vienlaikus nevarēšu darīt — organizēt, būt par galveno tiesnesi un dot padomus sportistiem.
— Kā vērtē Latvijas jaunos vieglatlētus?
—Līmenis ir augsts daudzās disciplīnās, bet vīriešu daudzcīņā tas ir ļoti krities. Kopš esmu treneris, neviens Latvijā nav pārspējis manu rezultātu U-18 vecuma grupā desmitcīņā. Šovasar tas beidzot varētu notikt, ir kāds jaudīgs čalis Aizkrauklē. Bet vidējais līmenis daudzcīņā krītas. Pēdējā reize, kad jaunieši vai juniori ir vinnējuši igauņus Baltijas daudzcīņā, bija tad, kad es pats veicu daudzcīņu U-18 vecuma grupā. Tagad mēs ļoti pārliecinoši zaudējam. Tas izskaidrojams ar vispusības trūkumu, nepietiekamu vispārējo fizisko sagatavotību, lai veidotu jaunos daudzcīņniekus, nav arī modernas bāzes.
— Kā tev pašam šķiet, vaiesi bargs treneris?
—Bargs varbūt neesmu, bet stingrs gan. Man ir savas prasības, kas jāpilda treniņos. Un ir lietas, kuras riebjas. Vistracinošākais ir, ja ik pa brīdim ķeras pie telefona, tad esmu gatavs padzīt no treniņa. Ja audzēknis ir atnācis sportot, viņam treniņā viss jādara no sirds, nekādas runāšanas pretī nevar būt.
— Kas ir pats būtiskākais, ko vēlies iemācīt jaunajiem sportistiem?
—Pirmais būtu mīlestība pret vieglatlētiku, jo vieglatlētika ir ļoti grūts sporta veids. Ir jābūt milzīgai cieņai pret šo sporta veidu un jāsaprot, ka panākumi rodas ar milzīgu darbu un nāk caur grūtībām. Lielā sporta vieglatlētikā nokļūst tikai fanātiskākie sportisti. Otrs, ko gribētu iemācīt saviem jaunajiem sportistiem — disciplīnu, režīmu un lielas darba spējas. Jo ne visi izaugs par augstas klases sportistiem, bet visas iepriekš minētās īpašības veido stipru personību, kas noderēs turpmākajā dzīvē.
— Kā ir ar jaunajiem talantiem Bauskas pusē?
—Talanti ir visur, arī Bauskas pusē. Rezultāti to pierāda. Pēdējos gados divi baušķenieki labojuši trīs Latvijas jaunatnes rekordus vieglatlētikā. 2014. gadā Roberts Gļauda laboja U-16 Latvijas rekordu šķēpa mešanā, aizmetot 600 g smago šķēpu 70,60 metrus. Roberts šo rezultātu sasniedza Čehija, Brno pilsētā. Es biju pirmais cilvēks, kuram viņš piezvanīja uzreiz pēc lieliskā metiena. Šīs sajūtas bija neaizmirstamas, prieks un lepnums par Robi.
2016. gada vasarā Lauris Kaufmanis laboja U-20 Latvijas rekordu diska mešanā, 1,75 kg smago disku aizmetot 53,25 m tālu. Bet aizvadītajā ziemas sezonā viņš jau divas reizes labojis Latvijas rekordu U-20 vecuma grupā lodes grūšanā, 6 kg lodi aizgrūžot 18,41 m tālu. Lauris tagad mācās Murjāņu sporta ģimnāzijas 12. klasē un jau ielaužas Latvijas pieaugušo konkurencē. Katru gadu no Latvijas čempionātiem dažādās vecumu grupās mājās pārvedam atšķirīga kaluma medaļas un ar baušķeniekiem rēķinās katrās sacensības.
— Kas jāizdara, lai no iesācēja izveidotos labs sportists?
—Bez talanta neiztikt, tas būtu pirmais, kas jāpamana jaunajos sportistos. Tad jāsāk pieradināt pie apjomīga darba un jāpanāk, lai rodas cieņa pret to, ko dari. Jāpieradina pie regulāriem treniņiem, jo bez tiem neviens neko nav sasniedzis. Un vēl būtiska lieta, lai audzēkņu mērķi sakristu ar trenera izvirzītajiem mērķiem. Protams, mērķiem jābūt pakāpeniskiem, atbilstošiem katram vecumam. Un vēl jaunajiem jābūt cīnītāja raksturam, nedrīkst padoties pēc sīkākajām neveiksmēm.
— Esi piedalījies olimpiskajās spēlēs kā treneris. Tev toreiz bija tikai 25 gadi…
—Olimpiskajās spēlēs biju 2012. gadā Londonā kā treneris daudzcīņniekam Edgaram Eriņam. Īsi pirms šīm spēlēm mūžībā aizgāja viens no labākajiem Latvijas daudzcīņnieku audzinātājiem un Edgara treneris Andrejs Iecelnieks. Edgars uz spēlēm par treneri izvēlējās mani. Jo esmu viņam bijis blakus kā treniņu biedrs un konkurents. Edgaram traumas dēļ tajā sezonā nācās izlaist pavasara sagatavošanās posmu, līdz spēlēm laika bija atlicis pavisam maz, bet jāizdara vēl bija daudz. Laiks, ko pavadījām Londonā, bija nervozs. Bija uztraukums, vai trauma atkal neatjaunosies, vai Edgars varēs daudzcīņu izpildīt līdz galam, jo tā ir goda lieta katram daudzcīņniekam. Viss beidzās veiksmīgi — sacensības tika pabeigtas un apsolītais uzdevums izpildīts. Edgars pirms starta apsolīja, ka sacensības pabeigs, lai godinātu savu mūžībā aizgājušo treneri. Atmosfēra olimpiskajās spēles ir fantastiska. Satikt vienviet tik daudz pasaules zvaigžņu, cīnīties kopā, tā ir lieliska sajūta. Arī katra trenera sapnis ir reizi mūžā nonākt olimpiskās spēles un izbaudīt šo atmosfēru. Tas, ka reiz esmu tur bijis, nenozīmē, ka mans mērķis nav nokļūt spēlēs vēlreiz.
Zinu, ka uz mērķiem jāiet pakāpeniski. Bet viss ir iespējams, tikai jāstrādā, jāaudzina jaunie talanti. Kā treneris savā karjerā gribētu, lai kaut viens audzēknis sasniegtu 8000 punktu robežu desmitcīņā, lai kaut viena audzēkne sasniegtu 6000 punktu robežu septiņcīņā, lai kaut viens audzēknis aizmestu šķēpu 80 m tālu, lai kaut viena audzēkne aizmestu šķēpu 60 m tālu. Jebkurš no šiem rezultātiem dod pamatotas iespējas atkal nonākt olimpiskajās spēles.
— Tev vēl ir arī aizraušanās ārpus sporta — medības. Kā aizsākās šis vaļasprieks?
—Šis vaļasprieks sākas ļoti agri — jau septiņu gadu vecumā sāku doties līdzi tētim uz medībām kā dzinējs. Par dzinēju nogāju vienpadsmit gadus, mežu pazinu kā savus piecus pirkstus. Iepatikās jau no pirmās reizes. Sasniedzot astoņpadsmit gadu vecumu, noliku mednieka eksāmenu un biju pilntiesīgs mednieks. Esmu mednieku kluba Mežāzis VP biedrs, medību platības mums ir Talsu pusē. Kad oktobrī sākas kolektīvo medību sezona, tad katru otru nedēļu braucu uz Talsiem pie vecākiem un dodos uz medībām. Vēl mani uzaicina medībās šepat — Bauskas pusē. Patīk arī aizbraukt pie draugiem Valmierā pamedīt. Gandrīz katru gadu, kad notiek Latvijas čempionāts daudzcīņā, pēc pirmās dienas beigām, mani uzaicina uz medībām. Tā jau kļūst par tradīciju — daudzcīņa un medības.
Foto: Juris Bērziņš-Soms
Raivis MAĶEVICS
Bauskas novada BJSS vieglatlētikas treneris, Bauskas pilsētas pamatskolas sporta skolotājs
Dzimis: 1987. gada 17. janvārī Talsos
Augums, svars: 190 cm, 98 kg
Izglītība: Talsu 2. vidusskola, Murjāņu sporta ģimnāzija, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija — bakalaura grāds sporta zinātnē
Sportā: kopš septiņu gadu vecuma, pirmais sporta veids — basketbols, pamatsporta veids — vieglatlētika, vēl trenējies volejbolā un florbolā
Lielākais sasniegums sportā: 2. vieta Baltijas valstu U-18 sacensībās desmitcīņā — 6783 punkti
Ģimenes stāvoklis: neprecējies, ir draudzene
Filma: Stulbs un vēl stulbāks, Sliktais Santaklauss, seriāls Divarpus vīri
Hobijs: medības
Autori: Dace Lina
