Kanāriju raganas

Februāra beigās vairāki desmiti Latvijas taku skriešanas cienītāju posās ceļā uz Grankanārijas salu, lai mērotos spēkiem ar citu valstu piedzīvojumu meklētājiem dažādu garumu kalnu skrējienu distancēs. Daži mūsējie izcīnīja augstas vietas. Irita Puķīte 30 km distancē (9750 augstummetri) bija trešā ātrākā dāma ar rezultātu 2.30:43, 800 dalībnieku kopvērtējumā ierindojoties 23. vietā. Andrejs Jesko 42 km kalnu taku maratonā (2500 augstummetri) finišēja piektais — 3.14:42. Otro reizi 123,7 km garajā kalnu ultramaratonā (6810 augstummetri) devās Andris Ronimoiss, uzlabojot savu pērnā gada rezultātu par divām stundām un izcīnot 11. vietu — 14.24:21. Bet Dace Veipa un Lauma Čerņevska par savu distanci bija izraudzījušās pašpietiekamības izaicinājumu Grancanaria 360, kas šogad notika pirmo reizi un kurā apkārt visai salai jāveic 265 km, iekļaujoties 101 stundas kontrollaikā.

Šis ir stāsts par to, kā tas iespējams.

TRANSGRANCANARIA 360º

Tas ir individuāli veicams kalnu skrējiens nemarķētā 265 km garā trasē ar 165 000 augstummetriem (salīdzinājumam Siguldas kalnu maratona 80 km distancē ir jāpārvar tikai 2300 augstummetru), kontrollaiks — 101 stunda. Skrējiena starts un finišs — Maspalomasas pilsētā salas dienvidos. Dalībniekiem jāpiemīt izcilām orientēšanās spējām, jābūt gataviem radikālām laika apstākļu maiņām, ja nepieciešams, jāspēj palīdzēt citiem skrējējiem, jāpārvar nogurums, miega un pārtikas trūkums. Trasē pieejamas piecas pilnas palīdzības stacijas, kurās var saņemt pārtiku, izmantot dušu un ir iespēja atpūsties. Katram jāplāno sava rīcība, lai laikus spētu ierasties septiņos laika kontroles punktos. Kurš to nepaspēj, tiek noņemts no trases. Ārējā palīdzība atļauta tikai trijās palīdzības stacijās, uz tām iepriekš iespējams nosūtīt nepieciešamās mantas. Dalībnieki drīkst iegādāties pārtiku un dzērienus veikalos, kas ir pa ceļam. Par jebkuras citas ārējas palīdzības saņemšanu trasē skrējēji tiek sodīti.

PAMUDINĀJUMS PIEDALĪTIES UN GATAVOŠANĀS

Viss sākās ar to, ka Andris Ronimoiss Dacei feisbukā atsūtīja linku uz distanci, kāda Grankanarijas salā notikšot pirmo reizi. Dace, labi zinot salu, jo 2015. gadā tur skrējusi 125 km distanci, nodomājusi, ka tas nav nopietni. Bet tad pati, ironizējot par ultru skrējēju vājo atmiņu, reģistrējusies, samaksājusi dalības maksu — 290 eiro, ieskaitot apdrošināšanu, un sapratusi, ka vajag atrast kādu, kam arī iesēt galvā šo sēklu. Jo, lai gan distance jāveic individuāli, patīkamāk apzināties, ka trasē atrodas vēl kāds savējais.

Lauma mazliet pavērtējusi pasākuma plusus un mīnusus, savas spējas, līdz piekritusi un bijusi gatava reģistrācijai. Abas distancei akceptētas, jo kvalifikācijas prasību nav bijis, reģistrējoties gan jāiesniedz skrējēja CV, kurā jānorāda, cik skrējieni noskrieti garāki par 100 km, cik — 24 h skrējienu, kā arī jāapliecina savas orientēšanās spējas un jāpievieno motivācijas vēstule. Pieprasīta arī medicīniskā izziņa, ar kuru Dacei sākotnēji bijušas problēmas, jo ģimenes ārste atteikusies to izsniegt.

Šāda distance prasa nopietnu gatavošanos, bet Lauma turpināja slinkot, visu sezonu skrienot īsās distances un braucot ar velo, jo nojucis plāns rudenī sarunāt treneri un patrenēties, tik vien kā cienīgi nostartēts kādā Lietuvas 24 stundu MTB mačā, finišēts Monblāna UTMB (119 km) distancē, pusotrs mēnesis noslimots un, sākoties ziemai, paslēpots, kā arī noskriets Igaunijā ziemas maratons.

Dacei treneris bija, bet šis piedzīvojums nebija paredzēts plānā. Viņa pat apsolījusi trenerim, ka neskriešot — tas būšot pārgājiens un nekādi neietekmēšot rezultātus, vienkārši atvaļinājums uz salas. Bijis domāts skriet pirmos 7 km, kamēr visi redz, un pēdējos 7 km, kad visi atkal skatās.

Atbraukušas uz salu laicīgi, izskrējušas pirmo posmu un notestējušas navigācijas ierīces dzīvē. Informāciju par trasi organizatori publicēja divas nedēļas iepriekš.

OBLIGĀTAIS EKIPĒJUMS

Katram dalībniekam obligāti jāņem līdzi 3 litri ūdens, ēdiena rezerves, telts vai tents,garais krekls un bikses, lietusmētelis,jaka, cimdi, cepure, lietus jaka un bikses, nazis, kompass, folija sega, svilpe, saulesbrilles, pudele šeikeris, telefons, ārējais akumulators, navigācijas aparāts ar rezerves baterijām, organizatoru pozicionēšanas sistēma (GPS/GSM), aptieciņa, 2 pieres lukturi ar rezerves baterijām, nauda un ID karte — kopā ap 6—7 kg. 20 l mugursomā tas viss salīdis, bet šis tas piesiets arī ārpusē. Lauma pat sagatavojusi funkcionālu kaklā karināmu karšu mapi.

INSTRUKTĀŽA, STARTS UN PIRMIE KILOMETRI

Iepriekšējā vakarā sapulce par trasi spāņu valodā, kur angliski tulkotas tikai dažas frāzes. Dalībnieki īsumā iepazīstināti ar organizatoriem, kartēm, bīstamo vietu apzīmējumiem, sekošanas aparāta funkcijām (tas izsniegts pret 150 eiro depozītu), sabiedēti ar gaidāmajiem laikapstākļiem, piesolot 100% lietu. Īpaši uzsvērts, ka šīs nav sacensības un trasē jācenšas atbalstīt biedrus, ja nepieciešams.

Nākamajā dienā, 22. februārī, 8.00 no rīta visi aicināti starta koridorā, kur pārbaudītas GPS iekārtas. Pēdējie apskāvieni ar līdzjutējiem, Dace no saviļņojuma pirmo reizi apraudas. Pulksten 9.00 starta šāviens un 96 skrējēji dodas prom no Maspalomasas, sākumā pa pilsētu, tad pa izžuvušas upes gultni, kuras malā biezi saaugušas milzu niedres, kas sakļaujas virs galvas ar izpļautu eju kā tunelī. Ceļš vedis gar lielāko antīko apbedījumu vietu salā Artearas Nekropoli, pēc kuras sācies akmeņains kāpums, tad noskrējiens uz Tunti, pašķiršanās ar kompanjoniem, satikšanās, laika kontroles punkti — un tā daudz reižu četru diennakšu garumā.

TRASE

Trase nebija marķēta. Katram dalībniekam bija jāprot navigēt, kā arī pārvietoties pēc kartes un kompasa. Daces navigācijas iekārta nestrādāja — pareizāk sakot, nepilnīgi bija ierakstījusies informācija par trasi, izejot no kontrolpunktiem, tā izslēdzās pēc 27 km. Tad bija jācenšas iet pēc kartes. Vienā kontrolpunktā karšu autors izteicis atzinību, ka meitenes izmanto kartes un uzteicis Daces kaklā manīto kompasu.

Meitenes atzīst, ka distanci tikai pēc kartes nevarēja iziet, jo maršrutā bijuši neskaitāmi serpentīni un pilsētas, kā arī bijis grūti pieveikt vienu kāpumu pa ūdenskritumu — kartē iezīmēta taka, bet reāli dabā jākāpj augšā pa klinti un vēl ūdens gāžas no augšas. Bijušas vietas, kur pēc kartes nav sapratušas, vai iet pareizi, tad Lauma sūtījusi īsziņu draudzenei Latvijā, lai tā noskaidro. Dace: “GPS gļuks īstenībā sadalīja pienākumus. Kad man ieraksts beidzās, tad mainījāmies lomām — Lauma ņēma savējo, bet es — karti. Laumas aparātam baterija turēja apmēram 6 stundas. Normāli kooperējāmies. Tā droši vien nedrīkstēja, bet ej nu pierādi, ka mēs kopā.”

KOMPĀNIJA ŠĀDĀ DISTANCĒ — PAR VAI PRET?

Dace sākotnēji gribējusi iet viena, jo nav komandas cilvēks. Viņai patīk būt vienai, bet, pat ja tas aparāts nebūtu noplīsis, šoreiz licies, ka bijis labi, ka turējušās kopā. Lielu daļu distances pat gājuši četratā, jo ik pa laikam pievienojušies divi spāņi — vecākais Andress, jaunākais Braiss un francūzis Žeroms. Ceļi mijušies ar diviem kaitinošiem angļiem, kuri pastāvīgi viens ar otru strīdējušies, un divām kundzītēm, kurām diemžēl nācies izstāties, jo, neskatoties uz viņu pieredzi, trase bijusi pārāka. Epizodiski parādījies francūzis, kurš mācījis lamāties, piekodinot, ka tie ir ļoti slikti vārdi.

Bijuši posmi, kad gājušas divas vien. Lūzuma brīži abām bijuši pārmaiņus. Lauma plīsusipa dienu, Dace — naktīs. Kādā brīdī Dacei gribējies Laumu ja ne pamest, tad uzdurt uz nūjas. Bet Laumai pēc otrā kontrolpunkta miglā gribējies Daci atstāt kalnā. “Viņu atstāt vienu nevar, navigācija viņai nestrādā. Tu saproti, ka ir jāiet, bet viņa neiet. Es pacietīgi gāju un klusēju,” atceras Lauma. Dace pat piefiksējusi, ka Laumas ķermeņa valoda tobrīd teikusi: “Es tevi te tūlīt atstāšu!” Kādā grūtā kāpumā pirms Teroras Dace apraudājusies otro reizi.

MIEGA BADS, HALUCINĀCIJAS, MISĒKĻI UN MELNAIS HUMORS

101 stundas laikā sanācis gulēt kopā nepilnas 5 stundas. Pirmoreiz pēc 65 km — 20 minūtes, tad pēc 98 km vai noskrietām 30 stundām — stundu un 50 minūtes, tad aiz Teroras laika kontroles punkta slapjā pļaviņā — 20 minūtes, Valsekillo kontrolpunktā ceturtās dienas rītā — 40 minūtes. Visbeidzot Elles pažobelē viena stunda miega pēdējā naktī, kurā 3.00 cēlušās, lai dotos pēdējā posmā līdz finišam. Daudz tas nav un nogurums darījis savu, tādēļ iztēle izspēlējusi dažādus jokus.

Naktī pie Teroras Dace lūzusi nost un gribējusi pagulēt. Lauma vilkusi viņu ārā no pilsētas, lai sameklētu atpūtas pauzei piemērotāku vietu. Kāpušas kalnā un dzirdējušas, ka augšā atbalstītāji skandina. Dace kartē pārbaudījusi, ka nekā tur nav, arī citām distancēm tur nav jāiet. Tie atbalstītāji smuki stāvējuši uz tādas platformas, nākuši tuvāk, tikai… izgaisuši. Atbalstītāji izrādījās krūmi pie mūra sienas un govis ar zvaniņiem kaklā. Savukārt Dacei rādījies pliks vīrietis. Paskatījusies uz Laumu, šī nekādi nereaģē, tātad tur nekā nav. Pēc brīža atkal ir. Jaunajam spānim arī bijušas halucinācijas, esot redzējis, kā milzīga žurka ēdusi milzīgu iguānu.

Kādā vietā katram navigācija rādījusi uz savu pusi. Vecais spānis aizgājis kaut kur galīgi ne tajā virzienā. Dace apzinīgi paņēmusi karti un kompasu un noteikusi pareizo virzienu, tad jaunais spānis skrējis un to veco spāni vilcis atpakaļ: “Tās meitenes zvēr, ka ir jāiet tur!” Pēc brīža viņu navigatori arī nostājušies savās vietās un rādījuši pareizi. Kalnos bieži GPS signāls melojis, tāpēc bijis labi, ka sekots līdzi kartē.

Dace kādā brīdī atzinusi: “Tev te nav, ko zaudēt, tu ej, kamēr tevi kāds aptur — finišs vai kāda krauja.” Lauma, ejot gar kādu krauju, nopūtusies: “Ja tu te nogāzīsies, tad man būs tev jālien pakaļ…” Dace ieteikusi: “Tad izliecies, ka neko neesi redzējusi.” Tāds melnais humoriņš. Bet vispār meitenēm esot veicies, ka lielākajos kāpumos bijis jākāpj naktī, jo Dacei bail no augstuma, bet tumsā jau tu redzi tikai tik, cik lampiņa izgaismo, nevis milzīgo bezdibeni.

KONTROLPŪĶIS

Laika grafiks? Idejiski tāds meitenēm bijis, lai finišētu vismaz 3 stundas pirms kontrollaika, bet trase un laikapstākļi ieviesuši korekcijas. Uz Santalūsijas kontrolpunktu naktī nācies pat nopietni skriet, jo sapratušas, ka līdz brīdim, kad šis kontrolpunkts jāpamet, atlikusi vien stunda un 50 minūtes, bet līdz tam vēl bijuši apmēram 10 km un kāpums. Jaunais spānis, kurš iepriekš parazitēja, skrienot aiz meitenēm, pārņēmis navigāciju savās rokās. Pirmo reizi redzējušas, ka viņam ir navigācija, bet izrādās pratis darboties prasmīgi un izvedis mazo grupiņu, ik pa laikam nobļaujot virzienu un gaudojot, jo kājas plēsuši kaktusi, bet viņš šortos. Bijis jāskrien uz leju pa birstošiem akmeņiem starp alveju dzeloņiem un kaktusiem. Lauma skrējusi, kājas cilājot uz izjūtu, gadījies aizķerties, nokrist, nolamāties. Dace atceras: “Spānis apgalvoja, ka mēs maucot 4:30 min/km, bet gan jau tik traki nebija, varbūt 5 min/km. Bet tas, ka tu tajā brīdī vari saņemties, kaut sāp viss — no pēdām līdz kaklam. Pats nesaproti, kā pēc nez cik tur tiem 230 km vēl vari tā paskriet un vēl ar somu, ar nogurumu un negulēšanu. Un 20 minūtes pirms kontrollaika beigām mēs ieskrienam, skanot organizatoru ovācijām.”

Kontrolpunktā svarīgākais bijis vispirms paēst, jo tos sintētiskos štruntus dabūt iekšā ilgstoši neesot iespējams, pēc tam, ja ir laiks, — dušā un gulēt. Ja tas ir punkts, kurā pieļaujama ārējā palīdzība, un esi sev atsūtījis mantu somu, tad paņem, ko vajag, un atstāj visu lieko.

Meitenes atzina, ka vajadzējis paredzēt vairāk drēbju, kā arī dvielis nebūtu skādējis, jo dušā nācies slaucīties kreklā vai tualetes papīrā. Šajā punktā nekam laika īsti nav bijis — veikli visas svarīgākās darbības un ātri laukā. Dace bijusi tik dezorientēta, ka nav jutusi, ka duša auksta, vēl paspējusi paēst un izdzīta ārā. Pat nav iedomājusies sistēmā uzpildīt ūdeni. Sēdējusi ārā un slēpusi asaras — trešā reize, kad raudājusi. Prasījusi organizatoriem, vai nav iespējams dabūt folija segu, jo savu pazaudējusi, bet šie nav reaģējuši. Lauma ar savu ēdiena porciju gājusi ārā no kontrolpunkta, jo kontrollaiks beidzies, bet organizatori apturējuši, jo ar viņu traukiem tikai iekšā var atrasties. Pārkrāmējusi ēdienu savā traukā un turpinājusi krāmēt somu. Dace sēdējusi un drebējusi no aukstuma Laumas saplīsušajā folijas segā. Te viens no organizatoriem neuzkrītoši nolicis Dacei blakus uz soliņa jaunu folija segu, it kā tā tur būtu mētājusies. Dace satinusies un varējušas doties tālāk.

Jaunais spānis paziņojis, ka meitenes nevar palikt sēžot, bet jāiet kopā ar vēl dažiem, jo tajā grupiņā esot viens, kurš zinot ceļu, ka vienas nekur netikšot, esot bīstami. Meitenēm vienalga, domājušas, ka gan jau nonavigēs. Izgājušas, pamaldījušās, līdz viens no organizatoriem ieteicis netālu vietu, kur it kā varot pagulēt. Dacei vajagot pagulēt divas stundas, Lauma akceptējusi stundu miega. Atrasta tāda kā aizvēsturiska notekcaurule ar betona apmali, uz kuras mētājušās milzīgas sakaltušas palmu lapas. Bet Dace sēdējusi un nav neko sapratusi — vajadzējis mazu restartu smadzenēm, jo tās uzkārušās. “Esam ellē. Sūtiet labas domas!” — tāds teksts nosūtīts līdzjutējiem no šīs vietas.

Stundu pagulēts un klāt rīts — rīts meitenēm sācies tad, kad modušās, neatkarīgi no pulksteņa, kurš tobrīd rādījis 3.00 naktī. Dace sākusi navigēt. Pazūdoša taka un tunelis galā — notekcaurule cauri klintij, kur jāpieliecas, bet ir bezcerīgi ietupties ar tādām kājām un somu uz muguras! Atlicis vienīgi lamāties un cīnīties uz priekšu. Dace tur atrāvusies ar palmas zaru, kurš kā skabarga iedūries kājā, jutusi, ka momentā kaut kas silts līdz kurpei notek. Pēc šī kontrolpunkta vajadzējis uzrāpties klintī gandrīz vertikāli karājoties. Rokas trīc, aizas tādas… Pat 4 km uz leju.

DABA

Bet nebija tā, ka bija tikai slikti. Dace atceras: “Bija tāda diena, kurā reāli izbaudījām skatus — sākumā bija ziedoša kalnu galotne, dabā daudz kas ziedēja. Puķuzirņi gar ceļmalu. Tur tagad ziema, un februārī kartupeļus novāc. Pēc tam bija ieleja ar pastaigu taku, kur tek strauts, kurā ik pa laikam var iegremdēt sūrstošos ceļgalus. Un skaistas apaugušas klinšu sienas gar malām. Nu nenormāli skaisti! Un tu kāp arvien augstāk, tad tur kaktusi, bet vienalga skaisti. Izbaudījām, par spīti tam, ka grūtākā nakts bija priekšā. Būtu labāk skrējušas.” Lauma palabo, ka mēģinājušas skriet, bet neesot sanācis. Kājas sāp, pēdas sāp, nav iespējams paskriet. Bet nav pagājušās ne padsmit stundas, kad atkal varēts skriet tā, ka vispār nevar saprast, kas notiek, un miegs nenāk.

PĒDĒJAIS POSMS UN FINIŠS

Pēc reljefa izskatījies, ka pēdējais posms (ap 25 km) uz leju vien, bet tur bija mikroreljefs — uz augšu, uz leju, akmeņains bezceļš, sāpošās un sagurušās kājas vienkārši atteikušās sadarboties, pat ar nūjām vairs nav varēts īsti paskriet. Kā tikušas lejā, tā pēkšņi organizatoru bariņš sagaidījis, un viena meitene paziņojusi, ka 12 no viņiem saderējuši, ka latvietes tiks līdz galam, un iedevuši ūdeni. Lauma piepildījusi dzeršanas sistēmu. Kamēr prātojusi, kā atkal mugurā uzcelt somu, jo sāp visas malas, kāds jau to tur uzstutējis. Abas iestumtas skrējienam: “Nu skrieniet! Skrieniet!”

Pēdējie 10—12 km veduši pa paisuma applūdinātām pludmales smiltīm. Kājas slapjas, smilšainas, Dace vilkusi apavus nost un ar basām šļakstinoties skrējusi. Nokavēt jau vairs it kā nevarot, bet vienalga jārēķina līdzi laiks. Un tad tuvāk pilsētai apmēram 1 km pirms finiša nobeigusies navigācija. Vilkušas laukā karti, lai pārbaudītu, vai virziens pareizs. Bet tad sadzirdējušas skaņas no finiša zonas. Dace atceras: “Forši, tur laikam kādu sagaida! Bet mums jau tikai vēlāk pateica, ka tieši mūs gaidījuši. Noritējusi apbalvošanas ceremonija, un visi izsaukti ārā sagaidīt tās “divas nožēlojamās latvietes”.

Dace ierosinājusi skriet, bet Lauma gaidījusi finiša taisni, kurā uzskriet. Pirmo reizi bijusi sajūta, ka gribas finišēt ar karogu. Lauma atceras: “Sākumā skrējām lēni, tad arvien ātrāk un ātrāk, malā cilvēki, kuri dod pieci, gavilē un finišā izšauj konfeti, bet vienīgā doma, ka gribas apsēsties.” Un Dacei asaras acīs — ceturto un pēdējo reizi šai distancē. Tas nekas, ka uzvarētājs finišējis jau pirms 44 stundām (itālis Peters Kincels56.58:38,47), ka pirmā no deviņām finišējušajām dāmām atpūšas jau 36 stundas (itāliete AnnemarijaGrosa 65.30:54,01). Abas latvju lēdijas ir starp tiem 68 dalībniekiem no 96 startējušajiem, kuri tika līdz finišam (Dace 100.46:59,38; Lauma 100.46:59,84). Pēdējās? Nē, pirmās! Pirmās no latviešiem, kuras to uzdrošinājās un paveica. Finišā saņemta finišētāja vestīte un medaļa — tāds maziņš dzelzs gabaliņš, bet cik tajā iekšā ciešanu!

Līdzjutēji vēlāk teikuši, ka abas latvietes esot filmētas un intervētas, bet pašas to neatceras, jo spāniski taču nerunā, bet nebrīnās, jo jau apradušas komunicēt ar cilvēkiem, kurus nesaprot un kuri viņas nesaprot. Sagaidītas, apbalvotas, fotografētas, bet otrā pusē jau personāls sācis demontēt finiša zonu. Mazliet esot žēl, ka nav paspējušas uz kopējo fotografēšanos, kas bijusi tieši pirms viņu finiša.

APAVI

Laumai distancē kalpoja veci Salomon ar Monblāna, Siguldas taku, Cēsu Eco trail, dažādu pārgājienu pieredzi, tāpēc nebija žēl pēc finišā izmest, jo bija galīgi nodiluši. Dace apgādājusies ar gluži jauniem Inov8, kas speciāli paredzēti garajiem taku skrējieniem un iepriekš tikai koptreniņā Rīga—Biksti (81 km) iemēģināti. Tiem biezāka zole, un ne mirkli nav nožēlojusi savu izvēli.

ATGŪŠANĀS

Ilgi pēc tam vēl naktīs vajājuši murgi. Pirmajās naktīs nē, tad vienkārši kompensēts miega bads, pēc tam gan mošanās naktīs: “Kur jāiet? Jau jāiet?” Dace skrējusi jau pēc divām dienām, kad atgājušas kāju sāpes. Bijis grūtāk ielēkt treniņu plānā, bet pēc pāris nedēļām viss bijis kārtībā. Lauma atsākusi skriet pēc nedēļas, kājas sākušas klausīt pēc divām nedēļām, bet uzskata, ka vēl pāris nedēļas jāpavada mierīgāk, lai organisms atietu no slodzes.

ATZIŅAS

Lauma nevienu nemēģinātu pierunāt startēt Transgrancanaria 360 distancē, līdz tam esot jāizaug gan fiziski, gan garīgi. Tam tomēr vajag sakrāt nopietnu bāzi ar ultrām un citiem piedzīvojumu pasākumiem. Jaunais spānis Braiss trasē jautājis, vai meitenēm vispār ir pieredze šādās lietās? Dace par tādu jautājumu gribējusi šim zvelt ar nūju. Teicis, ka pašam nekādas pieredzes neesot, kaut ko pieteikumā sarakstījis. Beigās izrādījies, ka viņš ir piedalījiesironman sacensībās, un tajās jau arī ir jāskrien. Ir jāsaprot pašam, kāpēc tu to gribi darīt, vai tu tiešām gribi braukt kaut kur un ciest tik ilgi. Arī īsākās distances (125 km, 82 km, 42 km, 30 km, 17 km) nav tehniski vienkāršas, tām tāpat jābūt labi sagatavotam.

Dace atzīst, ka distancē vienā brīdī, kad krīze beigusies, pilnīgi noteikti sapratusi, ka šeit ieradusies, lai finišētu, nevis izstātos. Lauma papildina: “Tu vienkārši saproti, ka esi pārāk daudz enerģijas ieguldījis, lai uz šejieni atbrauktu, lai savāktu ekipējumu un visu pārējo. Un tev vēl ir laiks, un ja vēl vari, tad ir jāmēģina tikt tālāk. Kad viss nosēžas, tad jau atmiņā paliek viss foršais. Bija skaisti, interesanti, bija intriga — paspēsim, nepaspēsim.“ Dace prāto, ja to visu zinātu iepriekš, vai viņa darītu, un pati atbild, ka jā, bet nepieietu tam tik vieglprātīgi.

Lauma ČERŅEVSKA

Skrējēja, velobraucēja

Dzimusi: 1985. gada 27. februārī Rīgā

Izglītība: Rīgas Juglas vidusskola, Rīgas Tehniskā universitātes Elektronikas un telekomunikāciju fakultāte: maģistra grāds telekomunikācijās, Sporta izglītības aģentūra

Darba pieredze: valsts pārvalde elektronisko sakaru nozarē

Sporta aktivitātes: garo distanču skriešana, velobraukšana, slēpošana

Vaļasprieki: aktīva atpūta, ceļošana, grāmatas, koris

Ģimenes stāvoklisneprecējusies

Lielākie sasniegumi

2017. gadā: 2. vieta sievietēmPääsküla raba maraton

2016. gadā: 3. vieta Lietuvas 24h MTB dāmu solo, UTMB TDS 119 km — 32.25:23, 3. vieta sievietēm Ozolnieku pusmaratonā 5km — 0.22:26

2015. gadā: Marathon du Mont-Blanc 80 km — 24.23:17, Haanja 100 (MTB) — 10.58:57, XXVII Polijas Neatkarības dienas skrējiens 10 km — 0:48:11, 2. vieta sievietēm Dream of the final night 90,2 km — 11.54:14

2014. gadā: 5. vieta 107 km skrējiensoļojumā Rīga—Valmiera, 4. vieta sievietēm (1. vieta grupā) Ozolnieku pusmaratonā — 1.42:12, 7. vieta sievietēmHaanja Ultra100 Footrace — 12.43:46

2013. gadā: 4. vieta grupā Tautas slēpojumā Apkārt Alaukstam 42 km — 2.35:13

Personīgie rekordi: 5 km — 22:26, 10 km — 48:11, pusmaratonā — 1.42:12, maratonā — 4.09:42, 100 km Haanja Ultra — 12.43:46

Sporta komanda: VSK Noskrien Vāveres

Dace VEIPA

Skrējēja, piedzīvojumu meklētāja

Dzimusi: 1979. gada 22. jūnijā Rīgā

Izglītība: Rīgas 25. vidusskola, Ziemeļrīgas Mākslu un amatu skola, Rīgas Tehniskā universitāte: maģistra grāds apģērbu un tekstila tehnoloģijā

Darba pieredze: apģērbu konstruktore zīmolam NOLO

Sporta aktivitātes: garo distanču skrējieni, rogainings

Vaļasprieki: skatuves un gaismu dizains

Ģimenes stāvoklisprecējusies, dēls Rihards

Lielākie sasniegumi

2016. gadā: 2. vieta sievietēm 107 km skrējiensoļojumā Rīga—Valmiera, Latvijas čempiones tituls 100 km skriešanā,

2. vieta sievietēm Baltijas Baso pēdu ultramaratonā

2015. gadā: 6. vieta sievietēm Siguldas kalnu maratonā (70 km)

2014. gadā: 1. vieta sievietēm Laulasmaa ultra 211 km, 1. vieta sievietēm 107 km skrējiensoļojumā Rīga—Valmiera

Personīgie rekordi: pusmaratonā — 1.42:17, maratonā — 3.36:51, 100 km — 10.24:54, 24 h — 170, 76km

Sporta komanda: VSK Noskrien Vāveres

Autori: Santa Roze