Austris Tuminskis. Atgriešanās, motivācija, ambīcijas
Divus gadus viņš spēlēja Portugāles virslīgā Andebol1, otrajā sezonā bija trešais rezultatīvākais vārtu guvējs SC Horta komandā, un patiesībā viņam vajadzēja spert soli uz kādu spēcīgāku handbola līgu, taču Austris Tuminskis atgriezās dzimtās Ludzas komandā SK Latgols un pirmo reizi savā karjerā kļuva par Latvijas virslīgas čempionu.
Viens no dažiem Latvijas virslīgas pārstāvjiem valsts izlasē Austris Tuminskis savas labākās spēles Ludzas komandas rindās, šķiet, aizvadīja tieši svarīgākajā brīdī — pēc trim finālsērijas spēlēm rezultāts bija 2—1 Dobeles TENAX labā. Ludzānieši vairs nedrīkstēja zaudēt, lai paturētu titulu vēl uz gadu, un abās izšķirošajās spēlēs Austris kļuva par vienu no galvenajiem uzvaru kaldinātājiem (viņš bija arī visas sezonas rezultatīvākais spēlētājs). Tuminska rēķinā šajās divās spēlēs bija attiecīgi 12 (6 no tiem ar 7 m soda metieniem) un 11 (4) gūti vārti. Atgriešanās mājās iznāca triumfāla, kaut gan diezin vai šādu pavērsienu Austra karjerā var vērtēt viennozīmīgi…
„Tā ir — esmu kļuvis par čempionu, bet reizē esmu arī nokāpis vienu pakāpienu jeb līgu zemāk. Sākumā likās, būs vieglāk spēlēt nekā Portugālē, bet… Sākumā tā arī bija, taču tad gan es pats jutu un citi no malas redzēja, ka esmu noslīdējis uz leju, ka neesmu tādā gatavības līmenī, kādā biju, kad spēlēju Portugālē,” par savu sezonu pēc divu gadu pārtraukuma Latvijas virslīgā stāsta Austris Tuminskis. „To īpaši juta izlases spēlēs. Treniņos arī nebija tādas atdeves, jo nebija konkurences kā pirms tam Portugālē.”
— Otrā sezona SC Horta tev bija ļoti laba. Vai nepiedāvāja palikt?
—Piedāvāja. Taču klubā bieži sāka aizkavēt algu, tikai solīja, ka viss būs kārtībā. Bija citi varianti, taču atkrita arī tie. Tad atkal no Portugāles kluba zvanīja, teica, ka esot piekrituši maniem noteikumiem, tūliņ sūtīs biļeti un lai tik braucu atpakaļ. Es noteikti būtu braucis, taču viņi to biļeti vēl joprojām sūta… Es gaidu un gaidu, katru dienu sēžu pie datora, bet biļetes kā nav, tā nav. Paiet nedēļa, divas… Apnika gaidīt.
— Nevar būt, ka par tevi nebija intereses no citiem klubiem…
—Bija, un divas reizes jau līgums gandrīz tika parakstīts, taču atkal viss norāvās. Bija interese, piemēram, no Brestas un Skopjes komandas Maķedonijā. Bresta jau pat atsūtīja līgumu, taču viņi tajā pašā laikā sapirka daudz citu ārzemnieku, parunājām ar aģentu un nolēmām nebraukt, jo bija liela varbūtība sēdēt uz soliņa — sapirktie ārzemnieki tomēr bija jau pieredzējuši spēlētāji. Biju pat aizbraucis atrādīties uz Šveici un uz Poliju. Poļi mani jau ņēma, taču viss bija atkarīgs no galvenā trenera — ja es viņam līdz sezonas beigām iepatikšos, tad dos pilnu līgumu, bet pagaidām lai spēlēju par krietni mazāku atalgojumu. Kaut kas man tur likās aizdomīgi… Pašreiz aģents — un pat ne tikai viens aģents — strādā, lai sameklētu man komandu ārzemēs. Nav tā, ka nemeklēju iespēju aizbraukt uz spēcīgāku līgu, vienkārši kaut kā pagaidām nesanāk. Pats ļoti labi apzinos, ka jābrauc prom, jābrauc uz spēcīgāku līgu un profesionālu komandu, lai patiešām būtu izaugsme un lai varētu spēlēt augstākā līmenī. Ja neizdosies, palikšu tepat un pāris gadus nebraukšu nekur — iešu mācīties un spēlēšu Latvijā. Mēģināšu vēlāk, jo man ir tikai 23 gadi, nekas vēl nebūs nokavēts. Gribētos, protams, aizbraukt jau nākamsezon.
— Divas sezonas nebiji Latvijā. Kādu no jauna ieraudzīji virslīgu?
—Ludzā rokasbumbas līmenis krietni cēlies, ir vairāki jaunie spēlētāji, kuriem tagad ir lielāks stimuls tikt Latgols sastāvā. Neviens taču nav mūžīgs — vajag jau tagad domāt par to, kas spēlēs Lisovska, Borisenko, Brica, Rancāna un citu vietā. Ludza, Dobele, LSPA… Tie paši galvenie konkurenti. Agrāk bija ASK, tagad tas tomēr nav ne tuvu tāds, kāds bija. Konkurence virslīgā izaugusi, pirmajā sešniekā spēles bija spraigas, lielāka ir skatītāju interese par handbolu, bet Ludzā finālspēlēs tas vispār bija kaut kas vienreizējs…
Taču lielākā mūsu spēlētāju nelaime ir tā, ka nav tādas pašmāju komandas, uz kuru tiekties. Tādas, kāda agrāk bija ASK. Tur bija profesionāls darbs un attiecīgi treniņi, bija arī algas un bija iespēja no tās komandas tikt uz ārzemēm. ASK sekmīgi spēlēja Baltijas līgā un Eiropas kausos, lielākā daļa izlases bija no šīs komandas, un lielākā daļa mūsu labāko leģionāru joprojām ir no ASK komandas — Klešniks, Lilienfelds, Valkovskis, Glušaks, Dude, Blūms, Pavlovičs… Jaunajiem vienkārši zūd stimuls trenēties. Cerēsim, ka ar laiku tamlīdzīga komanda vai pat divas atkal izveidosies.
— Neizskatījās gan, ka tev nebija stimula trenēties un spēlēt…
—Un kāds vēl bija stimuls! Visai mūsu komandai bija liels stimuls atkārtoti uzvarēt Latvijas čempionātā, bet man tas bija dubultliels — es taču vēl ne reizes nebiju virslīgas čempions, kamēr lielākā daļa komandas par tādiem kļuva pērn. Man ļoti, ļoti gribējās kļūt par Latvijas čempionu un prieks, ka izdevās to izdarīt. Tagad jāskatās tālāk…
Latvijas izlasei jūnija vidū atlikušas divas Eiropas 2014. gada čempionāta kvalifikācijas spēles ar Ungāriju un Horvātiju. Labs sniegums Austrim Tuminskim var kļūt par ceļazīmi uz kādu labu ārzemju klubu. Lai cik interesanta kļūst Latvijas virslīga, lai kā aug skatītāju interese par to un lai cik spraigas ir finālspēles, tā tomēr vēl nav turnīrs, kuram vērīgi seko ārzemju klubu spiegi. Austri Tuminski ārzemēs zina, un viņš cer, ka jau nākamsezon pazīs vēl labāk…
