Žoelle Gīzelere. Medicīna un handbols
Vācietes Žoelle Gīzelere un Annalēna Bornhaimere kļuvušas par pirmajām ārzemniecēm Latvijas čempionēm rokasbumbā. Abas vācu meitenes spēlēja LSPA komandā, kas savukārt pirmo reizi uzvarēja Latvijas virslīgas čempionātā, tādējādi vienā sezonā Latvijas sieviešu rokasbumbā tika atšķirtas uzreiz divas jaunas lappuses. Nē, pat trīs — Žoelle Gīzelere tika atzīta par čempionāta vērtīgāko spēlētāju, un arī šajā statusā viņa ir pirmā ārzemniece.
21 gadu vecā Žoelle Gīzelere studē medicīnu Rīgas Stradiņa universitātē un dažos turnīros LSPA komandā piedalījās jau pagājušajā sezonā, taču Latvijas virslīgas čempionātā kopā ar tautieti un studiju biedreni Annalēnu debitēja tikai pagājušajā sezonā. Ja turnīra sākumā kāds smīnēja par „kaut kādu vāciešu” parādīšanos LSPA komandas rindās, ap sezonas vidu to neviens vairs nedarīja, bet sezonas izskaņā vācu meitenes jau bija kļuvušas par neatņemamu LSPA komandas sastāvdaļu. Tieši Gīzelere izlīdzināja rezultātu regulārā turnīra spēlē Ulbrokā pret Stopiņu NHK spēlētājām, kas tad vēl bija čempiones (LSPA bija vienīgā komanda, kas regulārajā čempionātā atņēma čempionēm kaut punktu), jo finālspēļu sērijā viņa jau bija īsts komandas motors un divās spēlēs guva 11 vārtus (visā čempionātā kopā — 82/3 vārti). Tieši Žoelle izšķirošajos brīžos ņēma spēli savās rokās.
Tas patiesībā nebija pārsteigums, jo iepriekš Žoelle Gīzelere bija labi spēlējusi rokasbumbu dzimtajā Maincā un pirms nokļūšanas Rīgā viņa savas pilsētas komandas rindās aizvadīja 10 spēles Vācijas 3. līgā. Tieši tajā sezonā Maincas komanda iekļuva 2. bundeslīgā (pagājušajā sezonā finišēja tajā debitantēm augstajā 6. vietā un tikai par 5 punktiem atpalika no trešās vietas). Var teikt, ka savu roku šā panākuma gūšanā pielikusi arī Žoelle.
„Rokasbumba ir mūsu ģimenes sporta veids, nevarēju to nespēlēt,” atzīst Latvijas čempionāta vērtīgākā spēlētāja Žoelle Gīzelere. „Mans tētis ir handbola treneris, brālis spēlē Francijas 4. līgas klubā, arī māsa spēlē handbolu.”
—Kā nonāci Rīgā? Parasti uz Vāciju brauc mūsu spēlētāji…
— Studiju, nevis handbola sakarā. Dzimtenē man nebija studiju vietas, toties radās iespēja studēt medicīnu Rīgas Stradiņa universitātē. Ieinteresējos, kur te var spēlēt handbolu. Pirmajā vietā man ir mācības un medicīna, handbols ir aizraušanās. Spēlēt man gribas, taču par profesionālas spēlētājas karjeru nedomāju. Vācijas sieviešu komandās, starp citu, nemaz nav tik daudz profesionālu spēlētāju, un tas attiecas arī uz 1. bundeslīgas komandām. Es galvenokārt spēlēju Maincas kluba jauniešu vienībā, kaut gan vairākas spēles aizvadīju arī 3. līgā lielajā komandā. Nav teikts, ka tagad noteikti būtu spēlējusi pamatsastāvā 2. bundeslīgā, bet tas būtu iespējams. Pēc studijām atgriezīšos Maincā un tad varbūt izdosies tikt komandā un spēlēt 2. bundeslīgā, kaut gan tas nav pašmērķis. Ja izdosies, — būs labi, ja neizdosies, — atradīšu, kur spēlēt. Pirmajā vietā man ir profesija. Man vēl jāstudē viens gads, un arī nākamsezon spēlēšu LSPA komandā.
—Tad jau Latvijas virslīgā pavadītais laiks nebūs zemē nomests… Kāds bija pirmais iespaids par Latvijas virslīgu?
— Kad sāku interesēties, kur Rīgā var spēlēt handbolu, pirmais iespaids īpaši cerīgs nebija — tikai viena līga, bet tajā tikai sešas komandas… Ārprāts! Kur esmu nokļuvusi… Man bija svarīgi spēlēt tieši Rīgas komandā, lai varētu apvienot studijas ar treniņiem un spēlēm. Īstenībā viss izrādījās labāk.
Skaidrs, ka šeit nav profesionālu vai pusprofesionālu komandu, daudzās komandās ir gandrīz tikai jaunas vai pat ļoti jaunas spēlētājas un kopējais līgas līmenis nav augsts. Tipisks amatieru komandu līmenis, arī Vācijā ir daudz tādu komandu. Taču tas nav slikts līmenis. Daudzas jaunās spēlētājas ir perspektīvas, katrā komandā tādas ir, taču viņām acīmredzot nav iespēju profesionālāk un līdz ar to vairāk trenēties. Varbūt viņām pašām arī vajadzētu izrādīt lielāku mērķtiecību, lai kaut ko sasniegtu. Sākumā šaubījos un baidījos, bet vēlāk man iepatikās šeit spēlēt. Patiesībā man izveidojās pat ļoti labs variants — studēt un spēlēt handbolu labā komandā.
—Kad sapratāt, ka varat kļūt par čempionēm?
— Cita mērķa nebija… Vēl vairāk sev noticēt palīdzēja tas neizšķirts galveno pretinieču laukumā. Patiesībā mums to spēli pat vajadzēja uzvarēt. Neuzvarējām, toties uzvarējām finālā.
„Žoelles spēlētprasmi varēja redzēt un novērtēt laukumā, pretinieces to varēja izjust uz savas ādas, taču viņa ienesa komandā arī intelektuālu handbolu. Negribu teikt, ka mums nav spēlētāju, kas tādu spēlētu, taču Žoellei tas bija izteikti — varēja redzēt, ka viņa izgājusi labu skolu, ka viņai ir ielikti labi pamati un iemācīta laba spēles izpratne,” par vienu no savas komandas līderēm saka čempionvienības LSPA treneris Renārs Līcis. „Viņas ienākšana komandā pastiprināja to arī psiholoģiski — Žoelle nekad nepadodas, viņa vienmēr cīnās līdz galam, neapjūk, kad zaudējam un nesāk svinēt uzvaru jau pirmajā puslaikā. Viņas attieksme bija ļoti labs piemērs mūsu meitenēm, jo Žoellei bija viens no labākajiem treniņu apmeklējumiem, viņa bija labs piemērs tam, kā studijas var apvienot ar treniņiem un sacensībām. Draudzīga un prātīga meitene — gan laukumā, gan ārpus tā. Cerams, ka mūsu spēlētājas no viņas un arī no Annalēnas daudz ko pārņēma un ieguva ne tikai spēles ziņā.”
