Basketbols pret paģirām

2010. gada
karstajā vasarā interneta komentāru matadori apraudāja Latvijas basketbola tuvo
bojāeju, valstsvienībām paliekot bez spožās Anetes Jēkabsones-Žogotas un
veselas talantīgo palaidnieku paaudzes, bet patriotiskā kino darinātāji, groza
bumbas saimniecībā meklējot perspektīvu sižetu aizmetņus, bija spiesti
atkāpties līdz tālajam 1935. gadam. Tikmēr paši basketbolisti un basketbolistes
laukumos cīnījās, neklausīdamies bada dzegužu kūkošanā, un, kad pienācis laiks
fiksēt galaiznākumu, uz tablo redzams gluži pieklājīgs rezultāts.

Dāmu valstsvienība
ceturto reizi pēc kārtas kvalificējusies Eiropas čempionāta finālturnīram.
Radikāli atjauninātā vīriešu komanda izcīnījusi trīs uzvaras ļoti stiprā
sabiedrībā un, kas nav mazāk svarīgi, spēja līdz pieklājīgam līmenim piepildīt Arēnas
Rīga tribīnes. Savukārt no Eiropas jaunatnes čempionātiem Latvijas komandas
pirmo reizi vēsturē pārveda uzreiz divus bronzas medaļu komplektus.

Ja vēl šo patīkamo
bilanci papildina ar Swedbank Latvijas Jaunatnes basketbola līgas
direktores Anitras Eiklones piesardzīgi optimistisko prognozi, ka krīzes salnas
tomēr nebūs būtiski samazinājušas JBL komandu un spēlētāju skaitu, jāsecina, ka
runas par groza bumbas agoniju Latvijā būs bijušas stipri pārspīlētas. Protams,
kvalitāti vienmēr var vēlēties augstāku un uzvaru skaitu – lielāku. Taču daudzi
basketbolistu oponenti/konkurenti sporta spēļu nišā joprojām sapņo par to, lai
viņu veiksmes būtu basketbola neveiksmju līmenī.

Pieaugušo komandu
gaitas Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā vēl tiks pētītas un vētītas,
raugot saskaitīt jauno treneru – Georges Dikeoulaka un Ainara Bagatska –
veiksmes un kļūdas, izvērtējot komandas gadu un/vai stāža ziņā jauno līderu
veikumu, kā arī, protams, izredzes nākamajā – 2011. gadā. No sievietēm Eiropas
čempionāta finālturnīrā gaidīsim pēdējos trijos piegājienos augstu pacelto
prasību un cerību standartu ievērošanu – mazāk par ceturtdaļfinālu, lūdzu,
nepiedāvāt! Vīriešu valstsvienībai vispirms jātur īkšķi par Basketbola
savienības amatvīru manevriem FIBA Europe kuluāros, lai nākamgad tomēr
būtu iespēja spēlēt papildu kvalifikācijas turnīrā (neskaidrības nolikumā tiks
izkliedētas īpašā sēdē 5. septembrī). Ja tāda pavērsies, izredzes izlauzties
līdz finālturnīram Lietuvā iegūs gluži reālas aprises, jo šāgada debitantiem
gada laikā vajadzētu kļūt stiprākiem, turklāt neatmetīsim cerības par kāda
pieredzējuša spēlētāja atgriešanos.

Visas šīs lietas
bez uzmanības nepaliks, bet šoreiz tomēr vairāk par to, kas notiek basketbola
piramīdas apakšējos stāvos.

Bīstamā bronza
un veselīgais pēriens

Ja ir vēlme Eiropas
jaunatnes čempionātos sasniegtos rezultātus ņemt par pamatu globāliem
secinājumiem, Latvijas basketbola sistēmas veselības stāvokli iespējams
novērtēt no divām galējām pozīcijām. Optimisti sit plaukstas par abiem medaļu
komplektiem, skaita starptautiskajā kontekstā jau novērtētās latviešu
zvaigznītes, bet sliktākos rezultātus noraksta uz neveiksmīgu gadījumu un
konkrētu personu – treneru vai spēlētāju – nejaušu kļūdu rēķina.

Pesimisti vaid, ka
meiteņu medaļu priekiem var sekot dziļas krīzes brīdis, jo U-18 grupā Latvijas
juniores palika pēdējā – 16. – vietā A līgā, bet U-16 grupā kadetes
ierindojās tikai devītajā pozīcijā B līgā, kopējā Eiropas rangu tabulā ieņemot
25. vietu. Savukārt puišu konkurencē U-18 panākums esot bijis veiksmīgs
izņēmums kopējā pelēcības ainā, un Latvijas jauniešu spēku precīzāk raksturo
kadetu izmisīgā cīņa par palikšanu A līgā.

Nepretendējot uz
īpašu oriģinalitāti, jāatzīst, ka patiesība meklējama kaut kur pa vidu starp
šiem vērtējumiem, turklāt tik viegli rokā nemaz nedosies. Jo jebkāds –
veiksmīgs vai neveiksmīgs – starts konkrētā jauniešu turnīrā ir tikai viens no
kritērijiem jaunatnes basketbola sistēmas darba izvērtējumam.

Par konkrētā
gadugājuma sportiskajiem plusiem un mīnusiem īsti varēs spriest pēc izaugušo
augstas klases spēlētāju kvantitātes un kvalitātes, kas atklāsies tuvākā vai
pat tālākā nākotnē. Tikai pēc gadiem varēs novērtēt, ar ko īsti bijis
izskaidrojams atsevišķu komandu un spēlētāju vārgums uz konkurentu fona –
defektiem spēlētāju sagatavošanas sistēmā un īstu talantu trūkumu vai tomēr
ziemeļnieku fizioloģiskajam īpatnībām, kas paredz jauniešu organisma lēnāku
nobriešanu (ko neveiksmju gadījumā tradicionāli piesauc treneri). Un pretēji –
vai par medaļām nav samaksāta pārāk augsta cena, pārlieku ekspluatējot
atsevišķus talantus.

Raugot aiz medaļu
spožuma un neveiksmju izraisītajām dubļu šaltīm saskatīt lietas būtību,
jāsecina, ka šajā vietā saruna jāsadala divās – meiteņu un puišu – daļās.
Protams, joprojām ir samezglojumi, kas raksturīgi visai Latvijas basketbola
saimniecībai, nešķirojot dzimumus. Piemēram, finanšu krīzes ietekme uz treneru
atalgojumu un demogrāfisko procesu – deviņdesmito gadu vidū un otrajā pusē
piedzīvotā zemā dzimstības līmeņa, kā arī aktīvās emigrācijas – atsaukšanās uz
talantu daudzumu. Tomēr atšķirību ir vairāk.

Kvalitātei
skaits nav svarīgs

Vispirms, protams,
par meitenēm – gan tāpēc, kā tā ir pieklājīgāk, gan tāpēc, ka Latvijas
sasniegumi sieviešu basketbolā pēdējos gados bijuši krietni iespaidīgāki,
liekot ilgoties pēc turpinājuma. Un divreiz pēc kārtas Eiropas U-20 čempionātos
izcīnītās bronzas medaļas ļauj domāt, ka tāds patiesi ir iespējams un nākotne
nebūs mazāk jauka par neseno olimpisko pagātni.

Par anekdoti iz
dzīves – kā Starptautiskā Valūtas fonda prezidents, padzirdējis, ka
nodarbinātības programmā iesaistītā persona saņemot simt latu, nodomājis, ka tā
ir izpeļņa dienā, nevis mēnesī – caur asarām smējās visa Latvija. Bet
basketbolistiem ir savi stāsti par to, kā ārzemju kolēģi reaģē uz mūsu
kvantitatīvajiem rādītājiem. 3995 licencēti spēlētāji Swedbank Latvijas
Jaunatnes basketbola līgā (LJBL) – tas skan ļoti lepni tikai pašu mājās, uz
citu sporta veidu fona. Citur spēlē iesaistīto jauniešu skaits ir daudz
lielāks, tātad Latvijas spēja sekmīgi konkurēt ir stāsts par kvalitātes spēju
atsvērt kvantitātes trūkumu. Meiteņu sakarā šī patiesība ir vēl izteiktāka.
Kopējais organizētajā spēlē iesaistīto jaunkundžu skaits nepārsniedz tūkstoti,
LJBL sešās grupās izcīnāmos 18 medaļu komplektus savā starpā sadalījušas tikai
sešas sporta skolas, turklāt piecas no tām mājo Rīgā.

Šī statistika būtu
jāatceras ik reizi un ikvienam, kam vien rodas vēlēšanās ironiskā toņkārtā
pakomentēt Latvijas meiteņu komandu dzīvošanos pa Eiropas čempionāta B līgām
U-16 un U-18 grupās. Pa kādam talantam, protams, atrodas katrā gadu gājumā.
Tomēr šādos apstākļos regulāri sameklēt 12 Eiropas standartiem atbilstošas
spēlētājas – tas jau būtu viņpus fantastikas robežai.

Par laimi, iespējami
arī izņēmuma gadījumi. Kāds, piemēram, piedzīvots ar 1990./1991. gadā dzimušo
meiteņu kopu, kurā izauga septiņas divkārtējās Eiropas U-20 bronzas laureātes. „Protams, meitenes ir talantīgas, bet ļoti
svarīgi bija tas, ka, jaunākajās grupās spēlējot Eiropas B līgā, viņas iemācījās
uzvarēt un pierada pie pastāvīgas spriedzes. Izauga par sevi pārliecinātas
cīnītājas, kuras nenolaiž rokas arī tad, kad spēle kādu brīdi nesokas," trenere
Mudīte Zandere norāda uz aspektu, kas neparādās statistikas ailītēs.

Tāpat tur grūti
saskatīt dokumentālu apliecinājumu dabā pastāvošai problēmai, kas iegāzusi ne
vienu vien Latvijas komandu. „Dienvidu tautas mūs apsteidz attīstībā, vizuāli izskatāmies kā
jaunākā komanda turnīrā. Katrā ziņā skats nākotnē nav nemaz tik bēdīgs, kā
varētu šķist pēc rezultātiem. Kad vārda tiešajā nozīmē uzaugs muskuļi, meitenes
varēs spēlēt daudz veiksmīgāk," tā U-16 izlases palikšanu tikai 9. vietā B
līgā raksturoja jaunatnes basketbolā nu jau septiņus sāls pudus apēdušais
treneris Ainārs Čukste.

Šāds vērtējums ir
ērts mērķis nelabvēļu dzēlībām, taču racionālais grauds tajā ir ļoti liels, jo
trenera prognozes atbilstību patiesībai jau apstiprinājusi prakse. Ne velti tās
pašas spēlētājas, kuras jaunākajās grupās dažkārt nespēj uzveikt Zviedriju, Portugāli
vai Igauniju, U-20 čempionātos apspēlējušas Franciju, Krieviju un Čehiju. Turklāt
latviešu zeltenes atšķirībā no puišiem augumos neatpaliek no Eiropas basketbola
standartiem un daudzas konkurentes šajā ziņā pat pārspēj. Tāpēc ar laiku, kad
organismi nobrieduši un sākotnēji ar citos platuma grādos dzimušajām sāncensēm
vērojamā bioloģiskā vecuma starpība izlīdzinājusies, latvietēm nav jāmokās,
centimetru trūkumu kompensējot tikai ar skriešanu un mešanu.

Vārti uz Ameriku

Interesanti, ka
Latvijas sieviešu basketbola sistēmas šķietamais defekts – spēcīgu komandu un
līdz ar to skaidru izaugsmes perspektīvu trūkums – jaunajām basketbolistēm
būtībā pavēris jaunus, vēl plašākus, apvāršņus. Pirms gadiem desmit treneres
Maijas Kubliņas izaudzinātās perspektīvās juniores agrā jaunībā uzvarēja
Latvijas čempionātā un, vēl nebijušus izaicinājumus meklējot, sāka iestaigāt
jaunas taciņas, kas nu jau kļuvušas par komfortabliem lielceļiem. Proti, jau
apmēram simt jaunajām latvietēm labā basketbola prasme pavērusi ceļu uz ASV
augstskolām, sagādājot efektu divi vienā – basketbola dzimtenē var gan
pieslīpēt meistarību, gan iegūt izglītību, par ko citādi nāktos maksāt bargu
naudu.

Patiesības labad
gan jāpiebilst, ka Latvijas treneri Amerikas ietekmi uz meiteņu sportisko izaugsmi
vērtē diezgan skeptiski (spilgtāko zvaigžņu piemēri – Gunta Baško, Ieva
Kubliņa, Liene Jansone – esot tikai patīkams izņēmums). Savienotās Valstis ir
lielas, augstskolu tajās – daudz, sportiskais un mācību līmenis – dažāds, un ne
vienmēr solītais un cerētais atbilst dzīves īstenībai, Taču kritika neizskan
ļoti skaļi, jo ar alternatīva piedāvājuma izveidi Latvijā joprojām diez ko nav
veicies. Nedaudzajos gadījumos, kad sieviešu basketbolā parādījusies vērā
ņemama nauda, jauno spēlētāju attīstīšanai tiek atvēlēti vien santīmi, lielāko
daļu iztērējot leģionāru algošanai.

To gan var traktēt
arī kā parāda nolīdzināšanu Amerikai. Jo šogad no valstsvienības dalībnieču
duča sešām spēlētājām karjeras CV rotā ASV augstskolu ieraksti, bet
septiņas no divpadsmit U-20 izlases bronzas meitenēm drīz pēc čempionāta devās
pāri okeānam turpināt studijas. Laiks rādīs, cik no viņām izraudzīsies
profesionālo basketbolistu karjeru un spēs to veiksmīgi attīstīt. Taču
cilvēciski viņas būs ieguvējas jebkurā gadījumā un ziņas par basketbola
nodarbību patīkamo blakusefektu – bezmaksas izglītību un dzīves pieredzi – pa
bezvadu telegrāfu drīz vien nonāk jaunākās paaudzes rīcībā. Un ritenis turpina
griezties.

Ar prātu pret
pārspēku

Latvijas puiši
Eiropas medaļas izcīnījuši mazāk – divas pret meiteņu trim. Taču kopš 2005.
gada, kad tika ieviesta pašreizējā Eiropas čempionātu sistēma ar spēlēšanu
divās līgās, toties katru gadu visās trijās grupās, Latvija allaž bijusi
pārstāvēta elites sabiedrībā, pat viskritiskākajos gadījumos nobalansējot virs
izkrišanas robežas.

Tāda stabilitāte ir
apsveicama, ņemot vērā aizvien pieaugošo konkurenci (taču jau niknāku, nekā
meitenēm!), kas periodiski no A līgas izmet pat Slovēnijas un Izraēlas jauniešu
komandas. Taču valstsvienību nupat piemeklējušās paaudžu maiņas sāpes liek
domāt, ka sarežģītajā procesā, kas talantīgus puišeļus padara par
profesionālajā basketbolā vērā ņemamiem meistariem, apslēpts ne viens vien
zemūdens akmens.

Meiteņu sakarā jau
lietotais statistikas paņēmiens – Swedbank Jaunatnes līgas laureātu
saskaitīšana – parāda, ka puišiem visa basketbola dzīve nav koncentrēta tikai
Rīgā, jo 2010. gada sezonā 18 medaļu komplektus sešās grupās sadalījušas 11
sporta skolas. Arī visu vecumu izlasēs novadu pārstāvniecība tradicionāli ir
plašāka nekā meitenēm, kandidātu loks – plašāks un komandu veidotāji var
atļauties pat tādu greznību kā kandidātu sijāšanu. U-16 izlases treneris Raivo
Otersons pēc neveiksmes pirmajā pārbaudes turnīrā nomainīja četrus
basketbolistus, U-18 izlases treneris Ziedonis Jansons atzina, ka pretendentu
pirmajā sarakstā bijuši pat 22 uzvārdi.

Tiesa, arī šajā
gadījumā kvantitāte nav pietiekama, lai garantētu pāreju kvalitātē un komandas
nokomplektēšanu pēc starptautiskajā basketbolā pieņemtajiem augumu standartiem.
„Esmu redzējis visas Jaunatnes
līgas komandas, bet garāks centrs nav atrodams," šogad zem šiem vārdiem
parakstījās treneri Otersons un Jansons, citus gadus tos skandējuši viņu
kolēģi. Gadās, protams, izņēmumi, kā tandēms B&B – Andris Biedriņš
(211 cm) un Kaspars Bērziņš (213 cm). Taču tepat pārsimt kilometru uz
dienvidiem tādas maikstes atrodamas vai katrā sporta skolā un katru gadu. Pie
mums nedzimst vai basketbola sabiedrība neprot tādus laikus atrast – par šo
jautājumu diskusijas ilgst jau gadu desmitiem, taču bez acīmredzamiem
panākumiem.

Tostarp regulārie
robi centra spēlētāju postenī, vismaz junioru vecumā, ir aizlāpāmas ar dažādiem
taktiskajiem knifiem, kā arī izmantojot jaunos spēlētājus pozīcijās, kurās
pieaugušo basketbolā viņiem nekas nespīd, un šajā ziņā Latvijas labākie
jauniešu treneri var lepoties ar izcilu prasmi. Kadetu grupā šīs viltības gan
ne vienmēr nostrādā, jo uz latviešu puišiem attiecas tas pats, kas uz meitenēm –
proti, laukumā bieži jācīnās ar krietni nobriedušākiem sāncenšiem, kuri paņem
ar fizisko pārspēku. Taču līdz 18 gadu vecumam arī mūsējie apaug ar muskuļiem,
jaunatnes līgas spēļu praksei parasti nāk klāt pirmā pieredze pieaugušo
konkurencē un tieši U-18 grupā Latvijas komandas guvušas labākos panākumus Eiropas
čempionātos – pēdējos sešos gados divas medaļas un vēl trīs vietas pirmajā
desmitniekā.

Nenoslīpēto
talantu fabrika

Diemžēl Eiropas
U-20 čempionātos tradicionāli seko solītis atpakaļ. Ne tik ļoti liels, lai
aizskartu latviešu sportisko pašcieņu, taču pietiekami plats, lai saprastu, ka
runa ir ne tikai par statistiku, bet arī par tendenci. Proti, mūsu talantīgie
astoņpadsmitgadnieki bieži iznieko sportista karjeras attīstībai izšķiroši
svarīgos gadus, neīstenodami savas dotības pilnā apmērā.

Kāpēc tā notiek –
uz šo jautājumu iespējamas dažādas atbildes, un katrā būs kripatiņa taisnības.
Var pacelt moralizējošu pirkstu: sak', jaunajai paaudzei pietrūkst mērķtiecības
un gudrības. Var norādīt, ka viņu tuvākajiem padomdevējiem pietrūkst pieredzes
vai tālredzīga godaprāta. Un diemžēl var arī atzīt, ka Latvijā joprojām nav
izveidota stabilu kvalitāti garantējoša jaunajiem talantiem draudzīga klubu
sistēma, kas godam pārņemtu stafeti no Jaunatnes līgas komandām. Bagātajiem
klubiem īstermiņa mērķi tradicionāli šķiet svarīgāki par ilglaicīgiem
ieguldījumiem, trūcīgajiem nav pienācīgu apstākļu un prasmīgu treneru, bet
centieni meklēt laimi ārzemēs atgādina loteriju ar neparedzamu iznākumu. Ak jā,
un Amerikas ceļš latviešu puišu aprindās nav tik iecienīts kā pie meitenēm.
Nepatīk zēniem mācīties, nepatīk… Bet Amerikā pat universitātes komandas
zvaigznei studiju kredītpunkti jānopelna ar zināšanām, nevis laukumā izcīnītām
atlēkušajām bumbām.

Valstsvienības
iepriekšējā modeļa līderu agrās jaunības laikā pirms gadiem desmit šo problēmu
asumu mīkstināja Valda Valtera veidotās komandas. Tās gan vairāk kritizēja par
konsekvences un kvalitātes trūkumu, nekā slavēja par tālredzību, taču pēc Skonto
sabrukuma izrādījās, ka niša vispār paliek tukša. Tikko aizvadītās desmitgades
vidū tapušie lielklubi nodarbojās tikai ar jau izaudzinātās talantu ražas
nesaudzīgu ekspluatāciju, sagādājot pamatīgu pārrāvumu loģiskajā paaudžu
pēctecības procesā. Sekas bija redzamas valstsvienības 2010. gada modeļa
pieteikumā, kur ņirbēja debitantu uzvārdi, un paklusām tika spriests, ka vismaz
trim četriem basketbolistiem izlases dalībnieka statuss pēc būtības ir
nepelnīts pagodinājums. Taču labākus nebija, kur ņemt. Sporta skolas katru gadu
beidz apmēram divsimt jauno cilvēku, bet profesionālajā basketbolā paliek tikai
daži.

Šajās karjeras
krustcelēs nupat nonākuši arī aizvadītās vasaras U-18 bronzas izlases līderi,
un pirmie notikumi pēc triumfa Viļņā diemžēl liecina, ka pārliecinoša
orientiera viņiem nebūs. Kamēr pieaugušie tēvoči bārsta skaļus solījumus un
plēšas par vēl nenoslēgto līgumu procentiem, divi jaunie jau aizbraukuši uz
Ameriku, divi, neredzot skaidru un kvalitatīvu perspektīvu Latvijā, devušies uz
Lietuvu un Itāliju, vēl daži pēta piedāvājumus un kravā ceļasomas. Ja viņiem
laimes meklējumos paveiksies, Latvija pēc gadiem piedzīvos līdzīgu patīkamu
pārsteigumu, kādu šovasar sagādāja piecus gadus Amerikā slīpētais snaiperis
Rihards Kuksiks. Ja ne, dzīvosim cerībās uz nākamo talantu paaudzi, kura gan
jau pieteiks sevi Jaunatnes līgas auglīgajās dzīlēs.

Guntis KEISELS,

www.basket.lv

Latvijas komandas Eiropas jaunatnes
čempionātos

Jaunieši

U-20 (1996. un 1998. gadā U-22)

1996.  17.-20. vieta (4. vieta kvalifikācijas grupā)

1998.  12. vieta        

2000.  13.-16. vieta (3. vieta kvalifikācijas grupā)

2002.  13.-16. vieta (3. vieta kvalifikācijas grupā)

2004   7. vieta

2005   7. vieta          

2006.  13. vieta

2007.  14. vieta

2008.  11. vieta

2009.  10. vieta

2010.  11. vieta

U-18

1994.  19.-21. vieta (6. vieta kvalifikācijas 2.
kārtas grupā)

1996   16.-18. vieta (5. vieta kvalifikācijas 2.
kārtas grupā)

1998.  4. vieta

2000.  8. vieta

2002.  11. vieta

2004.  12. vieta

2005.  8. vieta

2006.  12. vieta

2007.  3. vieta

2008.  7. vieta

2009.  9. vieta

2010.  3. vieta

U-16

1993.  27.-31. vieta (5. vieta kvalifikācijas 1.
kārtas grupā)

1995.  nespēlēja

1997.  13.-15. vieta (4. vieta kvalifikācijas 2.
kārtas grupā)

1999.  5. vieta

2001.  8. vieta

2003.  13.-15. vieta (4. vieta kvalifikācijas 2.
kārtas grupā)

2004.  13. vieta

2005.  11. vieta

2006.  11. vieta

2007.  9. vieta

2008.  10. vieta

2009.  9. vieta

2010.  14. vieta

Jaunietes

U-20

2000.  12. vieta

2002.  4. vieta

2004.  23. vieta (6. vieta kvalifikācijas grupā)

2005.  3. vieta

2006.  12. vieta

2007.  12. vieta

2008.  6. vieta

2009.  3. vieta

2010.  3. vieta

Meitenes U-18

1994.  13.-15. vieta (4. vieta kvalifikācijas 2.
kārtas grupā)

1996.  nespēlēja

1998.  12. vieta

2000.  10. vieta

2002.  16.-18. vieta (5. vieta kvalifikācijas 2.
kārtas grupā)

2004.  16.-18. vieta (5. vieta kvalifikācijas 2.
kārtas grupā)

2005.  19. vieta (3. vieta B līgā)

2006.  20. vieta (4. vieta B līgā)

2007.  20. vieta (4. vieta B līgā)

2008.  17. vieta (1. vieta B līgā)

2009.  7. vieta

2010.  16. vieta

U-16 (meitenes)

1993.  11. vieta

1995.  nespēlēja

1997.  nespēlēja

1999.  19.-21. vieta (6. vieta kvalifikācijas 2.
kārtas grupā)

2001.  5. vieta

2003.  16-18. vieta (5. vieta kvalifikācijas 2.
kārtas grupā)

2004.  23. vieta (7. vieta B līgā)

2005.  26. vieta (10. vieta B līgā)

2006.  18. vieta (2. vieta B līgā)

2007.  7. vieta

2008.  15. vieta

2009.  21. vieta (5. vieta B līgā)

2010.  25. vieta (9. vieta B līgā)

Pasaules čempionātos

1999.  U-18 (puiši)               9.
vieta

2003.  U-21 (meitenes)       8. vieta