Brīnumi bez brīnumiem jeb Valmiera satricina Latvijas futbola čempionātu
Tā varētu teikt pat bez gariem ievadiem, tik vien kā uzmetot acis čempionāta tabulai. Taču šajā sezonā, kad ceļā jau ir turnīra trešais riņķis, jābūt visai uzmanīgam, jo šogad, kā agrāk gandrīz vai nekad, tabula pārveidojas pēc katras spēles un kārtas. Kas vainīgs? Visu deviņu klubu negaidīti un necerēti lielā konkurence.
Spēles aizrit tādos cīniņos, ka dzirkstis šķīst un vīri krīt un ceļas. Vienā jūlija nogales spēlē tiesnesim nācās fiksēt 41 (!) pārkāpumu, kamēr normāls noteikumu pārkāpumu skaits būtu pāris desmitu un vēl daži tiesnešu nefiksēti. Arī tas pārsteidz. Taču vēl vairāk un patīkamāk pārsteidz spēlētāju mobilizēšanās, koncentrēšanās un spēku atdeve katrā mačā līdz pēdējam spēku izsīkumam. Protams, gribas redzēt vairāk kombināciju, precīzu piespēļu un arī vārtu. Taču to visu un pat nepietiekami augstu tehniskumu futbolā var kompensēt ar cīņu.
CITS PERTIJA
Šoreiz garāku ievadu un turpinājumu pelnījusi vesela komanda un viņu treneris. Pilnā nosaukumā Valmiera Glass Via un treneris Tamazs Pertija. Pēc čempionāta trešā riņķa viņi likumīgos cīniņos ir sekmīgi atņēmuši punktus vadošajam kvartetam un piestājušies tikai viena punkta tuvumā no tā. Tas viss noticis un notiek populārā gruzīnu trenera Tamaza Pertijas vadībā. Tāpēc par viņu un futbolu.
Treneris ir labākajos gados — 44. Ne tik sen, bet, kā atzīstas viņš pats, trenera karjeras laikā trīs reizes izraidīts no treneru sektora un diskvalificēts uz vairākām spēlēm. Tie, kas viņu pazīst ilgāk un vēro viņu tagad spēļu laikā, nevar nepamanīt, cik ļoti Tamazs mainījies. Ne jau ārēji — tradicionāli melns uzvalks, balts krekls, attiecīgu krāsu apavi, aprauti žesti un no agrākiem ieročiem saglabājusies balss. Viss pārējais ieturēts, bet balss dod rīkojumus spēlētājiem, nezinot, vai viņi tos sadzird vai ne.
Pertija pats neslēpj, ka ir mainījies (pieaudzis). Tam par iemeslu kļuvis traģisks notikums — mātes nāve. Mums nav viegli iedomāties, cik ļoti Gruzijā gruzīni ciena vecus cilvēkus, jo īpaši vecākus. Viņš atceras, ka māte viņu strostējusi par nesavaldību un to ļoti pārdzīvojusi, kā mācījusi cienīt visus cilvēkus. “No tās dienas esmu apņēmies apvaldīt savus izlēcienus, kaut arī iekšā vārās.” Tamaza temperamentu man gribas salīdzināt ar putojošu Valmiermuižas alu, nezinot, vai viņš šo dziru ir baudījis. Šajā (bet ne alus) sakarā Tamazs ieteica zināt — ja divi gruzīni, lietas kārtojot, sarunājas un, protams, žestikulē, tad negruzīniem, no malas skatoties, liekas, ka viņi lamājas un tūlīt sakausies…
Bet šis stāsts nebūs tikai par Pertiju vien kā treneri, bet gan par viņa trenēto un spēlēs vadīto Valmieras komandu. Šitie puikas spēlē un cīnās kā vīri, bet tie, kas agrāk citos klubos rūdījušies, kā izsalkuši puikas. Katrā ziņā valmieriešu spēle šajā sezonā, pieticīgi un neticīgi sakot, bija un ir ne tikai pamanāma, bet arī aizraujoša, pievilcīga gan no sportiskas cīņas, rakstura un futbola kopainas viedokļa, gan arī ar efektīvu pāreju no skaitliski lielas, bet labi organizētas aizsardzības ar stabilu vārtsargu uz asprātīgiem uzbrukumiem. Tas ļauj līdzsvarot rezultātu pēc pirmajiem zaudētajiem vārtiem vai pat uzvarēt.
KATRS VAR UZVARĒT KATRU
Valmierieši ir satricinājuši Latvijas čempionātu. Apskatot turnīra tabulu, gandrīz nekas vairs nav prognozējams. Jo katrs var uzvarēt katru. Ne velti Latvijas valstsvienības jaunais treneris Slaviša Stojanovičs minēja viņam grūti izprotamu faktu, ka mūsu klubu futbolisti čempionāta spēlēs cīnās labāk, pašaizliedzīgāk nekā valstsvienībā spēlējošie. Šī atziņa ir jādala: tā ir par labu mūsu čempionātam, bet tas ir arī mājiens izlases spēlētāju virzienā. Futbolā sīkumu neesot, taču ja ir patīkami notikumi, tad vajadzētu ja ne lepoties, tad priecāties gan. Jo diez vai tik ātri atkārtosies 2004. gads.
Pēc ieilguša un tāpēc mazcerīga pārtraukuma šajā sezonā divi mūsu klubi no četriem — Rīga un Ventspils — ir iecīnījušies Eiropas klubu turnīra trešajā kārtā. Progresu rādīja arī divi citi — Liepāja un RFS. Beidzot varbūt visiem kļūst skaidrs, ka konkurēt Eiropas līmenī var tikai ar leģionāru palīdzību. Tāpēc nevajag vilkt vecu veco latviešu dziesmu: ak, cik maz mūsu zēnu futbolā. Tādā gadījumā, cik tumšādaino angļu ir pat superbagātajos Anglijas klubos, par Vācijas, Francijas un citu valstu klubiem nemaz nerunājot? Visiem kritiķiem jāsaprot, ka futbolu vismaz valsts čempionāta līmenī neviens par tēju un bulciņu (vai pudeli alus) sen vairs nespēlē. Paldies dievam, ka sponsori un pašvaldības labāk aprūpē arī daudzus pirmās līgas klubus. Un tiešā proporcijā to apliecina Smiltenes, Tukuma un citu komandu spēles izaugsme, ne jau ekipējums vien.
Taisni žēl klausīties, kā daži Latvijas analītiķi un speci žēlo tos ārzemju klubus, kuri izkrita cīņās ar mūsējiem, jo, lūk, viņiem sezona nav sākusies, futbolisti nav trenējušies, nav sastāva utt., taču spēļu termiņi itin visiem bija zināmi laikus un iespējas sagatavoties citiem ir krietni labākas nekā mūsējiem. UEFA taču ir zināmi visu valstu čempionātu termiņi (kam rudenī, kam pavasarī), un prēmēti tiek visi, kas sit vārtus un gūst punktus katrā spēlē. Katras valsts futbolam ir savas problēmas un savi atšķirīgi līdzekļi. Tāpēc jāprot priecāties par savējo panākumiem, kā to dara visu mazo Eiropas valstu fani.
BEZ SLOTASKĀTIEM
Aci pret aci ar jauno, bet pieredzes bagāto Valmieras komandas galveno treneri tikāmies dažas dienas pēc valmieriešu neveiksmīgās spēles Rīgā pret RFS. Pēc nepilnas nedēļas nākamā spēle arī, protams, nekāda dāvana — Liepājas klubs. Tamazs bija nosvērts, lietišķs. Viņš atšķirībā no dažiem citiem treneriem neviena vārda neteica par tiesāšanu vai neizmantotiem vārtu momentiem. “Jā, pirmo puslaiku zaudējām tīri, un tā bija tikai mana vaina. To es pateicu arī komandai. Neuzminēju īsto, pareizo sastāvu. Taču otrajā puslaikā bija pilnīgs mūsu pārākums, tomēr — 0:1.”
Es skatos visas Sporta centra TV rādītās spēles un iepazīstināju Tamazu ar tajās dzirdēto komentētāju izteikumiem. Protams, čempionāta pirmā spēle — Valmieras uzvara Rīgā pret Latvijas čempionu (1:0) — bija sensācija, taču vēlāk tonis mainījās, kļuva piesardzīgāks. Daži izteica domu, ka gan jau valmierieši izskriesies un ātri vien nolūzīs. Citi bija citās domās: Valmiera daudzus gadus spēlējusi tikai no aizsardzības, tāpēc pretiniekiem būs problēma iesist vārtus. Nākamos vidzemnieku panākumus vēl turpināja dēvēt par pārsteigumiem, līdz Anatolijs Kreipāns iesaucās: “Kāds pārsteigums?! Valmiera ir laba komanda, jo konkurē ar visām.”
Ja jau pat dziesmā nākotni paredzēt nav lemts, tad kur nu vēl tādā neprognozējamā spēlē kā futbols. Viss kas var gadīties kā lidmašīnai, kas iekļūst turbulencē vai krīt gaisa bedrē.
Treneris mierīgi noklausījās un kā komplimentu uztvēra vēl viena TV komentētāja secinājumu: “Pertija ir treneris, kas pat slotaskātam var iemācīt futbolu spēlēt.” Vienīgi viņa komandā nav slotaskātu, bet puiši ar dažādas pakāpes sagatavotību, ar atšķirīga ilguma adaptāciju jaunā komandā. Bet visobjektīvākais rādītājs ir izcīnītie punkti pret čempionāta favorītiem, kas Latviju pārstāvēja Eiropas klubu konkurencē. Ar Rīgu trijās spēlēs astoņi punkti, ar Liepāju — septiņi, ar Ventspili un RFS — trīs.
70 PROCENTI PIRMAJAM ČETRINIEKAM
Kā teica Tamazs, kopumā 70 procenti no tabulā esošajiem Valmieras punktiem gūti tieši no pirmā četrinieka — Eiropā pārstāvētajiem klubiem. Taču īpaši viņš atzīmēja to, ka trijās spēlēs pret čempionu Rīgu viņa komanda nav zaudējusi nevienus (!) vārtus.
Pertija: “Mēs savu futbolistu zemo vārtu gūšanas realizāciju mēdzam ja ne attaisnot, tad vismaz izskaidrot ar nepietiekamu tehnikas līmeni. Tas ir pareizi. Taču bez šīs problēmas ir vēl cita. Kaut vai 11 m sitieni. Tas ir muļķīgi, ja ne traģiski, ka Čempionu līgas spēlē Rīga nerealizē šīs drošās izdevības, īpaši pēc tam, kad mūsu vārtsargs Ozols divas reizes (!) šajā sērijā savu klubu glāba. 11 m sitieni (īpaši pēcspēles) vispār ir un paliek liela neatrisināta mīkla. Kaut arī varam atsaukties uz to, ka pat Mesi un Ronaldo ir kļūdījušies tieši šo sitienu izpildē. Lai nu ko, bet abiem futbola supermeistariem nevar pārmest nepilnīgu tehniku. Laikam visu līmeņu futbolisti zina, ka viena lieta ir šie sitieni treniņā, bet pavisam cita — spēles vai pēcspēles gaisotnē un spriedzē.
Katru gadu stažējos kādā citā klubā. Un ko es tur redzu un dzirdu? Vienu un to pašu — kā iziet no presinga, kā organizēt aizsardzību (zonas vai individuālo) standarta situācijās. Protams, tā ir liela problēma visiem treneriem un jebkurai komandai, arī man. Es daudz domāju un strādāju, lai panāktu visas komandas taktisko sadarbību kā galveno spēles uzlabošanai. Nepiekrītu, ja uzbrukuma akcents tiek likts un cerēts uz viena vai divu spēlētāju dotībām (skrējiens, sitiens) bez šo solistu pilnvērtīgas iesaistīšanas un piedalīšanās visas komandas spēlē.”
VIENKĀRŠĀ ARITMĒTIKA
Saku paldies par treneru laboratorijas specifikas atklātību, tomēr gribas zināt arī par citiem valmieriešu firmas noslēpumiem. Valmiera ir sportiska un izciliem panākumiem bagāta pilsēta. Kam ķeras klāt, tas tiek attīstīts, nemaz nerunājot par BMX riteņbraukšanu, basketbolu, sporta bāzu celtniecību vai renovāciju. Vai nav zināms risks trenerim uzņemties atbildību tādā specifiskā (lielu līdzekļu un augstu prasību) sporta spēlē kā futbols Latvijas virslīgā?
Pertija: “Man ir 44 gadi, un Valmiera ir mans ceturtais darba klubs. Neesmu no tiem, kas ielec sezonas vidū, cenšos nostrādāt no sezonas līdz sezonai. Tāpēc man ir arī ne tikai pienākumi, bet arī prasības. Nav noslēpums, ka mūsu klubam Šveicē ir sponsors, kas ieteica arī dažus spēlētājus. Piedāvāja iespēju dienas desmit trenēties Turcijā un izvirzīja arī mērķi (vai uzdevumu) debijas gadā saglabāt vietu Latvijas virslīgā. Es nebiju ne vieglprātīgs, ne pārsteidzīgs, tomēr pat bez īpašas apdomāšanās izšāvu — uzskatiet, ka šis uzdevums ir jau izpildīts. Likās, ka neviens nebija šokēts.”
— Kas palīdzēja komandu komplektēt?
— Visi, turklāt dažādos veidos. Ar pazīšanos, ar futbolistiem, kas spēlējuši un kas gribēja vēl, arī izmantojot viņu sakarus, ar spēlētāju pieteikšanos, ar leģionāriem, bez kuriem nevar iztikt neviens ne Latvijas, ne cits Eiropas klubs nevienā līgā. Valmieras klubā man ir labi palīgi — kvalificēti treneri un bijušie futbolisti Gatis Ērglis, kura dēls Mārcis ir komandas sastāvā, Gatis Kalniņš, kas no Valmieras izaudzis par Skonto un Latvijas izlases dalībnieku ar rūdīta spēlētāja pieredzi.
— Kā jūs un šis daudznacionālais spēlētāju sastāvs saprotaties ikdienā, treniņos un spēlē?
— Dažādi, taču saprotamies. Galvenokārt angliski. Puiši man palīdz ar tulkošanu. Es pats latviski saprotu visu, taču runāt ir ellīgi grūti. Nepadodas.
— Vai tev kā trenerim, kas ilgi iesakņojies Latvijas futbolā, ir ko teikt par valstsvienību?
— Tikai pavisam īsi: virslīgā ir deviņas komandas. Nerēķinot leģionārus, uzskatu, ka katrā klubā ir daži, citā — trīs līdz četri izlases līmenim un prasībām atbilstoši futbolisti kā rūdītie, tā perspektīvie jaunie. Pareiziniet šo un ārzemēs spēlējošo futbolistu skaitu ar klubu skaitu un atlasiet vismaz 20—25 spēlētājus. No viņiem noteikti var izveidot valstsvienību.
***
Kārtējā Valmieras komandas spēle bija beigusies. Tā notika augusta pirmajā nedēļā. Valmierieši bija izcīnījuši savu astoto uzvaru, toreiz pret Liepāju. Maču televīzijā komentēja divi. Pirmais uz karstām pēdām tūlīt izskaitļoja, cik ilgu periodu Pertijas komanda nebija uzvarējusi, bet otrais par svarīgāko uzskatīja pretējo: čempionāta tabulā Valmieru no ceturtās vietas, t. i., no Eiropas zonas, šķir vairs tikai viens punkts.
Futbols turpinās. Un tajā notiekošie brīnumi vairs nav nekādi brīnumi. Daudzi uzskata, ka tas notiek tikai futbolā. Varbūt.
