Bumerangs un trusīši

Basketbola draugi viņu pazīst
kā gudru un domājošu saspēles vadītāju, labu spēles stratēģi. Vajadzības
gadījumā viņš bija ass un izšķirīgs caurgājienos, precīzs trīspunktu metienos.
Pēdējos gados ziņas par Edmundu bija visai skopas – ar kijeviešiem cīnījies
Eiropas kausa izcīņas finālā, devies uz pretrunu zemi Irānu, spēlējis Polijā.
Edmunds Valeiko tagad ir atgriezies basketbola laukumā. Kā treneris. Sarunas
tapšanas brīdī jau desmit dienas vada Gulbenes basketbola komandu.

– Kurā brīdī nolēmi beigt
aktīvā basketbolista gaitas?
– Esmu teicis, ka beidzu? Savā būtībā esmu tam gatavs, bet pateikšu vasarā.
Par 95 procentiem atbilde man zināma. Nekas nav mūžīgs.
– Kad pirmo reizi
iedomājies par savu statusa maiņu basketbolā?
– Ap Jauno gadu. Domāju šo sezonu beigt kā spēlētājs, bet neatradu
piemērotu komandu un tā arī neiznāca uzspēlēt. Cik ilgi vaļosies? Mans aģents
(lietuvietis, kurš dzīvo Latvijā ) nāca ar šo piedāvājumu.
– Ilgi domāji?
– Ne pārāk. Zināju, ka Gulbenes komanda ir priekšpēdējā vietā Latvijas
pirmajā divīzijā un piedāvājumu uztvēru kā izaicinājumu. Nav nemaz tik slikti
sākt trenera darbu no apakšas – tā
var vieglāk apjaust savas spējas. Par Gulbeni nekādas informācijas nebija, arī
pilsētā agrāk biju tikai uz spēlēm.

– Kādi bija pirmie
iespaidi?

– Komanda neizskatījās nemaz tik slikti, kā varētu spriest pēc tabulas.
Spēlētāji ir, apstākļi lieliski – tepat blakus ir stadions, ļoti laba sporta zāle.
Mazpilsētas statuss ir piemērots treniņdarbam, nav tik daudz lielpilsētas
vilinājumu. Trenējies un spēlē. Turklāt Gulbenē basketbols ir ļoti populārs –
jaunatnes izlasē, kas ieguva Eiropas bronzu, ir divi vai trīs gulbenieši.

– Lielajā komandā ir
daudz vietējo?

– Jāskatās papīros. Visu vēl neesmu izpētījis, bet kādas divas trešdaļas
būs.

– Ar ko sāki? Dūri uz
galda un – jāspēlē?

– Kāpēc tik drakoniskas metodes? Mani uzdevumi, vienojoties ar komandas
saimniekiem, ir izpildāmi: palikt LBL pirmajā divīzijā un pasaules karavīru
čempionātā ASV izcīnīt vietu pirmajā sešniekā. Uzreiz pateicu, ka mums pirmajā
vietā būs darbs, ja gribam spēlēt sev atbilstošu basketbolu. Par rezultātu nav
jādomā. Ja apzinīgi trenēsimies, vēlamais rezultāts atnāks pats. Jūtu, ka
gulbeniešu nedienas vairāk meklējamas galvā nekā spēles prasmē.

– Komanda taču netrenējās
arī agrāk.

– Par šo tēmu negribu runāt, ne man kritizēt iepriekšējā trenera darbu. Es
nācu ar savu mērķi, un puiši, šķiet, to pieņēma. Viņi jau pēc pirmajām divām
spēlēm sapratuši, ka nolemtība nav mūžīga. Jau pirmajā spēlē ar Marijampoles
komandu (mēs gan zaudējām) Izaicinājuma kausa izcīņā jutu, ka komanda grib spēlēt.
Kad savās mājās pieveicām Kauņas Alytas (90:70),
puiši saprata, ka var cīnīties.

– Publika nēsēja tevi uz
rokām?

– Protams, ne, bet spēlētāji atguva ticību. Ceru, ka uz nākamajiem mačiem līdzjutēji
nāks atkal. Katra prieka lāse sporta laukumā palīdz uz dzīvi raudzīties gaišāk.

– Pēc tavas iecelšanas
trenera amatā, internetā daudzi vaimanāja par trenera izglītības trūkumu.

– Par ko gan nevaimanā internetā? Man būs jāmācās, jo papīrs vajadzīgs. Lai
gan dokumenti vēl nenosaka trenera prasmi. Pagaidām saku: man ir dzīves skola,
jo esmu spēlējis pie tik daudziem treneriem. Bieži vien viņi ar mani ir
apspriedušies kā ar saspēles vadītāju.

– Vai gribi kādu treneri
atdarināt?

– Nedomāju, ka man vajadzētu kādu kopēt. Katram ir savi plusi un mīnusi. Vien
varētu no katra paņemt labāko.

– Ko ņemtu no Armanda
Krauliņa, kura vadībā daudz esi spēlējis?

– Visu cieņu trenerim. No viņa noteikti pārņemtu disciplīnas ieviešanu. Mēs
katrs zinājām savu vietu un brīvdomībai netika dota vaļa. Respektam jābūt, jo
neviens nav svētais un robežas ir jāzina. No katra, pat ne tik spējīga trenera,
var kaut ko mācīties.

– Daudzi piemēri rāda, ka
teicami spēlētāji ne vienmēr kļūst par tikpat labiem treneriem.

– Ne jau  paša meistarība to nosaka,
bet gan spēja kaut ko iemācīt citam. Saspēles vadītājs vistiešāk īsteno trenera
uzdevumus laukumā. To uzskatu par priekšrocību, ja pats varu parādīt to, ko
gribu iemācīt. Tāpēc es vienmēr ģērbjos sporta formā un esmu laukumā.

– Ko vispirms centies
mainīt Gulbenes komandas darbībā?

– Mainām taktiku. Nedaudz esmu iepazinis komandas spēlētājus un gribu no
katra panākt to, uz ko viņi ir spējīgi. Puišiem vajag tikai noticēt. Tāpēc
treniņos, kas ir divreiz dienā, pilnveidojam arī basketbola ābeci. To nedrīkst
aizmirst.

– Esi stingrs treneris?

– Ko nozīmē – stingrs? Precīzāk būtu teikt – noteikts. Saprotu, ka labu
komandu nevar izveidot īsā laikā. Saliedēta vienība top divu trīs gadu laikā. Amerikāņu
sapņu komandu, kurā spēlēja NBA lielākās zvaigznes, nespēja vinnēt olimpiādē.
Kamēr neesmu pa īstam iepazinis katru savu basketbolistu, par individuālu
pieeju vēl nevaru runāt. Cik spēlētāju, tik raksturu. Vienam ir jāuzkliedz,
cits jāpaslavē.

– Puiši tev uzticas?

– Tas jāprasa viņiem, taču nekādas iebildes pagaidām nedzirdu. Zinu, ka
viņi grib spēlēt un es gribu viņus trenēt.

– Spēles laikā pašam
negribas iziet laukumā?

– Sākumā bija runas par spēlējošo treneri, bet es esmu kategoriski pret.
Varbūt tā var kādā ciema komandā, bet ne Latvijas meistarsacīkstēs. Ja es būtu
laukumā, kas man varētu aizrādīt? Atceros, ko teica Valdis Valters: ja esi
treneris, centies pēc iespējas ātrāk aizmirst, ka pats spēlēji.

– Tavs tēvs Jānis Valeiko
ir slavens rokasbumbas treneris. Vai viņš tevi pamudināja sākt trenera darbu?

– Tēva pirmā reakcija bija, ko televīzijā marķē ar pī-pī-pī. Vēlāk visu
pārrunājām un vienojāmies, ka man pienācis laiks. Tagad sazvanāmies kā kolēģi:
viņš palielās, ka vinnējis Ogri, es pastāstu par leišiem, kurus pieveicām. No
tēva daudz mācos. Viņš taču ir sagatavojis daudz PSRS junioru izlases spēlētāju.

– Kāda ir noruna ar darba
devējiem?

– Līgums man ir līdz sezonas beigām. Ar tiesībām to pagarināt. Protams, ja
mums izdosies izpildīt norunātos uzdevumus. No komandas vadības izjūtu lielu
sapratni un pretimnākšanu. Komandas dalībniekiem ir iespējas pilnvērtīgi trenēties
un relaksēties.

Laika mums ir maz – līdz maija beigām. Īsā mirklī jāizdara tas, ko pirms
sezonas parasti veic divus trīs mēnešus. Par basketbolu domāju 24 stundas
diennaktī. Manai trenera varēšanas pārbaudei liktenis piespēlējis Gulbenes Bumerangu kā izmēģinājuma trusīšus. Ļoti
ceru, ka mums izdosies visu paveikt godam un trusīši paliks dzīvi. Gulbene ir
pelnījusi labu basketbolu.

Edmunds Valeiko

basketbolists un treneris

Dzimis           1972. gada 22. jūnijā Rīgā

Izglītība         Rīgas 45. vidusskola

Trenējies       sācis VEF BJSS pie trenera Induļa Možeika

Karjera          desmit gadus bijis Latvijas izlases dalībnieks, spēlējis
Latvijas, Ukrainas, Polijas, Irānas klubu komandās, kopš 2008. gada februāra
trenē Gulbenes Bumerangs/ASK komandu

Ģimenes stāvoklis sieva Ina – fitnesa speciāliste, meita Karlīna (16 gadi), dēls
Kristers (6 gadi)

Tēvs par dēlu

 „Par dēla
izvēli nebrīnos. Pirmajā mirklī gan domāju, ka viņš vēl varēja kādu sezonu
spēlēt, bet ja nebija lemts… Edmunds sporta zālē uzaudzis, basketbola laukumā
ir vairāk nekā divdesmit gadu un jau divdesmit piecos gados daudzi viņu
uzskatīja par veterānu. Viņš trenera darbā vēl ir pilnīgs iesācējs, un kā
treneri es viņu vērtēšu pēc gadiem pieciem sešiem. Vajadzētu mācīties, jo
prakse ir viena lieta, bet laba teorija tikpat svarīga. Es arī vecumdienās
mācījos. Saņemšos un uz kādu dēla spēli aizbraukšu. Varbūt kaut ko derīgu
iemācīšos. Katrā ziņā vēlu viņam visu labāko."

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS