Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Drāmu čempionāts ar Marseljēzu kulminācijā

Lielais futbola mēnesis noslēdzies ar Francijas valstsvienības triumfu. Lai gan galu galā virsroku guva konservatīvā un pragmatiskā stila piekritēji, futbola līdzjutēji un eksperti visā pasaulē ir vienisprātis, ka šis bija viens no interesantākajiem čempionātiem vēsturē — netrūka ne drāmu un skaistu spēļu, ne šokējošu pārsteigumu.

Rekordu turnīrs

Par šā Pasaules kausa izcīņas dramatismu uzskatāmi liecina tas, ka 23 vārti tika gūti 90. minūtē vai jau kompensācijas laikā, kas ir vairāk nekā iepriekšējos trijos čempionātos kopā. Turklāt deviņi no šiem vārtiem bija uzvaras vērtē, kas arī ir lielākais skaits vēsturē. Tāpat šajā Pasaules kausa finālturnīrā tikai vienā spēlē fiksēts bezvārtu neizšķirts, kad grupu turnīra beigās gan Francijas, gan Dānijas izlasi pilnībā apmierināja neizšķirts (iepriekšējos trijos čempionātos bija pa septiņām 0:0 spēlēm). Toties pirmo reizi Pasaules kausa izcīņas finālturnīru vēsturē visas komandas guva vismaz divus vārtus. Šogad bijām liecinieki arī visu laiku rezultatīvākajam izslēgšanas spēļu turnīram, kur tika gūti 47 vārti (visa čempionāta vidējā rezultativitāte bija 2,6 vārti spēlē).

Vēl nekad agrāk tik liela nozīme nav bijusi standarta situācijām — šādā veidā tika gūti 43 procenti jeb 73 no 169 vārtiem (pirms četriem gadiem — 48 no 171 vārtiem jeb 28 procenti). Šajā čempionātā arī neredzēti bieži — 29 reizes — tika piešķirti 11 m soda sitieni (iepriekšējais rekords bija 2002. gadā — 19). Protams, to lielā mērā var izskaidrot ar jaunievedumu — videoasistentu tiesnešu (VAR) sistēmu. Tajā pašā laikā futbolisti laukumā spēlēja pat ļoti korekti, bez rupjiem pārkāpumiem — 64 spēlēs no laukuma tika noraidīti tikai četri spēlētāji (tas ir mazākais sarkano kartīšu skaits kopš 1978. gada čempionāta, piemēram, pirms četriem gadiem bija 10 noraidījumi). Tāpat arī nekad agrāk Pasaules kausos futbolistiem nebija gadījušies tik daudzi nelaimes gadījumi ar bumbas ieraidīšanu savos vārtos — šādā veidā tika gūti 12 vārti (divkārt pārsniedzot iepriekšējo rekordu 1998. gadā).

Šajā čempionātā komandās pienācās arī visu laiku lielākais balvu fonds — 32 vienības sadalīja 400 miljonus ASV dolāru. Pirmā posma neveiksminieces, kas netika izslēgšanas mačos, saņēma astoņus miljonus, bet jaunajai pasaules čempionei Francijai pienācās 38 miljoni dolāru.

2018. gada Pasaules kausa izcīņa neapšaubāmi kļuva par Eiropas futbola triumfu — mūsu kontinenta komandas ne tikai sadalīja medaļas (iepriekšējos 20 Pasaules kausos vēl tikai četras reizes neviena cita kontinenta komanda netika pusfinālā — 1934., 1966., 1982. un 2006. gadā), bet jau astotdaļfinālā 10 no 16 izlasēm pārstāvēja Eiropu (iepriekšējos divos čempionātos izslēgšanas mačos iekļuva sešas Eiropas vienības). Jau ierasts, ka Eiropā notiekošajās Pasaules kausa izcīņās triumfē sava kontinenta komandas — no 11 Eiropā notikušajiem čempionātiem vienīgais izņēmums bija 1958. gadā, kad Zviedrijā uzvarēja Brazīlija ar jauno Pelē priekšgalā. Toties pilnīgu fiasko piedzīvoja Āfrikas vienības — kopš 1982. gada vēl nebija tā gadījies, ka neviena Āfrikas komanda nepārvarēja grupu barjeru.

Pirmo reizi vēsturē otrās vietas likteni grupā noteica godīgas spēles princips jeb mazāks dzelteno kartīšu skaits — Japānai un Senegālai bija gan vienāds punktu skaits, gan vārtu attiecība, gan neizšķirts savstarpējā spēlē, tāpēc visu izšķīra tas, ka japāņu futbolistiem bija mazāk dzelteno kartīšu (4:6).

PĒC 20 GADIEM

Pēc 20 gadu pārtraukuma par pasaules čempioniem otro reizi vēsturē kļuva Francijas valstsvienība, finālā ar 4:2 pārspējot Horvātiju. Simboliski, ka šo panākumu franči guva galvenā trenera un 1998. gada zelta komandas kapteiņa Didjē Dešāna vadībā — viņš kļuva tikai par trešo cilvēku vēsturē, kurš kļuvis par pasaules čempionu gan kā spēlētājs, gan treneris pēc brazīlieša Mario Zagallo un vācieša Franca Bekenbauera.

Francijas izlase uzvarēja sešus no septiņiem mačiem (vienīgais neizšķirts bija jau minētajā mačā ar Dāniju, kad frančiem pilnībā pietika ar vienu punktu, lai izcīnītu pirmo vietu grupā), turklāt izslēgšanas mačos franči visas četras reizes guva virsroku jau pamatlaikā, pārspējot spēcīgās Argentīnas, Urugvajas, Beļģijas un Horvātijas izlases.

Par jauno pasaules čempionu trumpi un firmas zīmi kļuva uzmanīga un disciplinēta spēle no aizsardzības — franči četros mačos neielaida nevienus vārtus, bet visa turnīra laikā tikai deviņas minūtes atradās zaudētājos (astotdaļfināla mačā ar Argentīnu otrā puslaika sākumā). Dešāna vadītā komanda regulāri nekautrējās atdot iniciatīvu pretiniekiem, gaidot savu izdevību pretuzbrukumos vai arī standarta situācijās. Šajā ziņā kronis visam bija finālmačs, kad pirmajā puslaikā franči izdarīja tikai vienu sitienu vārtu rāmī (tas pats bija 11 m soda sitiens), taču guva divus vārtus (rezultātu atklāja horvāts Mario Mandžukičs, neveiksmīgi raidot bumbu savos vārtos).

Šāds spēles stils varbūt nebija tīkams daudziem neitrāliem skatītājiem, bet jo īpaši pretiniekiem (beļģu vārtsargs Tibo Kurtuā franču spēli nosauca par antifutbolu, bet horvāts Dejans Lovrens teica, ka franči “nespēlē, bet tikai gaida pretinieku kļūdu”).

Franču pārliecinošā spēle aizsardzībā bija zināms pārsteigums, jo īpaši tāpēc, ka Dešāns aizsardzības četrinieku šādā sastāvā pa īstam iespēlēja tikai čempionātā — abi malējie aizsargi Luiss Ernandess un Benžamēns Pavārs nemaz nepiedalījās kvalifikācijas turnīrā, bet īsi pirms čempionāta traumas dēļ no ierindas izgāja ierastais aizsardzības balsts Lorēns Koscelnijs. Tomēr franču aizsargi ne tikai lieliski tika galā ar saviem tiešajiem pienākumiem, bet pirmo reizi kopš 1998. gada Francijas izlasē trīs aizsargi izcēlās ar vārtu guvumiem — astotdaļfinālā ar Argentīnu neticams tālšāviens izdevās Pavāram, bet nākamajos mačos jau ar uzvaras vārtiem izcēlās abi centra aizsargi Rafaels Varāns un Samuels Umtiti. Protams, frančiem aizsardzības darbībā liela loma bija arī abiem centra pussargiem — Ngolo Kantē un Polam Pogbam, bet izšķirošajos brīžos ar teicamu darbību izcēlās vārtsargs Igo Loriss.

Tikai uz aizsardzības rēķina par čempioniem kļūt būtu grūti, bet frančiem šovasar spilgti iemirdzējās jauna zvaigzne uzbrukumā — ne velti 19 gadus vecais Kilians Mbapē tika atzīts par Pasaules kausa labāko jauno spēlētāju. Par Mbapē zvaigžņu brīdi kļuva astotdaļfināls ar Argentīnu (4:3), kad viņš kļuva par pirmo padsmitgadnieku 60 gadu laikā, kurš Pasaules kausā vienā mačā guvis divus vārtus (iepriekš kaut ko tādu vēl iespējis tikai septiņpadsmitgadīgais Pelē 1958. gadā). Savukārt finālā Mbapē jau kļuva par otru jaunāko futbolistu vēsturē pēc tā paša Pelē, kurš guvis vārtus pasaules galvenajā mačā. Kopumā Mbapē guva četrus vārtus, tikpat rezultatīvs bija arī viņa uzbrukuma partneris Antuāns Grīzmans, kurš gan realizēja trīs 11 m soda sitienus. Interesanti, ka uzbrukumā spēlēja arī pieredzējušais Olivjē Žirū, kurš septiņos mačos 546 minūšu laikā ne tikai neguva vārtus, bet tā arī ne reizi pat netrāpīja vārtu rāmī, taču jebkurā gadījumā līdz galam saglabāja trenera uzticību.

Jaunie pasaules čempioni var arī ar optimismu skatīties nākotnē — Francijas valstsvienības pamatsastāvā seši futbolisti nebija vecāki par 25 gadiem, bet visā pieteikumā tādi bija 15 no 23.

DZELZS RAKSTURS

Francija izcīnīja titulu, savukārt Horvātijas izlase šajā čempionātā ieguva daudz jaunus līdzjutējus. Kopš savas veiksmīgās debijas 1998. gada Pasaules kausa izcīņā, kad horvāti tika pie bronzas, nākamajos četros čempionātos Horvātijas izlase nebija pat tikusi izslēgšanas mačos, tāpēc iekļūšana finālā salīdzinoši nelielajai Balkānu valstij (četri miljoni iedzīvotāju) neapšaubāmi ir vēsturisks panākums. Horvātija kļuva tikai par 13. valsti vēsturē, kas spēlējusi Pasaules kausa finālā.

Atcerēsimies, ka horvāti ar lielām grūtībām kvalificējās finālturnīram, kad pagājušajā rudenī kritiskā brīdī notika treneru maiņa un komandas vadību pārņēma pirms šā čempionāta ārpus Horvātijas ne pārāk labi pazīstamais Zlatko Daličs.

Jo īpaši vērtīgs šis sasniegums ir, ja atceras, cik grūts bija horvātu ceļš līdz finālam, trijos izslēgšanas mačos pēc kārtas spēlējot papildlaiku un allaž galarezultātā tiekot tālāk. Turklāt tikai pusfināla mačā ar Angliju horvātiem pietika ar papildlaiku, pirms tam Dānijas un Krievijas pretestību viņi pārvarēja tikai 11 m sitienu sērijā, kur par vienu no šā čempionāta galvenajiem varoņiem sevi pieteica vārtsargs Danijels Subašičs. Visos šajos mačos horvāti sākumā nonāca zaudētājos, taču atrada spēkus atspēlēties.

Diemžēl finālā horvātiem fatāli neveicās — vispirms Mandžukičs kļuva par pirmo futbolistu Pasaules kausa finālmaču vēsturē, kurš raidījis bumbu savos vārtos, bet tad argentīniešu tiesnesis Nestors Pitana piešķīra visai strīdīgu 11 m sitienu par Ivana Perisiča spēli ar roku. Par šo lēmumu arbitrs izpelnījās diezgan bargu kritiku — bumba tiešām pieskārās rokai, taču tā nebija tīša spēle, turklāt bumba nelidoja vārtu rāmī un aiz Perišiča atradās cits horvātu spēlētājs.

Likteņa ironija, ka finālā horvātiem abos nelaimes gadījumos nepaveicās diviem no čempionāta galvenajiem varoņiem — Mandžukičam un Perisičam (viņi abi guva vārtus pusfinālā ar Angliju — 2:1). Horvātu galvenais spēlētājs gan neapšaubāmi bija centra pussargs Luka Modričs, kurš saņēma čempionāta labākā spēlētāja balvu. Interesanti, ka jau kopš 1994. gada nevienā Pasaules kausa izcīņā par labāko spēlētāju nav atzīts čempionu komandas spēlētājs (toreiz tas izdevās brazīlietim Romario), bet šogad Modričs šajā vērtējumā otrajā vietā atstāja beļģi Edenu Azāru, savukārt čempionu pārstāvis Grīzmans bija trešais.

ZELTA PAAUDZES BRONZA

Lielisku spēli demonstrēja arī Beļģijas valstsvienība, kas aizvadīja savu labāko čempionātu vēsturē, spēlē par trešo vietu ar 2:0 pieveicot Angliju (līdz šim labākais beļģu rezultāts bija ceturtā vieta 1986. gadā). Spāņu trenera Roberto Martinesa sarkanie velni ar 16 gūtajiem vārtiem kļuva par čempionāta rezultatīvāko komandu, turklāt beļģiem vārtus guva 10 dažādi futbolisti (vēsturē vēl tikpat daudz vārtu autoru kādā čempionātā ir bijuši tikai Francijai 1982. gadā un Vācijai 2006. gadā), bet labākais snaiperis ar četriem vārtu guvumiem bija Romelu Lukaku.

Pāris Beļģijas izlases uzvaras šajā čempionātā noteikti tiks ierakstītas Pasaules kausa zelta fondos. Astotdaļfinālā īpaša bija beļģu dramatiskā uzvara (3:2) mača pēdējās sekundēs pār Japānu, jo pirmo reizi vairāk nekā pusgadsimta laikā Pasaules kausa izslēgšanas mačos kāda komanda uzvarēja pamatlaikā, cīņas gaitā atspēlējot divu vārtu deficītu (1966. gadā ceturtdaļfinālā Portugāle jau pirmā puslaika vidū ar 0:3 zaudēja Ziemeļkorejai, taču tad leģendārais Eisebio guva četrus vārtus, nodrošinot uzvaru 5:3). Ceturtdaļfinālā beļģi ar 2:1 uzvarēja par čempionāta galvenajiem favorītiem uzskatīto Brazīliju. Šajā mačā uzspīdēja Beļģijas izlases pirmais numurs Tibo Kurtuā, kurš vēlāk tika atzīts par Pasaules kausa labāko vārtsargu. Vienīgi pusfinālā beļģi neatrada īsto pieeju, kā uzlauzt franču aizsardzību, zaudējot ar 0:1.

Šo sarkano velnu modeli jau iesauca par Beļģijas futbola zelta paaudzi, taču gribētos domāt, ka beļģiem vēl nekas nav beidzies — lielākā daļa komandas līderu ar abiem 27 gadus vecajiem vidējās līnijas maestro Kevinu de Breini un Edenu Azāru priekšgalā vēl ir gana jauni, lai varētu spēlēt arī pēc četriem gadiem.

FUTBOLS NEATGRIEZĀS MĀJĀS

Šogad pirms čempionāta nekas daudz netika gaidīts no Anglijas izlases, taču pēc pirmajām uzvarām futbola dzimteni pārņēma eiforija un par vasaras galveno hitu atkal kļuva pirms Euro 1996 radītā dziesma Futbols atgriežas mājās. Lai gan pusfinālā angļu sapņus par pasaules čempionu titulu, papildlaikā uzvarot ar 2:1, izjauca horvāti, ceturtā vieta tāpat ir Anglijas izlases otrs labākais rezultāts vēsturē. Futbola dzimtenes lielākais panākums joprojām ir 1966. gada pasaules čempionu tituls, bet līdz Pasaules kausa pusfinālam pēc tam Anglijas izlase bija aizkļuvusi vēl tikai 1990. gadā, kad Trīs lauvas arī finišēja ceturtajā vietā.

Šogad angļiem bija ļoti jauna komanda, kur ierastajā pamatsastāvā spēlēja tikai divi futbolisti ar iepriekšējo Pasaules kausu pieredzi — pussargs Džordans Hendersons un uzbrucējs Rahīms Stērlings. Tāpat salīdzinoši jauns un nepieredzējis bija galvenais treneris Garets Sautgeits, kurš savā karjerā tikai trīs sezonas trenējis Anglijas premjerlīgas klubu (no 2006. līdz 2009. gadam Middlesbrough, kas viņa vadībā izkrita no angļu elites līgas). Anglijas izlase guva 12 vārtus, pārspējot savu 1966. gada zelta čempionātā iespēto rekordu. Simboliski, ka deviņus no šiem vārtiem angļi iesita pēc standarta situācijām, uzstādot visu laiku rekordu (astoņus golus no standartiem 1966. gadā guva Portugāle). Angļu kapteinis Harijs Keins ar sešiem vārtu guvumiem kļuva par čempionāta labāko snaiperi (piecus vārtus viņš jau guva pirmajos divos mačos ar Tunisiju un Panamu).

Aukstasinīgi vērtējot, skeptiķi gan var teikt, ka šis Anglijas izlases modelis no iepriekšējām paaudzēm atšķīrās tikai ar to, ka beidzot uzvarēja pendeļu sērijā, astotdaļfinālā pārspējot Kolumbiju (lielajos turnīros angļiem tas izdevās tikai otro reizi astoņos šādos gadījumos). Tad par angļu nacionālo varoni kļuva jaunais vārtsargs Džordans Pikfords, kurš pirms čempionāta izlasē bija aizvadījis tikai trīs pārbaudes spēles.

ČEMPIONU LĀSTS

Par Pasaules kausa lielāko sensāciju kļuva 2014. gada pasaules čempiones Vācijas izgāšanās, pirmo reizi vēsturē netiekot ārā no grupas. Līdz šim četrkārtējie pasaules čempioni vācieši tikai vienu reizi bija palikuši ārpus pirmā astoņnieka (1938. gadā, kad sacensības sākās uzreiz ar astotdaļfinālu un liktenīgs bija jau pirmais zaudējums). Iepriekšējos četros čempionātos vācieši allaž bija tikuši vismaz līdz pusfinālam, bet pēdējā laikā pasaules čempionu nākamajos turnīros vajā kaut kāds lāsts — šogad Vācija kļuva par ceturto no pēdējām piecām pasaules čempionvienībām, kas pēc sava triumfa nākamajā Pasaules kausa finālturnīrā nemaz netika ārā no grupas (2002. gadā tā gadījās Francijai, 2010. gadā — Itālijai, bet 2014. gadā — Spānijai). Tagad laikam vairs nebūs aktuāls populārais teiciens, ka “futbolu spēlē 22 spēlētāji, bet vienmēr uzvar vācieši”.

Protams, var teikt, ka Vācijas valstsvienība pārdzīvo paaudžu maiņu (kopš iepriekšējā čempionāta no valstsvienības bija atvadījušies trīs ilggadējie līderi — Filips Lāms, Bastians Švainštaigers un Miroslavs Kloze), un šogad Manšaftes galvenais treneris Joahims Lēvs uzticējās jaunajiem Niklasam Zīlem, Jozuā Kimmiham, Leonam Goreckam un Timo Verneram, bet šajā čempionātā tāpat piedalījās deviņi 2014. gada pasaules čempioni, tostarp arī iepriekšējā fināla dalībnieki — vārtsargs Manuels Noiers, aizsargi Mats Hummelss, Žeroms Boatengs, pussargi Toni Kross, Mesuts Ezils, uzbrucējs Tomass Millers.

Ja Kross vismaz paliks atmiņā ar dramatiskajiem uzvaras vārtiem Līgo vakara mača ar Zviedriju pēdējās sekundēs (2:1), tad atzītie meistari Ezils un Millers sagādāja šā čempionāta lielāko vilšanos, bet Noiers pamatā paliks atmiņā ar cirku, kad zaudētajā mačā ar Dienvidkoreju (0:2) otros vārtus vācieši ielaida pēc tam, kad slavenais vārtsargs devās uzbrukumā un zaudēja bumbu pie pretinieku soda laukuma. Jau Vācijas zaudējums Meksikai (0:1) bija pārsteigums, bet neveiksme mačā ar Dienvidkoreju ir viena no šokējošākajām sensācijām Pasaules kausu vēsturē, atpaliekot varbūt tikai no Anglijas izlases zaudējuma ASV amatieriem 1950. gadā un Itālijas piekāpšanās Ziemeļkorejai 1966. gadā.

BEZJĒDZĪGĀ BUMBOŠANĀS

Daudz tika gaidīts arī no 2010. gada pasaules čempionvienības Spānijas, taču spāņu tiki-taka jeb daudzo piespēļu futbols laikam vairs nenes tik labus panākumus kā pirms gadiem astoņiem (atcerēsimies, ka Spānija visai pārliecinoši triumfēja arī 2008. un 2012. gada Eiropas čempionātos). Šoreiz varējām pārliecināties, ka futbolā galvenais nav bumbas kontrole — neviena no trim komandām, kam šis rādītājs pārsniedza 60 procentus (Spānijai — 69, Vācijai — 65 un Argentīnai — 61), netika pat ceturtdaļfinālā, bet čempione Francija šajā ziņā bija tikai 18. vietā (49).

Spāņiem gan dārgi maksāja čempionāta priekšvakarā notikušais treneru farss — tikai divas dienas pirms pirmās spēles izlase palika bez galvenā trenera Hulena Lopetegi, kurš maijā pagarināja līgumu ar valstsvienību līdz 2020. gadam, bet drīz pēc tam paziņoja, ka uzreiz pēc čempionāta kļūs par Madrides Real galveno treneri. Tas nokaitināja spāņu federācijas vadību, tāpēc šajā finālturnīrā Spānijas izlases galvenā trenera pienākumus pildīja bijušais Real leģendārais aizsargs Fernando Jerro, kurš pirms tam bija Spānijas federācijas sporta direktors, bet viņa vienīgā pieredze galvenā trenera lomā bija tikai viena sezona Spānijas otrajā līgā. Drīz pēc Spānijas izkrišanas no čempionāta tika paziņots, ka turpmāk valstsvienību vadīs bijušais Barcelona spēlētājs un treneris Luiss Enrike.

Četros finālturnīra mačos zvaigžņotā Spānijas izlase svinēja tikai vienu uzvaru pār Irānu (1:0), bet astotdaļfinālā pendelēs zaudēja Krievijai — šajā mačā Spānijai bija 79 procentu bumbas kontrole, spāņi izdarīja 1006 piespēles, kas bija gandrīz tikpat, cik Krievijai četros mačos (1027), taču nekādas lielas jēgas no tā nebija. Toties spāņu vārtsargs Dāvids de Hea šajā čempionātā izcēlās ar bēdīgu un pat kuriozu statistiku — četros mačos viņš ielaida sešus vārtus, atvairot tikai vienu (!) sitienu.

Pēc zaudējuma Krievijai par atvadām no valstsvienības paziņoja titulētākais spāņu futbolists Andress Injesta — savā karjerā ar klubu Barcelona un Spānijas izlasi pussargs Injesta izcīnījis 35 augstākās raudzes titulus.

VIENA AKTIERA TEĀTRIS

Pirms čempionāta bukmeikeru vērtējumā pretendente numur viens uz čempionu titulu bija pieckārtējā pasaules čempionvienība Brazīlija, kas līdz pat ceturtdaļfinālam saglabāja savu galveno favorītu statusu, taču tad zaudēja Beļģijai. Brazīliešiem uzmanības centrā bija pasaules dārgākais futbolists Neimars, kurš gan šovasar nokaitināja daudzus futbola līdzjutējus ar savām pārlieku demonstratīvām ciešanu scēnām. Nevar gan noliegt, ka pret Neimaru arī tiešām bieži pārkāpa noteikumus, taču vārtīšanās pa zemi diez vai vairo brazīliešu uzbrucēja popularitāti.

Kā jau pienākas, daudz tika gaidīts no abiem pēdējās desmitgades labākajiem futbolistiem — argentīnieša Lionela Mesi un portugāļa Krištianu Ronaldu. Taču viņi abi šajā Pasaules kausā nepiepildīja savas cerības, izstājoties no cīņas par pasaules galveno sporta balvu jau astotdaļfinālā — Argentīna ar 3:4 zaudēja Francijai, bet Portugāle ar 1:2 piekāpās Urugvajai.

Ņemot vērā, ka nākamā Pasaules kausa laikā Ronaldu būs jau 37, bet Mesi — 35 gadi, tad, iespējams, šī bija abu pieckārtējo Zelta bumbas īpašnieku pēdējā iespēja tikt pie pasaules čempionu titula. Ja Ronaldu var mierināt sevi ar Eiropas čempiona titulu, tad Mesi ar Argentīnas izlasi ne reizi nav uzvarējis arī Dienvidamerikas čempionātā, bet 2008. gada Pekinas olimpiādes zelta medaļas tomēr nevar saukt par pilnvērtīgu valstsvienību titulu.

Uzreiz pēc čempionāta ar savu darbu par vājo sniegumu nācās samaksāt Argentīnas izlases galvenajam trenerim Horhe Sampaoli, kurš tika pasludināts par galveno neveiksmes vaininieku. Jāatzīst, ka ne bez pamata, jo argentīniešu spēlē tiešām nevarēja just treneru rokrakstu, tāpat arī visa turnīra laikā netika atrasts kārtīgs pielietojums citām argentīniešu uzbrukuma zvaigznēm Serhio Agvero, Gonsalo Igvainam un Paolo Divalam, tāpēc beigās uz Mesi pleciem tika uzvelta jau pārāk smaga nasta. Skaidrs, ka Argentīnas izlasi gaida nopietnas pārmaiņas, jo šajā čempionātā argentīniešiem mačā ar Nigēriju laukumā devās vecākais starta vienpadsmitnieks savā vēsturē (vidējais vecums — 30 gadi).

Mačā ar Nigēriju Mesi arī guva savus vienīgos vārtus čempionātā, bet zīmīgi, ka ne Mesi, ne Ronaldu visā karjerā tā arī nav izdevies gūt vārtus Pasaules kausa izslēgšanas posmā (Leo — astoņās, bet Krištianu — sešās spēlēs). Ronaldu gan ierakstīja savu vārdu vēsturē, kļūstot tikai par ceturto futbolistu Pasaules kausa vēsturē, kurš guvis vārtus četros finālturnīros (agrāk to paveikuši brazīlietis Pelē, kā arī vācieši Uve Zēlers un Miroslavs Kloze). Par portugāļa benefici kļuva spēle ar Spāniju (3:3), kurā Ronaldu izcēlās ar hat-trick, bet vēl viņš guva vienīgos vārtus arī mačā ar Maroku.

Ronaldu valstsvienības sastāvā jau ir guvis 85 vārtus (Mesi — 65), šajā ziņā apsteidzot leģendāro ungāru Ferencu Puškašu un kļūstot par visu laiku rezultatīvāko Eiropas izlašu futbolistu (pasaulē gan viņam vēl priekšā ir bijušais irāņu uzbrucējs Ali Daei, kurš savā karjerā valstssacīkstēs guvis 109 vārtus).

Runājot par šā čempionāta rekordistiem, jāpiemin vēl divi pieredzes bagāti futbolisti — 45 gadus vecais Ēģiptes izlases vārtsargs Esams el Hadari kļuva par vecāko spēlētāju vēsturē, kurš izgājis laukumā Pasaules kausa finālturnīrā, bet 39 gadus vecais meksikāņu aizsargs Rafaels Markess kļuva par visu laiku vecāko laukuma spēlētāju. Markess ir tikai trešais futbolists vēsturē, kurš spēlējis piecos Pasaules kausa finālturnīros (agrāk to paveikuši vienīgi viņa tautietis vārtsargs Antonio Karbahals un vāciešu pussargs Lotārs Mateuss).

KAUNA ČEMPIONĀTS

Priecājoties par skaistajiem futbola svētkiem, nedrīkst gan nepieminēt arī šā čempionāta ēnas pusi — Pasaules kauss norisinājās valstī, kas sarīkojusi nepieteiktu karu savā kaimiņvalstī Ukrainā (tas prasījis jau vairāk nekā desmit tūkstošu cilvēku dzīvības) un ir okupējusi daļu tās teritorijas. Simboliski, ka tieši pirms čempionāta starta starptautiskie izmeklētāji oficiāli paziņoja, ka Krievijas armija ir atbildīga par Malaizijas aviokompānijas pasažieru lidmašīnas notriekšanu 2014. gadā, taču Starptautiskā Futbola federācija (FIFA) neapgrūtināja sevi ar ētiskas dabas jautājumiem. Tāpat arī neattaisnojās cerības, ka Krievijas prezidenta Vladimira Putina režīms Pasaules kausa dēļ varētu vismaz atbrīvot kādu no vairākiem desmitiem ukraiņu politieslodzīto, kuri ar kinorežisoru Oļegu Sencovu priekšgalā čempionātu pavadīja Krievijas cietumos.

Šī gan nebija pirmā reize, kad Pasaules kauss norisinājās autoritāra režīma pārvaldītā valstī — 1934. gadā labākās pasaules futbola izlases sacentās Benito Musolīni fašisma citadelē Itālijā, bet 1978. gadā pasaules čempionāts notika Argentīnā, kur tolaik valdīja militārā hunta. Atšķirībā no 1980. gada Maskavas olimpiādes, kad civilizētā pasaule pēc PSRS invāzijas Afganistānā boikotēja olimpiskās spēles, šoreiz starptautiskā sabiedrība izvēlējās pievērt acis uz Krievijas brutālajiem starptautisko tiesību normu pārkāpumiem. Savukārt Putins nežēloja naudu, lai organizācijas ziņā čempionāts noritētu visaugstākajā līmenī.

Čempionāta laikā daudz tika runāts, ka nedrīkst jaukt sportu ar politiku, taču šī skaistā ilūziju idille tika pārtraukta, kad pēc Horvātijas izlases uzvaras ceturtdaļfinālā pār Krieviju sociālajos tīklos tika publicēts video, kur horvātu aizsargs Domagojs Vida ģērbtuvēs iesaucās: “Slava Ukrainai!”, bet Horvātijas delegācijas pārstāvis, bijušais izlases futbolists Ogņens Vukojevičs piebilda, ka “šī uzvara ir veltīta Dinamo un Ukrainai”. Abi horvāti ir cieši saistīti ar Ukrainu — Vukojevičs joprojām strādā par Kijevas Dinamo skautu, bet Vida tikai pirms pusgada no Kijevas pārcēlās uz Turcijas klubu Besiktas. Lai gan Kremlis stāsta, ka Krievijai nav nekāda sakara ar notikumiem Ukrainā, kaimiņvalsts pieminēšana sacēla īstu sašutuma vētru Krievijā (izrādījās, ka Krievijā nedrīkst pieminēt Ukrainu), bet FIFA steidzās izteikt Vidam brīdinājumu, kā arī piesprieda Vukojevičam 15 tūkstošu Šveices franku naudassodu. Turklāt horvāti izslēdza Vukojeviču no savas delegācijas sastāva.

Šis gan nebija pirmais politiskais incidents, jo pirms tam naudas sodi tika piešķirti arī trim Šveices izlases futbolistiem (Džerdanam Šakiri, Granitam Džakam un Stefanam Lihtštaineram), kuri dramatiskajā mačā ar Serbiju pēc uzvaras vārtu guvuma 90. minūtē ar rokām attēloja divgalvaino ērgli, kas simbolizē Albānijas karogu. Haka un Šakiri ir etniskie albāņi no Kosovas, kuru ģimenes deviņdesmitajos gados emigrēja uz Šveici. Skaidrs, ka spēle ar Serbiju viņiem izraisīja īpašas emocijas, jo atcerēsimies, ka savulaik Kosovā pat bija nepieciešama NATO karaspēka iejaukšanās, lai apturētu serbu militāristu teroru.

FIFA gadījumā gan par neko nevajag brīnīties — galu galā, nākamais Pasaules kausa izcīņas finālturnīrs risināsies 2022. gada ziemā, bet finālmačs notiks nedēļu pirms Ziemassvētkiem, jo savulaik FIFA vispirms piešķīra rīkošanas tiesības mazajai, bet ļoti bagātajai Tuvo Austrumu naftas valstij Katarai, bet tad atjēdzās, ka tur vasarā ir nenormāli karsts. Īsi pirms šā čempionāta FIFA kongresā tika nolemts, ka 2026. gada Pasaules kauss notiks Ziemeļamerikā — to kopīgi rīkos ASV, Kanāda un Meksika. Tad arī čempionāta dalībnieku skaits tiks palielināts no 32 uz 48 komandām.