Dvīņubrāļu Blindu zelta spēle
Komandu sportā bieži negadās redzēt, ka laukumā šķēpus krusto dvīņi — jo īpaši zelta spēlē. Tas notika 9. aprīlī Arēna Rīga, kad tajā pirmoreiz vēsturē viesojās florbols — 4000 skatītāju klātbūtnē Latvijas čempionātu noslēdzošajā finālspēlē Lielvārdes uzbrucējam Atim Blindam pretinieku vārtos stājās par viņu piecas minūtes jaunāks brālis Andis Blinds, kurš sargāja Mogo-RTU/Rockets cietoksni.
Brāļi Blindi ir Latvijas florbola simbols. Astoņkārtējais Latvijas čempions Atis ir visu laiku rezultatīvākais spēlētājs Latvijas čempionātā un Latvijas izlasē (devītais rezultatīvākais spēlētājs pasaules čempionātu vēsturē!).
Savukārt Andis Latvijas Virslīgas čempionātos izcīnījis 12 godalgas un ilgus gadus ir bijis Latvijas izlases vadošais vārtsargs, nodibinājis uzņēmumu Blind Save, kas ražo florbola inventāru vārtsargiem.
Par to, ka Latvijas florbols var lepoties ar tādiem brāļiem, paldies jāsaka Kārlim Cinītim, kurš aizsāka florbolu Rīgas Tehniskajā universitātē. Atis iepriekš trenējās hokejā, izmaļoties cauri ciniskajai padomju skolai, bet Andis 15 gadus bija pavadījis basketbolā. Līdz kādā dienā 11. klases skolniekus izsauca ārā no klases: pie brāļiem bija ieradies Cinītis no RTU sporta kluba ar interesantu piedāvājumu… Drīz vien brāļi ar visu sirdi bija ierauti florbola virpulī.
Lielāko daļu florbola karjeras brāļi aizvadījuši vienā komandā, un vēl pērn zelta spēlēabi cīnījās zem viena karoga Mogo-RTU/Rocketsrindās. Pēc sešiem gadiem vienā komandā brāļu ceļi pašķīrās, jo Atis pieņēma Lielvārdes piedāvājumu kļūt par spēlējošo treneri, aizvedot Lielvārdi vispirms līdz pārliecinošai uzvarai regulārajā turnīrā.
Zīmīgi, ka finālspēles rezultātu 12. minūtē atklāja Atis, pārspējot vārtos Andi, kura aizstāvētā Mogo-RTU/Rockets komanda regulārajā turnīrā izcīnīja 3. vietu. Rīdzinieki līdzsvaru ātri atjaunoja (1:1). Laukumā vedot sīkstu sportisku strīdu, trešā perioda sākumā Lielvārde atradās vadībā jau ar divu vārtu pārsvaru, taču vicečempioni Mogo-RTU/Rockets atkal atspēlējās (3:3). Tad sekoja lielvārdiešu veterāna Pētera Freimaņa divi vārtu guvumi (5:3), kurš spēli sāka uz rezervistu soliņa tālākā gala. Pretinieks bija nospiests uz ceļiem, un savu otro goluAtis jau meta tukšos vārtos. Beigās — 7:3 un Lielvārde otro reizi čempioni, bet Mogo-RTU/Rockets otro gadu pēc kārtas nākas samierināties ar sudrabu.
Vaicājām abiem dvīņu brāļiem — kā šī cīņa izskatījās no viņu pozīcijām un ko viņi ieraudzīja viens otra sniegumā?
ANDIS BLINDS
TAM KAUSAM PAT NEPIESKĀROS
— Spēles 12. minūtē tieši brālis atklāja mača rezultātu, noslēdzot strauju Lielvārdes komandas pretuzbrukumu. Kā izskatījās šī epizode no tavām pozīcijām laukumā un kā tas bija — dabūt iekšā golu no dvīņubrāļa zelta spēlē?
— Tas bija labi izspēlēts uzbrukums. Es īsti līdz galam neticēju, ka piespēle sasniegs adresātu, jo priekšā vēl bija aizsargs. Taču diemžēl viņam no rokām izkrita nūja, un aizsargs nespēja patraucēt Atim gūt vārtus. Patiesībā kritienā bumbiņu mazliet aizskāru, taču šoreiz brālim veiksme vairāk uzspīdēja! (Smaida.)
— Kā vērtē savas un Lielvārdes komandas sniegumu? Ar ko pretinieki pārsteidza?
— Manuprāt, nospēlējām labi, jo bijām ļoti tuvu, lai spēli salauztu. Diemžēl pie rezultāta 3:3 ielaidām ātrus vārtusatpakaļ, un tas situāciju sarežģīja. Pieļauju, ja būtu izmantojuši savus momentus un izvirzījušies vadībā, varbūt spēles scenārijs izvērstos citādāks… Lielvārde ne ar ko nepārsteidza — spēlēja agresīvu uzbrukuma florbolu un mērķi sasniedza. Protams, sezonas laikā ar brāli daudz bijām runājuši par gatavošanos, treniņa procesiem, un jāteic, ka viņi tiešām pamatīgi centās, lai iegūtu šo čempiona titulu. Savukārt mums komandā bija lielas pārmaiņas, īpaši sastāva ziņā. Tas nepārprotami ir gana cienīgs panākums, ka spēlējām finālā, un nebijām arī tālu no čempiona titula.
— Kā, tavuprāt, Atis aizvadīja šo spēli? Divi gūti vārti un rezultatīva piespēle, komandas vadīšana.
— Gan kā spēlētājs, gan kā treneris viņš visu paveica teicami. Gan individuāli gūti vārti, gan komanda aizvadīta līdz zeltam. Principā viņš izslēgšanas spēlēs bija izteikts komandas līderis un guva daudz rezultativitātes punktu.
— Atis pēc spēles intervijā LTV 7 lika saprast, ka izslēgšanas spēļu turnīrā jūs trāpījāt uz trauslāka atzara — ceturtdaļfinālā tikāties ar Valmieru, bet pusfinālā pieveicāt principiālos konkurentus Ulbroka/FS Masters. Vai piekrīti? Gan jums, gan Lielvārdei vajadzēja 10 spēles, lai aizsoļotu līdz finālam.
— Piekrītu par pusfinālu — mums tas bija pateicīgs, jo pretī nebija ne Lielvārdes, ne Lekringa. Savukārt ceturtdaļfinālā pirmās divas spēles bija ļoti smagas, Valmiera bija līdzīga komanda citām. Prieks, ka komanda play-off saņēmās un spējām, atļaušos teikt, diezgan pārliecinoši sasniegt finālu.
— Atšķirībā no Ata, kurš šosezon bija izvēlējies jaunu izaicinājumu Lielvārdē, tu šogad aizvadīji jau septīto sezonu Rīgā, acīmredzot balstoties uz stabilitāti un pārbaudītām vērtībām. Tik ilgs laiks vienā klubā — kā tas ietekmē tavu sniegumu?
— Ar RTU klubu katru gadu ir citādi. Vēsturiski izveidojusies situācija, ka klubā ir izteikti liela spēlētāju rotācija. Īpaši šosezon — vairāk nekā puse sastāva nomainījās. Jāsaka — rudenī situācija bija diezgan bēdīga, bet viss beigās atrisinājās labi… Šosezon mans personīgais sniegums regulārajā sezonā, spriežot pēc statistikas rādītājiem, bija vājāks, jo komandai bija vājāka aizsardzība, nācās krietni pasvīst, lai pierastu pie jaunā spēles stila. Vārtsarga loma komandas spēlē bija daudz lielāka nekā iepriekš. Play-off gaitā viss nostājās savās vietās — gan komanda sāka spēlēt labāk, gan man pašam spēle vedās labāk, sasniedzot vienu no labākajiem atvairīto metienu rādītājiem tieši play-off laikā (87,21 procents — 3. labākais rādītājs).
— Tev ir pieci čempiona tituli, šī ir ceturtā sudraba godalga. Ar kādām izjūtām pacēli kausu par 2. vietu?
— Es to kausu pat neredzēju un nepieskāros… Diemžēl nekad neesmu kļuvis par čempionu vienā fināla spēlē. Vairāk negribētos finālā zaudēt, lai nesabojātu pozitīvo bilanci. (Smejas.)
— Kopš 2009. gada sezonas bijāt ar brāli spēlējuši kopā, bet pirms šīs sezonas jūsu ceļi pašķīrās. Vai nebija škrobīgi, ka katrs iesiet savu ceļu?
— Nē, škrobes nebija, jo nekad neesam īpaši rāvušies spēlēt kopā. Iepriekš gan esam diezgan daudz spēlējuši vienā komandā un kopā izcīnījuši daudz titulu, bet nekāda panika ģimenē nekad nav bijusi, ja spēlējam dažādos klubos. Savukārt draugiem un paziņām tas ir lielākais šovs, ja spēlējam viens pret otru. Tāpēc arī šis gads, kad spēlējām finālā, bija īpašs.
Andis BLINDS
Florbola kluba Mogo-RTU/Rockets un Latvijas izlases vārtsargs, uzņēmuma BlindSave PR konsultants biznesā, agrāk — Latvijas Republikas premjeres padomnieks PR jautājumos
Dzimis: 1983. gada 26. oktobrī Rīgā
Augums, svars: 184 cm, 87 kg
Izglītība: bakalaura grāds politikas zinātnē un maģistra grāds sabiedrības vadībā (abi LU)
Ģimenes stāvoklis: neprecējies
Pirmais treneris: Kārlis Cinītis
Lielākie sasniegumi: pieckārtējais Latvijas čempions (pavisam — 12 LČ Virslīgas medaļas), piecas reizes piedalījies pasaules čempionātos, sešas reizes atzīts par Latvijas labāko vārtsargu, 2015. gadā saņēmis piedāvājumu spēlēt pasaules spēcīgākajā florbola līgā — Zviedrijas superlīgā — klubā Mullsjo MAIS.
Citi sporta veidi: basketbols (trenējies 15 gadus), hokejs
Vaļasprieks: makšķerēšana
Mīļākā grāmata: Virs jūras, zem akmens
Iecienītākā mūzika: Def Leppard
Labākā filma: Majors Peins
ATIS BLINDS
JUTOS KĀ MAMMA 20 PUIŠIEM
— Spēles 12. minūtē tieši tu atklāji mača rezultātu, noslēdzot strauju pretuzbrukumu. Kā izskatījās šī epizode no tavām pozīcijām, esot laukumā, un kā tas bija — zelta spēlē iesist vārtus dvīņubrālim Mogo-RTU/Rockets vārtos?
— Pašā spēles sākumā komandas iekšienē bija jūtams diezgan liels satraukums. Jau no pirmajām minūtēm bija redzams, ka čaļi nespēlē savu spēli. Pie sevis nodomāju — ir jāsāk spēlēt aktīvāk un jāgūst vārti, lai atraisās spēle! Tā arī bija — vienā no nākamajām nomaiņām centos vairāk uzņemties iniciatīvu laukumā, un pavērās labas pretuzbrukuma iespējas. Un viss izdevās! Patiesībā tik tikko aizsniedzos līdz bumbiņai, bet prieks bija tieši par iesistajiem vārtiem, bet ne tik ļoti par to, ka apspēlēju bračku. Kāda jēga būtu iesist viņam golu, ja pēc tam vēl būtu zaudējuši maču? Tajā brīdī eiforijā nekritu un par to nedomāju — galvenais bija turpināt spēli, jo tas bija tikai pirmais periods.
— Tu esot izteicies, ka paši nospēlējāt drausmīgi. Bet kā izskatījās pretinieku Mogo-RTU/Rockets sniegumus, ar ko viņi pārsteidza?
— Protams, arī viņi bija satraukušies, to varēja just, bet bija labi redzams, ka viņu treneris un arī mans labs draugs Jānis Jansons ir kārtīgi pastrādājis, un komanda mēģināja spēlēt gudru florbolu — nesasteigt uzbrukumus, nosist tempu, agresīvi spēlēt divcīņas… Zināju, ka uz vienu spēli nedēļas laikā neko daudz pārmainīt nevar, taču uzlabot var, un viņi, malači, to izdarīja — tiešām bija lielisks pretinieks finālā!
— Kā Andis aizvadīja šo spēli pretinieku vārtos?
— Domāju, viņš vārtos darbojās stabili. Tas ir arī tas, kas viņam sanāk atšķirībā no citiem vārtsargiem Latvijā — ja vajag un it sevišķi, ja vēl ir cemmeuz kādu vai īpaša motivācija, tad noteikti viņš var koncentrēties un labi nospēlēt. Domāju, ja viņš vārtos nestāvētu, mēs būtu guvuši daudz vairāk golu.
— Intervijā LTV 7pēc mača norādīji, ka izslēgšanas spēļu turnīrā trāpījāt uz sīkstāka atzara — ceturtdaļfinālā tikāties ar Kuršiem, kuri pastiprinājās pirms sezonas izskaņas, bet pusfinālā spēkiem mērojāties ar Lekringu, kas no troņa nebija gāzti kopš 2013. gada. Kā tas ietekmēja Lielvārdeskomandu?
— Zināju — ja iesim pa smagāko atzaru un neko daudz nerēķināsim, tad ar katru spēli un uzvaru tikai kļūsim spēcīgāki. Un prieks, ka tā arī bija! Atsevišķus gadus, spēlējot citur, ir noticis pretējais, kad ir vājāki pretinieki, bet nekad tas nav novedis pie laba rezultāta. Ja gribi būt čempions, jāmāk uzvarēt visus! Un jo spēcīgāks pretinieks uzvarēts, jo tādā veidā labāk sagatavojies nākamajai play-off kārtai!
— Pirmo reizi sēdēji uz diviem krēsliem — darbojies kā spēlējošais treneris. Kādas atziņas? Kā tas ietekmēja tavu sniegumu?
— Tas bija ārkārtīgi grūti. Kaut arī pirms sezonas man bija provizorisks plāns un vīzija, kā es ar to tikšu galā, beigās tas no manis izsūca ļoti, ļoti daudz spēka un enerģijas. Tas noteikti ietekmēja manu kā spēlētāja rezultativitāti, ja salīdzina ar iepriekšējām sezonām, jo daudz uzmanības bija jāvelta citiem, nevis savai spēlei, īpaši sezonas sākumā. Īsāk sakot, jutos kā tāda mamma 20 čaļiem, kurai ir jāparūpējas par visiem un vēl pašai labi jānospēlē. Tas tiešām nav viegli! Ja pēc treniņa vai spēles čaļibrauca mājās atpūsties, es braucu un domāju, ko uzlabot, kā tālāk trenēties, mājās veicu video analīzes, prātojot, kā uzvarēt nākamo pretinieku.
— Tu esi cēlis virs galvas septiņus čempionkausus, bet pirmoreiz tas svēra 30 kilogramus. Kā bija?
— Bija forši! Šo titulu gaidīju piecus gadus — tāpēc tas ir īpaši patīkams (iepriekšējoreiz Atim zeltu bija izdevies izcīnīt 2011. gadā). Gan uzvara pusfinālā pret pēdējo gadu čempioniem, gan tas, ka tiku galā ar diviem pienākumiem vienlaikus, papildus dod pozitīvas emocijas un lielāku gandarījuma izjūtu. Te kārtējo reizi apstiprinās — ja esi smagi strādājis, darba rezultāts būs vienmēr!
— Kopš 2009. gada sezonas bijāt ar brāli spēlējuši kopā, bet pirms šīs sezonas jūsu ceļi pašķīrās. Vai nebija škrobe, ka katrs iesiet savu ceļu?
— Tas bija tas, ko, patiesībā, vajadzēja izdarīt jau sen. Godīgi — pēdējos gadus, spēlējot RTU, ierūsēju. Nebija vajadzīgo emociju, un, pārceļoties pie jaunākiem spēlētājiem ar citādāku spēles uztveri, man tas ir nācis par labu. Pats esmu kļuvis vēl universālāks un apguvis ko jaunu. Jā, tas bija grūti, bet attīstība nav komforta zona! Ar bračku tagad pat ir interesantāk parunāt par florbolu, un pret viņu vienmēr ir forši spēlēt. Tas, ka esam dvīņi, nenozīmē, ka mums jāspēlē vienmēr kopā. Tāpat kā katram ir sava dzīve, ikdiena. Domāju, ka tā bija īsta dāvana mūsu vecākiem — mammai un omītei — viņām bija iespēja redzēt TV šādu finālu Arēnā Rīga, kur mēs abi ar brāli spēlējam nozīmīgas lomas katrs savā komandā. Domāju, ka viņām nav, par ko bēdāties, jo beigās abi ieguvām augstāko, ko varējām, un tas ir brīnišķīgi. Šoreiz man vairāk palaimējās. Ej nu sazini, kā būs citreiz… Mammas komentārs pēc spēles arī bija mīļi uzjautrinošs: „Atiņ, man prieks par tevi un tavu uzvaru, bet es raudāju — man ļoti žēl Andiņa.” (Smaida.)
Atis BLINDS
Florbola kluba Lielvārdespēlējošais treneris un Latvijas izlases uzbrucējs,
SIA Lāčiizpilddirektors
Dzimis: 1983. gada 26. oktobrī Rīgā
Augums, svars: 181 cm, 85 kg
Izglītība: maģistra grāds mārketingā
Ģimenes stāvoklis: neprecējies
Pirmais trenerisflorbolā: Kārlis Cinītis
Lielākie sasniegumi: astoņkārtējs Latvijas čempions (pavisam — LČ Virslīgā 14 medaļas), ar 1071 gūtu punktu (479+592) visu laiku rezultatīvākais spēlētājs LČ vēsturē, sešas reizes iekļauts LČ virslīgas simboliskajā izlasē, pārstāvējis Latvijas izlasi astoņos pasaules čempionātos, devītais visu laiku rezultatīvākais (23+29) spēlētājs pasaules čempionātu vēsturē, PČ florbolā 2010. gadā vīriešiem 3. rezultatīvākais spēlētājs
Citi sporta veidi hokejs
Vaļasprieki makšķerēšana
Mīļākā grāmata nav tādas
Iecienītākā mūzika Def Leppard
Labākā filma 300 spartieši
Izslēgšanas turnīra rezultatīvākie spēlētāji
1. Atis Blinds, #78, Lielvārde, 11. sp. 26 (13+13), s. min 18
2. Andris Rajeckis, #23, Lekrings, 13. sp. 23 (14+9), s. min 12
3. Toms Akmeņlauks, #19, Lielvārde, 11. sp. 21 (15+6), s. min 6
4. Kārlis Bulāns, #8, Ulbroka/FS Masters, 12. sp. 19 (14+5), s. min 4
5. Gvido Lauga, #93, Mogo-RTU/Rockets, 11. sp. 18 (12+6), s. min 6
6. Jānis Jansons, #88, Mogo-RTU/Rockets, 11. sp. 18 (10+8), s. min 10
Vieta, vārds, numurs, klubs, spēles, punkti (vārti+ rezultatīvās piespēles), soda minūtes
Izslēgšanas turnīra labākie vārtsargi
1. Edgars Gailītis, #88, Lielvārde, 4 sp., 59:23 min, 24 atv. m., 88,89%
2. Armands Puķītis, #99, Lielvārde, 10 sp., 188:51 min, 89, 88,12%
3. Andis Blinds, #31, Mogo-RTU/Rockets,11 sp., 453:21 min, 191, 87,21%
4. Jānis Salcevičs, #69, Lielvārde, 11 sp., 438:10 min,188, 87,04%
5. Āris Aldiņš, #39, Rubene, 7 sp., 395:27 min, 206, 86,19%
6. Indriķis Siliņš, #1, Mogo-RTU/Rockets, 10 sp., 214:10 min, 92, 85,19%
Vieta, vārds, numurs, klubs, spēles, minūtes laukumā, atvairītie metieni, atvairīto metienu procents
LATVIJAS ČEMPIONĀTU LAUREĀTI
2016. Lielvārde, Mogo-RTU/Rockets, Lekrings
2015. Cēsu alus/Lekrings RTU—Mogo/Rockets, Rubene
2014. Cēsu alus/Lekrings, Lielvārde, RTU/Inspecta
2013. Lekrings, Lielvārde, RTU/Inspecta
2012. Lielvārde, Ķekava, Lekrings
2011. RTU/Inspecta, Lekrings, Lielvārde
2010. RTU/Inspecta, Lekrings, Rubene
2009. CelTik/Lekrings, Talsi/Triobet, Rubene
2008. Latvijas Avīze/LU, Rubene, Talsi
2007. Latvijas Avīze, CelTik/Lekrings, Rubene
2006. Latvijas Avīze, Rubene, Ķekava
2005. Rubene, Lauku Avīze, Ķekava
2004. Ķekava, Rubene, FK Rīga
2003. Ķekava/Simeks, Cēsis/Lekrings, Rubene
2002. Rubene, Ķekava/Simeks, Lekrings
2001. Ķekava/Simeks, RA/Arrows, Lekrings
2000. Ķekaviņa, Rēzeknes maiznieks, Vaidava
1999. Rēzeknes maiznieks, Vaidava, Ķekaviņa
1998. Ķekaviņa, Rēzeknes maiznieks, RTU
1997. Līgatne, Maiznieks, RA Coca–Cola
1996. Lekrings, Farmserviss, Līgatne
1995. Lekrings, Līgatne, LJPS (Rīga)
1994. Lekrings, LJPS (Rīga), LJPS(Bauska)
Gads, 1. vieta, 2. vieta, 3. vieta
