Paula Pujāta motivācija
Daudziem varbūt tas bija negaidīti. Martā no Amerikas atnāca ziņa, ka latviešu kārtslēcējs Pauls Pujāts, kas beidzis studijas Memfisas universitātē un turpina trenēties Amerikā, pārlēcis 5,70 m, sasniedzot visu laiku otro labāko rezultātu Latvijas kārtslēkšanas vēsturē, un izpildījis Riodežaneiro olimpisko spēļu kvalifikācijas normu!
Pauls kārtslēkšanā ir kopš 14 gadu vecuma. Pirms tam trenējies taekvondo, sešus gadus peldēšanā, nodarbojies ar skeitbordu, snovbordu, līdz nonācis pie ilggadējā valsts rekordista kārtslēkšanā (5,80 m — 1987. gadā) Aleksandra Obižajeva. Lēni, bet neatlaidīgi viņa pārvarētā latiņa cēlās arvien augstāk. Tagad, pēc trīsarpus gadu dzīves un treniņiem ASV, tā noturējās augstumā, kas Paulam Pujātamļauj kļūt par olimpieti.
— Pēc lieliskā lēciena, kāds bija tavs nākamais augstums, kuru mēģināji pārvarēt?
— 5,77 m, bet biju pārāk laimīgs un nespēju vairs pienācīgi koncentrēties. 5,70 m pārlēcu ar trešo mēģinājumu. Tas prasīja daudz spēka. Zinu, ka to varu pārlēkt, bet nekad neesmu centies dzīties tikai pēc skaitļiem. Man galvenais ir iegūt stabilitāti, izmantot maksimāli iespējamo katrā startā, tad arī jauni augstumi pakļausies.
— Tavs pirmais treneris Latvijā bija Aleksandrs Obižajevs. Kas tevi trenē Amerikā?
— Memfisas universitātē — Teilors Frēzers, daudz palīdz brālis Kārlis, kas pats ir labs kārtslēcējs (5,30 m — 2013). Viņš man ir tuvāks, labi zina manas stiprās un vājās puses, tāpat visu, kur man jāpieliek. Viņš ir ļoti labs novērotājs un izsmeļoši paskaidro kļūdas.
Kad sāku trenēties, es ļoti daudz mācījos no viņa. Biju sīkais brālis (viņš ir trīs gadus vecāks), kas centās neatpalikt. Arī Kārlis beidzis augstskolu ASV. Tagad Amerikā studē būvinženiera specialitāti maģistrantūrā, domā arī par doktora grāda iegūšanu. Es viņu apbrīnoju, jo tik daudz laika pavadīt pie mācību galda es nevarētu. Mēs dzīvojam netālu viens no otra (15 minūtes ar auto), bieži tiekamies. Tagad Kārlis pats trenējas mazāk, jo daudz palīdz man.
Esmu ļoti pateicīgs Aleksandram Obižajevam. Viņš bija tas, kurš mani ieveda kārtslēkšanas pasaulē. Uzskatu, ka bāzi tagadējiem rezultātiem ir ielicis tieši viņš. Ja arī gadījās neveiksmes, Saša nekad nenolaida rokas, iedvesa man ticību, ka jātrenējas un jāmēģina vēlreiz. Ik pa laikam sazināmies. Uzskatu, ka kārtslēkšanā svarīga ir ne tikai tehnika, spēks, bet arī mentalitāte, kad centies izdarīt visu, kam tobrīd esi gatavs. Ar savas ticības nostiprināšanu ir daudz jāstrādā.
— Vai vari iedomāties sevi sešu metru augstumā?
— Jau teicu, ka skaitļi vien neko nenozīmē un pēc tiem nedzenos. Ja trenējies, tad, protams, centies tikt arvien augstāk un katra jauna robeža ir ļoti svarīga un iedvesmojoša.
Kārtslēkšana ir ļoti tehniska disciplīna. Lai pārlēktu lielāku augstumu, ir vajadzīga cietāka kārts, kuru ieliecot vari dabūt spēcīgāku katapultas spēku. Lai to izdarītu, nepieciešams augstāks tvēriens. Arī divus soļus garāks ieskrējiens, jo ātrums kārtslēkšanā ir ļoti svarīgs. Lai to izdarītu, vajadzīgs lielāks spēks, ātrāks sprints, racionāla tehnika. Pie tā arī strādāju. Viss ir ļoti cieši saistīts.
Man rezervē ir trīs cietākas kārtis, kuras bezdarbībā pagaidām put kaktā, bet reiz ceru tās iedarbināt.
— Cik augstu tu pašreiz turies pie kārts?
— Apmēram 4,75—4,80 m augstu. Ja bedre, kur iebīdi kārti pirms lēciena, ir aptuveni 20 cm dziļa, tad, pārlecot 5,70 m, virs tvēriena pie kārts lidoju apmēram 1,15 m augstāk. Mans mērķis ir panākt, lai pie cietākas kārts varētu turēties 15—20 cm augstāk. Tad arī tie seši sanāktu.
— Redzēju Facebook, kā tu, taisot kūleni atmuguriski, atsperies uz rokām un pārvari 1,10 metrus…
— Tas ir bez kārts katapultas spēka. Šādi un citi akrobātiski vingrinājumi ir kārtslēkšanas ikdiena. Es ar to nodarbojos vismaz divas reizes nedēļā. Taču nekādi triki neglābs, ja tam visam nebūs pamatu. Ir jau meistari, kas cenšas latiņu noturēt, pat nolikt vietā ar rokām. Tas nav nopietni, jo var izdoties (ja var) vienā no tūkstoš reizēm…
Lēciena brīdī jau nostrādā dažādi refleksi, kad tu centies, lai latiņa noturētos. Es gan tos īpaši netrenēju, jo būtībā latiņu turēt nav atļauts. Tiesneši gan reizēm ir liberāli un to pieļauj. Reizēm skats ir iespaidīgs, kad latiņa, par spīti visiem priekšnosacījumiem, tomēr brīnumainā kārtā nenokrīt.
— Kas tev patīk kārtslēkšanā un sportā vispār?
— Būtībā kārtslēkšana ir visai ekstrēms sporta veids, jo vienmēr ir risks, ka var salūzt kārts, var nepareizi nostrādāt katapulta un lēcējs aizlidot nezināmā virzienā. Esmu redzējis, kā sportisti lokās sāpēs, lūst kauli, ja esi nepareizi piezemējies. Bet šī disciplīna man ļoti patīk, jo visu atsver tas brīnišķais neilgais brīvais kritiens, kad pēc pārvarētas latiņas tu lido matračos. Tas tomēr ir lidojums no divstāvu mājas jumta.
Sports disciplinē, māca nepadoties, daudz strādāt. Ja gadās neveiksmes (kur nu bez tām), jābūt ļoti motivētam, lai censtos visu turpināt ar vēl lielāku neatlaidību. Domāju, ka tas ir labs pamats visai turpmākajai dzīvei jebkurā jomā.
— Ko tavā sportiskajā karjerā nozīmē tēva Inta Pujāta, bijušā desmitcīņnieka, tagad arhitekta un uzņēmēja, atbalsts?
— Grūti iedomāties, kā es būtu ticis līdz tādam līmenim bez tēva morālā un finansiālā atbalsta. Starp citu, tētis daudz palīdzējis arī citiem sportistiem un treneriem.
Vienīgā reize, kad mani atbalstīja LOV, bija pēc izcīnītās sestās vietas pasaules junioru čempionātā. Vispār es nezinu, kā mana līmeņa sportists var izdzīvot un pilnvērtīgi trenēties bez stabila finansiālā pamata. Augstas klases sportista ikdiena būtībā ir pilnas slodzes darba diena. Manuprāt, bez valsts atbalsta jābūt arī spēcīgam sponsoru ieguldījumam, lai varētu sasniegt augstvērtīgus rezultātus.
— Kā paiet tava ikdiena?
— Rīts man sākas ar meditāciju, tēju un sevis motivēšanu pilnvērtīgai dienai, pilnai ar enerģiju un dzirksteli. Es uzskatu, ka šāda sevis ikrīta noskaņošana ir ļoti svarīga, jo gribu būt priecīgs ne tikai pats, bet optimistiski uzlādēt arī cilvēkus sev apkārt.
Ja sevi pozitīvi noskaņo, ikdiena un visa dzīve krasi mainās. Vienmēr ceļā būs pārbaudījumi, taču mans moto ir: „Tev ir tikai viena šodiena, izmanto to pilnvērtīgi, neatliec lietas uz rītdienu!”
Tad seko treniņi. Amerikā man ir visas iespējas pilnvērtīgi trenēties. Ir kārtis, treneris, stadions, vienreizēji treniņu biedri, arī savs fanu pulks, kurus cenšos nepievilt. Arī manēžā vienmēr ir silti…
Trenēju arī Memfisas Rodes koledžas studentus.
— Kā pavadi brīvo laiku?
— Tā nav nemaz tik daudz. Tagad rakstu grāmatu, kura gan olimpiādes dēļ netop tik ātri.
Sākās ar to, ka daudzi man jautāja pēc palīdzības uztura jautājumos, kā pareizi organizēt treniņus, ko dod meditācija. Cenšos dalīties ar savu pieredzi, ar to derīgo, ko esmu ieguvis arī no citiem avotiem. Man ir daudzas idejas, kuras pamazām cenšos īstenot. Te lieti noder mana izglītība, ko ieguvu ASV, Āzijas studijās un internacionālā biznesa vadībā. Grāmatu rakstu angļu valodā. Varbūt vēlāk tā būs arī latviski.
Vēl man ļoti patīk gatavot ēst, baudīt citu zemju tradicionālos ēdienus. Daudz laika pavadu ar draugiem, kuriem arī stāstu par pareizu uzturu, sevis motivāciju. Kad atliek laika, lasu grāmatas, man ir arī sava lapa internetā.
— Kāds ir tavs piedzīvotais lielākais kuriozs kārtslēkšanā?
— Nezinu, vai to var saukt par kuriozu, bet Helovīna dienā es sacensībās lēcu zirnekļcilvēka tērpā. Tas visiem bija jautri, un sacensības pat vinnēju ar 5,20 m. Tas droši vien ir pasaules rekords zirnekļcilvēkiem…
— Kāds ir tuvākā laika sacensību grafiks?
— Žēl, ka tikko nelielas traumas dēļ nepiedalījos ļoti labās sacensībās Teksasā (tur parasti visi sasniedz savus augstākos rezultātus). Tagad viss ir kārtībā un gatavojos vasaras sacensību sezonai, kuru atklāšu aprīļa beigās ar startu Memfisā, var teikt, ka mājās. Pēc tam būs vairākas sacensības ASV.
Domāju, ka jūlijā varētu startēt arī Eiropas čempionātā Amsterdamā, taču vēl nezinu, kas segs ceļa izdevumus.
Bet galvenais ir starts olimpiskajās spēlēs. Tam sevi arī motivēju.
GRIBA UN DARBASPĒJAS
Paula Pujāta pirmais treneris Aleksandrs Obižajevs:
„Kad Pauls atnāca pie manis, es viņā, atklāti sakot, augstas klases kārtslēcēju neredzēju. Fiziski vājš, bez eksplozīvām īpašībām. Paula tēva uzstādījums bija, ka man jāspēj puisi sagatavot mācībām un tālākajām sporta gaitām ASV (tās maksā 200 000—300 000). Tas nozīmē, ka jālec 5 metri un augstāk. Redzēju, ka kolēģi smaida par maniem darba uzdevumiem.
Sākām strādāt, un mani pārsteidza Paula darbaspējas, milzu centība, aktīvā līdzdomāšana katrai kustībai. Rezultāti sāka augt. Domāju, ka varu garantēt par 95% procentiem, ka ikkatrs mans audzēknis ar lielu vēlēšanos un darbu var sasniegt rezultātus, lai spētu par brīvu studēt Amerikā.
Kad uzzināju par olimpisko kvalifikāciju — 5,70 m, nebiju pārsteigts, jo redzēju Paula video no sacensībām ASV. Ik pa brīdim sazinoties, pārliecinājos par Paula gribu, vēlēšanos startēt visaugstākajā līmenī. Tas ir fantastiski, kā viņš, par spīti prognozēm, uztrenējis savu ķermeni, norūdījis raksturu. Vienīgi viņš mani apsteidza, jo domāju, ka olimpisko kvalifikācijas normu Pauls izpildīs vasarā, nevis manēžā.
Esmu pārliecināts, ka Pauls var lēkt arī augstāk, labot manu 29 gadus veco Latvijas rekordu (5,80 m). Būšu tikai priecīgs, jo vienmēr esmu uzskatījis, ka labam trenerim tā jāuztrenē savs audzēknis, lai viņš sasniegtu labākus rezultātus. Ja tas izdosies, uzskatīšu, ka mana trenera karjera ir bijusi ļoti veiksmīga.”
Pauls PUJĀTS
Kārtslēcējs
Dzimis: 1991. gada 6. augustā
Augums, svars: 187 cm, 80 kg
Izglītība: Rīgas Humanitārā privātģimnāzija, Memfisas universitātes bakalaura grāds Āzijas studijās un internacionālā biznesa vadībā
Sporta gaitas: taekvondo, peldēšana, skeitbords, snovbords, kopš 14 gadu vecuma — vieglatlētika
Treneri vieglatlētikā : pirmais treneris Aleksandrs Obižajevs, ASV — Teilors Frēzers un Kārlis Pujāts
Lielākie panākumi: izpildīta Riodežaneiro olimpisko spēļu kvalifikācijas norma — 5,70 m (2016. g.), 6. vieta pasaules junioru čempionātā (2010. g.), divkārtējs Latvijas čempions, Latvijas olimpiādes uzvarētājs
Vaļasprieki: uztura mācība, literatūra
