Elīna — uz lielās Eiropas sliekšņa
Ātra un bezbailīga, uzņēmīga un precīza spēles veiksmīgākajos brīžos. Vieglprātīga un pavirša, neapdomīga un neprognozējama nestundā. Viņas fani cer, ka tieši Elīna Babkina kļūs par to vissvarīgāko detaļu Latvijas sieviešu basketbola valstsvienības mehānismā, kuras mūsu komandai pietrūkst, kopš lieliskā Anete Jēkabsone-Žogota nolēma ieturēt pauzi savām gaitām izlasē. Viņas kritiķi uzskaita atšķirības abu spēlētāju stilā, pieredzē un spēles kvalitātē, skeptiski secinot, ka labs vidējās klases autiņš noder savā reizē un vietā, tomēr ne tuvu nav tas pats, kas luksusa klases limuzīns.
Elīnas jaunība (tikko apritējuši 22), relatīvi nesenā un diezgan ērkšķainā ienākšana valstsvienībā, kā arī pirmajā rindkopā uzskaitītās meistarības un rakstura īpatnības padara neiespējamu viņas nosaukšanu par līderi Latvijas komandā, kuras ierindā joprojām ir daudz pieredzējušu spēlētāju. Taču politkorekta izturēšanās pret ilggadējo cīnītāju pašcieņu nemaina lietas būtību. Proti, ja Elīnai spēle Polijas laukumos nemaz neies no rokas, Latvijas valstsvienības izredzes uz sekmīgu startu Eiropas čempionāta finālturnīrā saruks līdz minimumam. Savukārt, ja Babkinai izdosies apstiprināt sezonas gaitā iegūto Eiropas uzlecošās zvaigznes reputāciju, Latvijas komanda Katovicē un Lodzā var aizspēlēties tālāk, nekā izskatās pēc viduvēji aizvadītajām pārbaudes spēlēm. Tāpēc par līderi viņu nesauksim, bet par cerību — gan.
BUMBA LIPA PIE ROKAS
Likteņa ironija — uzbrukumam un individuāliem gājieniem dzimusī Elīna par basketbolisti auga Rīdzenes sporta skolā, kuras meiteņu komandu panākumi tradicionāli balstījušies uz labi organizētu aizsardzību un komandas spēli. Taču talanta īlens maisā nebija paslēpjams. Jau pirmajā sezonā Jaunatnes basketbola līgā Elīna 12 gadu vecumā tika gan pie pirmā čempiones titula, gan vērtīgākās spēlētājas balvas, pretinieču grozā vidēji spēlē sabērdama 26,5 punktus.
Trenere Lilita Bergvalde atceras, ka Elīnu uz sporta skolu atvedusi kolēģe Indra Masule. Ar piebildi: laba, patiešām — ļoti laba. „Domāju, kas tur īpaši labs no tādas desmitgadīgas knīpas var būt? Bet bija. Pati maziņa, maziņa, bet šausmīgi enerģiska, sīksta un neatlaidīga. Bumba viņai pie rokām turējās kā pielipusi. Elīnas mamma strādāja VEF sporta zālē, un skuķis tur vien dzīvojās — kā brīva vieta, tā bumba rokās un driblē vai met. Spēlē bija iekšā ar sirdi un dvēseli. Pretinieces no viņas baidījās — pieskrēja, izrāva bumbu un prom bija. Pirmā mūsu komandā varēja iemest trīspunktnieku. Ar vienaudzēm viņai drīz kļuva garlaicīgi, tad sāka trenēties pie gadu un divus vecākām meitenēm. Un arī tur bija labākā. Īsta punktu mašīna.”
PIEBREMZĒTAIS LIDOJUMS
Latvijas meiteņu basketbolā ierasts, ka spicākās spēlētājas veiksmīgi cīnās ar gadu un divus vecākām konkurentēm. Elīna pamanījās izcelties vēl krasāk. 2005. gadā vasarā viņa 16 gadu vecumā spēlēja Latvijas U-20 izlasē, palīdzēdama izcīnīt pirmās medaļas kopš neatkarības atgūšanas. Turklāt nebūt ne jauniņajām parasti atvēlētajā divpadsmitās spēlētājas lomā — Babkina vidēji mačā nospēlēja 23 minūtes un guva 10 punktus (otrā rezultatīvākā komandā!).
Tovasar valstsvienība, gatavojoties Eiropas čempionāta finālturnīram, lūkojās pēc saspēles vadītājas, un vienubrīd treneru izteikumos pazibēja arī Babkinas vārds. Tomēr runas pieklusa, un laikam labi, ka tā, — turpmākie Elīnas karjeras līkloči apstiprināja, ka līdz pieaugušo meiteņu basketbolam viņai vēl jāizaug. Gan fiziski, gan psiholoģiski.
Process nebija vienkāršs. Babkinu bija noskatījis par superklubu topošais Jekaterinburgas UGMK, taču sarunu procesu apturēja smaga ceļgala trauma, kuras dēļ bez basketbola nācās iztikt vairāk nekā pusgadu. Atguvusies agrāk, nekā ārsti sākotnēji prognozēja, Elīna 2007. gada pavasarī saņēma balvu kā Latvijas Sieviešu līgas finālcīņu vērtīgākā spēlētāja, itin droši debitēja valstsvienībā, bet nepilnu mēnesi pirms Eiropas čempionāta finālturnīra pārbaudes spēlē salauza rokas pirkstu, izkrita no kopējā darba ritma un palika mājās.
Vēlāk, skatoties, kā finālcīņā par trešo vietu bez savainotajām Anetes Jēkabsones un Guntas Baško Latvijas komandas uzbrukums bezcerīgi buksēja, sataupīju jautājumu galvenajam trenerim Ainaram Zvirgzdiņam: vai tajā brīdī nekodi pirkstos, ka nepaņēmi līdz Elīnu, kuras nestandarta stils būtu varējis atdzīvināt komandu? Taču Zvirgzdiņš bija nepielūdzams: „Uzbrukums nevar atsvērt to, ko mēs viņas dēļ būtu ielaiduši aizsardzībā.” No junioru princeses kleitiņas viņa jau bija izaugusi, bet balles karalienes tērpi vēl bija par lielu.
AR OLIMPISKO PIEREDZI ATPAKAĻ PIE JAUNIEŠIEM
Lai talanta slīpēšanas procesu padarītu vēl intriģējošāku, ap Elīnas vārdu sāka vilkties dažādu nesaskaņu mākoņi. Nav gribējusi spēlēt kādā no daudzajām jaunatnes izlasēm… Uz Eiropas U-18 čempionāta B līgas turnīru aizbraukusi negatava — centusies laukumā visu darīt pati, bet lāgā nekas nav sanācis… Treneri atteikušies no domas iekļaut viņu komandā, lai negrautu treniņos saliedēto kolektīvu… Meistarībā stāv uz vietas, jo negrib trenēties, un sportistiem nepieciešamā uztura vietā labprātāk pārtiek no čipsiem un koliņas…
2008. gada sezonas sākumā atjaunotā TTT Rīga tēla veidotāji viņu izraudzījās par vienu no komandas sejām, bet sezonas beigās piedāvāja krasi samazināt algu, jo sportiskais sniegums neatbilstot līgumā ierakstītajai summai. Skandāls sadalīja publiku Elīnas atbalstītājos un kritiķos, bet viņas gaitas Rīgas klubā beidzās īsi pirms Latvijas čempionāta finālspēlēm. Mēnesi vēlāk par Babkinas talantu parasti skeptiski runājošais valstsvienības vadītājs Ainars Zvirgzdiņš objektīvi atzina, ka par spēlētājas darbu treniņos viņam nekādu pretenziju neesot un vieta olimpiskās izlases divpadsmitniekā nopelnīta godam. Gan bez iespējām tikt laukumā, pirms spēles iznākums nav pilnībā izšķirts. Pekinas spēlēs Elīnas līdzdalība aprobežojās ar 22 minūtēm. Savukārt gadu vēlāk Zvirgzdiņš Babkinu no valstsvienības sastāva izsvītroja trīs dienas pirms Eiropas čempionāta starta Liepājā. Ar komentāru, ka priekšroka dota meitenēm, kuras labāk cīnās aizsardzībā.
„Es jau zināju, ka finālturnīrā nepiedalīšos. Iekšējā sajūta teica priekšā, kaut arī turpināju cīnīties par vietu sastāvā. Pēc tam, protams, gribēju sevi pierādīt. Jaunatnes izlasēs nebiju spēlējusi četrus gadus. Eiropas U-20 čempionātā Gdiņā dabūju izspēlēties no sirds,” Elīna konspektīvi atceras 2009. gada vētraino vasaru. Latvijas komandai un viņai pašai tā sagādāja otrās bronzas medaļas, kuru izcīnīšanā Babkinas nopelnus grūti pārvērtēt — deviņās spēlēs gūti 196 punkti (rezultatīvākā visā turnīrā!) un vieta turnīra All Stars piecniekā.
Bet zīmīgi, ka izšķirošo bronzas trīspunktnieku mačā ar Krieviju pēdējā sekundē iemeta nevis Elīna, bet gan centra spēlētāja Līga Šurkusa — no Babkinas piespēles. „Man patīk darboties ar bumbu, bet laba piespēle partnerei sagādā tikpat lielu gandarījumu, cik gūti punkti,” saka Elīna, kurai spēles statistikā rezultatīvo piespēļu ailē tradicionāli krājas lieli cipari — tāpat, kā kļūdu ailē… Modernā basketbola ciešās aizsardzības apstākļos bez riska labu piespēli neiedosi.
Starp citu, Eiropas U-20 čempionātā Latvijas komandu vadīja Ainārs Čukste — tas pats treneris, kura laikā Babkina trokšņaini šķīrās no TTT Rīga. „Ar treneri man nekādu domstarpību nebija — tikai ar kluba vadību,” pati spēlētāja nelēja eļļu konflikta liesmā. Treneris arī ne. „Pat ar pusvārdu neatcerējāmies pagātni. Man ir liels prieks par Elīnas izaugsmi. Kādreiz varēja teikt, ka viņa lidinās pa mākoņiem, bet tagad ar abām kājām atrodas uz zemes. Par darbu treniņos un pašatdevi spēlēs vispār nav ko runāt — visaugstākais līmenis.”
LEĢIONĀRES RUPJMAIZE
Drīz pēc veiksmīgā turnīra Gdiņā (Polija kļūs par Elīnas veiksmes zemi — vai Katovicē tradīcija tiks turpināta?) Babkina noslēdza līgumu ar Francijas klubu Challes. „Pirmo reizi sapratu, ko nozīmē atlētiskā un fiziskā sagatavotība, ko nozīmē fiziska spēle,” Elīna praksē pārliecinājās par to, kam iepriekš nebija gribējusi ticēt, klausoties treneru pamācībās. Garastāvokli neuzlaboja arī saspringtā gaisotne komandā un pašas nestabilās pozīcijas. Latvijā dažs zinātājs smīnēja, ka junioru princese neizturēs skarbos leģionāres dzīves pārbaudījumus. Taču skeptiķi dabūja vilties.
„Esmu kļuvusi patstāvīgāka un psiholoģiski stiprāka, tāpēc šī sezona bija ļoti vērtīga. Ilgāk gan tur palikt negribēju. Skatījos variantus, domāju, ka vēl neesmu gatava Eirolīgai, bet Gdiņas Lotos garantēja lielu spēles laiku, turklāt kluba prezidents, kurš mani pazina no U-20 čempionāta laika, ļoti gribēja mani savā komandā. Piekritu. Un nenožēloju, kaut arī emocionāli bija grūti. Uz mani jau skatās kā uz profesionāli, kam pašai jābūt gatavai labi spēlēt un dot vajadzīgo rezultātu. Reizēm pietrūkst padoma no malas. Tāpēc regulāri sazinos ar treneri Džordžu (Georgi Dikeoulaku), kurš izprot manas problēmas un spēj dot padomus gan par to, kā labāk sagatavoties individuāli, gan taktikas niansēm,” Elīna teica 2010. gada decembrī, vēl nezinot, ka grieķu speciālists drīz kļūs par Lotos treneri.
Elīna Babkina ir Lotos cerību stariņš kluba raibajā sezonā, ar lielisku spēli palīdzēdama komandai izcīnīt vienīgo panākumu — Polijas kausu (finālturnīra vērtīgākā spēlētāja!) — un kļūstot par mājinieču kluba pārstāvi Gdiņā notikušajā FIBA Eirolīgas Zvaigžņu spēlē starp Eiropas un pasaules labākajām basketbolistēm. Ak jā, un vēl izpelnīdamās Polijas līgas Mis titulu. Labi spēlē, labi izskatās, turklāt vēl ir neviltoti emocionāla — poļu publika novērtēja visas Elīnas talanta šķautnes.
JAUNA LOMA VALSTSVIENĪBĀ
Pa vidus starp abām leģionāres sezonām būtiski mainījās arī Elīnas statuss Latvijas valstsvienībā. Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīru pirmo reizi bez Anetes Jēkabsones-Žogotas spēlējošā Latvijas komanda aizvadīja kā pa celmiem. Pārliecinošajai uzvarai Rumānijā sekoja zaudējums Rīgā — Izraēlai, turklāt spēles izskaņā pēdējo cerību izglābties laupīja Elīnas kļūda driblā laukuma centrā un tūlīt sekojošā nesportiskā piezīme. Ironiskā kārtā situācija gandrīz precīzi atkārtojās atbildes mačā Rānanā, kur zaudējums svītrotu Latvijas komandas izredzes kvalificēties finālturnīram. Šoreiz sāncenses piedeva, un pēc brīža jau pati Babkina stāvēja uz soda metienu līnijas, lai otrā pagarinājuma pēdējās sekundēs izšķirtu spēles iznākumu un Latvijas komandas likteni. „Biju pārliecināta, ka trāpīšu,” Elīna pēc spēles vairāk brīnījās par pirmo, kuru netrāpīja, nevis otro, kuru trāpīja…
Sportā spekulācijas „kā būtu, ja būtu” lietot nav īsti korekti, tomēr riskēšu minēt, ka latviešu treneris Elīnai spēles pēdējās minūtēs komandas (un savu) likteni nebūtu uzticējis, dodams priekšroku prognozējamākai spēlētājai. Taču grieķu speciālista Georga Dikeoulaka rīcībā arī jūtama dzelžaina loģika: „Elīna var sagādāt sirmus matus trenerim un līdzjutējiem, bet viņa arī sagādā lielas problēmas pretiniecēm. Nebaidās uzņemties iniciatīvu, šai ziņā rādot priekšzīmi citām. Jā, viņas dēļ mēs gandrīz zaudējām, bet viņas dēļ galu galā uzvarējām. Protams, viņai vēl ļoti daudz jāiemācās — tikt galā ar emocijām, pieņemt pareizus lēmumus. Jāsamazina kļūdu skaits. Arī jāspēj tikt galā ar spiedienu, kas jūtams ne tikai laukumā un dažkārt rada visstulbākās baumas. Tas nav viegli, viņa pārdzīvo un reizēm raud, taču nepadodas. Ļoti vērtīga īpašība, kas labu spēlētāju var padarīt par izcilu.”
Nākamā sezona Elīnai sola visaugstākā līmeņa izaicinājumus. Tikko noslēgts līgums ar Eirolīgas favorīti Stambulas Fenerbahce, viņa nokļuvusi WNBA skautu uzmanības lokā. Taču pirms tam būs viņas pirmais Eiropas čempionāta finālturnīrs Latvijas valstsvienības sastāvā. „Esam laba komanda, un pārbaudes spēlēs neparādījām visu, ko protam. Spēkus speciāli netaupījām — tā sanāca. Varbūt tieši tāpēc, lai labākās spēles būtu Polijā,” Elīna ir optimiste, un tas viņai piestāv.
Elīna BABKINA
Dzimusi: 1989. gada 24. aprīlī Rīgā
Treneri: Anita Jandāle, Lilita Bergvalde, Aigars Nerips
Augums, svars: 176 cm, 65 kg
Basketbolā: spēlējusi komandās TTT Rīga (2005.—2008. g.), SK Cēsis (2008.—2009. g.), Challes (2009.—2010. g.), Lotos Gdyna (2010.—2011. g.).
Noslēgusi līgumu ar Stambulas Fenerbahce. Latvijas čempione (2005., 2007., 2009. g.); Polijas kausa ieguvēja (2011. g.); Eiropas U-20 čempionāta bronzas medaļu ieguvēja (2005., 2009. g.), rezultatīvākā spēlētāja un All Star piecnieka dalībniece (2005. g.);
Latvijas valstsvienībā — 48 spēles, 359 punkti.
Piedalījusies Pekinas olimpiskajā turnīrā — 2 spēles, vidēji 11 minūtes, 1,5 punkti; piedalījusies 2011. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā — 6 spēles, vidēji 20 minūtes, 10 punktu, 3,4 rezultatīvas piespēles; 2011. gadā debitējusi Eirolīgā — 9 spēles, vidēji 29 minūtes, 13,2 punkti, 4 rezultatīvas piespēles.
2011.gadā FIBA Zvaigžņu spēles dalībniece
