Ezis savā vietā
Jau gadu desmitiem Skrīveros sporta veids numur viens ir rokasbumba, bet daudzi šī Vidzemes un Sēlijas robežreģiona bijušie un esošie handbolisti, iespējams, nemaz nezina, ka tieši viņu treneris Andris Eģītis skrīveriešiem savulaik šo sporta spēli atklāja.
Tas notika sen — pirms vairāk nekā 30 gadiem. Andris Eģītis pats zēna un pusaudža vecumā arī nezināja, kas tā rokasbumba tāda ir (par handbolu to toreiz pie mums, šķiet, neviens nesauca), un pat nenojauta par tādas spēles pastāvēšanu. Tāpēc varbūt daudziem būs interesanti un negaidīti uzzināt, ka Andris Eģītis savulaik kļuva arī par vienu no labākajiem Latvijas handbolistiem…
BUMBA PRET ŠĶĒPU
Sešdesmitajos gados handbols, salīdzinot ar futbolu, basketbolu, hokeju vai volejbolu, Latvijā bija krietni mazāk zināma un izplatīta spēle. Andris Eģītis tajā laikā meta šķēpu. Labi meta. Lauku skolā visi darīja visu, un tie, kas sportoja, tie sportoja visos sporta veidos. Andris mācījās Ropažu vidusskolā, vasarā viņam mājās bija gan šķēps, gan disks, gan lode, un viņi trenējās divatā ar draugu. Skolā Andris organizēja arī sacensības starp klasēm, sportošana viņam jau kopš bērna kājas bija sirdī un prātā, tāpēc studijām izvēlētais Fizkultūras institūts jeb LVFKI (tagad — LSPA) bija loģiska izvēle.
Turklāt viņu bija pamanījis pats Valentīns Mazzālītis — topošās leģendas Jāņa Lūša treneris. Kādu laiku pat sanāca trenēties kopā ar Lūsi. “Mēs bijām lielā Jāņa ēnā,” atceras Eģītis. “Viņš jau tad meta šķēpu tuvu 80 metriem, bet es tālāk par 63 metriem tā arī netiku. Tas nebija nekas īpašs, un diezin vai es būtu kļuvis par ļoti labu šķēpmetēju, taču vēlāk šķēpmešanā gūtās iemaņas un trenētība noderēja rokasbumbā.”
Mēs nekad nezināsim, cik tālu Andris Eģītis būtu varējis aizmest 800 g smago šķēpu, ja būtu trenējies vēl trīs četrus gadus. Nākamā gada rudenī — 2. kursa sākumā — viņu iesauca dienestā, un tieši tur Eģītis pirmo reizi iepazinās ar rokasbumbu.
VIDUSĀZIJĀ UN ARMIJAS DAĻĀ
“Savulaik skolā kaut ko līdzīgu rokasbumbai un tautasbumbai spēlējām, sacentāmies ar skolu, kuras komandā spēlēja Andris Gulbis, vēlāk ilggadējais nacionālās izlases galvenais treneris,” stāsta Eģītis. „Atceros, ka spēlējām ar volejbola bumbu, mums tā vēl ielidoja upē un nācās to ķeksēt ārā. Mēs zaudējām ar 1:2, bet to diezin vai varēja saukt par rokasbumbu. Vēlāk ar Gulbi satikāmies arī basketbola laukumā skolu sacensībās Ķemeros.”
Tikai, dienot armijā, Eģītis pirmo reizi redzējis, kā rokasbumbu spēlē pa īstam: „Taškentā notika PSRS čempionāta spēles, tur spēlēja arī tā laika labākā komanda MAI, un tur pirmo reizi ieraudzīju šo spēli tādā līmenī. Starp armijas daļām spēlējām basketbolu, volejbolu, rokasbumbu, bija vieglatlētikas sacensības… Man rokasbumba uzreiz iepatikās un diezgan labi padevās. Sportot dienestā bija izdevīgi, jo sacensību bija daudz, vajadzēja trenēties un nopietni dienēt iznāca kādu trešo daļu no visa dienesta laika.”
Vai toreiz kāds varēja paredzēt, ka Andris Eģītis un Andris Gulbis reiz satiksies Rīgas rokasbumbas meistarkomandā un kopā spēlēs PSRS čempionāta augstākajā līgā?
DAUGAVĀUN STRAUMĒ
Atgriezies no dienesta, Andris Eģītis turpināja studēt LVFKI, taču tagad jau rokasbumbas specialitātē, nevis vieglatlētikā. Tieši tad Rozālija Zemvalde augstskolā veidoja puišu komandu, un arī Eģītis tajā sāka spēlēt. LVFKI komandas rindās studentu sacensībās viņu pamanīja Rīgas Daugavas meistarkomandas galvenais treneris, kurš trenēja arī RPI (tagad — RTU) komandu.
Iepriekšējā gadā Daugava bija ieguvusi bronzas medaļas PSRS čempionātā (vienīgās mūsu medaļas rokasbumbā PSRS meistarkomandu čempionātos), tādējādi Eģītis iekļāvās ļoti spēcīgā komandā, kurā bija tādi tolaik pazīstami spēlētāji kā vārtsargs J. Vilsons (viens no labākajiem PSRS), A. Gulbis (kāda atkalredzēšanās!), V. Rozentāls, Ē. Priednieks, M. Gulbis, D. Ķipēns, J. Induss, A. Spriņģis, A. Jūbelis… Paspēja Eģītis uzspēlēt kopā arī ar slavenāko Latvijas handbolistu Ēriku Veldri. Jau tajā pašā 1968. gada sezonā Andris Eģītis spēlēja PSRS čempionātā augstākajā līgā, kurā Daugava ieņēma 7. vietu. Vēl pēc gada meistarkomanda finišēja desmitā, bet arodbiedrību spartakiādē ieguva bronzas medaļas.
Andris Eģītis spēlēja kreisā insaida pozīcijā un meistarkomandas ārējā līnijā darbojās ar PSRS izlases vīriem Valdi Rozentālu (saspēles vadītājs) un Andri Gulbi (labais insaids). Tad meistarkomanda uz divām sezonām pārtapa par Straumi, kas gan īpaši strauja nebija — 8. vieta un izkrišana no augstākās līgas (toreiz tajā bija tikai 8 komandas). 1972. gadā tika izveidota meistarkomanda Celtnieks, taču tajā Andris vairs nespēlēja. 1971. gadā Latvijas (PSR) izlases sastāvā viņš piedalījās PSRS tautu spartakiādē (Latvijas komanda ieņēma 11. vietu), bet 1970. gadā LVFKI rindās kļuva par Latvijas čempionu. Andra Eģīša aiziešana no meistarkomandas nebija saistīta ar tās izkrišanu no augstākās līgas, viņš vēl varēja turpināt spēlēt, treneris Harijs Čebrikovs prom nedzina, taču Andris jau tad uz treniņiem brauca no Skrīveriem.
UZ SAVU VIETU
“Studijas pabeidzu 1968. gadā un kopā ar dzīvesbiedri Helēnu, kura pēc specializācijas arī ir handboliste, devāmies uz Skrīveriem. Zemvalde piedāvāja palikt LVFKI un kļūt par pasniedzēju, taču Rīgā mums nebija, kur dzīvot, bet Skrīveru vidusskolas direktors tieši meklēja divus sporta skolotājus un tur mums uzreiz piedāvāja dzīvokli. Piekritām,” savu nokļūšanu Andreja Upīša novadā izskaidro Andris Eģītis. “Trīs gadus mēģināju izbraukāt uz treniņiem Rīgā, taču tas kļuva arvien apgrūtinošāk un nolēmu pārtraukt spēlēšanu meistarkomandā.”
Par savu labāko spēli Rīgas meistarkomandā Andris Eģītis nosauc 1969. gada PSRS arodbiedrību spartakiādes spēli par 3. vietu ar Gruziju (lasi — vienu no spēcīgākajām PSRS komandām Tbilisi Burevestņik), kuras galotnē pēc tā sauktajām savilkšanām skaitliskajā vairākumā izdevās divas precīzas piespēles uz kreiso malu Dainim Ķipēnam, tas abas reizes guva vārtus un iegūto nelielo pārsvaru izdevās nosargāt.
Mēdz teikt, ka sportista karjerai punkts jāliek tad, kad esi augstākajā virsotnē — tā teikt, aiziet vajag skaisti. Iespējams, ka spēlēšana meistarkomandā PSRS čempionāta augstākajā līgā arī bija Andra Eģīša sportiskās karjeras virsotne. Jebkurā gadījumā rokasbumba Latvijā noteikti nezaudēja no tā, ka Eģītis devās uz Skrīveriem. Gluži otrādi — tā ieguva! Ieguva jaunu treneri un ar laiku arī vēl vienu rokasbumbas centru jeb stabilu atbalsta punktu. Andris Eģītis bija nonācis savā vietā. Uz palikšanu.
KAS TAS IR — ROKASBUMBA?
Diezin vai Andris Eģītis tagad spētu atcerēties un saskaitīt, cik reizes viņam trenera un sporta skolotāja darba sākumā nācās atbildēt uz šādu jautājumu… Treniņi notika brīvā dabā vai starp sienām iespiestā volejbola laukumā (9 x 18 m!).
“Bērnu interese bija ļoti liela, tā viņiem bija jauna spēle, un īpaši zēni gribēja pamēģināt,” savus pirmos soļus rokasbumbas trenera lomā atceras Andris. “Vasarā hokeja kastē izveidojām rokasbumbas laukumu, ziemā spēlējām un trenējāmies savā mazajā zālītē, dažreiz uz Ogri aizbraucām. Sākumā mūs smagi sita Ludza, Rīga, Jūrmala, Ogre… Visi mūs sita, un mums grūti gāja. Taču pamazām sākām izrādīt arvien lielāku pretestību, tad sākām arī uzvarēt, bet mūsu labākos spēlētājus sāka pamanīt izlašu treneri.
Skolnieku izlasē kā pirmais iekļuva Edmunds Prekelis, un tad jau gandrīz katru gadu kāds bija skolnieku vai jauniešu izlasēs. Mums pat trīs dinastijas izveidojās — Aivars Dronka un viņa divi dēli, Juris Grinšulis un viņa divi dēli, Aivars Uzulnieks ar savu dēlu un brāļadēlu. Mūsu bijušais spēlētājs Aleksandrs Bergmanis bija jaunatnes izlasē, bet vēlāk kļuva par vienu no Aizkraukles bankas izveidotājiem, viņš mums vēlāk ļoti daudz palīdzēja, bez viņa atbalsta mēs varbūt vispār nebūtu izvilkuši. Savulaik mums rajona čempionātā bija pat 12 komandu, bet tad pienāca ļoti grūti jeb izdzīvošanas laiki. Lai Aleksandram vieglas smiltis…”
Kopš septiņdesmitajiem gadiem Andra Eģīša ieviestā rokasbumba Skrīveros ir sporta veids numur viens, un Skrīveri ir viens no Latvijas rokasbumbas centriem. Starp Andra Eģīša audzēkņiem ir tādi pazīstami handbolisti kā vārtsargs Aldis Rakstiņš, Agris Bāliņš, kuri spēlēja Celtnieka meistarkomandā, Gatis Bimbers, Dainis Porietis, Māris Galauskis, kā arī viens no Latvijas izlases līderiem Evars Klešniks, bijušie izlases spēlētāji Raimonds Emuliņš (bija izlases kapteinis un arī Latvijas Handbola federācijas prezidents), Jānis Gremzde un Artis Kurmēns… Starp šiem un citiem puišiem bija vēl daži īsti talanti, taču dažiem pietrūka rakstura un uzņēmības, lai tiktu daudz tālāk, lai spēlētu pat starptautiskā līmenī.
Andra Eģīša aizraušanās ir vēdzeļu un vēžu ķeršana ar rokām. Pacel uzmanīgi zem ūdens plakanāku akmeni un… Reiz daļa meistarkomandas treniņnometnes laikā Andra vadībā piedalījās vēdzeļošanā un vēžošanā Ciecerē. Rokasbumbas aprindās ne tikai Andra Eģīša paaudze pazīst viņu arī ar iesauku Ezis. Reiz pēc kādas uzvarētas svarīgas spēles, kurā Andris nospēlējis īpaši labi, komandas biedri viņam uzdāvināja dzintara ezi.
Skrīveru komanda nav guvusi medaļas Latvijas čempionātā, arī tagad puiši spēlē 1. līgā, kur ir vieni no līderiem. Tāds ir mazo pilsētu liktenis ne tikai Latvijā (nav pietiekamas rocības, lai spēkotos par augstām vietām virslīgā vai lai pat vispār spēlētu virslīgā), kaut gan pašreiz blakus Aizkrauklē ir lieliska sporta zāle, par kādu savulaik Eģītis un viņa vairāku paaudžu audzēkņi nevarēja pat sapņot. Taču tas arī nav galvenais. Daudz svarīgāk ir tas, ka Andris Eģītis iesēja Skrīveros neizravējamu rokasbumbas sēklu. Tagad viņš vēl strādā skolā, ar trenēšanu nodarbojas mazāk, taču viņa iesāktajam ir un būs turpinātāji arī no paša audzēkņiem (pašreiz Skrīveru puišu komandas treneris, piemēram, ir viens no Latvijas virslīgas čempionāta labākajiem vārtu guvējiem Artis Kurmēns). Augļi bija, ir un vēl būs.
Andris EĢĪTIS
Rokasbumbas treneris, sporta skolotājs
Dzimis: 1943. gada 1. augustā Kākciemā
Izglītība: Ropažu vidusskola, LVFKI
Sportā: trīs sezonas spēlēja Rīgas meistarkomandā PSRS čempionāta augstākajā un 1. līgā, 1969. gada PSRS arodbiedrību spartakiādes bronzas medaļas ieguvējs, 1970. gada Latvijas (PSR) čempions LVFKI sastāvā
Darba gaitas: kopš 1968. gada rokasbumbas treneris un sporta skolotājs Skrīveros
Pazīstamākie audzēkņi: Evars Klešniks, Agris Bāliņš, Aldis Rakstiņš, Raimonds Emuliņš, Jānis Gremzde, Artis Kurmēns, Gatis Bimbers
Autori: Anatolijs Kreipāns
