Florbols ar hokeja akcentu
Tūlīt pēc tam, kad 2010. gada decembrī Latvijas florbola izlase pasaules čempionātā izcīnīja piekto vietu, pie Ķekavas florbola kuģa stūres rata stājās hokeja speciālists, 1983. gada pasaules junioru čempions un kādreizējais Latvijas izlases aizsardzības balsts Andrejs Maticins. Kā Maksis redz florbolu un kāpēc viņš tajā nav uz palikšanu?
Kad piezvanu Andrejam, lai uzaicinātu uz sarunu, viņš izklausās nedaudz samulsis un patīkami pārsteigts. Maticina kungs laipni piekrīt sniegt interviju tajā pašā vakarā uzreiz pēc treniņa Ķekavā (nākamajā rītā gaidīja pirmā play-off pusfināla sērijas spēle pret Latvijas čempioniem RTU/Inspecta). Tiekamies sporta zālē un dodamies uz tā dēvēto bambi, kas ir vietējo, tostarp sportistu, vidū iecienīts restorāns. Es pa priekšu, Andrejs milzīgā sudrabotā džipā aiz manis.
PIEDĀVĀJA JAU AGRĀK
Atbildot uz jautājumu, ko padomājis, kad saņēmis piedāvājumu strādāt florbolā, Maticins saka: „Pirmo reizi trenēt florbolistus mani aicināja jau pirms kādiem pieciem gadiem. Starp citu, tieši Ķekavas komanda. Toreiz tikko biju beidzis hokejista karjeru. Atteicos, jo piedāvājums bija uz īsu laiku. Tā tas viss noklusa…” Sarunā iejaucas oficiante, Andrejs pasūta kausiņu užavnieka un mazajai meitiņai, kura šoreiz paņemta līdzi uz treniņu, glāzi augļu sulas.
Pēc darba ar U-20 hokeja izlasi līdz Ķekavas uzaicinājumam Maticins nebija strādājis par treneri apaļu gadu. Ar aģenta starpniecību viņš joprojām meklē iespējas hokejā. Īpaši Zviedrijā, kurā nospēlējis vairāk nekā 10 gadus. Šķēršļus liek aizspriedumi, ka viņš ir no Latvijas, nevis kādas hokeja lielvalsts. „Meklēju kaut ko jaunu, taču ne florbolā, bet hokejā. Šobrīd mums katrā komandā bezmaz pieci treneri. Vakanci atrast problemātiski.” Bijušas sarunas arī ar Maticina dzimtās pilsētas Čerepovecas KHL klubu Sevarstaļ. Katru vasaru Andrejs ceļojot uz 1000 km attālo dzimteni, kur daudz radu un tuvu draugu.
MATICINA FLORBOLS — AR ZVIEDRU ELPU
Maldās tie, kas domā, ka Maticins florbolā ienāca kā zaļš gurķis. Caurumotās bumbiņas spēlē gan roka iemēģināta (vasaras hokeja treniņnometnēs, kurās zviedri florbolu piekopjot regulāri), gan tai sekots līdz zilajos ekrānos — Maticins taču ilgi dzīvojis florbola Mekā. „Zviedrijā regulāri translēja mačus. Skatījos televīzijā. Nevarēja neskatīties — tas viņiem ir nacionāls sporta veids. Tas visur jūtams.” Viņš brīnās, ka Latvijā maz runā par šo sporta veidu. Nav reklāmas, un trūkst citas informācijas. „Tur viņi tādus svētkus taisa no florbola — Globe arēnā uz finālu sanāk vairāk nekā 13 000 skatītāju. Tāda atmosfēra!”
Vaicāju, kā pašam paticis uzkapāt, un Maksis gandrīz saraujas čokurā. „Es nesapratu, kā bumbiņu var padriblēt — tā visu laiku bēga prom no nūjas. Hokeja inventāram un, galvenais, ripai pavisam cits svars.” Starp citu, vasaras florbola līgā spēlē vairāki Rīgas Dinamo vīri ar Jāni Spruktu priekšgalā. Maticins gan šaubās, vai ar florbola treniņiem var pilnveidot hokeja tehniku.
Runājot par trenēšanu, pārslēgšanās no hokeja metodikas uz florbolu nebūt nav bijusi sarežģīta, pavisam mierīgs ir 48 gadus vecais Maticins. „Nedaudz atšķiras — ir sava specifika, taču piešauties var ārkārtīgi ātri. Kāda specifika? Ir komandas, kas spēlē zonas aizsardzību, citas cilvēks pret cilvēku, kā mēs Ķekavā , citas uz nožmiegšanu, bet lielākoties — uz atsišanos.” Tāpat Maticins atgādina, ka florbolā nav zonas un līdz ar to var aktīvāk spēlēt pa visu laukumu.
JŪS NEESAT SLIKTĀKI, TIKAI JĀSĀK TRENĒTIES…
Ar florbolistiem strādāt esot krietni vieglāk nekā ar hokejistiem. „Viņi nav izlutināti ar lielām uzvarām vai spītīgām prasībām. Ļoti grib augt!” Savukārt hokejā situācija esot citādāka, uzplaiksnījusi nepatīkama tendence: spēlētājiem ātri un bez žēlastības mest visu pie malas. „Es parasti puišiem saku, ka jums vispirms kaut kas ir jāsasniedz un tad varat kārt slidas vadzī.”
Maticins florbolā cenšas ieviest zviedru stilu — agresīvu un aktīvu spēli. „Tā ir tendence visā pasaulē gan florbolā, gan hokejā —jāpiespiež pretinieks kļūdīties vairāk.” Tiesa, reiz Maticinu šokējis kāds florbola tiesnesis. Pēc mača pienācis klāt un aizrādījis, ka viņš liekot puišiem spēlēt kā hokejā, lai gan Maksis tādus norādījumus spēlētājiem nekad neesot devis. „Es vienīgi prasu vairāk kontakta spēli. Tas ir tas, ko redzēju Zviedrijā.” Kopumā viņš izvairīgi runā par arbitru darbu. Norāda, ka pēc līmeņa visi vienādi. Acīmredzot līdzīgi kā ledus ripas čempionātā. „Hokejā tiesāšanas kultūra pie mums ir zemā līmenī.”
Ķeroties vērsim pie ragiem un sākot trenēt, izbrīnījušas vairākas florbolistu īpašības, īpaši psiholoģiskā sagatavotība: „Es teicu: puiši, jūs neesat ne ar ko vājāki par pretiniekiem, jums viņi nav jārespektē!” Tāpat fiziskā sagatavotība — krietni vairāk jālej sviedri vasarā. Neiztikt arī bez laimes lāča atbalsta. „Sportā vajadzīgas trīs lietas — psiholoģija, fiziskā sagatavotība un veiksme.”
Hokejā ir nesalīdzināmi lielākas tradīcijas. Maticins apgalvo, ja florbolistus pakļautu tādām slodzēm kā hokejistus, viņu drīz vien notiesātu par smagiem noziegumiem pret cilvēkiem. „Mani ieliktu cietumā. Nopietni!” Ja salīdzina hokejistus un florbolistus, tad līdz 12 gadu vecumam florbolisti un hokejisti fiziskajā sagatavotībā vēl esot visai līdzīgi. Taču tad starpība attīstītībā veidojoties tik liela kā attālums no zemes līdz debesīm — Maticins ilustratīvi žestikulē, paceļot vienu plaukstu galda augstumā (florbolisti), otru stiepj gaisā, cik augstu vien var (hokejisti)…
Florbolistiem padsmitnieku gados ir jāsāk strādāt svaru zālē. Pieredzējušais speciālists norāda, ka Latvijā ne tikai florbolā, arī hokejā pietrūkst sertificētu treneru: „Es labāk nemaz nerunāšu par tā sauktajiem melnajiem jeb pagrīdes speciālistiem…”
AIZIET! 10 UZVARU SĒRIJA
Pēc ķekaviešu piedāvājuma apstiprināšanas Andrejs Maticins pakonsultējies ar citu no hokeja florbolā ienākušu speciālistu — Gintu Bikaru. Debija florbolā 17. decembrī iekrita uzreiz pret čempionvienību RTU, un zaudējums ar 6:10. „Nepārdzīvoju, tieši otrādi — zināju, ka iepriekšējā spēlē viņus bijām pārspējuši ar 13 vārtu starpību,” ugunskristības Maticins rezumējis uz pozitīvas nots, jo ķekavieši nodemonstrējuši iespaidīgu pašatdevi. „Es tam pievēršu ļoti lielu uzmanību, jo meistarības trūkumu iespējams kompensēt ar pašatdevi un raksturu. Šodien tu zaudē, taču, ja tev ir raksturs, tu noteikti uzvarēsi rīt… Veiksme palīdz tiem, kas vairāk grib uzvarēt. Tas ir īpaši svarīgi play-off.”
Pēc pirmajām trim spēlēm, kas aizritēja ar mainīgām sekmēm, sekoja 10 uzvaru sērija. Kā tas izdevās? „Pagāja laiks, un puiši beidzot saprata, ko es no viņiem gribu,” atbild Maticins. „Kā jau minēju, pirmais, ko es viņiem pateicu, — zēni, vienkārši noticiet paši sev!” Jāpiebilst, ka Latvijas čempionāta pusfinālu maticinieši aizvadīja vāji — sērijā sauss zaudējums 0:3. Tagad ar Lielvārdi jācīnās par bronzas godalgām. Andrejs nopūšas, ka darbu sācis sezonas vidū, proti, pietrūkusi gruntīga vasaras nometne. Kā paši ķekavieši atzīst, Maksis licis spēlēt maksimāli vienkārši.
Viņaprāt, lielākā problēma Latvijas florbolistos un hokejistos slēpjoties mentalitātē. „Piemēram, Skandināvijā tu vari sportistam likt balstā guļus 10 reizes atspiesties no grīdas, un viņš to izdarīs. Latvijā, ja stāvēsi klāt, izpildīs. Bet, ja pagriezīsi muguru, divas reizes nošmauks. Puiši īsti nesaprot, ka trenējas paši sev.” Sevī ir jāiegulda, lai būtu rezultāts, taču, kā ieaudzināt godīgu attieksmi, skaidrojumu nevar rast.
VIRSLĪGAS LĪMENIS?
2010./2011. gada Latvijas virslīgas atklāto čempionātu pabeidza velna ducis jeb 13 vienības (viena no Igaunijas). Sezonas gaitā bankrotēja FK Rīga. Spriežot pēc tabulas, varētu padomāt, ka meistarsacīkstēs saimniekoja divi līderi — RTU/Inspecta un Cēsu Lekrings, kuri patlaban spēkojas finālā. Taču Maticins argumentē, ka čempionāts bijis ļoti spraigs un „pilnīgi visas komandas varējušas uzvarēt cita citu”.
Viņam gan nepatīk play-off izspēles kārtība. Pirmkārt, tas, ka labākajām četrām vienībām pirmā kārta brīva. „Pirmo reizi sastopos ar tādu sistēmu. Tāds liels pārtraukums izsit komandu no ritma — gandrīz mēnesis bez spēļu prakses.” Otrkārt, fakts, ka no 13 komandām 12 iekļūst play-off. „Regulārajam čempionātam faktiski zūd jēga.” Andrejs Maticins ierosina atgriezties pie klasikas. „Uzskatu, ka izslēgšanas spēlēs jāspēlē astoņām komandām.”
Stundu ilgās sarunas nobeigumā prasu, vai ar florbolu var maizei nopelnīt. Maticins nesaka nē, taču paliek domīgs. Jokoju, varbūt drīzumā florbola aprindās redzēsim viņa dēlu, kurš Zviedrijā slīpēja hokeja prasmi. Pasmaida. „Var jau būt.” Patlaban gan 24 gadus vecais puika atbīdījis sportu otrā plānā un pievērsies jahtu biznesam.
Kristaps ZAĻKALNS
Foto: Reinis Oliņš
Andrejs MATICINS
Hokeja un florbola treneris
Dzimis: 1963. gada 30. janvārī Čerepovecā (Krievija)
Amats: florbola kluba Ķekava galvenais treneris
Spēlējis: hokeja komandās Latvijas bērzs, Rīgas Dinamo, Assat (Somija), KooKoo (Somija), Lycksele (Zviedrija), Tingsryd (Zviedrija), Nykoping (Zviedrija), Liepājas metalurgs, Vilki, Ozolnieki/Monarch
Trenējis: Latvijas U-20 hokeja izlasi, HK Rīgu 2000, jauniešu komandas Ozolnieki/Juniors, HS Rīga
Lielākie panākumi: pasaules junioru čempions (1983.), PSRS čempionāta sudraba medaļa (1988.), piedalījies četros A grupas pasaules čempionātos (1997.—2000.) un Soltleiksitijas olimpiskajās spēlēs (2002. g.)
