Klusā smaida stingrā opozīcija

Edgara Piksona astotā vieta sprintā un sekmīgais starts pārējās pasaules biatlona šāgada čempionāta disciplīnās nebūt nav viņa pirmais lielais panākums. 2006. gadā trīs nedēļas pēc neveiksmīgās debijas Turīnas olimpiskajās spēlēs, 20 km biatlonā nopelnot… septiņas soda minūtes, Edgars kļuva par Eiropas vicečempionu 12,5 km iedzīšanā, visās četrās ugunslīnijās šaujot absolūti precīzi. Vēl pirms tam viņš divreiz finišējis sestais pasaules junioru meistarsacīkstēs. Vienīgā nelaime, ka starp šiem spožumiem bijuši ilgstoši pelēcības lietus periodi. Bet klimats mainās…

KRĀT UN DEDZINĀT

Edgars mazajā Priekuļu dzīvoklītī, kur vieta gandrīz vai tikai bērnu gultiņām, divritenim, hantelēm, veļasmašīnai, ar godalgām apkrautam skapim un Olympus digitālajai spoguļkamerai ar ļoti solīdu garo zoom objektīvu, jau piecas dienas… nav neko ēdis. Ne tāpēc, ka viss gada budžets būtu iztērēts aizvadītās sezonas sacensību seriālā, un arī ne tāpēc, ka mīļā sieviņa Irita, diplomēta juriste būdama, visu nedēļu strādā Wenden Furniture mēbeļu uzņēmumā Jaunpiebalgā. Edgars vienkārši sācis kārtējo badošanās kūri un divas nedēļas pārtiks tikai no kļavu sulām.
“Es jau biju gatavs 20 dienām tāpat kā pēc Vankūveras, bet Alvis teica, ka šoreiz tik daudz nevajagot.” Kurš Alvis? “Stankēvičs. Visu pagājušo vasaru viņa vadībā trenēju vispārējo fizisko sagatavotību. Viņš mūsu biatlonistus palīdzēja gatavot arī sekmīgajām Nagano spēlēm.”
Kāpēc jābadojas? Svara par daudz? “Nē, lai attīrītu organismu. Protams, svars arī zūd, četrarpus kilogramus jau esmu zaudējis. Bet pēc tam efekts ir pārsteidzošs. Pērn, kad atsāku darboties trenažieru zālē, muskuļi auga ne no kā. Nekādus vitamīnus nevajadzēja lietot.”
Nu ja, rudenī izskatījies pēc kantaina muskuļu kluča. “Sākot slēpot, masu atkal dedzināju nost,” taisnojas Edžus. “Gatavojoties pasaules čempionātam, nometu vēl trīs kilogramus, gan treniņos, gan arī rūpīgāk pasekojot savam uzturam. Četrdesmit dienas faktiski trenējos bez pārtraukuma. Ja tikai stundu paslēpoju vai paskrēju — tā skaitījās brīvdiena.”
Nepieciešamība šosezon finansiālo grūtību dēļ izlaist Pasaules kausa izcīņas Amerikas posmus un palikt tepat Priekuļos beigu beigās deva pozitīvu efektu? “Man noteikti. Iztikām bez visādiem ar laika joslu pārvarēšanu saistītiem aklimatizācijas procesiem, varējām mierīgi gatavoties vienām sacensībām — pasaules čempionātam. Man tas patika, Ilmārs (Bricis — aut.) gan sūkstījās, ka zaudējis sacensību ritmu.”

CITS PIKSONS

Sezonas sākumā Edgars kaitinoši ilgi turējās vienu lodi no punktiem. Tieši viens soda aplis vai viena soda minūte bija par daudz, lai viņš iekļūtu labāko četrdesmitniekā, kas saņem Pasaules kausa izcīņas ieskaites punktus. Turklāt nereti visu izšķīra pats pēdējais šāviens, kas bija sevišķi satraucoši, jo Piksons spēj bliezt ložmetēja tempā. Tikai piektajā PK posmā Rūpoldingas sprintā izdevās iekult pirmos septiņus punktus par 34. vietu, bet iedzīšanā atkal katrā šautuvē pa lodei lidoja pēc piena.
Tad pusotru mēnesi ilgs pārtraukums, veicot mājasdarbus Priekuļos, un pasaules čempionātā Hantimansijskā jau ieraudzījām pavisam citu Edgaru Piksonu, kas ar to pašu kluso smaidiņu vēsi cīnījās un divās disciplīnās mierīgi apspēlēja pat pašu biatlona dižleģendu Ūli Eināru Bjerndālenu. Lai arī pirmajā šautuvē nopelnījis soda apli, Edžus sprintā finišēja astotais. Te nu varēja sākt rēķināt: ja šautu nekļūdīgi, būtu pasaules čempionāta bronza! To pašu var teikt par Edgara sniegumu iedzīšanā (5 soda apļi un 20. vieta) un 20 km biatlonā (4 soda minūtes un 38. vieta). Tiesa, Hantimansijskas šautuve atgādināja brāzmaina vēja ģeneratoru, kas ar apbrīnojamu neprognozējamību gādāja, lai lodes pa visām pusēm lidotu garām mērķiem.
Pat par spīti lauztai nūjai stafetes pirmo posmu Piksons beidza sestais — septiņas sekundes aiz trešās pozīcijas, izcīnot 21. vietu (3 soda apļi), viņš neizgāzās arī tik augstā sabiedrībā debitējot 15 km masu startā.
Kas bija noticis? Kas mainījies?
“Divus iepriekšējos gadus mani nomocīja vīrusi,” analizē Edgars. “Pēc Vankūveras mainīju treniņu metodiku. Es negribu teikt, ka Vitālija (ilggadējā izlases galvenā trenera Urbanoviča — aut.) metodes bija nepareizas, bet, šķiet, ka man tās nederēja vai arī vēl nebija pienācis mans laiks.” Vasarā spēka darbu veicis Alvja Stankēviča vadībā, speciālajai sagatavotībai plānu sastādījis pirmais treneris Ilgonis Pogulis, kas jau vairākus gadus maizi pelna Anglijā. Treniņnometnēs slēpošanas un šaušanas tehniku uzlabot palīdzējis Jēkabs Nākums, savā pieredzē labprāt dalījies Ilmārs Bricis.

NOSLĒPUMAINĀ FORMULA

“Neteikšu, ka viņš ir pieticīgs!” Edgara klusajam smaidiņam oponē Jēkabs Nākums. “Tā tikai izskatās. Viņš prot par sevi pacīnīties. Jā, Edžus var būt ļoti pacietīgs, bet tas nenozīmē, ka viņam nav lielu mērķu. Varbūt psiholoģiskā noturība vēl nav pietiekama. Viņam jāiemācās uzvarēt domās, jāapgūst uzvarētāja apziņa. Neveiksmīgas sacensības, lai kļūst par mācību procesu. Tagad jau Edžus zina, ka taisīts no tāda paša materiāla kā norvēģi, ka visus iespējams uzvarēt.”
“Ļoti priecājos par Edgara astoto vietu,” piebilst komandas līderis Ilmārs Bricis. “Daudz esam kopā trenējušies, un zinu, ka viņam vēl ir, kur pielikt. Edžum ir visas īpašības, lai kļūtu par izcilu sportistu.”
Un ko domā viņš pats? Vai jau atrodas karjeras virsotnē, vai arī vēl tikai ceļā uz to? “Ceru, ka ceļā,” noteiktā balsī atbild 27 gadus vecais biatlonists. “Es vēl varu sevi krietni pilnveidot gan šaušanā, gan slēpošanas tehnikā, gan fiziskajā sagatavotībā.”
Starp citu, tieši šādā vecumā pēc Nagano spēlēm par komandas līderi kļuva Ilmārs Bricis, bet bronzas medaļas pasaules čempionātos viņš izcīnīja, kad jau sen bija aizmirsis, kā savu trīsdesmito jubileju nosvinējis.
“Es zinu, ka varu daudz labāk,” šī apziņa Edgaram Piksonam ļāva pārdzīvot arī karjerā melnāko dienu, kad Vankūveras olimpisko spēļu stafetes pirmajā posmā viņš nopelnīja… piecus soda apļus. Gan Dievs sodīs to nožēlojamo latvieti, kas īsi pirms starta ar skrūvgriezni bija padarbojies gar Edgara šautenes tēmēkli.
Par laimi, viņam pietika pacietības pamēģināt vēl vienu sezonu, cerībā, ka beidzot atkal izdosies atvērties labam rezultātam. Izdevās un par nākamajām sezonām tik hamletiski galva vairs nav jālauza. Kā notiek šī sevis atvēršana? Vai formula beidzot ir skaidra? “Līdz galam vēl ne,” godīgi atzīst Edgars Piksons.
Dainis CAUNE

Edgars PIKSONS
Biatlonists,
Iekšlietu ministrijas Sporta un veselības centra darbinieks
Dzimis: 1983. gada 17. jūlijā Drustos
Augums, svars: 178 cm, 73 kg
Izglītība: Priekuļu vidusskola
Sportā: kopš vienpadsmit gadu vecuma, sācis ar BMX un distanču slēpošanu, pirmais un tagadējais treneris Ilgonis Pogulis
Lielākie sasniegumi: 2003. un 2004. g. PJČ 6. v. 10 km un 15 km; 2006. g. OS 79. v. 20 km; 2006. g. EČ 2. v. 12,5 km; 2010. g. OS 37. v. 20 km, 78. v. 10 km; 2011. g. PČ 8. v. 10 km, 20. v. 12,5 km, 38. v. 20 km, 21. v. 15 km, 14. v. 4×7,5 km; 60. v. PK kopvērtējumā
Treneris: pirmais un tagadējais Ilgonis Pogulis
Ģimenes stāvoklis: precējies, divu meitu tēvs
Vaļasprieki: fotografēšana, makšķerēšana, riteņbraukšana, futbols