Futbola tronis atgriežas galvaspilsētā
Pēc astoņu gadu pārtraukuma Latvijas futbola čempionu troni atkal ir ieņēmusi mūsu galvaspilsētas komanda — pirmo reizi vēsturē šo godu izcīnījis klubs Riga FC, kas šogad guva dubultpanākumu, iegūstot arī Latvijas kausu. Lai gan sezonas vidū jau šķita, ka čempionu laurus plūks Rīgas Futbola skola, finiša taisnē viss mainījās un sudraba godalgas izrāva FK Ventspils. Ceturto vietu un ceļazīmi uz Eiropu ieguva FK Liepāja, bet iepriekšējo divu gadu čempioni Jūrmalas Spartaks šoreiz palika tukšā.
Ukraiņu brīnumdaris
Latvijas Synottipvirslīgas čempionātā astoņas komandas aizvadīja četru apļu sacensības, un pēc pusdistances Riga FCizredzes uz čempionu titulu nešķita diez cik reālas — Riga FCno līderiem RFS atpalika par deviņiem punktiem. Tomēr sezonas otrajā pusē pēc ukraiņu trenera Viktora Skripņika ierašanās Riga FCvairs nebija apturama.
Neticami, bet sezonas sākumā Riga FCpirmajās deviņās spēlēs piedzīvoja četrus zaudējumus, turnīra tabulā noslīdot uz piekto vietu. Ar to kluba vadības pacietības mērs bija pilns, un Riga FCšķīrās no galvenā trenera maķedonieša Goces Sedloska. Pozitīvas pārmaiņas komandas spēlē sākās jau pēc pieredzējušā vietējā speciālista Mihaila Koņeva stāšanās pie komandas stūres, kura vadībā rīdzinieki svinēja piecas uzvaras pēc kārtas, bet jūlija sākumā Riga FClika galdā savu galveno trumpi — Skripņiku. Līdz šim Latvijā vēl nekad nebija strādājis treneris ar Eiropas Top 5 līgu pieredzi — no 2014. līdz 2016. gadam Skripņiks bija galvenais treneris pazīstamajā Vācijas bundeslīgas klubā Brēmenes Werder.
Skripņika vadībā rīdzinieki turpināja uzvaru gājienu, Latvijā vairs nepiedzīvojot zaudējumu rūgtumu. Vispirms Riga FCizdevās 12 uzvaru sērija, kur pirmajos 11 mačos rīdzinieki nezaudēja nevienus vārtus — vārtsargs Roberts Ozols uzstādīja iespaidīgu sauso rekordu, 1051 minūti jeb 17 ar pusi stundas nosargājot savus vārtus neieņemtus!
Tieši 23 gadus veco Ozolu Rīgas klubs savās čempionu svinībās atzina par komandas gada labāko spēlētāju, bet interesanti, ka sezonas startā Roberts tika uzskatīts par komandas otro vārtsargu (pērn virslīgā Riga FCrindās viņš aizvadīja tikai vienu spēli) — čempionāta pirmajos mačos Riga FCiepriekšējie treneri uzticējās pieredzējušajam Germanam Māliņam, taču pēc treneru maiņas spēlēja vairs tikai Ozols, kļūstot par sezonas galveno atklājumu. Kopumā 24 mačos Roberts 17 reizes palika sausā un ielaida tikai 11 vārtus, turklāt šo statistiku krietni pabojāja pēdējais mačs ar Spartaku, kad jau pēc titula iegūšanas rīdzinieki atlaida grožus, nospēlējot neizšķirti 4:4. Jāpiebilst, ka divos ļoti svarīgos mačos ar FK VentspilsOzols arī atvairīja 11 m soda sitienus, ļaujot komandai palikt sausā — 1:0 un 0:0.
Ja neskaita šo pēdējo spēli ar Spartaku, kad rīdzinieki varēja neuztraukties par rezultātu, Skripņika vadībā Riga FCuzvarēja 11 no 13 čempionāta spēlēm, vēl divreiz spēlējot 0:0 ar FK Liepājaun FK Ventspils. Turklāt rīdzinieki pirmo reizi izcīnīja Latvijas kausu, finālā 11 m sitienu sērijā ar 5:4 pārspējot FK Ventspils(pamatlaiks un papildlaiks beidzās bez vārtu guvumiem, bet pendelēsatkal uzspīdēja Ozols, tiekot galā ar trim ventspilnieku sitieniem).
Starp citu, Skripņika darbs Rīgā sākās ar Eiropas līgas priekšsacīkstēm, kur rīdzinieki ļoti sīksti cīnījās ar Bulgārijas titulētāko klubu Sofijas CSKA, piekāpjoties vien 11 m sitienu sērijā (pēc zaudējuma izbraukumā ar 0:1, savā laukumā Riga FCrevanšējās ar tādu pašu rezultātu, bet pendelēs tomēr ar 5:3 pārāki bija bulgāri).
Riga FCpanākumu stūrakmens noteikti bija aizsardzība, kur ne tikai spīdēja vārtsargs Ozols, bet par īstu līderi kļuva ukraiņu centra aizsargs Volodimirs Bajenko. Savukārt uzbrukumā rīdzinieku līderis bija serbs Darko Lemajičs, kurš ar 15 gūtajiem vārtiem kļuva par čempionāta rezultatīvāko spēlētāju. Interesanti, ka piecus vārtus guva aizsargi Bajenko un Elvis Stuglis, lai gan Stugli var izcelt par universālismu, jo dažreiz viņš spēlēja arī uzbrukumā.
Rīdzinieki kļuva spēcīgāki vasaras transfēru loga laikā, ataicinot uz dzimteni trīs Latvijas valstsvienības spēlētājus — aizsargu Vladislavu Gabovu, pussargus Ivanu Lukjanovu un Denisu Rakelu. Rudenī uzaicinājumu uz valstsvienību sagaidīja arī Ozols, kā arī vēl divi aizsargi Antonijs Černomordijs un Antons Kurakins. Tāpat vasarā komandu pastiprināja vēl pāris kvalitatīvu leģionāru, bet kopumā sezonas laikā Riga FCsastāvā laukumā devās 16 ārzemnieki.
Ventspils sudrabs
Pāris iepriekšējos gados ar 60 gūtajiem punktiem pilnībā pietiktu, lai kļūtu par čempioniem, bet šosezon FK Ventspilstik bagātīga punktu raža deva tikai otro vietu, jo Riga FCnopelnīja par četriem punktiem vairāk. Pērn ventspilnieki pirmo reizi kopš savas virslīgas debijas 1997. gadā palika bez medaļām, bet starpsezonu periodā Ventspils futbola klubs tika pie jauna saimnieka, nonākot Krievijas uzņēmēja Adlana Šišlanova rokās. Pirms tam Šišlanovs bija darbojies Moldovas futbolā, un arī Latvijā jaunais FK Ventspilsīpašnieks uzreiz izvirzīja visaugstākos mērķus. FK Ventspilsgalvenā trenera pienākumus visu sezonu pildīja Dejans Vukičevičs no Melnkalnes, bet kluba krāsas kopumā aizstāvēja 18 leģionāru (visvairāk virslīgā). No šīs kompānijas īpaši izceļami nigēriešu uzbrucēji Tosins Aijeguns un Adeleke Akinjemi, kuri guva 13 vārtus. Turklāt Akinjemi jau augustā pārcēlās uz Norvēģijas, pirms tam īpaši izceļoties Eiropas līgas mačos, kur nigērietis guva septiņus vārtus. Šogad Eiropas līgā FK Ventspilspārvarēja pirmo kvalifikācijas kārtu, divu spēļu summā ar 8:3 sagraujot albāņu klubu Luftetari, un ieguva iespēju otrajā kārtā tikties ar pazīstamo Francijas klubu Bordeaux (0:1 un 1:2).
No FK Ventspilsvietējiem futbolistiem pēdējā laikā vietu Latvijas valstsvienībā izpelnījās aizsargi Vitālijs Jagodinskis un Vadims Žuļevs, kā arī pussargs Ritvars Rugins. Pērn izlasē pamata spēlētājs bija vēl viens aizsargs Ņikita Koļesovs, taču šogad viņš ne vienmēr tika kluba pamatsastāvā un zaudēja vietu valstsvienībā. Toties virslīgā retu spēli izlaida bijušais Latvijas izlases aizsargs Nauris Bulvītis.
Čempionātā FK Ventspilspiedzīvoja tikai četrus zaudējumus, divreiz ar 0:1 piekāpjoties jaunajiem čempioniem (vēl mačos ar Riga FCventspilniekiem bija uzvara un neizšķirts), un ventspilniekiem bija pozitīva savstarpējo spēļu attiecība ar visām pārējām komandām. Īpaši labi dzeltenzilajiem klājās principiālajos Kurzemes derbijos ar FK Liepāja, kur, ieskaitot Latvijas kausa ceturtdaļfinālu, ventspilnieki svinēja četras uzvaras, bet vēl reizi tika fiksēts neizšķirts. Toties Ventspils klubam dārgi maksāja divi neizšķirti ar čempionāta apakšgala komandām FK Metta/LU un Jelgavu (attiecīgi 2:2 un 0:0), jo Riga FCnezaudēja punktus mačos ar virslīgas vājāko trijnieku.
Titulus skaita rudenī
Ņemot vērā, ka pērn Rīgas Futbola skola virslīgā palika tikai piektajā vietā, tad šogad trešā vieta RFS ir solis uz priekšu, taču, tā kā ilgu laiku lietuvieša Valda Dambrauska trenētā komanda bija pārliecinoša čempionāta līdere, tad bronza ir vājš mierinājums. Sezonas pirmajā pusē RFS demonstrēja ļoti pārliecinošu sniegumu, uzvarot 12 no pirmajām 14 spēlēm. Starp citu, šajā laikā skolnieki divreiz dramatiskā veidā ar 2:1 apspēlēja arī nākamos čempionus Riga FC— pirmajā aplī mača pēdējā minūtē RFS vārtsargs Kaspars Ikstens atvairīja 11 m soda sitienu, bet otrajā spelē uzbrucējs Roberts Uldriķis izrāva uzvaru mača kompensācijas laikā.
Ļoti svarīgs pavērsiens čempionāta ritējumā notika trešā apļa sākumā, kad RFS galvenie konkurenti Riga FCtikko bija tikuši pie jauna trenera, bet abu komandu savstarpējā mačā RFS serbu aizsargs Milans Savičs jau cīņas sākumā nopelnīja sarkano kartīti, un skolniekipiedzīvoja zaudējumu 0:1 (uzvaras vārtus Riga FClabā guva komandas jaunpienācējs Lukjanovs). Uz rudens pusi RFS mehānismā galīgi kaut kas pajuka — čempionāta pirmajā pusē RFS piedzīvoja vienu zaudējumu, savukārt pēc tam Dambrauska vadītā komanda cieta astoņas neveiksmes.
Kad septembra vidū RFS Liepājā piedzīvoja trešo zaudējumu pēc kārtas, kluba vadība neizturēja un sociālajos tīklos nāca klajā ar publisku paziņojumu par tiesnešu sazvērestību — RFS ne tikai norādīja, ka Liepājā uz mājinieku vārtiem nav nozīmēts acīmredzams 11 m soda sitiens, bet arī saskaitīja, ka visā čempionātā RFS labā piešķirts divreiz mazāk pendeļu nekā konkurentiem, toties skolnieki nopelnījuši daudz vairāk dzelteno un sarkano kartīšu. Ne velti uz abu spēcīgāko Rīgas klubu izšķirošo ceturtā riņķa spēli tika uzaicināta Īrijas tiesnešu brigāde, bet RFS tāpat zaudēja ar 1:2.
Šogad atkal RFS bija ļoti plaša pārstāvniecība Latvijas valstsvienībā — UEFA Nāciju līgā piedalījās aizsargi Kaspars Dubra un Aleksandrs Solovjovs, pussargi Aleksandrs Fertovs, Vjačeslavs Isajevs, Roberts Savaļnieks un Gļebs Kļuškins, bet Baltijas kausā uzspēlēja arī vārtsargs Kaspars Ikstens. Neaizmirsīsim, ka pirms šīs sezonas RFS pievienojās vēl divi pussargi Jevgeņijs Kazačoks un Dāvis Indrāns, kuri pērn regulāri spēlēja Latvijas izlasē, taču šosezon viņi tā arī nespēja iekarot vietu RFS pamatsastāvā un attiecīgi vismaz uz laiku atvadījās no izlases. Sezonas pirmajā pusē RFS palīdzēja arī Latvijas izlases uzbrucējs Roberts Uldriķis, kurš gan biežāk nāca laukumā uz maiņu, taču tāpat pamanījās gūt septiņus vārtus (otrs labākais rādītājs komandā) un jūlijā ieguva iespēju turpināt karjeru Šveicē.
RFS vadība īsti netrāpīja ar sastāva pastiprinājuma meklēšanu vasaras transfēru logā. Kamēr Riga FCsezonas vidū nomainīja gandrīz pusi pamatsastāva, RFS vasaras papildinājums — trīs leģionāri — nedeva cerēto rezultātu. Piemēram, gruzīns Iraklijs Sikharulidze pērn bija rezultatīvākais Gruzijas čempionāta spēlētājs, taču mūsu virslīgā viņš ne ar ko īpašu neizcēlās. Kopumā RFS sastāvā spēlēja deviņi leģionāri, un ukrainis Maksims Marusičs ar 14 vārtu guvumiem kļuva par otru rezultatīvāko čempionāta spēlētāju. Savukārt latvietis Savaļnieks bija vienīgais komandas spēlētājs, kurš izgāja laukumā visās 28 čempionāta spēlēs, gūstot sešus vārtus. Pēdējā čempionāta mačā Dambrausks ļāva atpūsties vārtsargam Ikstenam, kuram tādējādi pārtrūka iespaidīgā 156 pēc kārtas aizvadīto spēļu sērija — iepriekšējās četras sezonas, vēl spēlējot FK Jelgava, Kaspars neizlaida nevienu spēli.
Otrs spēcīgākais Rīgas klubs jau ir sācis domāt par nākamo sezonu — oficiāli paziņots, ka nākamgad RFS pievienosies Latvijas izlases uzbrucējs Artūrs Karašausks, kurš šovasar no Liepājas pārcēlās uz Kazahstānu. Turklāt nākamgad RFS debitēs Eiropas līgā.
Vētrainā Liepāja
Šosezon bez medaļām palika pagājušā gada vicečempioni FK Liepāja/Mogo, tomēr liepājnieki vismaz izpildīja minimālo programmu, izcīnot ceļazīmi uz Eirokausiem, kas mūsu klubiem ir tik ļoti būtiski finansiālā ziņā.
Pirms sezonas Liepājas futbola līdzjutēji noteikti cerēja uz kaut ko vairāk, taču kļūdas sastāva komplektācijā un bardaks ar treneriem neļāva liepājniekiem nopietni iesaistīties cīņā par pirmo vietu. Ilgu laiku Liepājas komandas turnīra tabulā atradās turpat aiz līderiem, taču visas cerības sagrāva sezonas vidus haoss ar treneru maiņām — kad jūlija beigās pēc abpusējas vienošanās darbu ar FK Liepājabeidza gruzīnu treneris Tamazs Pertija, liepājniekiem bija tikpat punktu, cik nākamajiem čempioniem Riga FC, bet finišā abas komandas šķīra jau 13 punktu. Liepājas un Pertijas ceļi šķīrās drīz pēc komandas dalības Eiropas līgas priekšsacīkstēs, kur liepājnieki atzina zviedru kluba Hackenpārākumu (0:3 mājās un 2:1 viesos).
Nevar teikt, ka šāds notikumu pavērsiens bija pārsteigums, jo Pertijas vadībā komanda demonstrēja visai nestabilu sniegumu, piedzīvojot pāris sāpīgus zaudējumus savā laukumā (3:5 RFS un 1:4 FK Ventspils), taču kluba vadība pamatīgi kļūdījās ar nākamā trenera izvēli — uz Liepāju tika uzaicināts argentīnietis Dario Aurelio, kuram nemaz nebija Eiropā derīgas trenera licences, tāpēc spēļu laikā komandu laukuma malā reāli vadīja galvenā trenera palīgs Mareks Zuntners. Šajā laikā piecos mačos FK Liepājanopelnīja tikai četrus punktus, atvadoties no sapņiem par medaļām. Pēc tam septembrī par FK Liepājagalveno treneri kļuva Latvijas izlases vadītāja Miksu Pātelainena palīgs skots Gordons Jangs, kura vadībā komanda atkal sāka demonstrēt solīdu sniegumu. Tieši liepājnieki pārtrauca Riga FC 12 uzvaru sēriju, Liepājā nospēlējot 0:0. Janga vadība Liepājas komanda izcēlās ar teicamu spēli aizsardzībā, deviņās spēlēs zaudējot tikai divus vārtus. Tiesa, abus šos mačus liepājnieki zaudēja ar 0:1 (FK Ventspilsun Mettai).
Jau jūnija beigās Liepāju pameta komandas uzbrukuma līderis Artūrs Karašausks, kurš devās piepelnīties uz Kazahstānu. No Krievijas Liepājā atgriezās Vladimirs Kamešs, taču izrādījās, ka 2012. gada Latvijas virslīgas labākais spēlētājs ne tuvu nebija savā labākajā sportiskajā formā. Par liepājnieku labāko snaiperi ar 10 vārtiem šogad kļuva 37 gadus vecais Ģirts Karlsons. Savukārt cits nopelniem bagātais liepājnieku uzbrucējs Kristaps Grebis sezonas izskaņā oficiāli beidza futbolista karjeru. Rudenī liepājnieku izredzes noteikti krietni iedragāja arī uzbrūkošā pussarga Jāņa Ikaunieka augusta beigās gūtā plecatrauma (Jānis ar deviņiem goliem bija otrs rezultatīvākais komandas spēlētājs).
Pirms sezonas Liepājas klubs arī kļūdījās ar aizsardzības līnijas veidošanu, liekot uzsvaru uz diviem argentīniešu centra aizsargiem Gonsalo Negro un Aleksi Sarati. Negro izrādījās vērtīgs papildinājums, tikai viņa sezonu pabojāja traumas, savukārt pilnībā piepildījās šaubas par Sarati — dzimtenē viņš bija tiesāts par izvarošanu, un, lai gan tiek iztiesātas apelācijas, aprīlī pēc ciemošanās Argentīnā Saratem vairs neļāva pamest valsti. Zīmīgi, ka šogad divi neaizstājamākie FK Liepājaspēlētāji, kuri aizvadīja 27 no 28 spēlēm, bija leģionāri — senegāliešu aizsargs Seidina Keita un argentīniešu pussargs Leonels Strumia, kurš Liepājā aizvadīja jau ceturto sezonu. Vasarā tika pieaicināts arī Armēnijas izlases vārtsargs Arsens Beglarjans, nomainot jauno Krišjāni Zviedri. Interesanti, ka sezona startā FK Liepājapietiekumā bija tikai četri leģionāri, bet vasarā klāt nāca vēl pieci ārzemnieki.
Tajā pašā laikā Liepājā parādījās arī pāris jauni talanti — pussargs Mārtiņš Ķigurs šogad izcēlās arī Latvijas U-21 izlasē, bet septiņpadsmitgadīgais Kristers Tobers ne tikai jau sāka spēlēt U-21 izlasē, bet sezonas laikā pat kļuva par Liepājas kluba kapteini. Šogad liepājnieku pussargi Dmitrijs Hmizs, Raivis Andris Jurkovskis un naturalizētais argentīnietis Kristians Toress arī epizodiski tika aicināti uz Latvijas valstsvienību, taču neviens no viņiem nenostabilizējās valsts galvenajā komandā.
Svarīgas lietas Liepājā norisinājās arī ārpus laukuma — par FK Liepājajauno īpašnieku kļuva Krievijas bagātnieks Oļegs Hromovs, toties pēc sezonas no paša veidojuma atvadījās kluba prezidents Māris Verpakovskis.
Spartakakritiens
Pēc divām triumfālām čempionu sezonām šogad atpakaļ uz zemes nolaidās Jūrmalas Spartaks, kas palika tikai piektajā vietā. Tas nozīmē, ka nākamgad Spartaks nespēlēs Eiropas kausos, kas radīs nopietnu robu komandas budžetā — šogad par dalību Eiropas mačos Spartaks nopelnīja miljonu eiro. Čempionu līgas kvalifikācijā Spartaks visnotaļ cienīgi turējās pretī slavenajam Serbijas klubam Crvena Zvezda (0:0 Rīgā un 0:2 Belgradā, kur abi vārti tika zaudēti tikai mača beigās), bet Eiropas līgas priekšsacīkstēs jūrmalnieki vispirms divu spēļu summā ar 9:0 sagrāva Sanmarīno klubu La Fiorita, bet tad trešajā kārtā ar 0:1 piekāpās Lietuves čempionvienībai Sūduva.
Ja iepriekšējos divus gadus Spartakam izdevās pārspēt visas prognozes, tad šogad piepildījās bažas, ka Jūrmalas klubam nav pietiekami daudz trumpju, lai atkārtotu panākumus. Pērn Spartakavadība trāpīja mērķī ar ārzemju treneru izvēli, bet šogad Krievijas speciālistam Aleksandram Grišinam pie komandas stūres neizdevās paveikt brīnumus. Turklāt augustā Grišins pēc paša vēlēšanās pameta Jūrmalu — smieklīgi, ka Krievijas presē viņš sastāstīja visādus brīnumus, savu soli skaidrojot ar to, ka nav varējis atrast meitai krievu skolu. Komandas vadību pārņēma lietuvietis Toms Ražanausks, kura vadībā jūrmalnieki 12 spēlēs svinēja tikai trīs uzvaras. Ilgu laikuSpartaksvēl saglabāja izredzes uz vismaz ceturto vietu, taču, iespējams, izšķirošā neveiksme tika piedzīvota oktobra sākumā Staicelē, kur jūrmalnieki sensacionāli ar 1:2 zaudēja Valmieras klubam, kam tā bija pirmā uzvara čempionātā.
Spartakamtā arī neizdevās atrast līdzvērtīgus aizstājējus pagājušās sezonas galvenajiem varoņiem — pērn par virslīgas labāko spēlētāju atzītais krievu uzbrucējs Jevgeņijs Kozlovs pārcēlās uz Baltkrieviju, bet agrākais Spartaka vidējās līnijas līderis Jevgeņijs Kazačoks pārgāja uz RFS. Pirms sezonas Spartaks gan atrada visai labu sastāva papildinājumu citos Latvijas klubos — no Jelgavas uz Jūrmalu pārcēlās divi Latvijas izlases aizsargi Gints Freimanis un Mārcis Ošs (viņš gan vasaras beigās devās tālāk uz Šveici), bet par Spartakasezonas labāko spēlētāju kļuva ilggadējais Latvijas izlases pussargs 34 gadus vecais Aleksejs Višņakovs, kurš demonstrēja sen neredzētu rezultativitāti, gūstot 13 vārtus. Toties bijušais mūsu valstsvienības pussargs 33 gadus vecais Jurijs Žigajevs sezonas vidū paziņoja par futbolista karjeras beigām.
Spartakarindās šosezon spēlēja 12 leģionāru (puse no tiem bija no Krievijas), bet īstu līderu šajā kompānijā neatradās — no ārzemniekiem labākie palīgi izrādījās bosniešu aizsargs Aleksandrs Kosoričs un krievu uzbrucējs Jevgeņijs Kobzars.
Pahars nepalīdzēja
Grūtus laikus pārdzīvo FK Jelgava, kas otro gadu pēc kārtas palika sestajā vietā. Tiesa, pērn jelgavniekus no medaļām šķīra tikai astoņi punkti, bet šogad FK Jelgava par 21 punktu atpalika no piektās vietas. Vēl pirms diviem gadiem FK Jelgava Latvijas čempionātā ieņēma otro vietu, bet šogad jelgavnieki tikai turnīra izskaņā, Rīgā ar 2:1 uzvarot savus tiešos konkurentus FK Metta/LU, izglābās no pārspēlēm par vietas saglabāšanu virslīgā.
Iespējams, ka Jelgavas kluba vadība kļūdījās ar pāragru treneru maiņu, jau pēc 10 virslīgas spēlēm atvadoties no Krievijas speciālista Ravila Sabitova, kura vietu ieņēma bijušais Latvijas valstsvienības galvenais treneris Marians Pahars. Lai gan jau sezonas sākumā jelgavniekiem klājās smagi, pēc treneru maiņas situācija tikai pasliktinājās un brīžiem FK Jelgava atstāja pavisam bezcerīgu iespaidu — pietiek minēt, ka Pahara vadībā jelgavnieki 18 čempionāta mačos piedzīvoja 13 zaudējumus, divas reizes uzvarot tikai virslīgas pēdējās divas komandas Mettuun Valmieru. Zīmīgi, ka visā čempionātā jelgavnieki spēja atņemt tikai vienu punktu čempionāta pirmajam četriniekam, vēl pavasarī noturot bezvārtu neizšķirtu Ventspilī. Tāpat jelgavnieki piedzīvoja sešas sagrāves jeb zaudējumus ar vismaz trīs vārtu starpību (piecas — Pahara vadībā), tajā skaitā trešajā riņķī ar 0:3 zaudējot patMettai. Vēl viens daiļrunīgs fakts — FK Jelgava 19 no 28 spēlēm nespēja gūt vārtus, ar 19 goliem kļūstot par čempionāta mazrezultatīvāko komandu. Par komandas labāko snaiperi ar četriem goliem kļuva Vladislavs Kozlovs, kuram vienīgajam komandā izdevās gūt vairāk par diviem vārtiem.
Jau pirms čempionāta varēja paredzēt, ka šis Jelgavas klubam varētu būt grūts gads, jo pēc pagājušās sezonas klubu pameta četri Latvijas izlases futbolisti — vārtsargs Kaspars Ikstens, aizsargi Mārcis Ošs un Gints Freimanis, pussargs Gļebs Kļuškins. Šiem vīriem jelgavnieki neatrada cienīgus aizstājējus, lai gan nevar teikt, ka Jelgavas sastāvs bija tik vājš — Zemgales kluba krāsas aizstāvēja vēl ne tik sen uz Latvijas izlasi aicinātie pussargi Artis Lazdiņš, Alans Siņelņikovs un Daņiils Ulimbaševs, kā arī Jelgavā uzspēlēja 10 ārzemju spēlētāji, no kuriem īpaši izceļams mums jau sen labi pazīstamais Lietuvas izlases pussargs Mindaugs Grigaravičs. Savā veidā ārpus konkurences čempionātā bija Lietuvas U-21 izlases aizsargs Sigits Olberkis, kurš nopelnīja 11 dzeltenās un divas sarkanās kartītes.
Agrāk jelgavnieki tika uzskatīti par Latvijas kausa speciālistiem, trīs gadus pēc kārtas iegūstot šo prestižo trofeju (2014.— 2016. g.), bet šosezon Pahara vadītā komanda piedzīvoja fiasko arī šajā turnīrā, izstājoties no cīņas jau astotdaļfinālā, kur ar 1:2 zaudēja virslīgas priekšpēdējai komandai Mettai. Par vienīgo cerību stariņu Jelgavas klubam kļuva jaunās treniņbāzes atklāšana, kas izmaksājusi vienu miljonu eiro. Šāda investīcija nākotnē ir ļoti apsveicama, taču šā ieguldījuma augļi vēl būs kādu laiku jāpagaida.
Mūžīgie studenti
Sesto gadu pēc kārtas ar priekšpēdējo vietu un dalību pārspēlēs par vietas saglabāšanu virslīgā nācās samierināties Rīgas FK Metta/LU. Ar šo uzdevumu studenti gan atkal bez problēmām tika galā. Bijušā Latvijas valstsvienības otrā trenera Andra Riherta vadītā komanda pagalam vāji sāka čempionātu, pirmajās 17 spēlēs izcīnot tikai četrus punktus ar neizšķirtiem, bet pēc tam studenti krietni pielika, svinot piecas uzvaras. Ilgu laiku Mettai turpat aiz muguras elpoja Valmieras komanda, atpaliekot vien par pāris punktiem (abas pirmās savstarpējās spēles beidzās neizšķirti), taču sezonas otrajā pusē studenti divreiz apspēlēja valmieriešus, noņemot jautājumu par pēdējo vietu. Jau trešo gadu pēc kārtas Mettailaimīga pilsēta bija Liepāja, kur šosezon studenti triumfēja pat divreiz (abos mačos — 1:0). Toties spēlēs ar pirmo trijnieku Mettaizcīnīja tikai vienu punktu, pirmajā riņķī pakutinot nervus ventspilniekiem — 2:2, kad kurzemnieki neizšķirtu panāca vien kompensācijas laikā.
Interesanti, ka sezonas ievadā uzreiz četri Mettasspēlētāji izpelnījās uzaicinājumu uz Latvijas valstsvienību — uzbrucējs Vladislavs Fjodorovs pat guva vārtus pārbaudes mačā ar Fēru salām (1:1), bet valsts galvenajā komandā debitēja arī pussargs Eduards Emsis un uzbrucējs Ņikita Ivanovs (rezervē palika aizsargs Krists Kristers Gulbis). Tajā laikā gan vēl valstsvienību vadīja Aleksandrs Starkovs, kuram asistēja Riherts, bet jaunā izlases vadība jau spēlētājus meklēja citur, un Mettasčetrinieks turpināja krāt pieredzi Latvijas U-21 izlasē.
Šosezon Mettasrindās uzspēlēja arī pusducis leģionāru, no kuriem īpaši izcēlās Tamirlans Džamalutdinovs no Krievijas, kurš ar septiņiem gūtajiem vārtiem kļuva par komandas labāko snaiperi. Kā jau ierasts, Mettabija ļoti jauna komanda — vecākais futbolists bija 28 gadus vecais kapteinis Kirils Ševeļovs, visi pārējie spēlētāji bija ne vecāki par 23 gadiem. Starp citu, aizsargs Ševeļovs bija vienīgais no čempionāta laukuma spēlētājiem, kurš nospēlēja visas 28 spēles no zvana līdz zvanam. Tāpat arī no vārtsargiem vienīgais virslīgā bez maiņām visu sezonu aizvadīja Mettas Dāvis Ošs.
Šogad FK Metta/LUļoti veiksmīgi startēja Latvijas kausa izcīņā, aizcīnoties līdz pat pusfinālam. Mettai gan arī paveicās ar izlozi, jo ceturtdaļfinālā studentiemnebija jāspēlē ar virslīgas pretiniekiem, bet bija jādodas ciemos pie pirmās līgas labākās komandas BFC Daugavpils, kur rīdzinieki izglābās no zaudējuma tikai papildlaika pēdējās minūtēs un uzvarēja 11 m sitienu sērijā. Pusfinālā Mettaar 1:2 zaudēja Riga FC.
Atpakaļ nākotnē
Kā jau bija gaidāms, šosezon par neiespējamo misiju kļuva pagājušā gada pirmās līgas uzvarētāju Valmiera Glass ViAcīņa par palikšanu virslīgā — 28 spēlēs vidzemnieki nopelnīja tikai astoņus punktus, pirmo uzvaru pār Spartaku (2:1) izcīnot tikai oktobrī, bet otro panākumu svinot čempionāta pēdējā kārtā pār Jelgavu (1:0). Pirms tam valmierieši vēl divas reizes atņēma punktus Mettai(2:2 un 1:1). Pārējās 24 spēlēs tika piedzīvoti zaudējumi, tostarp 14 mačos ar vismaz triju vārtu pārsvaru. Kopumā valmierieši zaudēja 92 vārtus.
Valmieriešus neglāba arī astoņu leģionāru piesaistīšana, taču par kaut cik regulāru pamatsastāva spēlētāju kļuva tikai zviedru pussargs Rikardo Grejs, kurš piedalījās 13 mačos, gūstot trīs vārtus. Trīs vārtus guva arī Latvijas U-21 izlases pussargs Alvis Jaunzems, komandas kapteinis Mārcis Ērglis un veterāns Gatis Kalniņš. Jāpiebilst, ka 37 gadus vecais Kalniņš ar karjerā gūtajiem 106 vārtiem visu laiku rezultatīvāko virslīgas spēlētāju sarakstā izvirzījās sestajā vietā. Valmieras komandas spēli kardināli nemainīja arī maija izskaņā notikusī galvenā trenera maiņa, kad ilggadējo komandas vadītāju Gati Ērgli nomainīja ukraiņu speciālists Mikola Trubačevs.
Sezonas laikā Valmieras Vidzemes Olimpiskā centra stadionā tika uzlikts jauns mākslīgais segums, tāpēc vairākas spēles valmierieši aizvadīja Staicelē.
Pēdējā laikā daudz tika runāts par iespējamo virslīgas paplašināšanu līdz 10 komandām, bet, redzot, kā šogad klājās pagājušās sezonas pārliecinošajiem pirmās līgas uzvarētājiem, diemžēl jāsecina, ka atšķirība starp virslīgu un pirmo līgu vēl arvien ir pārāk liela. Vēl jo vairāk to pierādīja šā rudens pārspēles par vietu virslīgā, kur pirmās līgas otrā labākā komanda Olaines SK Supernovajau pirmajā mačā ar Mettuzaudēja septiņus vārtus — 2:7 (otrajā spēlē — 0:3). Šogad par pirmās līgas uzvarētājiem kļuva BFC Daugavpils.
Synottipvirslīga
Riga FC28 – 20 – 4 – 4 – 45:16 – 64
FK Ventspils28 – 18 – 6 – 4 – 54:22 – 60
RFS 28 – 18 – 1 – 9 – 57:23 – 55
FK Liepāja/Mogo28 – 15 – 6 – 7 – 46:25 – 51
Spartaks28 – 12 – 6 – 10 – 48:37 – 42
FK Jelgava 28 – 6 – 3 – 19 – 19:48 – 21
FK Metta/LU28 – 5 – 4 – 19 – 24:52 – 19
Valmieras Glass ViA– 28 – 2 – 2 – 24 – 22:92 – 8
Rezultatīvākie spēlētāji: Darko Lemajičs (Riga FC) — 15, Maksims Marusičs (RFS) — 14, Aleksejs Višņakovs (Spartaks), Tosins Aijeguns, Adeleke Akinjemi (abi FK Ventspils), Ģirts Karlsons (FK Liepāja/Mogo) — 10.
