Galvaspilsētas futbols

Latvijas
futbola karte ir sadalīta vairākos reģionos, kur par sporta karaļa attīstību
rūpējas reģionālās federācijas. Lielākais mūsu futbola centrs ir galvaspilsēta
Rīga. Martā apritēs divi gadi kopš Rīgas Futbola federāciju vada Juris Keišs.

"Profesionāli futbolu
neesmu spēlējis, taču futbolā esmu jau diezgan ilgi. Dzīvē daudz kas notiek
nejauši, bet pēc tam izrādās, ka tas tomēr bijis likumsakarīgi. Tā tas ir arī
man. Strādāju Rīgas Tehniskajā universitātē, esmu inženierzinātņu doktors.
Pēdējā laikā mans darbs saistīts ar administratīvajām funkcijām. Pēc PSRS
sabrukšanas, pārmaiņas notika arī RTU. Mums bija jāpārņem bijušais Lauktehnikas
stadions, kur daži futbola entuziasti trenēja bērnus. Tā kā man tajā laikā auga
divi bērni, viņi sāka trenēties, bet man arvien vairāk vajadzēja iedziļināties
šajā procesā, biežāk radās dažādas idejas. Beidzās viss ar to, ka kopā ar
domubiedriem nodibinājām bērnu jaunatnes klubu RTU/Rīgas Stars. Tādā
veidā es arvien ciešāk iesaistījos jauniešu futbolā. Vēlāk sāku strādāt arī LFF
Jaunatnes komitejā, vairākus gadus arī vadīju šo komiteju. Pēc tam bija jaunas
organizācijas – Latvijas Futbola klubu asociācijas – prezidents, bet 2005.
gadā sāku strādāt RFF valdē," RFF prezidents Juris Keišs iepazīstina ar
sevi.

Sapņojot par
Norvēģiju

Pārņemot RFF vadību,
Juris Keišs izvirzīja savas darba prioritātes.

"Ilgu
laiku manas aktivitātes bija ļoti cieši saistītas ar jaunatnes futbola
attīstību. Redzēju, ka pie mums daži procesi nevirzās uz priekšu. Jaunatnes
futbols ir viens no RFF darba pamatvirzieniem. Pirms pāris gadiem biju seminārā
Norvēģijā, kas bija veltīts Eiropas Futbola federāciju savienības (UEFA) Grassroots
programmai. Tas deva labu vielu pārdomām. Kas ir vajadzīgs, lai futbols būtu populārs?
Vajadzīgs, lai tajā būtu iesaistīts pēc iespējas vairāk cilvēku. Salīdzināsim,
kas notiek Norvēģijā un kas – Latvijā. Norvēģija iedzīvotāju skaita ziņā ir
salīdzinoši tuvu Latvijai – tur ir aptuveni četrarpus miljoni iedzīvotāju.
Norvēģijā visādos variantos futbolā ir iesaistīti aptuveni deviņi procenti
iedzīvotāju – gandrīz 370 tūkstoši cilvēku. Latvijā, saskaitot visus kopā,
knapi sanāk 20 tūkstoši, lai gan vajadzētu būt uz pusi mazāk nekā Norvēģijā.
Tātad kaut kas nav pareizi. Turklāt nesen pavīdēja informācija, ka futbols, pēc
pēdējiem pētījumiem, Latvijā ir populārākais sporta veids (tā decembrī paziņoja
sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS – K.
G.). Stratēģiski mūsu mērķis ir, lai arī pie mums ar futbolu nodarbotos
desmit procenti iedzīvotāju. Nav ko brīnīties, kāpēc Latvijā tik maz cilvēku
nodarbojas ar futbolu. Paskatieties, kas pie mums notiek ar infrastruktūru.
Piemēram, Rīgā mēs esam tikai zaudējuši futbola laukumus. Kas mums notiek pie
skolām? Tur nekā nav. Atkal salīdzināsim ar to pašu Norvēģiju. Tagad daudz runā
par UEFA programmu Mini-pitch. To paredzēts īstenot arī pie mums, kas
būs ļoti liels progress. Norvēģijā praktiski pie katras skolas ir mini-pitch
laukums (20×40 m). Pirms trim gadiem Norvēģijā bija 1477 mini-pitch
laukumi, bet katru gadu tur ierīko 300 jaunus mini-pitch laukumus.
Viņiem ir plāns,
ka līdz 2016. gadam jābūt 4000 laukumiem. Rīgā paredzēts izveidot 35 šādus
laukumus. Tas mums būs liels sasniegums. Šie laukumi ir jaunākā vecuma bērniem.
Ja bērniem ir, kur trenēties, tad viņi to arī darīs. Uz tādiem laukumiem, kas
ir pie mūsu skolām, tas nav iespējams. Protams, šo programmu Latvijā varēja
sākt daudz ātrāk, bet, kā tagad ir populāri teikt – nebija politiskas gribas.
Tagad beidzot esam pavirzījušies no nulles punkta," stāsta RFF prezidents.
"Šobrīd šis projekts iziet pa Rīgas domes instancēm. UEFA dod naudu, bet
laukumu pamatnes ir jāsagatavo pašiem. Tagad Rīgas dome arī mūsu nabadzības
apstākļos meklē līdzekļus, lai šo programmu īstenotu. Jautājums ir jāizskata
trīs komitejās – Īpašumu komitejā, Izglītības, jaunatnes un sporta komitejā un Finanšu
komitejā. Cik zinu, divus etapus projekts jau izgājis, un man nav šaubu, ka
izies arī trešo. Domāju, ka jau aprīlī sāksies darbi."

Mazie laukumi
noteikti veicinās bērnu futbola masveidību, bet Rīgā ir arī akūts lielo laukumu
trūkums.

"Lielie laukumi Rīgā
ir ļoti vajadzīgi, jo šobrīd šajā ziņā ir katastrofa. Rīgai ir vajadzīgs viens
liels sporta komplekss, kur būtu vairāki dažādu formātu laukumi. Zinu, ka par
to jau ir sākušās nopietnas pārrunas, bet arī šajā jautājumā daudz kas būs
atkarīgs no Rīgas domes pozīcijas. Pagaidām nevaru neko konkrētāk teikt, bet
tāda iecere ir. Protams, šos plānus nerisinās mūsu federācija, bet tas jau
notiks Latvijas Futbola federācijas līmenī," saka Keišs.

Igauņu piemērs

Juris Keišs arī ir
izstrādājis Bērnu un jaunatnes sporta
atbalstu programmu, ko tagad izvērtē Rīgas domē.

"Problēma ir tāda, ka
visas mūsu sporta organizācijas ir sadalītas divās kategorijās – valsts un visi
pārējie. Futbolā Rīgā ir viena pašvaldības sporta skola – Rīgas Futbola skola.
Tas arī viss. Pārējie klubi, bet dažos trenējas vairāk bērnu nekā RFS, paliek
bez jebkādas pašvaldības palīdzības. Tas ir absurds. Ar ko īsti bērni no citiem
klubiem ir sliktāki par tiem bērniem, kuri trenējas RFS. Ja vērtējam
rezultātus, tad RFS ir tālu no pirmajām pozīcijām. Pirms vairākiem gadiem sāku
domāt, kā varētu pārvarēt šo paradoksu. Izrādījās, ka tālu nemaz nav jāmeklē –
tepat pie mūsu kaimiņiem Igaunijā jau bija notikusi sporta saimniecības
restrukturizācija. Pēc neatkarības atgūšanas igauņi izjauca padomju sistēmu,
izveidojot jaunu kārtību. Tur tiek ievērots slavenais princips, ka nauda seko bērnam. Viņi visas sporta
organizācijas pielīdzināja vienā līmenī, neatkarīgi no tā, vai attiecīgais
klubs bija pašvaldības, valsts vai privātais. Igauņi sāka izmaksāt dotācijas
visiem klubiem ar nosacījumu, ka tiek ievēroti zināmi noteikumi. Tā ir parocīga
un caurspīdīga sistēma – jo tavā klubā trenēsies vairāk bērnu, jo tu arī
saņemsi lielāku dotāciju. Kad runāju ar igauņu futbola kolēģiem, tad šo
dotāciju apmērs šķita visai fantastisks -viens bērns Tallinas pašvaldībai gadā
izmaksāja 180 latus. Iedomājieties, ka samērā neliels klubs, kur trenējas 100
bērnu, gadā saņem 18 tūkstošus. Ņemot par pamatu šo igauņu pieredzi,
uzrakstījām bērnu un jaunatnes sporta attīstības programmu. Tā neattiecas tikai
uz futbolu, bet uz visiem sporta veidiem. Igauņi gan kā prioritāti izvēlējušies
trīs četrus sporta veidus. Lai iepazīstinātu ar šo programmu, esmu daudz ticies
ar domniekiem. Mani bieži klausījās ar pozitīvu attieksmi, bet tālāk nekas
nevirzījās. Ar iepriekšējo domi attiecības nebija sliktas, tikai rezultāta
nebija. Tagad ir kaut kā citādi. Mums ir izdevies pavirzīt uz priekšu mini-pitch
programmu, ceru, ka izdosies īstenot dzīvē arī šo programmu. Mēs jau neceram,
ka tagad uzreiz pašvaldība sāks atbalstīt klubus, bet mēs vēlamies, lai Rīgas dome
šai problēmai pievērš lielāku uzmanību, lai domē tiktu izveidota darba grupa,
kas var izstrādāt normālu jaunatnes sporta atbalsta sistēmu. Tur pat nav ko
daudz fantazēt – manuprāt, igauņi izveidojuši visai veiksmīgu sistēmu. Tā
strādā. Mēs varam veikt korekcijas, ņemot vērā savas īpatnības. Nevar teikt, ka
Rīgas dome nedod naudu sportam. Atcerēsimies, ka pavisam nesen tika tērēta
liela nauda, lai atbalstītu profesionālās komandas. Par šo naudu tika pirkti
dārgi leģionāri, nevis atbalstīts jaunatnes sports. Tas ir pilnīgi ačgārni.
Tagad gan dzīve piespiež daudz ko saprast," uzskata Keišs.

Rīgas Futbola federācijas
darbības lauks nav tikai jaunatnes futbols. Šobrīd risinās Rīgas čempionāts
telpu futbolā, kur četrās līgās spēlē pussimt komandu. Šo turnīru rīkošanā RFF
apvienojusi spēkus kopā ar Futbola turnīru asociāciju (FTA). Šajā ziemas sezonā
arī pirmo reizi risinās Rīgas čempionāts telpu futbolā sievietēm, kur piedalās
sešas komandas. Pagājušajā gadā RFF rīkoja arī divus savdabīgus turnīrus, kur
spēkiem mērojās politiskās partijas – vienam nosaukums bija Futbols vieno, otram – Futbols kalpo bērniem.

Kristiāns GIRVIČS