Handbola dēļ…

Latvijas
valstsvienības handbolists Mārtiņš Lībergs, kurš vienīgais no latviešiem šobrīd
spēlē Vācijas 1. bundeslīgā, aizvadītajā trešdienā 2010. gada Eiropas
čempionāta kvalifikācijas turnīrā pret Luksemburgu pēc savainojumu saārstēšanas
atgriezās izlases rindās.Svētdien, 22.
martā, 29 gadus vecais handbolists mūsu izlases sastāvā sestajā kvalifikācijas
turnīra spēlē izbraukumā dosies cīņā ar zvaigžņoto Francijas izlasi, kas pērn
kļuva par olimpiskajiem čempioniem, bet februārī izcīnīja arī pasaules
meistarsacīkšu zelta medaļas.– Gandrīz
katrs Latvijas izlases handbolists ir mācījies Murjāņu Sporta ģimnāzijā. Tu
noteikti neesi izņēmums?– Neesmu gan.
Par handbolistu kļuvis Dobelē, Murjāņos sāku mācīties devītajā klasē un to
laiku atceros ar patiku. Vienu brīdi sports bija pat pirmajā vietā un no tā
cieta sekmes skolā. Murjāņos pēc vidusskolas beigšanas paliku vēl vienu gadu.
Tā labākajiem sportistiem ir lieliska iespēja vēl vienu sezonu nodoties tikai
sportam.–
Ja mācies Murjāņos, tad jau praktiski garantēta vieta arī jauniešu un
junioru izlasēs.– Jauniešu un
junioru izlasēs biju pamatsastāva spēlētājs. Vislielākais mūsu sasniegums bija
iekļūšana 2000. gada Eiropas junioru čempionāta finālturnīrā, kas notika
Grieķijā un kur ieguvām 11. vietu. Kopā ar mani cīnījās pašreizējā handbola
zelta paaudze: Evars Klešniks, Ivars Serafimovičs, Aigars Vingris, Andris
Molotanovs, Agris Kušners, Helmuts Tihanovs, Mārtiņš Kazinieks, Atis Gailis,
Aleksandrs Pētersons un citi.Pēc Murjāņu
pabeigšanas četrus gadus spēlēju ASK/AB.LV komandā. Pēc tam pārvācos uz
Austrijas klubu Superfund Hard, kas spēlēja arī EHF Čempionu līgā, bet vēlāk
mans ceļš jau veda uz Vāciju. Vispirms trīs gadus nospēlēju Vācijas 2.
bundeslīgas klubā Desavā, bet pēc tam iekļuvu valsts spēcīgākās līgas vienībā Stralsunder
HV.–
Kāpēc Austrijas klubu, ar kuru tu spēlēji Eirokausu izcīņā, nomainīji pret
Vācijas 2. bundeslīgu?– Hārdas klubam
mainījās treneris, daļa komandas biedru spēlēja prieka pēc, bet man gribējās
kaut ko profesionālāku. Vācijas 2. bundeslīgā vismaz tajā laikā bija daudz
augstāks līmenis.Desava arī
nebija manu sapņu piepildījums, tāpēc, līgumam beidzoties, ar kluba trenera,
baltkrieva Georgija Sviridenko, kurš, neskaitot Andri Gulbi (ASK/AB.LV) un
Valdi Rozentālu (MSĢ), bijis viens no labākajiem treneriem, palīdzību
parakstīju līgumu ar Stralsunder HV, kas pērn izcīnīja tiesības spēlēt
Vācijas 1. bundeslīgā.

– Stralsunder
HV Vācijas 1. bundeslīgā piedzīvojusi jau 21 zaudējumu un 18 komandu
konkurencē turnīra tabulā ieņem priekšpēdējo vietu. Kas tajā vainojams?

– Morāli jābūt
ļoti stipram, lai sevi pēc katra zaudējuma varētu motivēt trenēties un cīnīties
tālāk. Sezonas sākumā klubs mainīja menedžeri, jo iepriekšējais darbojās
negodīgi. Klubs pirka spēlētājus par daudz lielāku naudu, nekā varēja
atļauties. Sezonas sākumā varējām cīnīties līdzīgi ar visām Vācijas 1.
bundeslīgas komandām, taču tad, kad atklājās, ka klubam ir lieli finansiāli
mīnusi, vairāki labākie spēlētāji mūsu vienību pameta.

Arī
savainojumu sērga mūs apciemoja. Kluba labākajam līnijas spēlētājam Petram
Skrubi ceļgalā izlūza skrimslis, kas handbolu viņam liedz spēlēt vēl tagad. Arī
man bija veselības problēmas – vispirms ar sirdi, pēc tam ar muguru – diska
trūce. Pēc jaunā gada klubu pameta arī vienīgais ārējās pozīcijas kreilis. Tad
jau bija skaidrs, ka mūsu liktenis ir izšķirts.

Bija runas arī
par bankrotu, jo klubam trūka 800 tūkstoši eiro. Lai izkļūtu no sliktās
finansiālās situācijas, komandas noformēja 500 tūkstošu eiro kredītu, ko
galvoja pilsēta un kas jāatdod trīs gadu laikā.

– Kluba
vadība nedomā atlaist treneri tik daudzu zaudējumu dēļ?

– Nē. Zaudējumi ir
paši par sevi saprotami. Komandā spēlē tikai daži ārzemnieki: es, centrā čehs
Milans Berka, malā – Grieķijas izlases spēlētājs Nikolass Samarass, otrā
malā – Ivans Nincevičs, līnijā – polis Miroslavs Guts, bet pārējie ir
18-19 gadus veci vācieši, kuri, pēc manām domām, varētu spēlēt trešajā
ceturtajā līgā. Komandas pirmais mērķis ir taupīt naudu.

–
Varbūt komanda tomēr spēj izkulties un saglabāt vietu pirmajā bundeslīgā?
– Tāda iespēja
pastāv. Mums būs pārspēles ar kādu otrās bundeslīgas klubu, bet, man ir
aizdomas, ka, kluba vadība, ja mēs uzvarēsim, visticamāk, atteiksies no
iespējas spēlēt augstākajā līgā. Ja klubs paliks pirmajā bundeslīgā, mēs varam
iekrist vēl dziļākā parādu bedrē.

–
Cik ļoti sportisti Vācijā izjūt ekonomisko krīzi?

– Pirmajā bundeslīgā
jau bankrotējuši divi klubi – Tusem Essen un HSG Hordhorn –,
savukārt otrajā bundeslīgā vēl divi trīs klubi pasludinājuši bankrotu.

–
Jaunajā gadā tavs brālis Uldis aizbrauca spēlēt uz Vācijas 2. bundeslīgas
klubu HSC Coburg.

– Uldis nav nemaz
tāds aizsardzības spēlētājs, kā domā lielākā daļa Latvijā. ASK/AB.LV
treneris Andris Gulbis viņam pārāk maz uzticējās. Viņš parasti izvēlās sešus
septiņus labākos, bet pārējie gūst ļoti maz pieredzes, jo vairāk sēž uz
rezervistu soliņa.

–
Kopā ar brāļiem daudz esi spēlējis?

– Ar Uldi
spēlēju izlasē draudzības mačā pret Somiju, savukārt pirmdien kopā ar jaunāko
brāli Jāni, kurš spēlē ASK/AB.LV, aizvadīju tikai pirmo treniņu. Viņam
vēl nedaudz jāpatrenējas, un tad jau nebūtu slikti, ja trīs Lībergi spēlētu
Latvijas izlasē.

–
Ar veselību tagad viss ir kārtībā?

– Profesionāli
spēlētāji parasti sīkas slimības neņem par pilnu un turpina sportot. Arī es
pirms sezonas sākuma trenējos ar sāpošu galvu un mazliet paaugstinātu
temperatūru. Triju nedēļu laikā sevi tik tālu nodzinu, ka sāka sāpēt arī sirds.
Jāuzmanās ir visiem, lai nesanāk kā jaunajam vācietim, kas nesen nomira spēles
laikā. Ceru, ka man ar veselība viss būs kārtībā un varēšu spēlēt vismaz līdz
36 gadu vecumam.

–
Kad Latvijas izlase beidzot iekļūs pasaules vai Eiropas čempionāta
finālturnīrā?

– Ļoti
pietrūkst Evara Klešnika. Valdis Gūtmanis ir stipri paaugstinājis savu
sniegumu, taču tik un tā Klešniks Latvijas izlasē ir neaizvietojams.

– Ko
sagaidi no spēles pret franču handbola zvaigznēm?

– Man ir liels
prieks, ka varam samērot spēkus ar tik stipru komandu. Pirms kvalifikācijas
turnīra izmaiņām tāda iespēja vispār nepastāvēja, jo no grupas ārā nevarējām
tikt, bet, ja tikām – pretī nāca komanda, kuru uzvarēt bija grūti.

Raitis PURIŅŠ

Foto: Juris
Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Rāmītī

Zvaigžņu
eksāmens

Olimpiskie un
pasaules čempioni franči 2010. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas sestajā
grupā ieņem tikai trešo vietu aiz čehiem un portugāļiem, atrodoties vienu
pozīciju augstāk par Latviju. Finālturnīram, kas nākamgad risināsies Austrijā,
kvalificēsies divas labākās grupas komandas. Pērn piedzīvotais zaudējums čehiem
Francijas handbolistiem neliek justies komfortabli, un spēlēs pret Portugāli un
Latviju viņiem nepieciešama tikai uzvara.

Abi mači būs
pirmās Francijas izlases spēles pēc februāra sākumā izcīnītā pasaules zelta
Horvātijā. Franči gatavo īstus svētkus, un viņu dienvidu pilsētas Po sporta
halle ar gandrīz astoņiem tūkstošiem skatītāju vietu, noteikti būs pilna. Abās
spēlēs frančiem nevarēs palīdzēt viņu spilgtākā zvaigzne Nikolā Karabatičs, kā
arī olimpiskais un pasaules čempions Didjē Dinārs. Mūsu pretinieku izlases
galvenais treneris Klaudijs Onesta dos iespēju sevi pierādīt vairākiem jauniem
handbolistiem. Latvijas izlasei tā būs handbola paraugstunda.

Mārtiņš
Lībergs

handbolists

Dzimis           1980.
gada 7. martā

Izglītība         Dobeles 1. vidusskola, Murjāņu Sporta ģimnāzija, mācījies LSPA

Pirmais
treneris      Juris Savickis

Spēlējis         Dobelē,
MSĢ, ASK/AB.LV; Austrijā: Superfund Hard; Vācijā: Dessau-Roßlauer HV, tagad Stralsunder HV

Statistika       Vācijas
1. bundeslīgā 14 aizvadītajās spēlēs guvis 31 vārtus

Izlasē debitējis
19 gadu vecumā, spēlējis arī Latvijas jauniešu un junioru izlasēs

Sasniegumi  četrkārtējs
Latvijas čempions, kopā ar Latvijas junioru izlasi 2000. gadā spēlējis Eiropas
čempionāta finālturnīrā Grieķijā

Vaļasprieki   slēpošana,
makšķerēšana, peldēšana

Ģimene          sieva Ilva, bērni Diāna un Artis