Imanta Bleideļa lielmeistara norma
Pussargs Imants Bleidelis
šovasar kļuva par trešo Latvijas valstsvienības futbolistu, kurš pārsniedzis
100 valstsacīkšu robežu. Tas futbolā ir ļoti cienījams rādītājs. Karjeras laikā
Bleidelis arī izmēģinājis spēkus dažādos Rietumeiropas klubos, taču nu jau gadu
viņš ir viens no labākajiem Latvijas virslīgas spēlētājiem, kļūstot par FK Jūrmala kapteini.
Profesionālā
futbolista gaitas Bleidelis sāka titulētākajā Latvijas klubā Skonto, kura rindās viņš debitēja jau
pirmajā pilnvērtīgajā atjaunotās neatkarības čempionātā 1992. gadā, taču par
īstu Skonto pamatsastāva spēlētāju
Bleidelis kļuva pāris sezonas vēlāk. Pēc pusduča valsts čempiona titulu Skonto sastāvā Imants mierīgu sirdi
varēja doties izmēģināt laimi futbola dzimtenē Anglijā, kur viņu noskatīja
premjerlīgas klubs Southampton.
Diemžēl pie svētajiem Bleidelim
karjera neizdevās, jo trīs sezonu laikā viņš piedalījās tikai divos
premjerlīgas mačos, pārsvarā spēlējot Southampton
rezerves komandā. Pēc tam Bleidelis vēl trīs gadus pelnīja iztiku Dānijas klubā
Viborg, tad sezonu Austrijas Grazer AK, bet pirms gada atgriezās
dzimtenē, panākot vienošanos ar FK Jūrmala.
Pirms 12 gadiem Bleidelis pirmo reizi devās laukumā
Latvijas valstsvienības kreklā, uzreiz uz ilgiem gadiem iekarojot vietu valsts
galvenās komandas pamatsastāvā. Bleidelim pie visiem izlases treneriem atradās
vieta sastāvā, viņš arī neizlaida nevienu no Latvijas izlasei leģendārā Euro 2004 spēļu cikla. Bleideļa
pozīcijas nav mainījušās arī tagad – viņš bija Latvijas izlases sākuma sastāvā
uz abiem pēdējiem mačiem ar Spāniju un Dāniju. Tieši tikšanās ar Spāniju kļuva
par Bleideļa jubilejas maču.
–
Ar spāņiem spēlēju pirmo reizi, tā ka tas vien jau radīja īpašas sajūtas. Simts
spēles izlasē ir liels mērķis. Tas ka pārvarēju šo robežu rada pārliecību, ka
futbolā kaut ko esmu sasniedzis. Joprojām ļoti labi atceros arī savu pirmo
spēli izlasē ar Igauniju, kurā uzvarējām ar 2:0, – atklāja Imants Bleidelis.
– Kuras no daudzajām
valstsacīkstēm vislabāk palikušas atmiņā?
–
Skaistākais laiks bija pirms Euro 2004,
kad svinējām vairākas lielas uzvaras un izcīnījām biļeti uz Eiropas čempionāta
finālturnīru. Protams, arī pats Euro 2004
Portugālē bija neaizmirstams. Tās bija ļoti saspringtas spēles, kurās parādījām
labu sniegumu.
Valstsvienības krīze
– Kopš Portugāles pagājuši tikai trīs gadi. Kāpēc šajā
ciklā Latvijas izlasei vairs neizdodas iepriecināt līdzjutējus? Vai piekrītat,
ka valstsvienībā ir krīze?
–
Ja nav rezultāta, tad ir krīze. Galvenā problēma, ka mēs vairs negūstam vārtus.
Vienmēr esam spēlējuši no aizsardzības, cīņas laikā izveidojot pāris vārtus
gūšanas iespējas. Vienīgā atšķirība, ka agrāk šos momentus izmantojām. Nezinu,
kas tagad notiek, bet bumba vairs neiet vārtos. It kā momentu pietiek, arī pēdējos
mačos ar Spāniju un Dāniju bija teicamas izdevības, taču nekā. Ja šajās
epizodēs gūtu vārtus, tad viss pagrieztos citādāk. Par to gan nav vainīgi tikai
uzbrucēji, bet visa komanda, jo visa vienība kopā aizsargājas un arī uzbrūk.
– Par vienu no neveiksmju
iemesliem tiek minēts tas, ka pieredzējušajiem spēlētājiem pēc Euro 2004 vairs nav agrākās motivācijas,
bet jaunie vēl nav gatavi ieņemt viņu vietu.
–
Ja skatās taisnībai acīs, tad tā arī ir. Diemžēl jaunie pagaidām vēl nav
izauguši, bet tieši viņiem ir jāiekustina, jāuzkurina vecos, lai būtu veselīga
konkurence. Es būtu tikai priecīgs, ja mums būtu desmit jauno spēlētāju, kuri
varētu apspēlēt spāņus.
– Otrā vieta grupā vairs nav aizsniedzama. Par ko tagad
atliek cīnīties?
–
Mūsu motivācija ir atgriezt tribīnēs skatītājus, lai mums visiem atkal būtu
sajūta, ka esam komanda, kas var gūt rezultātu. Tas ir galvenais. Jāsaprot gan
arī, ka nav tādas komandas, kas visu laiku spēlētu vienā līmenī. Katrai
komandai ir periodi, kad tā mirdz, bet ir arī neveiksmīgas joslas.
– Kā komandu ietekmēja treneru maiņa?
–
Katra treneru maiņa sapurina komandu. Esmu strādājis ar visiem izlases
treneriem. Viņi visi bija ļoti atšķirīgi. Viens bija cilvēcīgāks, cits
stingrāks, bet ar visiem atradu kopīgu valodu.
Eiropas rozīnītes
– Kā atšķiras valstsvienības un klubu spēles?
–
Ļoti atšķiras. Izlases mačos laukumā dodas visi labākie valsts futbolisti. Tad
ir ļoti liela atbildība, spriedze. Tie ir vissarežģītākie mači.
– Jūs esat iepazinuši arī citu Eiropas valstu futbolu.
Kur vislabāk patika spēlēt?
–
Ļoti patīkami spēlēt Anglijā, kur futbols ir kā reliģija. Pat uz rezerves
komandu mačiem nāk pa desmit tūkstošiem skatītāju. Arī Dānijā futbolam ir īpaša
vieta. Dzīvoju pilsētā ar trīsdesmit tūkstošiem iedzīvotāju, bet uz vietējā kluba
spēlēm nāca desmit tūkstoši. Katram čempionātam ir sava rozīnīte. Anglijā visas
spēles bija interesantas, arī Dānijā bija īpaši mači, kad tikāmies ar Kopenhavn vai Brondby, uz kuru mačiem arī nāk ap trīsdesmit tūkstošiem skatītāju.
No Austrijas laika īpaši palikušas atmiņā UEFA kausa izcīņas spēles ar Anglijas
klubu Middlesbrough.
– Noteikti ne reizi viens
esat domājis, kāpēc neizdevās iekarot vietu Southampton
pamatsastāvā?
– Daudz par to esmu domājis. Laikam nebija mans laiks.
Drīz pēc manas atbraukšanas klubu pameta galvenais treneris, bet viņa
aizstājējs nebija mani redzējis un par mani neko nezināja. Vienubrīd mazliet
uzspēlēju pamatsastāvā, biju tuvākajā rezervē, taču kaut kas neizdevās.
Kur ir jaunie?
– Pēc ilga pārtraukuma atkal spēlējat Latvijas virslīgā.
Kāds tagad radies iespaids par mūsu čempionātu?
–
Žēl, ka pie mums Latvijā nav tādu futbola tradīciju kā citur Eiropā. Mūsu
valsts nav daudz mazāka par Dāniju, taču futbola dzīves ziņā ļoti atpaliekam.
Lai gan spēles ziņā mūsu labākie klubi īpaši neatpaliek. Latvijā ir trīs četras
spēcīgas komandas, bet Dānijā astoņas komandas var radīt konkurenci līderiem.
Šogad gan Latvijas čempionāts aizrit ļoti aizraujoši, jo ierastajiem favorītiem
punktus var atņemt arī FK Rīga, FK Jūrmala. Līdzjutējiem tas ir
interesanti. Atceros, kad spēlēju Skonto
mums nebija līdzvērtīgu konkurentu, dažreiz pat gadījās vienā mačā gūt padsmit
vārtus. Tagad mūsu vadošie klubi atdevuši savas pozīcijas, atdodot prom labākos
spēlētājus un neatrodot līdzvērtīgu maiņu. To pierāda arī Eirokausi, kur
pēdējos gados vairs neizceļamies. Savulaik Skonto
spēlēja gan ar Barcelona, gan ar
Milānas Inter.
– Latvijas čempionāta līmeni noteikti ietekmē arī tas, ka
arvien mazāk mūsu futbolistu saņem labus piedāvājumus no ārzemju klubiem. Kāpēc
Latvijas futbolisti vairs nav pieprasīti?
–
Agrāk Skonto Eiropas arēnā ļoti labi
kotējās, arī valstsvienība pat vēl pirms Euro
2004 ik pa laikam izcēlās ar skaļām uzvarām un FIFA reitingā bijām ap
septiņdesmito vietu. Ārzemju klubu treneriem tas bija interesanti, bet tagad
viņi redz, ka mūsu futbolistiem ne klubu līmenī, ne valstsvienībā nav
rezultātu. Kam tādi spēlētāji vajadzīgi? Ja aicina uz Eiropas klubu, tad ir
divi varianti – vai nu tevi agrā vecumā ņem uz perspektīvu vai arī, ja aicina
jau vecākā vecumā, tad ar tevi nopietni rēķinās. Tur pret leģionāriem ir lielas
prasības. Ja aicina, tad jābūt stiprākam par vietējo futbolistu. Mūsu jaunajiem
futbolistiem nav jābaidās braukt prom, ja ir labs piedāvājums. Tiesa, nav
vienotas receptes, kādā vecumā ir labākais laiks sākt ārzemju karjeru. Tas
atkarīgs no katra cilvēka individuālām īpašībām.
– Sezonas sākumā izraisījās diskusija, ka mūsu čempionātā
ir pārāk daudz leģionāru. Vai tā ir problēma?
–
Mums nav citas izejas. Ja mūsu čempionātā nebūtu leģionāru, tad tas būtu sētas
turnīrs, kas nevienu neinteresētu. Katrā virslīgas klubā ir leģionāri, kas ir
vadošajās lomās. Diemžēl to pašu nevar pateikt par mūsu jaunajiem futbolistiem.
Piemēram, Skonto velk Vitālijs
Astafjevs, FK Rīga līderi ir Igors
Korabļovs un Artūrs Zakreševskis, FK Jūrmala
– Aleksandrs Katasonovs. Viņiem visiem jau ir pāri trīsdesmit gadiem. Kur tad
ņemt reālu pastiprinājumu valstsvienībai.
Manuprāt,
jaunie klubos ir pārāk izlutināti. Pietiek aizvadīt kādu veiksmīgu spēli un jau
nonāc uzmanības centrā. Izlasē arī visu laiku parādās kāds jaunais talants,
taču pagaidām vēl neviens pamatsastāvā nav noturējies. Tagad skatos, ka par
labu futbolistu varētu izaugt Aleksandrs Cauņa, kurš jau ir tuvu valstsvienības
līmenim. Progresējuši arī liepājnieku aizsargi Oskars Kļava un Deniss Ivanovs.
Futbola mehānisms
– Kāpēc izvelējāties
turpināt karjeru tieši FK Jūrmala?
Vai nebija doma palikt ārzemēs?
–
Tikos ar FK Jūrmala vadību un
secināju, ka tas ir labs variants. Kluba prezidents Aleksandrs Bašarins no visas
sirds ir pievērsies futbolam un vēlas izveidot labu komandu. Ārzemēs vairs
negribēju spēlēt. Esmu labi iekārtojies Rīgā, Piņķos ceļu māju. Latvijas
futbolā visnepatīkamākais ir dzīvot bāzēs un nedēļām ilgi būt prom
treniņnometnēs. Eiropā tā nav, treniņnometnes ilgst ilgākais desmit dienas, jo
pēc tam cilvēks jau sāk nogurt, ne tik daudz fiziski, bet psiholoģiski.
– Šosezon kluba mačos jūs pārsvarā spēlējat centra
pussarga pozīcijā nevis labajā malā kā ierasts izlasē? Kurā pozīcijā jūtaties
ērtāk?
– Labāk
patīk spēlēt centrā, jo tur vairāk tieku pie bumbas. Malējais pussargs ir
vairāk atkarīgs no centra pussargiem. Arī Dānijā un Austrijā spēlēju šajā
pozīcijā. Ja izlases treneris tā lemtu, tad būtu gatavs centrā spēlēt arī
izlasē.
– Uz ko šosezon pretendē FK Jūrmala, kas čempionātu sāka ar vairākām uzvarām, taču tagad sāk
atpalikt no līderu grupas?
–
Uzdevums ir iegūt trešo vietu. Nezinu, cik tas ir reāli, jo šobrīd komandai ir
iestājusies krīze. Paši jūtam, ka komandas mehānismā kaut kas ir salūzis. Ja
kaut kas ir salūzis, tad ir jāatrod sabojātā detaļa un jānomaina. Mehānismā to
ir viegli izdarīt, bet diemžēl futbola komandā to paveikt ir daudz grūtāk. Šķiet, ka visas nelaimes sākās kopš
pirmā riņķa spēles ar Skonto, kad
bijām vadībā ar 2:0, taču spēle beidzās neizšķirti 2:2.
– Vai nav doma pēc karjeras beigām turpināt karjeru
futbolā jau trenera amatā?
–
Ir doma mācīties, bet rodas jautājums, kam tas ir vajadzīgs. Cik mūsu virslīgā
ir vietējo treneru? Tikai divi. Var strādāt ar bērniem par trīs simtiem latu
mēnesī, taču tagad pat parasts celtnieks pelna tūkstoti. Bet bērnu audzināšana
nav celtniecība, tas ir daudz sarežģītāks process. Kaut kas ir jāmaina, citādi
pēc desmit gadiem mēs tiksimies un atcerēsimies, ka savulaik spēlējām Eiropas
čempionātā. Jāiet tālāk.
Vizītkarte
Imants Bleidelis
futbolists
Dzimis 1975. gada 16. augustā Rīgā
Augums, svars 178 cm, 78 kg
Pozīcija pussargs
Pirmais treneris Andrejs Karpovs
Klubs FK Jūrmala
Iepriekšējie klubi Pārdaugava, Skonto, Southampton (Anglija), Viborg
(Dānija), Grazer AK (Austrija)
Debija valstsvienībā 1995. gada 19. maijā (Latvija – Igaunija 2:0,
Baltijas kauss)
Spēles izlasē 101
Gūtie vārti 10
Ģimenes stāvoklis sieva Olga, meita Sandra
Citāts
Ja
mūsu čempionātā nebūtu leģionāru, tad tas būtu sētas turnīrs, kas nevienu
neinteresētu. Katrā virslīgas klubā ir leģionāri, kas ir vadošajās lomās.
Diemžēl to pašu nevar pateikt par mūsu jaunajiem futbolistiem.
