Indriskona četrgade
Kristiāns Girvičs
Šajā nedēļas nogalē sākas Latvijas futbola virslīgas čempionāts. Sezonas priekšvakarā mūsu futbola sabiedrība sanāca kopā ikgadējā Latvijas Futbola federācijas konferencē, kur notika arī vadības vēlēšanas. Pārsteigumi nenotika – nākamos četrus gadus LFF prezidenta pienākumus turpinās pildīt Guntis Indriksons, kurš šajā amatā ir kopš 1996. gada septembra.
– Pirms pagājušās sezonas lielu rezonansi izraisīja jūsu nodoms aiziet no futbola. Kas tad pa šo laiku ir mainījies?
– Arī šodien varu atkārtot to pašu. Tā nav cenas uzsišana. Vēlos iet prom ne tikai no futbola, bet arī no biznesa. Esmu pieņēmis dzelžainu lēmumu – 55 gadu vecumā pametīšu biznesu. Tas ir pēc četriem gadiem. Nodomus varētu izjaukt tikai tas, ja nepaspēšu uzbūvēt jaunu stadionu. Negribu citiem likt mocīties ar stadiona un bāzes dotēšanu. Tie gadā ir simtiem tūkstoši latu. Ja to nepaspēšu paveikt, tad varbūt palikšu kādu gadu ilgāk.
Droši vien futbolu tik vienkārši nepametīšu. To nav tik viegli izdarīt – nevaru pievilt cilvēkus. Taču, ja Latvijas valsts un sporta funkcionāri neatjēgsies un nepalīdzēs risināt jautājumus, lai varētu izveidot normālu internātu puikām, sakārtot Daugavas un Universitātes stadionu, tad tiešām atliks tikai pateikt paldies. Tās ir lietas, ko esmu solījis futbola sabiedrībai izdarīt. Man ir dārgs savs gods un negribu atzīties, ka to nevaru paveikt. Redzu jēgu darboties tikai tad, ja var sasniegt rezultātu. Ja viņi neļauj strādāt Futbola federācijai, lai paši to paveic.
– Jau vairākus gadus rit cīņa par Daugavas stadiona rekonstrukciju, bet arēna brūk kopā. Vai vēl neesat zaudējis cerību, ka izdosies uzbūvēt jaunu stadionu?
– Varu uzbūvēt jaunu stadionu, jo man palaimējies, ka ir zeme Rīgas centrā. Esmu gatavs ar to nopelnīt naudu, lai pēc tam ieguldītu stadionā. Neviens cits to nedarītu. Deviņdesmit deviņi procenti cilvēku nojauktu stadionu, nopelnītu naudu un uzbūvētu stadionu trim četriem tūkstošiem skatītāju. Tāds stadions vairāk par desmit miljoniem nemaksā, klubam arī nevajag stadionu divpadsmit tūkstošiem skatītāju. Ja gribam uzbūvēt stadionu, kurā nav kauns spēlēt ar spāņiem un dāņiem, tas izmaksās dārgi.
Futbola federācija nevar atļauties uzcelt kārtīgu stadionu, jo tāds maksā aptuveni trīsdesmit piecus miljonus. Izlasei arī ir tikai kādi pieci mači gadā. Tas būtu bankrots. Skonto stadions arī ir bankrots, es to visu laiku dotēju.
Pie mums lielākajai daļai ir sociālā domāšana. Kā tas ir, ka kāds nopelnīs? Tāpēc mēs esam tur, kur esam. Kurš tad uzņēmējs kaut ko darīs, ja nevar nopelnīt? Es jau būtu apmierināts, ja varētu palikt Skonto stadionā, bet uz Hanzas ielas pusi vairs nav vietas, lai kaut ko darītu.
– Federācijas konferences diena izvērtās visai dramatiska – no amata atkāpās Latvijas valstsvienības galvenais treneris Jurijs Andrejevs.
– Principā esmu kategoriski pret to, ka mainām trenerus pēc zaudējuma 0:1 Lihtenšteinai. Lai treneris varētu kaut ko sasniegt, viņam jāļauj strādāt. Esmu pārliecināts, ka šī brīža situācijā ne ar ko īpaši labāki par Lihtenšteinu neesam. Cita lieta, ka nekad dzīvē neesmu varējis pieļaut, ka spēlētāji no pirmās līdz pēdējai minūtei nekoncentrējas cīņai. Ja kāds no mūsu futbolistiem negrib vai nevar spēlēt valstsvienībā, lai to atklāti pasaka. Skaidrs, ka arī treneris nav bez vainas – viņam jāredz, ka daži spēlētāji nav gatavi cīnīties. Kāpēc futbolisti nedomā par treneri, par līdzjutējiem nemaz nerunājot?
Mēs arī paši esam vainīgi par Andrejeva likteni. Kad viņu nozīmējām šajā postenī, tad vajadzēja skaidri un gaiši pateikt, ka reālā situācija ir tāda, ka šobrīd mums nav iespējams cīnīties ar citām Eiropas komandām. Esmu sadalījis Eiropu sešās grupās. Mēs esam piektajā, tuvāk sestajai, nevis ceturtajai. Tā ir realitāte. Kad sabruka PSRS, tad uz vairākiem gadiem sportā iestājās haoss, tāpēc mums trūkst vidēja vecuma futbolistu. Mums ir talantīga jaunatne, bet, lai spētu cīnīties valstsvienību līmenī, viņiem ir vajadzīgi vēl vismaz trīs četri gadi. Tā ka reāli viņi var būt gatavi uz nākamo Eiropas čempionāta atlases ciklu.
– Pirms sešiem gadiem līdzīgi darbu zaudēja Gerijs Džonsons, kura vadībā Latvijas izlase nospēlēja neizšķirti ar Sanmarīno.
– Džonsons ir tipisks piemērs, kā žurnālisti norakstīja perfektu treneri. Džonsons tagad sevi pierāda Anglijā. Simts četrus gadus neviens treneris nespēja izvilkt Yeovil Town no amatieru līgas, bet Džonsons viņus uzcēla divas līgas augstāk. Tagad viņš ar Bristol City ir tuvu tam, lai spēlētu pēc skaita otrajā Anglijas līgā. Iespējams, ka drīz viņš strādās premjerlīgā. Kur rakstīts, ka mums obligāti jāuzvar Sanmarīno vai Lihtenšteina. Apskatieties, kāda ir futbola infrastruktūra Lihtenšteinā, un tad izdariet secinājumus. Nav svarīgi, cik valstī ir iedzīvotāju – ja tā rēķinātu, tad Krievija visus mūs samaltu lupatās. Tāpēc arī uz Skonto uzaicināju angli Polu Ešvortu, lai viņš iemāca futbolistiem cīnīties uz laukuma visas deviņdesmit minūtes. Tad arī būs rezultāti.
– Pēdējo nedēļu laikā šokēja ne tikai izlase, bet arī Daugavpils Dinaburga, kas ar kaunu tika izmesta no Baltijas līgas.
– Nav runa tikai par Dinaburgu, bet par to sērgu, kas ienākusi mūsu futbolā. Kad pirms diviem gadiem par to sāku runāt, daudzi mani kritizēja un apšaubīja, vai mums ir šādas problēmas. Arī LFF ģenerālsekretārs Jānis Mežeckis sākumā bija viens no neticīgajiem, kamēr parādīju viņam savāktos materiālus. Diemžēl nevaru tos atklāt, jo citādi mani aizvilks uz tiesu un pavaicās, kā pie tādiem materiāliem tiek. LFF valdes lēmums ir skaidrs. Ja vēl kāds pamatoti tiks pieķerts tādā nodarbē kā rezultāta iespaidošana ārpus laukuma, komanda uzreiz tiks atskaitīta no čempionāta. Dinaburgas gadījumā bija pamats šaubīties par godīgu spēli. Skatīsimies, kā viss attīstīsies, un tad lemsim, vai atļaut Dinaburgai piedalīties Intertoto kausa izcīņā. Dinaburga tiks izslēgta arī no Latvijas totalizatora kantoru piedāvāto spēļu sarakstiem.
Netaupīšu naudu un strādāšu ar visām pieejamām operatīvi tehniskajām metodēm, lai uzliktu galdā materiālus (fotogrāfijas, sarunu ierakstus, banku rēķinus) par negodīgu spēli. Likumīgi vai nelikumīgi – par to tagad nediskutēšu. Tā gan nav tikai futbola problēma – zinu konkrētas spēles mūsu basketbolā un hokejā, kuru rezultāti arī ir iepriekš sarunāti.
– Lai gan mūsu valstsvienībai pēdējā laikā neveicās, Latvijas čempionāts kļūst arvien aizraujošāks.
– Tā ir viena no lietām, kur esam daudz sasnieguši. Pirms desmit gadiem Skonto Latvijā visus apspēlēja bez īpašām pūlēm, tagad mums ir čempionāts ar astoņām komandām, kas visas var atņemt viena otrai punktus. Bija labi, ka Liepāja un Ventspils izcīnīja čempionu titulus, jo tas ir stimuls, lai šajos reģionos futbols ietu uz augšu. Arī šogad mums ir trīs vienlīdzīgas komandas, kas cīnīsies par zelta medaļām – Liepāja, Ventspils un Skonto. Varbūt Skonto ir mazliet vājāka, jo jaunāka. Esmu pārliecināts, ka arī pārējās piecas komandas atņems punktus favorītēm. Šosezon čempionātā neviens nevar pateikt, kura būs čempione, kura – ceturtā, kura lidos ārā. Čempionāta līmenis ceļas.
Ja agrāk mums bija problēmas savākt astoņas komandas, tad šogad gribētāji stāv rindā. Zinu, ka Rēzekne būtu gatava spēlēt virslīgā. Agrāk baidījāmies, vai tik kāda komanda čempionāta laikā neizjuks, tagad ir astoņas stabilas vienības. Ir izveidotas normālas bāzes Liepājā, Ventspilī, Skonto. Esam tuvu tam, lai arī Daugavpilī beidzot būtu labi apstākļi, ceru, ka arī Jūrmalā būs labs stadions. Rēzeknē jau ir gatavs jauns stadiona projekts.
Kristiāns GIRVIČS
