Islandietis Pētersons no Rīgas
Ja Latvijas handbola izlasē tagad spēlētu Aleksandrs Pētersons…
Viens no Islandes izlases līderiem un viens no labākajiem Vācijas 1.
bundeslīgas spēlētājiem padarītu Latvijas komandu krietni spēcīgāku, taču nu
jau vairākus gadus rīdzinieks Aleksandrs Pētersons spēlē zem Islandes karoga.
Jauno sezonu Saša sāks pasaules čempionu zemes Vācijas trešajā
spēcīgākajā klubā SG Flensburg-Handewitt, bet atvaļinājuma laikā viņš –
kā allaž – atbrauca uz Rīgu pie vecākiem, radiem un draugiem. Nevarēja Saša
palaist garām pludmales handbola turnīru Jūrmalā, lai satiktu daudzos draugus
un paziņas, bijušos komandas biedrus un konkurentus… 2. jūlijā savā dzimtajā
pilsētā Saša nosvinēja arī 27. dzimšanas dienu.
"Jau 12. jūlijā došos uz Flensburgu, jo jāpaspēj jaunajā
vietā iekārtoties. Pirmais treniņš būs 16. jūlijā, tā ka atvaļinājums sakarā ar
Eiropas čempionāta izslēgšanas spēlēm nemaz nebija tik garš," intervijā Sportam
pastāstīja pašreiz pazīstamākais un labākais no Latvijas handbola audzēkņiem.
"Ar iepriekšējo klubu Grosswaldstadt man bija līgums vēl uz vienu
sezonu, taču jau pasaules čempionāta laikā Flensburga piedāvāja pāriet pie
viņiem. Tad vēl traumas sāka vajāt viņu kreili dāni Strīgi, un viņi bija ar
mieru mani izpirkt. Handbolā tas tik bieži nemaz nenotiek, parasti tiek
sagaidīts, kad līgums beigsies. Cik zinu, tad Flensburga par mani samaksāja 200
000 vai pat nedaudz vairāk eiro, kas handbolā ir liela summa."
– Jaunajā sezonā debitēsi EHF Čempionu līgā…
– Vispirms jātiek sastāvā… Kopā ar mani no Groswallstadt pārgāja
arī islandietis Holmgeirsons, kuram ir viens no spēcīgākajiem metieniem
pasaulē. Viņš arī ir kreilis, viņš spēlēs labajā pusē ārējā līnijā, bet es
labajā malā, tā ka vecā saikne atkal darbosies. Mani konkurenti būs jau
pieminētais Strīge, kurš ir gan Dānijas izlases, gan Flensburgas kluba
kapteinis, kā arī kāds jauns vācietis.
– Iespējams, ka daudzi handbola līdzjutēji nemaz nezina, ka esi
rīdzinieks, ka esi spēlējis Latvijas izlasē, ka esi Latvijas junioru komandā
cīnījies Eiropas čempionāta finālturnīrā. Bet vēl vairāk daudzi nezina, kā un
kāpēc nokļuvi zem Islandes karoga, kāds bija tavs ceļš līdz pasaules spēcīgākās
handbola līgas trešajai labākajai komandai. Varbūt atcerēsimies?
– Handbolā sāku trenēties pie Ilmāra Kazinieka toreizējā Celtnieka
skolā, pēc tam sekoja Jaunatnes handbola sporta klubs, ar kuru mēs iekļuvām
virslīgā un kurš tad arī izjuka. Visi izklīda kur kurais. Murjāņos bija
jaunatnes izlases treniņnometne un uz to atbrauca Islandes kluba Grotta KR treneri
apskatīties jaunos spēlētājus.
Mani un Mārtiņu Kazinieku uzaicināja uz Islandi, Mārtiņš pēc
pusotra gada aizbrauca prom, bet es paliku. Spēlēju handbolu un strādāju kādā
firmā, kas aprīko lielus pasākumus – nodrošina tos ar lielām teltīm, krēsliem,
galdiem u.tt.
Šuvu teltis, liku baseinā īpašu linoleju, ierīkoju karstās
vannas, strādāju pa astoņām stundām dienā un tad vēl trenējos. Turklāt jāzina
Islandes klimats – vējš, lietus, sniegs, auksts un drēgns… Norūdījos.
Profesionālais handbols man sākās tikai Diseldorfas klubā,
Islande bija sagatavošanās un norūdīšanās tam gan fiziski, gan rakstura ziņā.
Vispirms mani aicināja uz Magdeburgu, kur par treneri strādāja savulaik
pazīstamais islandiešu handbolists Gislasons, taču klubi savā starpā nevarēja
vienoties jeb pareizāk – Magdeburga
negribēja maksāt. Tad aicināja Diseldorfa, kas tolaik spēlēja 2.
bundeslīgā un meklēja pastiprinājumu, lai iekļūtu 1. bundeslīgā.
Devos uz Diseldorfu. Iekļuvām 1. bundeslīgā un aizgāju uz Grosswallstadt.
Man vēl bija līgums uz nākamo sezonu un to piedāvāja pagarināt vēl uz sezonu,
bet mani jau reāli aicināja uz Flensburgu. Tas ir vēl augstāks pakāpiens un
skaidrs, ka tur spēlēt gribēju arī es pats.
Tagad būšu pašos Vācijas ziemeļos pie Baltijas jūras. Flensburgā
ir apmēram 250-300 tūkstoši iedzīvotāju, tā atrodas pie pašas Dānijas robežas
un tur pat varot iepirkties par dāņu kronām. Kas attiecas uz Islandes izlasi…
Redzi, mana draudzene Eivora Paula ir islandiete, mums ir jau trīs gadus vecs
dēls Lukass Johaness, man toreiz piedāvāja pieņemt Islandes pilsonību, un es
tam piekritu, lai ar Islandes izlasi varētu spēlēt pasaules un Eiropas
čempionātu finālturnīros, lai varētu ātrāk iziet lielā handbola tirgū, lai mani
pamana.
Kas zina, kur un kas es handbolā būtu, ja nebūtu caur Islandi
devies uz tā virsotnēm… Islandei no bundeslīgas vienmēr ir pievērsta liela
uzmanība, nepamanīts nepaliek neviens talantīgs spēlētājs, un es arī gribēju
nokļūt tajā apritē. Islandes izlasē esmu piedalījies divos pasaules un vienā
Eiropas čempionātā, nākamgad spēlēšu vēl vienā Eiropas čempionātā.
Rīgā man dzīvo vecāki, brālis un divas māsas, man šeit ir daudz
draugu un paziņu un Rīga vienmēr būs mana dzimtā pilsētā, bet Latvijā – dzimtā
zeme. Taču dzīve iegrozījās tā, ka esmu Islandes pilsonis. Žēl tikai, ka vien
reizi gadā iznāk uz Rīgu atbraukt. Man ir ļoti labas attiecības ar bijušajiem
komandas biedriem Straumi, Vingri, Gaili, Klešniku – ar Evaru jaunajā sezonā
tiksimies biežāk, jo viņa Esenes TuSEM atgriezās 1. bundeslīgā – un
Tihanovu, nupat bīčhandbola turnīrā satiku Molotanovu, Dobeles puišus Veršakovu
un Kazlovski, ar kuriem toreiz spēlētājām junioru izlasē. Bieži sarakstāmies draugos,
sekoju gan Latvijas izlases spēlēm, gan mūsu klubiem, gan spēlētājiem. Svešs
neesmu kļuvis un man šeit arī nekas nebūs svešs.
– Uz cik ilgu laiku tev ir līgums ar Grosswallstadt?
– Uz trim gadiem.
– Pēdējā pasaules čempionātā tieši tavs metiens varēja izvest
Islandes izlasi pusfinālā…
– Ko nu par to vairs runāt, ja bumba trāpīja pa vārtu stabu un
pusfinālā iekļuva Dānija nevis mēs! Islandes izlase vēl nekad nav spēlējusi
pasaules čempionātu pusfinālā un tas būtu vēsturisks panākums. Diemžēl
nesanāca.
– Kā vērtē Islandes izlases izredzes janvārī Eiropas čempionātā?
– Vieta no piektās līdz astotajai būs laba, iekļūšana pusfinālā –
tas būs lieliski. No grupas mums jāizkļūst (Islandes izlase spēlēs vienā
apakšgrupā ar Zviedriju, Franciju un Slovakiju, bet tālāk tiks pirmās trīs
komandas – red.). Skaidrs, ka mēģināsim tikt arī uz olimpiskajām spēlēm, ļoti
gribas tajās piedalīties! Atēnās es vēl Islandes izlasē spēlēt nedrīkstēju, jo
nebija vēl pagājis pietiekami daudz laika kopš pēdējās spēles Latvijas izlasē.
– Ar ko var izskaidrot Islandes fenomenu handbolā?
– Ar handbola popularitāti šajā zemē. Daudzi līdz par 13-14 gadu
vecumam trenējas gan futbolā, gan handbolā, kas ir populārākie sporta veidi.
Handbolu spēlē visās skolās. Dīvainākais tas, ka islandiešiem nemaz nav daudz
treneru, nereti pašus mazākos māca piecpadsmitgadīgi puiši, kuri paši vēl neko
daudz neprot.
Handbols daudziem ir kā iespēja izrauties no salas, kaut ko
sasniegt sportā. Lai cik skaista ir Islandes daba, bet es tur patstāvīgi dzīvot
tomēr negribētu, jo labi esmu iepazinis Islandes klimatu. Islandes valodu gan
esmu iemācījies, runāju arī angliski un vāciski. Tiesa, Flensburgas klubā tikai
divi vācieši vien ir…
Raimonds JŪRMALNIEKS
