Ugunsdzēsējs grib izslēgt telefonu
Aizvadītā sezona
Latvijas izlases centra uzbrucējam Jānim Spruktam bija viena no raibākajām visā
karjerā. Pirmo reizi bija iespēja izmēģināt spēkus Nacionālajā Hokeja līgā Panthers
vienībā. Vienlaikus Jānis kļuva par fārmkluba Americans vērtīgāko
spēlētāju. Tomēr Sprukta nākamās sezonas priekšā vēl ir liela jautājuma zīme.
Lai arī Floridas Panthers
rīdzinieku draftēja 2000. gadā, šī komanda Jāni atcerējās vien nesen.
Floridiešu rindās tika aizvadīti trīspadsmit mači, gūstot trīs punktus un
beidzot debijas sezonu ar lietderības koeficientu +1.Taču lielāko daļu
sezonas latviešu hokejists pavadīja fārmklubā Americans, Ročesterā. Te
58 spēlēs gūti 18 vārti, izdarīta 41 rezultatīva piespēle, un lietderības
koeficients ir +9. Bet ne jau ar šiem notikumiem vien Jānim bija aizņemtas
domas. Janvāra vidū viņš kļuva tētis Emīlam.
Cigārs
nepīpētājam
– Vai
aizvadītajā sezonā nejuties kā ugunsdzēsējs, kura tālrunis ieslēgts visas
divdesmit četras stundas diennaktī?
– Kad mani no
Ročesteras izsauca uz Floridu, nācās lidot kā no Latvijas līdz Itālijai.
Stundas laikā jāsakravājas, lai paspētu uz lidmašīnu. Sajūta ne visai omulīga,
jo atvēlētais laiks, lai iejustos komandā, līdzinājās gandrīz vai nullei.
Koncentrējos vienai spēlei, katram treniņam Americans rindās, te pēkšņi
atskan zvans, un man jālido. Lai pielāgotos citai komandai, nepieciešams laiks,
lai izprastu kolēģus, iepazītu NHL hokejistu dzīvei.
– Abās komandās
vienmēr spēlēji centra uzbrucēja postenī?
– Šogad jā. Pērn Somijā
spēlēju malā. Treneris teica, ka man sanākot visai labi un mani saskatot kā
malējo spēlētāju.
– Kur pats labāk
jūties?
– Man labāk patīk
centrā. Aizsardzībā esmu tuvāk saviem vārtiem, savukārt uzbrukuma zonā nelienu
pārāk dziļi, rūpējoties vairāk par savas komandas drošību.
– Salīdzinoši
biežā ceļošana no savas komandas uz Panthers izsita no psiholoģiskā
ritma?
– Mēs ar Lauru
ziemas vidū gaidījām nākam pasaulē pirmdzimto. Satraucos, vai nebūšu tālu no
mājām, kad tas notiks. Ročesteras komandai bija izbraukuma mači, bet ar galveno
treneri sarunāju, ka drīkstu palikt mājās, kad dzims Emīls. Par godu šim
notikumam ievēroju Americans tradīciju – uzsaucu visiem cigārus.
– Tu pīpē?
– Nē. Taču tas pat
nav svarīgi – galvenais ir rituāls. Gada sākumā komandas kapteiņa ģimenē arī
piedzima puika. Tā ka vēl reizi bija cigāru pasākums.
– Sprukta hokejs
pirms un pēc dēla piedzimšanas ir atšķirīgs?
– Hokejs nez vai,
toties dzīves uztvere noteikti. Mainījies skats uz dzīvi. Tagad ir grūtāk. Ne
jau puika problēmas sagādā. Vienkārši laika palicis par maz. Pirms bērna
piedzimšanas kaut ko nojaut, kaut ko zini, taču nespēj iztēloties. Tagad viss
ir citādāk. Ar Lauru dalām pienākumus. Labi, ka Emīls mums ir miera mika.
Saskaitāmie
atmosfērai
– Kad tuvojās
pasaules čempionāts, internetā lasīji anonīmos izteikumus par sevi?
– Zinu, ka nevajag
īpaši aizrauties ar šādu tekstu lasīšanu, tomēr aci laiku pa laikam uzmetu. Šīs
atsauksmes uztveru kā darbošanos cilvēkiem, kam nav, ko brīvajā laikā darīt.
Saprotu, ja tiek izlasīts kāds raksts un pēc tam par to tiek izteikts
viedoklis. Bet, ja nekaunīgā, reizēm pat rupjā veidā tiek runāts par manu
ģimeni un vēl kaut ko, man tas nav pieņemami. Tāpat kā tad, ja raksta, ka esmu
kādā mačā bijis superīgākais. Nu nevajag man to.
– Rakstītāju pārmetumi
tev bija visai skarbi, sak, Sprukts it kā pat nevēloties spēlēt izlasē…
– No malas jau
vienmēr laikam vairāk zināms. Pirms čempionāta izlases treneri zvanīja un
vaicāja, kā būs ar mani? Viņiem bija jārunā ar kluba vadību. Taču jau laikus
brīdināju, ka nelidošu pāri okeānam, kamēr nebūs nokārtota pase Amerikā
dzimušajam dēlam, turklāt ģimeni es tur neatstātu, jo līgums ar komandu man
beidzās. Papīru kārtošana prasīja ļoti ilgu laiku. Kad viss tika atrisināts,
tiklīdz manai komandai beidzās izslēgšanas mači, uzreiz braucu uz čempionātu.
– Nekavējoties
vajadzēja iejusties izlases ritmā un rokrakstā.
– Mačam ar itāļiem
vēl netiku pieteikts. Nu nevar teikt, ka mūsējie spēlēja pusspēkā. Neviens uz
čempionātu nebrauc ar vēlēšanos zaudēt. Nācās cīnīties par palikšanu elitē, un
bija skaidrs, ka jāuzvar vismaz divos mačos no trijiem. Es spēlēju ar ikvienu
partneri. Iespējams, ja būtu vienā maiņā ar saviem vienaudžiem, ātrāk rastu
savstarpējo sapratni. Vajag laiku, lai pierastu. Ar saviem kolēģiem centos spēlēt
droši, ar garantiju, lai nekļūdītos bīstamākā situācijā.
– Iespējams
salīdzināt Latvijas pērnā un šā gada izlasi?
– Noteikti. Šogad
bija vienkāršāk spēlēt. Pērn bija citādāk, jo nebijām pieraduši pie tāda
komandas trenera vadīšanas stila. Man tas likās nomācoši. Čempionāts pašu
mājās, bet dzīvojām atsevišķi no pārējām komandām, reti izdevās ar konkurentiem
kontaktēties. Nevajadzēja jau nekādas īpašas izklaides, taču gribējās vismaz
brīdi satikties ar savām ģimenēm, lai varētu smelties enerģiju. Man šķiet, ka
Latvijas izlasei toreiz čempionāts izvērtās vienīgi par darbu, lai noturētos
elites grupā. Šogad viss bija citādāk. Lai arī atkal cīnījāmies par palikšanu,
pavisam cita atmosfēra valdīja treneru korpusā, arī attieksmē pret spēlētājiem,
un hokejisti to prot novērtēt.
Pieturas zīmes
meklēšana
– Sezonas beigās
Ročesteras komanda tevi atzina par vērtīgāko spēlētāju.
– Kad notika
balsošana, biju izsaukts uz Floridu. Kad uzzināju jaunumus, protams, bija
patīkami. Tas ir liels pagodinājums. Laukumā netiecos apmierināt personiskus
mērķus. Ja komanda vinnē, tad iespējams nospēlēt savtīgāk, bet ja cīņa rit
punkts punktā, primārais man nav darboties savas statistikas uzlabošanas vārdā.
– Vari pateikt,
kura sezona tev bijusi veiksmīgākā?
– Kad spēlēju,
šķiet, vienmēr to daru stabili. Katru gadu gūstu arvien lielāku un nozīmīgāku
pieredzi, tad arī spēli vērtēju citādāk.
– Tev Floridas Panthers
piedāvā divu gadu divpusējo līgumu. Nojaušu, ka vēlies vienpusējo. Tie, kuri
īpaši neseko līdzi hokeja dzīvei, varbūt nodomās, redz, ko tas Sprukts
iedomājas…
– Man piedāvā to
pašu līgumu, kāds bija pērn, ar pieaugošiem konkrētiem naudas procentiem. Tas
tiek darīts tādēļ, lai es paliktu komandas īpašumā. Ja līgums netiktu
piedāvāts, jebkura cita komanda to varētu izdarīt, un man ar floridiešiem vairs
nebūtu nekādu saistību. Ja nevienošos ar Panthers, es jaunajā sezonā
nevarēšu spēlēt citā NHL klubā, jo viņi man piedāvājuši līgumu. Ja kāds cits
klubs gribētu mani savās rindās, tam jāveic vai nu spēlētāju apmaiņa vai arī
jāvienojas citādāk ar manu klubu.
– Patlaban arī
bez līguma jūties stabili?
– Esmu
pārliecināts, – ja ne Amerikā, Eiropā darbu atradīšu, kur būtu gan pienācīgs
atalgojums, gan pietiekami liels man atvēlētais spēles laiks.
– Kādēļ nevēlies
spēlēt AHL?
– Ir vairāki
apsvērumi. Šīs līgas hokeju uzskatu sev par aizvadītu etapu. Somijā, kur arī
esmu spēlējis, ir augstākas klases hokejs. Amerikāņu līgā lielākoties cīnās
juniori. Vecs nejūtos viņu vidū, tomēr cenšos skatīties uz priekšu.
Tiesa, šis
finansiālajā ziņā bija pirmais gads, kad izdevās kaut ko iekrāt vasarai, arī
sezonā varēju dzīvot bez raizēm. Tas nav mazsvarīgi. Tomēr, ja atgriezīšos AHL,
nevarēšu uzturēt ģimeni. Neesmu īpaši prasīgs, tomēr uz dzīvi raugos reāli. Ja
es būtu Floridas komandā, viss būtu pavisam citādāk. Tagad aktīvi darbojas
aģenti, lai nonāktu līdz kopsaucējam. Līdz vasaras vidum jātiek skaidrībā. Ja
ne, jāskatās Zviedrijas, Somijas, Krievijas, varbūt Šveices virzienā. Turklāt
dzīve sportā nav ilgstoša, un jāsāk domāt, ko darīt pēc hokeja spēlēšanas.
– Nedomā, ka,
neparakstot līgumu ar Floridu, tā būtu atkāpšanās?
– Tādu raustīšanu
kā pagājušajā sezonā vairs nevēlos. Pieļauju, ka pēc sezonas citā valstī, es
varētu atgriezties NHL. Ne jau visu mūžu būšu Floridas komandas īpašums.
– Ko Laura par
to visu saka?
– Daudz esam
runājuši, un svarīgi tas, lai arī viņai un puikam būtu labi, arī sadzīves
apstākļi nav mazsvarīgi. Turklāt Laurai vienmēr izdodas ātri iejusties jaunā
vietā. Katrā ziņā, lai kur arī es spēlētu un mēs dzīvotu, centīsimies dēlam
iemācīt ne vienu vien valodu.
Virziens un
krustceles
– Hokeja spēlei
ir tautība?
– Nez vai. Tiesa,
ir amerikāņu un Eiropas hokejs. Pie mums cieņā ir skaists hokejs. Jaunie, kuri
apbružājušies dažādās komandās, spēlē hokeju aptuveni pa vidu abiem
stiliem. Amerikā ir vairāk spēka spēles. Ļoti svarīgas ir darba spējas
un talants. Ja komanda saliedēta, ja visi cīnās, ripa noteikti atradīs ceļu
konkurentu vārtos, kaut vai atsitoties… pret tiesnesi. Tiem, kuri tiecas uz
kopēju mērķi, veiksme vairāk palīdz. Vieni saka, – uzvar stiprākais, man šķiet,
– tie, kuri vairāk vēlas uzvarēt. Nevis kā viens indivīds, bet gan visi kopā,
kas krīt un ceļas panākuma vārdā.
– Patlaban ir
iemesls panikai, jo gandrīz katru gadu kāds Latvijas hokejists tika draftēts
kādā no NHL komandām, bet šoreiz – neviens, toties Andri Džeriņu izvēlējās
Kanādas Hokeja līga.
– Panikai bija
jābūt jau tad, kad izlasē sāka ienākt jaunā paaudze, arī es. Latvijā var
sasniegt pieklājīgu spēles līmeni, taču lai kļūtu par stabilu izlases
hokejistu, vajag rauties prom uz citām valstīm. Jaunajiem, ja iespējams,
jātiecas uz Skandināviju, arī Čehiju, Slovākiju, Krieviju, Šveici.
– Tu neviļus met
akmeni arī sava trenera dārziņā…
– Mums treneri,
manuprāt, nav pietiekami izglītoti, arī pieredzes ir par maz. Viņi ir labi,
taču katram ir savs spēju slieksnis, un tas ir kritiski jāatzīst. Esmu ļoti
pateicīgs savam trenerim Gintam Biseniekam, kurš mani izaudzināja. Kad
aizbraucu spēlēt uz Somiju, pāris gadu laikā daudz ko sevī atklāju jaunu, īpaši
domāšanā. Kad atgriezos mājās, daudz runāju ar savu treneri, un nonācām pie
daudzām vienojošām atziņām.
– Tajā pašā
laikā ne viens vien treneris uzskata, ka puišiem vēl kādu gadiņu vajadzētu
palikt Latvijā un tikai tad skatīties pāri robežām. Jo citur lielākoties
uzmanība tiek pievērsta vien mačiem, bet meistarības pilnveidošanai neatliekot
laika.
– Daudz ko izšķir
vecāku un pašu puiku vēlme. Un kurš gan trenerim liedz jaunajiem hokejistiem
iemācīt nepieciešamās prasmes, līdz viņi dodas prom? Turklāt katrā valstī ir
citādāk. Daudz esmu runājis ar izlases asistentu Hariju Vītoliņu, kurš strādā
Šveicē. Viņiem liela uzmanība tiek pievērsta sportista domāšanas attīstīšanai,
izglītībai. Ne jau visi būs profesionāli hokejisti. Pie mums lielākoties tā ir
vienīgā doma – būt profesionālam spēlētājam, un nereti monotonie treniņi bremzē
personisko izaugsmi. Daudziem jau pusceļā viss apnīk, un tad nonāk krustcelēs,
nezinot, ko turpmāk darīt.
– Tu arī kādreiz
varēsi pielikt savu roku hokeja saimniecības sakārtošanā, ja reiz mācies LSPA?
– Pirmais gads bija
salīdzinoši vienkāršāks, toties, spēlējot Amerikā, ar studēšanu bija tā
pašvakāk. Pienāks laiks, un visu nokavēto noteikti atgūšu. Taču pagaidām vēl
vēlos spēlēt hokeju.
Māra JURŠEVICA
Citāti
„Uz Janku vienmēr
var paļauties. Viņš ir īsts komandas spēlētājs, un to mēs visi augstu
vērtējam."
Oļegs Znaroks,
Latvijas izlases
galvenais treneris
„Ar savu balsojumu
komanda izteica savu izvēli, ka vērtīgākais mūsu hokejists ir Jānis Sprukts.
Latviešu uzbrucējs vienmēr ir gatavs cīnīties visas mačam atvēlētās minūtes un
ar savu piemēru iedvesmo pārējos."
Rendijs
Kanejvorts,
Ročesteras Americans
galvenais treneris
„Jānis ir ļoti
sportisks, mērķtiecīgs, askētisks un principiāls pret visiem, ar kuriem ir
vienā laivā. Un tajā pašā laikā ir patiesi sirsnīgs. Viņš nekad nav jāskubina,
vienmēr cenšas iet un darboties visiem pa priekšu. Jānis ir dzimis līderis, par
tādu nekļūst."
Gints Bisenieks,
Jāņa Sprukta
pirmais treneris
Vizītkarte
Jānis Sprukts,
hokejists
Dzimis 1982.
gada 31. janvārī
Augums, svars 1,90
m, 104 kg
Pozīcija centra
uzbrucējs
Draftēts 2000.
gadā 8. kārtā Floridas Panthers
Mācās LSPA
Spēlējis piecos
pasaules čempionātos, divos pasaules junioru un vienā pasaules jauniešu
čempionātā, Essamika/Juniors, Lukko (Somija), Acadia Bathurst Titan
(QMJHL), ASK/Ogre, IK (Odense), Rīga 2000, Hameenlinna
(Somija), Ročesteras Americans, Floridas Panthers
Ģimene sieva
Laura, juriste; dēls Emīls, 5 mēnešus vecs
