Kas var apturēt Ronaldo?
Neviena futbola spēle nesākas ar brīdinājuma kartīti, taču šoreiz gribu lasītājus brīdināt, ka šīs rindas nebūs ne par pasaules labāko futbolistu, ne par viņa vienīgo nopietno konkurentu Messi. Par abiem superfutbolistiem ir pietiekami uzrakstīts, aprakstīts un vēl vairāk sadomāts un piedomāts, un ir grūti izšķirties, kam ticēt, kam ne? Atstāsim šo karsto ziņu meklētājiem un sensāciju kārotājiem. Arī konkrētu atbildi uz virsraksta it kā intriģējošo jautājumu še neatrast, taču zināmu mājienu caur futbola puķēm varēsiet nojaust šī teksta pašā nobeigumā.
Protams, ja par futbolu, tad ne jau tikai par futbolistiem, bet arī par aizdomās turētājiem — tiesnešiem, viņu uzdevumiem, spēles noteikumiem, to interpretāciju (vienotu izpratni un pielietošanu) un citām futbola it kā sausākajām lietām, kas laika gaitā izvērtušās pamatīgās problēmās. Šoreiz nerunāsim par Latvijas tiesnešu līderi Andri Treimani, bet gan par vienu no viņa tuvākajiem palīgiem katrā starptautiskajā spēlē un, protams, arī Latvijas virslīgā — asistentu Haraldu Gudermani, kas nu jau astoto gadu pēc kārtas ir atzīts par Latvijā labāko. Asistenta loma futbola tiesāšanā pieaugusi un pieaug ar katru gadu, neraugoties pat uz augsto tehnoloģiju ieviešanu.
KOPĒJĀ KATLĀ NEVĀRĪTS
Pirms runāt ar Haraldu (un rakstīt par viņu), ieminējos — varbūt pagaidīsim līdz apaļākai jubilejai — desmit gadiem asistentu reitinga virsotnē?
— Nē, tad mēs nebūsim atzīmējuši pirmos astoņus, — atsmēja Haralds. Es viņu saprotu, jo futbola tiesneša, arī viņa tuvākā palīga — asistenta — darbs nav apdrošināts pret nelaimes gadījumiem — nejaušu kļūdu —, nerunājot par svarīgu, taču nepareizu lēmumu, kas noved pie spēles netaisnīga rezultāta. Tiesnesim tāpat kā jebkuram futbolistam pirms katras spēles ir tikai dosjē ar biogrāfiskajiem datiem, taču neviens no viņiem nezina un nevar paredzēt, kā (un vai) veiksies konkrētajā spēlē.
Kā liecina futbola vēsture 1990. gada pasaules čempionātā Itālijā, galvenie tiesneši un līnijtiesneši vārījās vienā katlā — katram no galvenajiem sava reize bija jāatstrādā arī par līnijtiesnesi. Turnīra laikā atklājās, ka galvenie — arī savu valstu spēlēs — ir galvenie, un tāpēc viņiem nav ne līnijtiesneša specifiskās pieredzes, ne teorētisko zināšanu, īpaši par aizmugures paragrāfa izpratni. Līnijtiesnesis vienkārši vaktēja bumbas iziešanu pāri laukuma līnijām un tikpat kā neiejaucās — t. i., nepalīdzēja galvenajam spēli vadīt kā tiesnešu komandai. Tāpēc jau 1994. gada pasaules čempionātam ASV tika ieviesta atšķirīga specializācija, izstrādāta pilnīgi jauna metodika, kas ievērojami paplašināja bijušo līnijtiesnešu funkcijas un atbildību. Arī visās FIFA un konfederāciju valstīs notika un notiek futbola tiesnešu sagatavošanas specializācija. Bet pirms katras spēles visa tiesnešu komanda (pēc kopīgas iesildīšanās stadionā publikas priekšā) liek galvas kopā un galvenais tiesnesis izklāsta konkrētu sadarbības plānu visiem arbitriem — kā asistentiem, tā papildtiesnešiem (ja tādi paredzēti) un arī ceturtajam (rezerves tiesnesim).
VAI TIEŠĀM VALSTS NOSLĒPUMI?
Taču galvenā futbola auditorija, fanu simti, tūkstoši un vēl miljoni pie TV ekrāniem, paliek neziņā, jo, no malas skatoties, gandrīz nekādas krasas, jaunas izmaiņas karogoto vīru darbībā ieraudzīt grūti. Skatītāju neinformētības dēļ cieš futbola spēles popularitātes galvenais princips un uzdevums, ar ko tik ļoti lepojas gan paši futbolisti, gan organizatori, gan vadītāji — mēs spēlējam skatītājiem.
Taču skatītāju vairums spēles laikā nesaprot, jo nezina, kāpēc asistents ar novēlošanos ceļ karogu par aizmuguri, kāpēc tiesnesis vienā gadījumā rāda brīdinājuma kartīti, bet citā — ne, redz, ka tiesneši sarunājas ar komunikācijas sistēmas palīdzību, taču par ko viņi runā? Varbūt anekdotes stāsta?
Vai tiešām futbola, tā tiesāšanas nianses ir līdzīgas valsts noslēpumam, un tāpēc ne velti TV ekrānos redzamo futbolistu un tiesnešu nedzirdamo sarunu laikā mutei priekšā ir roka. Un vēl. Ja jau paši reklamē un lepni paziņo, ka spēlē skatītājiem, kāpēc tiesāšana notiek tikai par godu inspektoram, kas vērtē arbitru darbību ar 10 ballu atzīmi, paredzētu tikai dienesta vajadzībām un vēl grupiņai speciālistu (žurnālisti, sponsori, klubu prezidenti, protams, ar futbolu sirgstošie miljonāri).
Bet toreiz 1994. gada pasaules čempionātā Amerikas stadioni tika bagātīgi apgādāti ar vienkāršā (tautas) valodā skaidrojošiem futbola spēles galvenajiem noteikumiem. Šī vērtīgā pašizglītošanās ābece izraisīja Krievijas sporta preses ironiju par amerikāņu atpalicību utt. Taču amerikāņu futbola, beisbola un basketbola izlutinātā publika ātri iepazina Eiropas futbolu.
FUTBOLS, NE NOTEIKUMI
Par minētajām un neminētajām futbola tiesāšanas niansēm runāju ar Andra Treimaņa brigādes asistentu Haraldu Gudermani, kas novembra nogalē Milānā slavenajā San Siro stadionā vadīja Eiropas līgas kārtējo spēli starp Itālijas Milan un Austrijas klubu Austria.
Taču vispirms par paša Haralda paveikto ceļu līdz FIFA tiesneša karodziņam, viņa biogrāfijā 38 gadu vecumā ir jau aptuveni 90 starptautisko spēļu. Ārzemēs viņš pārstāv Latviju, taču sevi uzskata par īstu Carnikavas iedzimto. Viņi, Latvijas nēģu galvaspilsētas iedzīvotāji, esot sava novada, savas pilsētas patrioti no paaudzes uz paaudzi. Tēvs Dainis Gudermanis, savā laikā Daugavas sporta skolas direktors, no Latvijas neatkarības atgūšanas laika līdz pat savai 70 gadu jubilejai, ko svinēja 24. novembrī, Latvijas Futbola federācijā saņemot valsts apbalvojumu — Triju Zvaigžņu ordeņa Atzinības krustu, savām rokām uzcēla māju, kuras vienā istabiņā mitinājās visi četri — tēvs, māte, Haralds un trīs gadus vecāks brālis Guntars. Puikas kā jau visi Carnikavas puikas sita futbola bumbu, un, kā par Haraldu teica mamma, aktīva futbola līdzjutēja arī šodien, Haralds bijis labs spēles maisītājs. Taču skolā viņš mācījās labi un slinkākajiem klasesbiedriem deva norakstīt savus mājasdarbus.
Pēc vidusskolas beigšanas nokļuva dzīves pirmajās krustcelēs: stājās ekonomistos, taču šīs zināšanas nevilka. Tad izšķīrās par Fizkultūras institūtu, protams, futbola specializācijā. Tolaik mēs trijatā — Vitālijs Liholajs, Romans Lajuks un šo rindu autors — vadījām LFF tiesnešu lietas un, dabīgi, ievērojām inteliģento, labi audzināto sportisko puisi, un pierunājām viņu piedalīties jauno tiesnešu seminārā. Kā apliecina pats Haralds: „Toreiz futbols mani interesēja, taču nemaz tā īsti nezināju pat spēles noteikumus. Un nemaz tā īpaši necentos tos nedz apgūt, nedz izprast.” Un arī par galveno laukumā viņš īpaši nejūsmoja un netīkoja būt, taču uzmanīgi vēroja gan.
Mēs, vadītāji, toreiz grozījām galvas: laikam ne svilpe, ne karogs Haraldam sirdslieta nebūs, turējās viņš savrup, atteicās no vairākām spēlēm, aizbildinoties ar mācībām. Taču futbola prasības ir stingras un nepakļaujas kompromisiem, tāpēc futbolam vai nu visu, vai neko. Ne velti laika gaitā viens otrs puisis, kam no rakstura lien laukā ķēriens uz tiesāšanu, sevi nepārbaudot un neapgrūtinot, no futbola loka pazuda. Vitālijs Liholajs bija neatlaidīgākais un ar zināmu sapratni nelika mieru Haraldam, piedāvādams jaunas spēles. Un, jo Haralds vairāk iedziļinājās spēles noteikumos, to analīzē, jo labāk attīstīja pats savas spējas šajā grūtajā hobijā, kas pamazām izpaudās kvalifikācijas izaugsmē. 2008. gadā viņš tika intervēts kā kandidāts FIFA asistentu sarakstam.
KUR PELNA TIESNEŠI
No 2004. gada Gudermanis juniors strādā LFF ar lepnu nosaukumu — infrastruktūras speciālists, latviski pārtulkojot — atbildīgais par laukumiem, arī mākslīgiem, stadionu un laukumu licencēšanu, laukumu būvniecību, kontroli utt. (Uzskaitot šos pienākumus, Haralds nopietni nopūtās un ar prieku uzņēma manu piebildi, ka par neuzbūvēto stadionu K. Barona ielā es jautājumu neuzdošu.)
LFF aparātā ir četri FIFA tiesneši: A. Treimanis — jurists, Haralds un A. Spasjoņņikovs (sacensību daļa), kā arī tiesnešu daļā — A. Anufrijevs. Ne visiem pa prātam, jo viņi saņem arī atalgojumu no UEFA un FIFA par tiesātajām spēlēm. Nelūrēsim svešā ķešā — katrs nopelna par savu specialitāti, un LFF viņiem maksā ne jau par tiesāšanu, bet par veikto darbu futbola sistēmā. Turklāt nav lieki piebilst, ka tiesāšana ir gabaldarbs uz neplānojamu, neparedzami īsu laiku un ka FIFA silti ieteic visu valstu federācijām iekārtot darbā arī savus FIFA tiesnešus, nodrošinot viņus ar iztiku, ja tiesāšanā gadās pārtraukumi. Atceros, ka PSRS pēdējos pastāvēšanas gados no katras (!) starptautiskās spēles 80 procenti saņemtās naudas bija obligāti, bet brīvprātīgi jāiemaksā valsts kasē. Ja ne, tad uz ārzemēm vairs netiksi…
Ko par savu tiešo (LFF) darbu domā pats Haralds? Saka — viņu vairāk nogurdina nevis darba, bet gan nepadarītā un atliktā darba daudzums: „Un man vēl pagalam nepatīk, ja manas neizdarības dēļ tiek uzkrauti papildpienākumi kādam citam.” Nekādu nepaveikto sarakstu viņam nav, visu turot savā galvā. Pagaidām.
Ar kādu domu viņš dodas uz kārtējo starptautisko spēli? Ar nesalīdzināmi augstāko atbildības sajūtu un koncentrēšanos. Viņš negrib pievilt savu komandu, tiesnešus — kolēģus.
Šodien Haralds dzīvo paša celtajā mājā Kadagā, Ādažu novadā. Sieva Guna ir fizioterapeite, desmitgadīgais puika Gustavs mācās un trenējas futbolā, viņam ir māsiņa Hanna. Pats Haralds jaunībā dejojis tautasdejas un par bērnu nākotni ir mierīgs — izaugs par tiem, ko paši izvēlēsies. Daudz laika Haralds pavada pie BMW stūres, jo jāpalīdz gan sievai, gan bērniem, gan pašam ik dienu jāveic rallijs Carnikava—Rīga—Carnikava. Viņš ir ātrs, taču nav agresīvs braucējs. Gluži tāds pats kā laukuma malā ar karodziņu. Pirms pieņem lēmumu, zibeņātri apsver variantus un ārēji ir nesatricināmi mierīgs.
REGLAMENTS UN PIENĀKUMI
Es kā bijušais tiesnesis tagadējo jauno skatījumā nāku no pagātnes, un tieši tāpēc man piestāv savdabīga opozicionāra loma diskusijās par futbola un tiesāšanas jautājumiem un atbildēm. Futbola un šīs spēles spēks un maģija daļēji slēpjas tradīcijās un arī konservatīvismā. Šis apstāklis ļauj faniem tik ilgā atmiņā saglabāt ne tikai senās spēles senos varoņus un meistarus, bet arī nodrošina tiem neapsūbējošo romantisku leģendu rāmi. Un tajā pašā laikā liek apšaubīt un kritizēt vai vilkt garumā katru izmaiņu vai tehnoloģisku jauninājumu. FIFA aktīvam tiesnesim nebūtu ētiski kritizēt šo organizāciju, un es nemaz to negrasos, taču gribu izteikt savas subjektīvās domas. Kā zināms, FIFA gadu desmitiem cīnās, raksta un runā par nepieciešamību visā futbola pasaulē vienādi izprast (traktēt) spēles Noteikumus un vienādi tos pielietot visu rangu spēlēs.
Taču pati FIFA pieļauj vai veicina gandrīz katrā valstī vai reģionā atšķirīgu tiesnešu skaitu — no trīs līdz četriem, bet UEFA Eiropas līgas spēlēs pat sešus tiesnešus. Bet tiesāšanas metodika nav atšķirīga. Par kādu vienotību var runāt, ja pat videoiekārtas pieteikšana nav stingri reglamentēta, vienā valstī videoinspektora pienākumus veic trīs speciālisti, citā — viens, bet vēl citā — neviens, un laukuma tiesnesis pilnīgi atklāti jož metrus 50 no laukuma, līdz tiek līdz laukuma malā noliktajam TV ekrānam un pats izšķir sev par labu (vai sliktu) sarežģīto spēles momentu. Šo nekonsekvenču sarakstu varētu turpināt, un, nedod Dievs, ka arī futbolā tiks pārņemta basketbolā TV redzamā prakse, kad dažu minūšu laikā viens vai trīs spēles noteikumu sargi pēta, kurai komandai jāizdara auta iemetieni…
Es pilnīgi piekrītu, ka tiesnešu skaits arī dažāda mēroga starptautiskajās spēlēs ir jāunificē. Protams, mazajām valstīm, kurās tiesnešu daudzums nav nekāds kuplais, sešu tiesnešu (ieskaitot divus papildasistentus) izsaukums ir kā prēmija vai balva. Un tā ir arī lieliska skola un iepazīšanās ar starptautisko spēļu specifiski grūto un atbildīgo gaisotni. Taču arī apmācībai un metodika jābūt attiecīgai.
TEHNOLOĢIJAS UN CILVĒCISKAI FAKTORS
„Mani kā asistentu tie papildasistenti nemaz netraucē,” saka Haralds Gudermanis. “Man pat ir nedaudz vieglāk, jo vairs nav jāatbild par to — bija vai nebija bumba pāri vārtu līnijai. Taču UEFA ir vairāk par cilvēcisko faktoru, kamēr FIFA — par modernajām tehnoloģijām futbolā. Es esmu par cilvēku, jo nekāds robots nespēs izjust spēles garu, tempu, likmi un ar visu to saistīto spiedienu, kas jāiztur cilvēkam, un viņš ir vienīgais, kas to var.
— Un kas notika tavā malā Vācijas—Azerbaidžānas spēlē, kad vārtu guvumu fiksēja elektroniskā sistēma gols?
— Tas man bija atklājums. Interesanti, ka es ar acīm jau biju fiksējis vārtu guvumu, kad tikai pēc sekundes simtdaļām iepīkstējās speciālais rokas pulkstenis, kas rādīja — gols. Tātad pulkstenim arī bija vajadzīgs acumirklis, lai pieņemtu lēmumu.
— Ātri pārskriesim noteikumu svarīgākajiem paragrāfiem un jaunākajām atziņām un norādēm par to izpratni. Piemēram, komunicēšana brigādes starpā.
— Ja sarunas pa radioiekārtu notiek nepārtraukti, tad tiesnesim nebūs iespējas koncentrēties un vadīt spēli. Tāpēc asistenta vārdiem jābūt lakoniskiem, skaidri formulētiem, kas jau iepriekš tiek norunāts pirmsspēles instrukcijā ar galveno tiesnesi. Piemēram, ja es dodu padomu tiesnesim un trīs reizes ātri atkārtoju dzeltenā, viņa kompetencē ir pieņemt lēmumu. Ne strīdiem, ne diskusijām nav laika. Ja es saku sarkanā un arī to atkārtoju, tad parasti arī tiesnesis ir tādās pašās domās. Taču asistents ir tikai padomdevējs, bet nav tiesīgs atturēties no momenta novērtēšanas. Pie iespējamās aizmugures es skaitu — nav, nav jeb ir, ir aizmugure. Pie garajām tālajām piespēlēm, ja aizmugurē esošais nereaģē, karodziņš nav jāceļ, taču, ja pārkāpējs izdara aktīvu kustību pretinieka vārtu vai bumbas virzienā, tas jādara pēc pauzes. Taču skatītājiem liekas, ka asistents šajā situācijā ir aizmidzis.
Spēle ar roku… Viens no visgrūtākajiem lēmumiem, kad fiksēt un kad ne. Gandrīz katrā seminārā katram UEFA vai FIFA lektoram (no Anglijas, Grieķijas, Ziemeļīrijas vai Krievijas) ir nedaudz atšķirīgas domas. Šaubu nav par augstu paceltām vienu vai abām rokām, taču, ja spēlētājs sit pa bumbu ar kāju, bet bumba trāpa pa savu roku, tā jāfiksē nav, jo spēlētāja nolūks bijis spēlēt ar kāju, bet roka — gadījums. Ja uzbrūkošās komandas spēlētājam bumba noslīd pa roku vai negaidīti pieskaras, ieteicams biežāk svilpt nekā nefiksēt. Bet laukuma vidū un tālāk no soda laukuma censties nefiksēt maznozīmīgas bumbas saskares ar roku. Ja spēlētājs ir pakritis un bumba atsitas pret atbalsta roku — nav jāfiksē.
— Un vēl par jūsu pēdējo spēli Itālijā. Leģendārais angļu valstsvīrs un ievērojamais politiķis Vinstons Čērčils kādreiz izteicies, ka itālieši ir visdīvainākā tauta pasaulē, jo uz futbolu iet kā uz karu, bet karā dodas kā uz futbolu. Kādu iespaidu uz jums atstāja itāļu fani Milan—Austria spēlē 23. novembrī?
— Bija nepilni 20 tūkstoši, tikai karstākie ULTRAS. Par slikto spēli valsts čempionātāfani boikotējot slaveno klubu. Mūsuprāt, Izraēlas, pat Kipras un arī Ukrainas fani ir nesavaldīgāki, karstāki par dienvidniekiem. Varbūt viņus ietekmēja arī Itālijas valstsvienības neiekļūšana Pasaules kausa finālturnīra dalībnieku skaitā, kapitulējot Zviedrijai.
NO CITAS PLANĒTAS
Jau gadus desmit pasaules gudrākie, veiksmīgākie un tāpēc arī labākie futbola treneri vairs nelauza galvu par to, kā neitralizēt, kā apturēt planētas futbola virtuozus — portugāli Ronaldo vai argentīnieti Messi. Pirmais drāžas uz pretinieka vārtiem viesuļa ātrumā, vienalga, pa brīvo malu vai taranē tieši pa centru.
Sīkais, nepavisam ne atlētiskais Messi, atlaidis nelielu bārdiņu, tieši vislielākajā pretinieku aizsardzības kāju drūzmā jūtas kā zutis ūdenī. Viņš kā tāds burvju rūķītis aptin ap pirkstu varenos aizsardzības atlētu atlētus un trāpa bumbu vārtos no jebkura laukuma punkta, un tikai zvērināti nelabvēļi iedrošinās viņu vēl dēvēt par vienkāji, jo kreisā ir šī snaipera vārtu šāvēja galvenais ierocis.
Kārtējais pasaules čempionāts tuvojas tikpat strauji, kā krīt kalendāra lapiņas. Var jau būt, ka Portugāles un Argentīnas komandu treneri cer, ka līdz Maskavas futbola forumam kā Ronaldo, tā Messi vairs nebūs tik stabilā fiziskajā un psiholoģiskajā formā, kādā bija pirms dažiem gadiem, taču nav ne mazāko šaubu, ka abi apbrīnojamie futbola meistari to sagaidīs bez vecām un jaunām traumām un arī savā gulbja dziesmā (ja tā vispār var teikt) nebūs pārspējami.
Tāpēc, liekas, vietā būs minēt vēl viena izcila pasaules klases futbolista — brazīlieša Kakā — izteikumu: „Es esmu pēdējais no šīs pasaules parastajiem futbolistiem. Ar to arī mūsu ēra futbolā ir beigusies, jo viņi — Ronaldo un Messi — ir no citas planētas, un es neredzu nevienu, kas viņu rekordus un viņu spēli varētu pārspēt.”
NENOPIETNI PAR NOPIETNO
Un nobeigumā nenopietni par nopietno. Tik izcilus, jau šodien leģendāros futbola meistarus laukumā var apturēt tikai futbola pasaules trešās (tiesnešu) komandas kvalificēts dalībnieks — tas, kurš bez svilpes, bet ar karodziņu, fiksējot noteikumu pārkāpumu — aizmuguri.
Ne velti viena no vecākajām latviešu tautas anekdotēm stāsta par dzelzceļa pārmijnieces karodziņa maģisko ārstniecisko spēku. Kādam vīram apsāpējies vēders. Ne zāles, ne nezāles nav līdzējušas, skrejamais nav bijis apturams. Un tad viens vecāks vīrs ieteicis uzaicināt pārmijnieci, līdzi ņemot karodziņu. Kāpēc karodziņu? Tāpēc, ka ar to viņa varot apturēt pat Berlīnes ātrvilcienu…
Haralds GUDERMANIS
FIFA tiesneša asistents, Latvijas Futbola federācijas infrastruktūras speciālists
Dzimis: 1979. 14. oktobrī Rīgā
Augums, svars:183 cm, 83 kg
Izglītība:Carnikavas pamatskola, Rīgas 2. ģimnāzija (līdz 9. klasei), Rīgas Hanzas vidusskola, gadu studējis LU, absolvējis LSPA
Sportā: no 4 gadu vecuma futbolā
Pirmais treneris: Dainis Gudermanis (tēvs)
Lielākie sasniegumi: Latvijas U-16 un U-18 izlašu spēlētājs
Ģimenes stāvoklis: precējies, divi bērni
Vaļasprieki: ceļošana
Autori: Miķelis Rubenis
