Gads ar Eiropas medaļām
Latvijas autosporta gads noslēdzies ar lielisku starptautisko sasniegumu bilanci. Justs Grencis kļuvis par Eiropas čempionu JuniorBuggy klasē autokrosā, viņa tēvs Ervins atkārtojis savu pērno sasniegumu, SuperBuggy klasē izcīnot vicečempiona titulu. Savukārt Eiropas rallijkrosa čempionātā otro vietu Super 1600 klasē guvis Artis Baumanis. Kā sasniegti šie panākumi?
JUSTS GRENCIS IZAUG LĪDZ ČEMPIONTITULAM
Valmierietis Justs Grencis Eiropas JuniorBuggy klasē debitēja 2014. gadā, būdams vēl tikai 12 gadus vecs — minimālais vecums, kādā jaunais braucējs varēja startēt Eiropā. Tas nesolīja lielus panākumus uzreiz, jo galvenajiem seriāla līderiem bija krietni vairāk gadu —16—18. Toties tas solīja ilgu izaugsmes laiku, vairākus gadus trašu un tehnikas iepazīšanai, konkurentu pāraugšanai un pieredzes gūšanai.
Justs Grencis gan ilgi nevilcinājās ar izaugsmi un pieredzes gūšanu, arī konkurentu pāraugšanu veica četrās sezonās. Jau pērn Grencis Eiropas čempionātā izcīnīja otro vietu, bet šogad tika sakauti visi konkurenti — Justs kļuva par Eiropas čempionu!
Sezonas deviņos posmos Grencis guva četras uzvaras, vēl trīs sacīkstēs finišēja otrais. Sniegums visai pārliecinošs, tomēr galveno konkurentu — krievu Matveju Furažkinu — izdevās salauzt tikai čempionāta otrajā pusē, kad Furažkins, netiekot galā ar Grenča spiedienu, sāka pieļaut kļūdas un zaudēt punktus. Izšķirošas bija sezonas septītās sacīkstes Ungārijā, kurās Furažkins sasita lupatās savu bagiju, bet Justs guva punktu maksimumu. Latvietis ieguva pārsvaru, kuru vēlāk vairs neatdeva.
Grencis ir pirmais Eiropas autokrosa čempions no Latvijas kopš 2000. gada, kad šādu titulu izcīnīja Uģis Traubergs. Šajos gados starp Uģa un Justa panākumiem bijušas arī citas Eiropas autokrosa medaļas, taču ne zelts.
ERVINS GRENCIS —VĒLREIZ VICEČEMPIONS
Justa tēvs Ervins Grencis startē Eiropas čempionāta prestižākajā klasē SuperBuggy. Pirms gada abi ar dēlu svinēja Eiropas seriāla vicečempiona titulus. Šogad juniors sasniedza kāroto rezultātu, seniors — ne gluži. Ervins un vācietis Bernds Štūbe jau pirms sezonas tika nosaukti par galvenajiem SuperBuggy klases favorītiem, lielā mērā balstoties uz 2016. gada rezultātu un spēku samēru tendencēm. Štūbe favorīta statusu arī spoži apliecināja, pirmajos trijos posmos gūstot divas uzvaras. Grencim sezonas sākums izvērtās par murgu, jo pirmajos divos posmos netika gūti augstvērtīgi rezultāti tehnikas problēmu dēļ. Likās, ka šāds sezonas turpinājums atsviedīs Ervinu uz sekojošo konkurentu lielo pulku, iejaucot kaut kur starp piekto un 12. vietu.
Taču meistars sakopa savu sezonu, turklāt spoži un pārliecinoši. Visos nākamajos septiņos posmos Ervins kāpa uz goda pjedestāla, divas reizes arī uz augstākā pakāpiena. Tas ļāva kopvērtējumā pārliecinoši izrauties no kopējās braucēju masas un pat ķert Štūbi, saglabājot teorētiskas izredzes uz čempiona titulu līdz pat pēdējam posmam. Nebūtu to pirmo posmu neveiksmju…
Grenči neapšaubāmi kļuvuši par vieniem no titulētākajiem Latvijas autosportistiem. Justs Grencis ir ceturtais autosportists, kurš kļuvis par FIA Eiropas čempionāta uzvarētāju absolūtajā ieskaitē. Panākums seko pēc minētā Trauberga 2000. gada autokrosa čempiontitula, kā arī Reiņa Nitiša un Jāņa Baumaņa čempiontituliem rallijkrosa Super 1600 klasē, attiecīgi 2013. un 2015. gadā.
Ervins Grencis kā divkārtējs Eiropas vicečempions kļuvis par vienu no vadošajiem nečempioniem — divreiz otrais Eiropā bijis vēl tikai Andris Dambis, kura krājumā ir arī viena Eiropas bronza.
KĀ EIROKROSĀ VEICĀS PĀRĒJIEM?
Sezonas sākumā daudzsološa likās ziņa, ka Eiropas SuperBuggy klasē startēs arī Jānis Boks un Māris Līcis, kurš debijai Eiropas lielākajā klasē sagatavojis jaunu tehniku. Taču abu sezona, maigi sakot, izvērtās ļoti sarežģīta. Jau ziņojām, ka neilgi pirms Eiropas čempionāta pirmā posma smagu avāriju kartingā Latvijā piedzīvoja Boks. Lai gan pēc briesmīgās avārijas bija pat neliels procents bažu par Jāņa dzīvību un spēju pilnvērtīgi atveseļoties, Boks jau bija dalībnieku sarakstā sezonas pēdējā posmā Francijā. Tiesa, uz sacīkstēm viņš netika ģimenes apstākļu dēļ. Taču atgriešanās sacīkstes tika aizvadītas pēc Eiropas sezonas, kad Jānis startēja Čehijas čempionāta posmā. Spēcīgā konkurencē Boks guva otro vietu, no kā jāsecina, ka savainojumus izdevies lieliski apārstēt.
Līcim sezona mazāk dramatiska, taču jaunais bagijs izspļāva vairākus tehnikas defektus, kuri lika SuperBuggy debijas plānus apturēt, lai pārbūvētu mašīnu.
VĒL VIENS EIROPAS VICEČEMPIONS — ARTIS BAUMANIS
Autokrosa braucēji nav vienīgie, kuri sarūpējuši Eiropas čempionāta medaļas. Eiropas rallijkrosa seriālā Super 1600 klasē otro vietu sezonā guva Artis Baumanis, tiekot pie medaļas, kura pērn pēdējā brīdī izslīdēja no rokām.
Artis sezonu sāka jaunā komandā, pārceļoties no somu SET Promotion (šīs vienības sastāvā minētos Eiropas čempiontitulu guva gan Nitišs, gan Arta jaunākais brālis Jānis) uz vācu Volland Racing. Iekļaušanās komandā, pierašana pie nepazīstamās tehnikas izdevās pārliecinoši, jo jau ar pirmajiem posmiem Baumanis metās cīņā par kāroto čempiona titulu. Sezonas pirmajā pusē kļuva skaidrs, ka, izvairoties no negadījumiem, tieši Artis un viņa titulētais ungāru komandas biedrs Kristians Šabo ir galvenie pretendenti uz titulu.
Diemžēl sezonā bija izteikts lūzuma periods. No čempionāta sešiem posmiem sliktākais izrādījās tieši Latvijas posms Biķerniekos, kurā tehnisku problēmu dēļ pēdējā brīdī Baumanis netika uz fināla starta. Šabo ieguva pietiekamu pārsvaru, lai pēdējā posmā kontrolēti sasniegtu otro čempiona titulu pēc kārtas.
Interesanti, ka Artis Baumanis savā karjerā guvis jau trešo starptautiska seriāla sudraba medaļu. 2014. gadā viņš bija otrais NEZ rallijkrosa čempionāta Super 1600 klasē. Gadu vēlāk Artis kļuva par Eiropas mēroga seriāla Rallycross Challenge otrās vietas ieguvēju. Šogad izcīnīta Eiropas čempionāta medaļa. Panākums nozīmīgs, zinot ievērojamo konkurenci šajā klasē. Tomēr skaidrs, ka Baumanis gribēja kaut ko nedaudz vairāk.
CITI EIROPIEŠI
Šogad pirmo reizi Eiropas rallijkrosa Super 1600 klasē startēja vairāk nekā viens Latvijas sportists. No sešiem posmiem četros cīnījās Juris Spīķis, trijos — Arnis Odiņš, bet Latvijas posmā viņiem pievienojās arī Mārtiņš Lapiņš un Edijs Ošs. Pēdējiem diviem ar vienu posmu bija par maz, lai līdz galam izgaršotu sacīkstes, lai gan zināms, ka abos mīt lielisks potenciāls. Tikmēr Spīķis un Odiņš patīkami pārsteidza, parādot, ka sacīkstēs bez kļūdām un veiksmes/neveiksmes īpašām kombinācijām abi ir gatavi braukt pat fināla top 6. Taču ir kāda nianse, ko uzrādīja abu gandrīz regulārais starts Eiropā.
Lēciens no vietējā krosa, ar to saprotot Latvijas autokrosa čempionātu, Latvijas, Baltijas un NEZ rallijkrosu, uz Eiropu ir lēciens pāri milzīgai aizai. Protams, galvenokārt finansiālā ziņā. Viens posms sportistam Eiropā maksā ievērojami — ar pieciem cipariem rakstāmu summu. Šādus līdzekļus, ja tie vairāk vai mazāk nav brīvi pieejami no sava biznesa, sponsorēšanas ceļā iegūt ir sarežģīti. Tas nozīmē, ka daudzas blakus aktivitātes formas uzturēšanai ir jāziedo, lai varētu koncentrēt spēkus plānotajām sacīkstēm. Zūd daļa treniņu un citas sacīkstes, kuras noderētu nepārtrauktai sportiskā azarta uzturēšanai. Un pēc šādas sezonas, kurā ar pārdzīvojumiem veiktas trīs četras sacensības, var rasties pārdomas, vai tas ir tas, kas braucējam nepieciešams emociju gūšanai. Vērosim, vai Juris un Arnis turpinās šogad uzsākto ceļu Eiropā un vai viņiem būs citi sekotāji no Latvijas.
SAREŽĢĪTĀ PASAULE
Tomēr Latvijas autosporta galvenie aktieri arī šogad bija pasaules rallijkrosa čempionāta dalībnieki Jānis Baumanis un Reinis Nitišs.
Patosa pilnam sezonas vērtējumam īsti iemesla nav, jo pirmo reizi pasaules rallijkrosa čempionāta vēsturē (tas ir, kopš seriāla dibināšanas 2014. gadā) neviens no latviešiem nav kopvērtējuma top 10. Jānim 12. vieta, Reinim 14. pozīcija. Tiesa, abu stāsts par šo sezonu krietni atšķiras. Baumanis startēja čempionātā faktiski debitējošā STARD privātkomandā un pēc sarežģīta sezonas sākuma sāka ražot daudzsološus rezultātus, kopvērtējumā apsteidzot savu pieredzējušo un titulēto komandas biedru Timuru Timerzjanovu.
Nitiša stāsts — sezonā, kad Reinis nonāca čempionkomandas EKS trešajā mašīnā, viņš kopvērtējumā guva 14. vietu. Kopvērtējuma tabula uzrāda 45 pasaules čempionāta dalībniekus, līdz ar to rezultāts matemātiski nav slikts. Taču no braucējiem, kuri startējuši visos 12 posmos, zemāk — 20. vietā — ir tikai Niklass Gronholms. Reinim šī nav spožākā sezona karjerā…
CALKO PIEVEIC LEMĀNAS 24 STUNDAS
Vēl viens nozīmīgs notikums 2017. gada Latvijas autosportā ir Konstantīna Calko starts Lemānas 24 stundu sacīkstēs. Daugavpilietis ir pirmais Latvijas pārstāvis, kurš stājies uz starta un arī sasniedzis finišu leģendārajā izturības sacīkstēs autošosejā.
Calko startēja Slovākijas komandas ARC Bratislava sastāvā, LMP2 ieskaitē. Lai gan sacīkstes murgainais sākums komandai atņēma daudz laika un apļu attiecībā pret līderiem, Calko vienība tika līdz finišam un saņēma klasifikāciju. Līdz ar to Latvijas braucējs pierakstījies Lemānas finišētāju pulkā.
Lemānas cīņa ir tikpat leģendārs pasākums autošosejā kā Dakara rallijreidos, Indy 500 jūdzes vai Monako F1 posms formulu disciplīnās, Deitonas 500 jūdzes NASCAR. Šogad Latvijas līdzjutēji var ievilkt ķeksīti Lemānā — otro pēc nu jau piemirstajiem Dakaras varoņdarbiem. Indy 500, Monako un Deitona mūsējos vēl lai pagaida.
LATVIEŠI NEZ
Latvijas sportisti veiksmīgi startējuši arī NEZ rallijkrosa un kroskartu čempionātā. Rallijkrosā Roberts Vītols kļuva par NEZ Super 1600 klases čempionu, arī pārējās medaļas latviešiem — Edijam Ošam un Elisam Dukaļskim. Kroskartu cīņās trešā vieta CK 250 klasē nonākusi Ingus Beļakova rīcībā.
VIETĒJAIS MĒROGS?
Ko gads nesa Latvijas autosportā — šeit, uz vietas? Sezona neapšaubāmi sarežģīta gandrīz visos sporta veidos. Interesanti, ka vairākas neveiksmes un arī vairākas veiksmes piedzīvotas gadā pirms lielām pārmaiņām Latvijas Automobiļu federācijā (LAF). Līdz marta beigām notiks vairāku komisiju vadības pārvēlēšanas, bet fināls būs LAF prezidenta vēlēšanas — Jānis Naglis pēc diviem termiņiem noslēgs savu darbošanos šajā amatā.
Jebkuram, kurš nāks viņa vietā, būs atstāts labs starptautiskās sadarbības mantojums — Latvijas autosports gan sportiskā, gan organizatoriskā līmenī šajos gados veicis krietnu izrāvienu. Taču pēdējie gadi radījuši arī bažas, vai zem krāšņā, stabilā jumta, kā varētu raksturot starptautiskos panākumus, nesāk grīļoties autosporta nama sienas — vietējais sports — tautas un pusprofesionālais līmenis. Neapgalvosim, ka viss ir slikti, tā noteikti nav. Taču sienu stiprināšanai būs nepieciešami biezi un stabili materiāli.
