Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Kings no Dobeles

Handbols Latvijā ir visai
sena un tradīcijām bagāta spēle. Pašmāju un Baltijas kausa izcīņā ar interesi
vērojam mūsu vienīgās puslīdz profesionālās komandas  Rīgas ASK
cīņas. Īpaši svētki handbola līdzjutējiem ir tad, kad Latvijas izlasē
pulcējas visi labākie spēki no Austrijas, Vācijas, Islandes. Kopā sabrauc
profesionāļi un cenšas pārvarēt Eiropas un pasaules meistarsacīkšu kvalifikācijas
priekšsacīkstes. Pagaidām divreiz izdevies tikt līdz pēdējai barjerai –
izslēgšanas spēlēm par tiesībām spēlēt finālturnīros
Šajā sezonā uz izlases sacensībām
no Vācijas otrās bundeslīgas  ierodas arī
Māris Veršakovs. 21 gadu vecs puisis, kurš vēl pērn priecēja līdzjutējus ASK rindās.

– Kā Latvijā izaug
bundeslīgas (lai arī pagaidām otrās) spēlētājs?

– Ar handbolu sāku sāku nodarboties brāļa Sandra (Dobeles Tenax spēlētājs) un tēva iespaidā, kurš
arī savulaik nedaudz spēlēja. Jau no bērnības sapratu, ka nav vērts to darīt ar
pusspēku: ja trenējies un gribi ko sasniegt, visu dari pa īstam. Tas, iespējams,
prasīja upurus. Nopietnām mācībām (tās man padevās visai viegli) vairs neatlika
daudz laika, lai gan Muitas koledžu beidzu, un esmu pirmās pakāpes bakalaurs. Loģiski,
ka pēc devītās klases devos uz Murjāņiem, kur spēlē visi labākie jaunie
sportisti. Startēju Latvijas jaunatnes izlasē, gadu – Dobeles Tenax, pēc tam ASK. Tā bija vislabākā skola, jo Andris Gulbis ir ļoti augstas
klases treneris, kurš īsā laikā spēj sagatavot konkurentspējīgus handbolistus. Viņš
mierīgi varētu trenēt arī kādu Vācijas pirmās bundeslīgas komandu. Neslēpu, ka
mans mērķis ir tikt augstākas klases komandā. Protams, sapņoju par vācu
bundeslīgu, kas ir visspēcīgākā pasaulē.

– Spēlēji un gaidīji
uzaicinājumu vai pats izrādīji interesi?

– Ar intereses izrādīšanu vien nepietiek. Kā spēlē, tā arī par tevi
interesējas. Jau pērnajā sezonā aģenti sāka apvaicāties, ko darīšu turpmāk. Tas
ir interesants process, jo nekad nevari zināt, kas vēro tavu spēli. Latvijas
meistarsacīkstēs tev līdzi, protams, neviens nesekos, bet izlases sacīkstēs,
arī Baltijas mačos izlūki ierodas. Daudz ko pasaka arī treneri, pazīstami spēlētāji,
kuri jau ir kādā ārzemju komandā.

Pirmie mani uzrunāja Islandes menedžeri, kuri piedāvāja uzreiz slēgt vienošanos.
Tas bija labs līgums, jo tālajā salā handbols ir ļoti populārs un islandieši
spēlē meistarīgi. Domāju ilgi, bet atteicos, jo mans mērķis bija tikt uz Vāciju.
Daudz palīdzēja mūsu bijušais handbolists Arvīds Tjarve, kurš savulaik spēlēja
bundeslīgā, bet tagad dzīvo Vācijā. Tieši viņš panāca, ka mani uzrunāja Achim/Baden komandas treneris. Tā ir
neliela (pēc Vācijas mērogiem – ap 40 000 iedzīvotāju) pilsēta, kur šī
spēle ir ļoti populāra. Iespējams, tāpēc, ka viņiem nav spēcīgas futbola
komandas. Uz spēli ierodas ap 1500 – 2000 skatītāju. Šī vienība cīnās otrajā
bundeslīgā un pērnajā sezonā 18 komandu konkurencē bija 15. vietā. Šogad esam
jau desmitajā vietā.

– Ilgi domāji?

– Nē, jo sapratu, ka tobrīd tas bija labākais piedāvājums. Vācijas otrā
līga arī ir ļoti spēcīga, domāju, Austrijas, Spānijas vai Šveices augstākās
līgas līmenī. Kausa izcīņā, piemēram, vairākas mūsu komandas uzvarēja arī
pirmās līgas vienības. Jaunam spēlētājam tā ir laba iespēja sevi parādīt gan
vadošajām līgas komandu, gan arī pirmās līgas menedžeriem.

– Kā notika šķiršanās no ASK?

– Pēc likuma. Mūsējie saņēma atkāpšanās naudu, treneris, protams, no manis
atvadījās ar dalītām jūtām, jo viena lieta ir audzināt spēlētājus citiem, otra
– veidot pašam spēcīgu komandu. Tā ir trenera ikdiena, jo viņš labi saprot, ka
profesionāls sportists ārzemēs jau sākumā saņem reizes divas, trīs reizes
lielāku algu. Ja tas ir tavs darbs, atalgojumam ir nozīme. Negribu no rīta
pamosties, masēt sāpošo cirksni un domāt: kāpēc spēlēju roķeni, ja nevaru pat labu
mašīnu nopirkt, kur nu vēl māju vai dzīvokli? ASK panākumos liela nozīme ir tieši vēlmei agri vai vēlu spēlēt
kādā spēcīgā ārzemju komandā. Ja nebūtu šī mērķa, daudzi, iespējams, nemaz tik
nopietni netrenētos. Handbolu, protams, spēlētu arī tad, ja būtu izvēlējies darboties
biznesā vai citā sfērā, bet tas jau būtu amatieru līmenis: spēlētu, piemēram, Tenax. Aiziet no komandas man nebija
viegli,  tomēr šķīros no puišiem, ar
kuriem kopā tik daudz piedzīvots. Arī no mājām braukt prom nav tik iepriecinoši.

– Neesi precējies, bērnu
nav, tad jau vienkāršāk…

– It kā, bet man ir draudzene, starp citu, hanboliste. Sākumā bijām
domājuši dzīvot kopā arī Vācijā, bet Dina nevarēja atrast savām interesēm
atbilstošu mācību iestādi, kur varētu mācīties angļu valodā. Komandu, kur viņai
spēlēt, jau bijām atraduši. Likās, laime būs pilnīga, tomēr…  Vācijā paliku viens, un mans tālruņa rēķins
tagad ir stipri pieaudzis. Kad posos uz Latviju, kopā skaitījām atlikušās
dienas līdz mūsu tikšanās brīdim.

– Kā tevi uzņēma Vācijā?

– Pirmās divas nedēļas, kamēr risinājās organizatoriskie jautājumi, dzīvoju
viesnīcā. Varēju ēst un dzert ko gribu – par visu bija samaksāts. Pārsteidza,
ka piedāvāja arī alu, bet to es nelietoju, arī nesmēķēju. Vēlāk pārliecinājos,
ka Vācijā pēc sacensības treneris ar spēlētājiem labprāt iedzer vācu nacionālo
dzērienu. Pēc tam dzīvoju vācu ģimenē. Tas bija ļoti noderīgi, jo labāk
iepazinu vāciešu raksturu. Esam draugi un bieži ciemojos pie viņiem.

Treniņos centos pierādīt, ka ar mani var rēķināties. Fiziskajos treniņos
Gulbis man bija ielicis tādu bāzi, ka līdzi neviens netika. Treneris bija
apmierināts. Katru dienu kopā ar menedžeri devos pie daudziem komandas sponsoriem,
lai pierādītu, ka es kā Latvijas izlases fiziski spēcīgs un rezultatīvs spēlētājs
esmu šai vienībai nepieciešams. Brīžiem likās: cik ilgi var vienu un to pašu
stāstīt. Šajās dienās krietni panervozēju, kamēr beidzot visi papīri tika
parakstīti un vienošanās oficiāli apstiprināta. Ar Arvīda Tjarves pūlēm panācu,
ka līgumu noslēdzu uz vienu gadu nevis uz četriem, kā vēlējās vācieši. Tas
nozīmē, ka, sevi pierādot, pēc gada es varētu cerēt uz lielāku naudu te vai
kādā citā komandā.

Pēc tam man piešķīra māju un automašīnu. Vēlāk nedaudz visu pamainīju.
Apmetos dzīvoklī, jo māja man bija par lielu un vairākas istabas es tā arī
neizmantoju. Bet par visu jāpacīnās. Sākumā man gribēja ierādīt dzīvesvietu
ārpus pilsētas, bet es nepiekritu un tagad dzīvoju centrā.

No autiņa arī atteicos. Nopirku pats, un darba devēji man maksā nomas
naudu. Vācijā dzīve ir salīdzinoši lēta (iegāju Rīgas Rimi, un roka neceļas pirkt tik dārgas lietas), no savas algas
lielu daļu varu iekrāt. Visai labi dzīvojot, vairāk par 350 latiem netērēju.
Pats gatavoju ēst, restorānā pusdienoju reti. Uz kino neeju, jo viss ir vācu
valodā.

– Valodas problēmu
nebija?

– Sākumā bija, jo protu angļu valodu. Tagad saprotos arī vāciski, jo pa
vakariem mājās daudz mācos. Valodu būtu apguvis vēl labāk, bet komandas biedri
grib ar mani runāt angliski, lai paši varētu nostiprināt savas valodas
zināšanas.

– Cik leģionāri spēlē
komandā?

– Trīs – vēl viens polis un argentīnietis. Starp citu, viņš divus gadus
spēlējis pirmajā līgā un ir ļoti labshandbolists, lai gan viņam ir jau 34 gadi.

– Laukumā labi
saprotaties?

– Sākumā viss likās ideāli: visi smaida, uzmundrina. Taču ar laiku sapratu,
ka viņiem ir divas sejas, jo būtībā
katrs cīnās par sevi – par vietu komandā, par labāku līgumu. Ļoti svarīgi ir
rezultativitātes rādītāji. Tas nekas, ka argentīnietis met divdesmit reižu, bet
trāpa tikai astoņas. Es metu desmit reizes, bet vārti ir tikai seši. Nesavtīgu
piespēli no viņiem nesagaidīsi. Ja pēc spēles kādam pajautā: kāpēc nedevi piespēli?, uzrunātais atsaka:
Māri, super, spēlēsim, kā būtu labāk un
loģiskāk
, bet vēlāk laiž tāpat.
Pie tāda stila  jāpierod, jo Latvijā mēs
spēlējam citādāk. Tagad komandā esmu otrais rezultatīvākais – 6,5 vārti spēlē.
Turklāt es nemetu soda metienus, kas krietni palielina gūto vārtu skaitu.

– Trenerim nav teikšanas?

– It kā jau ir, bet komandā, piemēram, spēlē menedžera dēls, vēl kāds
vajadzīgs vietējais, un tādiem daudz neaizrādīsi. Pret vāciešiem ir iecietīgāka
attieksme, es esmu tikai ārzemnieks. Mums tā nebija pieņemts, un pie tā ir
jāpierod. Ja ASK spēlētu šajā vācu
līgā, mums būtu labi panākumi.

– Spēlē tajā pašā
pozīcijā kā Latvijā?

– Mājās es vairāk spēlēju pa centru, bet Vācijā – kā ārējās līnijas
spēlētājs. Gulbis man teicis, ka līnijā esmu labāks, bet centru mums Latvijānav
pietiekami daudz, tāpēc jākalpo komandas interesēm.

– Spēlējot Latvijas
izlasē, nav grūti atkal pielāgoties citam stilam?

– Nav gan, jo tik daudz spēlēts kopā, mēs viens otru labi pazīstam. Esmu
profesionālis un man jāprot darboties dažādos stilos. Turklāt startēt Latvijas
izlasē ir liels gods un jādara viss, lai komandai veiktos.

– Pēc valstsvienības spēlēm
atgrieziesīsies Vācijā. Kāds ir tavs viesstrādnieka dienas režīms?

– Spēles ir katru nedēļu, parasti nedēļas beigās. Pārbraucieni ar autobusu
nav pārāk lieli. Ilgākais aptuveni sešas stundas. Tur braukšana ir daudz citādāka
nekā Latvijā. Apstājamies reizes četras, līdzi ir sataisītas maizītes,
dzeramais. Visi ir jautri, uzmundrina viens otru, visiem jābūt komandas tērpā. Pateicoties
pacilājošajai atmosfērai, uz spēli ierodamies psiholoģiski sagatavoti. Par
disciplīnu ir īpašs stāsts, jo Vācijā ļoti stingri raugās uz katru it kā sīkumu
un par katru pārkāpumu jāmaksā komandas kasē. Piemēram, ja visi spēlē melnās
zeķēs, bet tev ir baltas, seko sods. Nokavē treniņu piecas minūtes – desmit
eiro, desmit – divdesmit eiro. Kaut ko pasaki tiesnesim – atkal maksā. Ja
treniņa laikā neesi izslēdzis mobilo telefonu un tas iezvanās – sods. Es, par
laimi, neko daudz grēkoji neesmu, bet viens otrs atstāj krietnas summas.

Treniņi ir reizi dienā vakaros, jo daudzi strādā. Man pēc Gulbja skolas ar
to ir par maz un trenējos arī no rītiem. Citreiz viens, dažreiz kopā ar poļu un
argentīniešu handbolistu. Skrienam, cilājam svarus, darbojamies arī zālē. Kā
jau teicu, mācos vācu valodu, sēžu pie datora, gatavoju ēst, daudz lasu
latviešu grāmatas. Gribētos arī makšķerēt, bet tur par visu jāmaksā un neesmu
vēl izpētījis to sistēmu.

Pie manis brauc daudz ciemiņu. Lidostā dažreiz vienu pavadu, bet citu jau
sagaidu. Labi, ka turpat dzīvo arī Arvīds, bieži ciemojos viņa ģimenē. Netālu
ir Brēmene, dažkārt turp aizbraucu un pastaigājos. Kad ierodas tēvs, meklējam
automašīnas, jo tas ir mazs senča
bizness. Tā ātrāk paiet laiks, jo dzīvot vienam līdz šim nebija daudz nācies. Pirmais
pusgads man ļāvis labāk saprast, ko nozīmē profesionāļa dzīve ārzemēs. Jāpierod
pie līdzjutēju pūļiem pirms un pēc spēles, kad prasa autogrāfus, lūdz intervijas,
jo katra spēle tiek atspoguļota avīzēs un televīzijā. Īpašs pacēlums ir, gūstot
skaistus vārtus, un divi tūkstoši vienā balsī kliedz: Māri! Tad gribas lidot.

Mans komandas biedrs teica: pierodi,
te tu esi kings (karalis) un tā arī jāuzvedas
. Ar laiku gribētu tāds būt
arī pirmajā bundeslīgā. Bet, lai to sasniegtu, daudz jāstrādā, jo uz rezervistu
sola sēdēt negribu.

 

Māris Veršakovs

handbolists

Dzimis           1986. gada 13. janvārī Dobelē

Augums        1,91 m

Svars 85 kg

Mācījies         Dobeles Valsts ģimnāzijā, absolvējis Murjāņu
sporta ģimnāziju,

Muitas koledžas muitas speciālistu nodaļu

Spēlējis         Latvijas jaunatnes izlasē, Dobeles Tenax, Rīgas ASK, Latvijas izlases spēlētājs, kopš 2007. gada sezonas spēlē
Vācijas komandā Achim/Baden otrajā
bundeslīgā

Ģimene          neprecējies, draudzene
Dina

 

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS