Ko es zinu par handbolu?
Arī Olimpiskās dienas radošā, publiski mazāk redzamā daļa šogad risinājās zem handbola zīmes un šīs sporta spēles svētkos tā arī noslēdzās. Labākie eseju rakstītāji no skolu pēdējām klasēm un jaunāko klasīšu zīmējumu konkursa uzvarētāji, kā arī fotogrāfi tika sumināti Dobelē Latvijas un Slovēnijas izlašu mača starplaikā. Šī Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra spēle gan neizvērtās mūsējiem labvēlīga, bet tas tikai liecina, ka Latvijas handbolam vajadzīgi plašāki spēki un jauna iedvesma, ko palīdzēja gūt arī Olimpiskā diena.
Fotoattēlu konkurss
1. vieta. LĀSMA PRANDE, Aknīstes novads
Ilmārs Znotiņš,fotogrāfs:
„Sarūgtināja, ka fotokonkursam bija iesniegts tik maz darbu — ne vairāk par divdesmit fotogrāfijām. Mobilie telefoni ar fotoierīcēm tagad ir gandrīz katram. Dīvaini, ka tik maz izmantoja iespēju sacensties ar saviem fotoredzējumiem. Uzvara gan bija pārliecinoša — Lāsmas Prandes darbs bija pārdomāts un grafiski tik izteiksmīgs, ka pārējie atpalika tik tālu, ka godalgas nenopelnīja.”
Eseju konkurss
1. vieta. KITIJA JONUŠA, Vaiņodes vidusskolas 11. klase
„Handbols ir tas, kur mēs dzīvojam. Dzīve ir vienkārši vieta, kur pavadām laiku starp spēlēm un treniņiem.”
Daudzo noteikumu dēļ mēdz teikt, ka handbols ir viena no sarežģītākajām spēlēm uz pasaules, bet, līdz tu to iemīli, tas paliek uz mūžu.
Ja man jautā, ko es zinu par handbolu, es nemaz nezinu, kā īsti atbildēt. Šī sporta spēle kopā ar mani ir jau no mazotnes, kad devos līdzi uz katru spēli tētim. Man tētis ir Ģirts Jonušs, savas dzīves laikā viņš ir spēlējis gan Vaiņodes jaunatnes, gan virslīgas, gan senioru komandās. Viņš ir vārtsargs ar lieliskiem panākumiem, gandrīz pēc katrām spēlēm viņš atgriežas mājās ar labākā spēlētāja kausu. Lai arī tad es nemaz nesapratu, kas tas handbols īsti ir, biju klāt pie katra iemestā gola, pie katriem tēva atsargātajiem vārtiem, pie katras sāpīgās neveiksmes un ilgi gaidītās veiksmes. Tad es vēl nezināju, ka pēc dažiem gadiem iešu sava tēta pēdās un kļūšu par vārtsardzi šajā adrenalīna un spriedzes pilnajā spēlē. Tētis vienmēr ir bijis un būs mans elks, un vērot tēti sporta halles tribīnēs spēles laikā, kad viņš ar sakostiem zobiem jūt man līdzi, ir labākā sajūta, kāda vien var būt. Tajā brīdī es saprotu — viņš ar mani lepojas. Un kas gan var būt labāks par sava elka atzinību.
Es dzīvoju vietā, kurā handbols ir tikpat nozīmīgs kā izglītība vai darbs. Vaiņode — mana mazā handbola galvaspilsēta. Šī sporta spēle šeit ir jau no 1972. gada, un par to jāpateicas manam bijušajam skolas direktoram Arvīdam Desmitniekam. Viņš ir ieguldījis lielu darbu, un tas atspoguļojas ar lieliskiem rezultātiem. Šobrīd Arvīda Desmitnieka tradīcijas turpina mans tagadējais skolas direktors Zigmunds Mickus. Viņa vadībā Vaiņodē ir izveidojusies Liepājas novada sporta skolas filiāle.
Es domāju, ja Vaiņodē nebūtu handbola, dzīve šeit būtu daudz nomācošāka un garlaicīgāka. Handbolu ir spēlējis katrs otrais Vaiņodes iedzīvotājs, un katram no šīs spēles ir kādas skaistas atmiņas, ko atcerēties, un es esmu laimīga, ka arī man tādas jau ir un būs.
Skaistākais notikums, kurš man saistās ar handbolu, noteikti ir Latvijas virslīgas čempionāta pirmā Zvaigžņu spēle, kura notika 22. martā Dobelē. Šo spēli es apmeklēju klātienē, taču to vērot bija iespējams arī televīzijā. Lai gan šo spēli es nenosaukšu tikai par spēli vien, tas bija vienreizējs pasākums visas dienas garumā. Tas bija īsts šovs ar lielisku atklāšanu, ar atrakcijām, izklaidēm, konkursiem un, galvenais, pilns ar neviltotām emocijām. Nevienu brīdi nenožēloju, ka šajā vēsturiskajā brīdī, pirmajā Zvaigžņu spēlē, biju klāt arī es. Tajā brīdī es ļoti lepojos ar Vaiņodi, jo Rietumu komandā spēlēja arī Vaiņodes handbolisti Rūdolfs Zitmanis, Oskars Pāvils un Kristaps Mickus. Es jutos ļoti lepna, jo šos cilvēkus es pazīstu, un es zinu, cik liela loma viņu dzīvē ir handbolam. Visas šīs spēles garumā es jutu līdzi, fanoju, atbalstīju un biju morāli blakus, mans adrenalīna pieplūdums bija tāds, ka likās — es pati esmu uz laukuma. Tas bija lieliski, un es ļoti ceru, ka tā nebija pirmā un pēdējā šāda veida spēle. Es ceru, ka 22. martā tika iedibināta jauna tradīcija, un šādi pasākumi notiks katru gadu. Pēc manām domām, šis pasākums varētu patikt ne tikai cilvēkiem, kuri interesējas vai nodarbojas ar handbolu, jo tā nebija parasta spēle, tas bija īsts šovs.
Handbols — mana pagātne, mana tagadne un arī nākotne. Sporta spēle, kurā esmu ielikusi savu sirdi un dvēseli, gan spēlējot, gan atbalstot, gan vienkārši jūtot līdzi.
2. vieta. LAUMA CIRCENE, Rugāju novada vidusskolas 11. klase
Ir pavasaris. Aiz loga drūmās bērzu birzis sāk iekrāsoties zaļā krāsā, un tā vien šķiet, ka skolēni būtu vizuālās mākslas stundā paspēlējušies ar zaļas krāsas lapas loksni un skolotājas veco, vairākus gadus lietoto skavotāju. Es sēžu stundā un nespēju sagaidīt, kad pulksteņa rādītājs būs uz trijiem. Nepacietīgi sēžu un domāju par to, ka tūlīt spiedīšu viņiem (saviem komandas biedriem) roku un teikšu: „Aiziet, mēs viņus (mūsu spēcīgākos pretiniekus) uzvarēsim, mēs to varam!”
Atveru durvis un eju iekšā. Es jūtu, ka šī pēcpusdiena būs citāda. Šodien manā galvā lido pavisam citi, ar eiforiju piepildīti putni. Pie vainas laikam tā pirmā spēle. Šodien spēle pret blakus novada skolu. Lai arī cik tas muļķīgi šķistu, man patīk šeit būt. Es dievinu vecā un dažreiz arī īgnā apkopēja acu skatienu, kad viņš kārtējo reizi ir savācis piektās klases puišu blēņas zēnu ģērbtuvē. Viņš te ir bijis jau kopš tā laika, kad es pirmo reizi ar mammu šeit ierados. Šis onkulis ir metis man ar slapju lupatu, jo pieķēra, darot kārtējo nedarbu kopā ar Kārli. Tā nu es slīdu tālāk pa blāvi apgaismoto gaiteni un uzsitu onkulim pa plecu, viņš pagriežas, un es viņu uzrunāju: „Drīz būs seši. Drīz tu iesi mājās. Un drīz tie mazie resgaļi nāks pie prāta. Paskaties uz mani, es tagad esmu cits cilvēks, ne tāds, kādu tu mani atceries!”
Gaiteņa vidū satieku Kārli, un viņš jocīgi smaida. No viņa acīm nolasu Kārļa domas, viņš — manas… Šī domu apmaiņa mums reizē liek izkliegt mūsu komandas saukli: „Esmu gatavs spēlei!”
Tiesnesis no noliktavas iznes pavisam jaunu bumbu. Mazie palīgi uz 40×20 metru lielā laukuma novieto divus vārtus. Ar vienu acs kaktiņu es skatos, kā skatītāju tribīnes piepildās ar faniem, no manu skatu punkta tas līdzinās bitēm, kas ātri lido atpakaļ stropā, jo tuvojas negaiss. Tiesnesis prātā kā dzejoli atkārto astoņus soda veidus. Dzirdu, kā treneris sāk mūs noskaņot un stāstīt šīs spēles taktiku, ļoti klusiņām čukstot, ka pretinieku labākais spēlētājs ar devīto numuru ir kreilis. Tas mums noderēs. Skatos un saprotu — šis viss ir pa īstam, putni galvā ir nosēdušies un devuši man atļauju koncentrēties tikai un vienīgi spēlei!
Uz laukuma satiekas divas komandas. Ir pagājis labs laiciņš, un rezultāta dēļ mūsu treneris lēnām nosirmo un tajā pat laikā pēc vārtu guvuma paliek jaunāks par pieciem gadiem. Uzmetu acis tribīnēm, pēc pūļa sejām varētu domāt, ka pasaule sāk griezties uz otru pusi! Neviens pat nebija nojautis, ka šīs komandas ar sešiem laukuma spēlētājiem un vārtsargu radīs tik fenomenālu emociju devu visiem, kas atrodas zālē.
Ko es zinu par handbolu? Es noteikti zinu to, ka manu dzīvi pilnībā ir pārņēmusi šī komandas sporta spēle, kurā sportistiem bumba ar rokām jāiemet pretinieka vārtos. Man pietika ar vienu spēli TV ekrānā, lai kristu ceļos mammai un tētim, lai mani aizved uz handbola jeb rokasbumbas treniņu. Tā, lūk, es te slīdu pa to dzīvi un nespēju sagaidīt, kad atkal varēšu doties uz laukuma! Jauna diena man ir jauna iespēja, lai iepazītu šo sporta veidu vēl stiprāk!
3. vieta. DARJA SAVEĻJEVA, Olaines vidusskolas 12. klase
Kas ir handbols? Priekš manis tā vispirms ir spēle ar interesantu un aizraujošu vēsturi, kura sākās 1898. gadā Dānijā. Interesanti, ka dāņu sporta skolotājs Holgers Nilsons šo spēli izgudroja speciāli meitenēm, jo viņas parasti nespēlēja futbolu. Skolotājam vienkārši apnika, ka bērni visu laiku trāpa ar bumbu viņa logā, un viņš izdomāja spēli, kurā var labāk kontrolēt bumbu. Sākumā spēles noteikumi bija līdzīgi futbolam, bet pēc tam handbola spēle kļuva populārāka, tāpēc noteikumi izmainījās.
Bet mana handbola vēsture sākās tad, kad es vēl nebiju piedzimusi, es jau spēlēju handbolu mammas vēderā kopā ar viņu. Mana mamma handbolam veltīja 25 gadus. Visu manu dzīvi mamma bija kā piemērs, visu laiku es sapņoju — kad izaugšu, kļūšu par tādu pašu sportisti kā viņa. Domāju, ka tikai tāpēc man ir tāda liela mīlestība pret šo sporta veidu. Jau kopš bērnības es gāju kopā ar māti uz treniņiem, pēc tam manā skolā sāka darboties rokasbumbas pulciņš. Protams, ka es biju pirmā, kura tajā pierakstījās. Es nelaidu garām nevienu treniņu. Pēc treniņiem es atgriezos mājās laimīga un pārliecinoša. Sacensības man vispār bija kā randiņš, kuru es gaidīju kā traka meitene.
Es varēju vākt somu ar sporta drēbēm vairākas reizes, baidoties kaut ko aizmirst. Naktī es negulēju un domāju, kā būs rīt, kādas būs komandas, kā mēs spēlēsim, vai mēs uzvarēsim vai zaudēsim. Pirms spēlēm es tāpat kā jebkurš sportists ļoti nervozēju, tās bija sajūtas, kādas es nekad agrāk mūžā nebiju izjutusi. Tās bija patīkamas bailes, kā arī adrenalīns, azarts. tā bija īsta, tieša bērnības mīlestība. Protams, ne viss bija tik ideāli, bija arī kritieni. Diemžēl bērnība aizgāja, kā arī izmainījās vērtības manā dzīvē. Rokasbumbas pulciņš izjuka, es aizgāju spēlēt uz citu komandu, bet daudz veiksmes tā man neatnesa. Tad man priekšā nostājās izvēle — izglītība vai sports? Es izvēlējos izglītību un nenožēloju. Es daudz ko sasniedzu ar sporta gara palīdzību. Bet sportu es nepametu. Tagad es nodarbojos ar dažādiem sporta veidiem, bet tādas mīlestības kā ar handbolu man vairs nav. Tagad arī es spēlēju handbolu dažādos pasākumos, tādos kā street handbols, pludmales handbols, un tikai šajās spēlēs es jūtos kā zivs ūdenī. Handbols — tas patiesi ir mana atkarība, tas ir dzīves veids.
Secinājumā gribu teikt, ka dzīvē vajag atrast tādu nodarbošanos, lai tu justos kā zivs ūdenī, lai tu varētu elpot ar savu darbu, lai tu mīlētu to ar visu sirdi. Sports māca mums iet tālāk uz priekšu, neskatoties uz kritieniem. Sports trenē mūsu raksturu, gribasspēku, pacietību un ticību.
Arturs Vaiders, žurnālists:
„Šoreiz eseju tēma bija sarežģītāka nekā iepriekš. Ne visi, kas nepazīst handbolu, iedrošinājās rakstīt. Bet bija arī patīkami izņēmumi. Vladislavas Kalašņikovas (Rudzātu internātpamatskola) un Līgas Meženikas (Kalupes pamatskola) esejas liecināja, ka tēma raisījusi iedvesmu un interesi par līdz šim nepazīstamo rokasbumbu. Tomēr uzvarēja autores, kas par handbolu ne tikai fano, bet arī pašas to spēlē.”
Zīmējumu konkurss
1. vieta. ROTISLAVS DMITRIJEVS, Rīgas Jāņa Poruka vidusskolas 2. klase
2. vieta. KĀRLIS ANTONIO DOBELIS, Priekules novada Kalētu pamatskolas 3. klase
3. vieta. ELIZABETE STRAUTIŅA, Kuldīgas Centra vidusskolas 2. klase
3. vieta. ARTA BEĻAVA, Aizputes vidusskolas 2. klase
Inta Bērente,grafiķe:
„Zīmējumu konkursā bija pārstāvēti visi Latvijas reģioni ar tik interesantiem darbiem, ka nācās piešķirt pat divas trešās vietas, lai parādītu, cik dažādi šo sporta spēli uztver un ataino bērni. Ne tikai ar azartisku kustību vai dramatisku krāsu salikumu, bet arī pludmaliskā atpūtas sižetā. Uzvarētāja Rotislava Dmitrijeva darbu izceļ drosmīgs melnā papīra savienojums ar glezniecisku triepienu, tajā spēlētāji uztverti kā dabas tēli. Veiksmīga telpiska kompozīcija gan ar zīmējuma līniju ritmu, gan gleznieciskām laukumu attiecībām.”
