Divas sporta stundas dienā, nevis nedēļā!
Tādu nepieciešamību savā publikācijā pamato Latvijas Ārstu biedrības prezidents, Latvijas Sporta federāciju padomes viceprezidents Pēteris Apinis. Viņš uzsver, ka bērna sportiskums un attieksme pret kustībām veidojas dzīves pirmajos desmit gados un bērnudārza vecumā nepieciešamas trīs četras sporta nodarbības dienā.
Eiropā gadu no gada vairāk runā par kustību nozīmi, bet gadu no gada pieaug bērnu mazkustīgums, liekais svars, aptaukošanās. Nav tādas valsts Eiropā, kuras valdība kādā vai citādā veidā nebūtu savā darbības programmā ierakstījusi sporta nepieciešamību bērniem, bet lielākoties tas paliek deklaratīva lozunga līmenī. Nu nav Latvijas valdība unikāla savā bezatbildībā pret bērnu veselību.
AČGĀRNA PROPORCIONALITĀTE
Politiķi un ierēdņi gan Eiropā, gan tepat tēvu zemītē nesaprot vai nav ieinteresēti skolu sporta stundu kvalitātē. Viņi izrāda neticami lielu interesi par profesionālo sportu un tā finansēm, apmeklē valsts izlašu un lielo klubu sacensības, bet viņi nekad nepamana sporta stundas skolā vai sporta skolas treniņus.
Tiesa, pēdējos gados šis tas ir mainījies. Vislielāko ieguldījumu sporta stundu attīstībā deva bijušais Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs, kurš izdalīja milzu naudu bērnu sportam. Tiesa, viņš kā bērnu sportu saprata vidusskolēnu sportu, tādēļ lielāko daļu naudas iztērēja, lai celtu sporta iestādes pieaugušiem vai gandrīz pieaugušiem cilvēkiem. Līdzīgi tas ir Amerikas Savienotajās Valstīs, kur koledžu vecumā bērniem ir izcilas sporta iespējas, treneri, apkalpojošais personāls, funkcionālie speciālisti, medicīnas pārbaudes, bezmaksas ēdināšana un sporta inventārs sportiskākajiem jauniešiem. Bet tas viss — bērniem virs 13 gadu vecuma. Jaunākiem — nepiemērotas telpas un inventārs, nekāda valsts, pavalsts vai pilsētas vadības uzmanība.
Attieksme pret kustībām un sportu veidojas bērnībā, visvairāk — no 1 līdz 4 gadu vecumam. Vecāku attieksme pret bērnu kustībām šajā laikā ir apgriezti proporcionāla. Ja bērns piedzimstot skaļi iekliedzas, laimīgi ir visi — māmiņa, tēvs, ārsts, vecmāte un vecāmāte. Ja bērns skaļi iekliedzas divu gadu vecumā, tad visi satraucas no šīs kliegšanas un bērnu ucina, vicina, bāž gultā un dod siltu tējiņu. Bet bērnam taču ir jākliedz.
Tieši tāpat māte Daba ir paredzējusi, ka mazs bērns ir kustīgs kā uzvilkts vilciņš. Māte, vecāmāte, aukle un tante šajā vecumā visādi mēģina bērnu ierobežot, uzvilkt viņam glītu uzvalciņu ar tauriņu un likt rātni uzvesties pie galda, kur pieaugušie aprunā viņiem vien zināmās lieta. Beigu beigās, lai tas bērns beidzot pārstātu dīdīties, šim tiek iešķiebts datoram līdzīgs priekšmets.
Jo sportiski aktīvāks bērns ir pirms pubertātes, jo aktīvāks pēc tās — visu mūžu. Desmit gadu vecums ir kritiskais logs fiziskām aktivitātēm. Ja bērns nav pieradināts pie sporta šajā laikā, logs aizveras. Līdz desmit gadiem bērns ikdienā veic sešus dažādus sporta veidus — labprāt spēlē visu veidu bumbas spēles, skrien, peld, slido, slēpo. Pusaudzis un jauns cilvēks savu sportiskumu ierobežo līdz trim sporta veidiem — uzspēlē savu mīļāko bumbas spēli, pamoka trenažierus un varbūt uztūnē kalnu slēpošanu. Pēc trīsdesmit gadiem cilvēks mēdz nodoties vienam sporta veidam, un arī — svētdienās.
Tātad Tonijs Blērs izdalīja milzīgus līdzekļus bērnu un jaunatnes sportam (infrastruktūrai, treneriem, apmācībai utt.), bet 80 procentus no tiem — vidusskolēniem. Pierādījumi liecina, ka vislielāko labumu bērnu veselībai, sportiskai attieksmei un sportam visa mūža garumā var gūt, 80 procentus līdzekļu ieguldot bērnudārzu aprīkošanai ar specializētām (mazu cilvēku) sporta zālēm. Skolu sporta zālēs uzsvaru vajadzētu likt uz 6—10 gadus vecu puišeļu un meiteņu sporta iespējām. Patiesībā jau neko labāku par futbolu ar mazu bumbu, tautas bumbu un florbolu neviens nav izdomājis.
Attiecībā uz fizisko aktivitāti — bērni nav mazi pieaugušie, viņi nespēj ilgstoši izpildīt kustību no punkta A uz punktu B. Bērns kustas, jo vienkārši mīl kustības, pieaugušajam kustības ir motivācija. Pārāk daudz vienveidīgu sacensību bērnā nogalina sportu.
Bērniem atjaunošanās procesi notiek ļoti strauji. 2—4 gadus veci bērni būtu jātrenē četras piecas reizes dienā, 5—8 gadus veci — trīs reizes, 9—16 gadus veci — vismaz divas reizes dienā. Šiem bērniem sporta stunda ir vajadzīga divas reizes dienā, nevis divas reizes nedēļā, kā to saprot Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdnes.
Pasaules veselības organizācija saka — bērniem būtu aktīvi jāsporto, jākustas vismaz reizi dienā 7 reizes nedēļā 60 minūtes katru reizi, sasniedzot anaerobas slodzes slieksni (pulss virs 150 sitieniem minūtē).
Mazākiem bērniem nodarbība varētu būt īsāka, taču katru dienu vajadzētu būt 2—3 sporta stundām.
Mērķtiecīgi ir treniņslodzi bērniem dažādot, un treniņu skaitu palielināt. Divas stundas nedēļā nedod iespēju paaugstināt bērnu fizisko aktivitāti un samazināt mazkustību, adipozitāti (aptaukošanos) bērnu vecumā.
PAPILDU PLUSI UN SEGREGĀCIJA
Bērnam ir jākustas un jāsporto (viņa rezultātiem jāpieaug un tas jāmonitorē), jo fiziski aktīvāki bērni ir ar labākām sekmēm un labāku perspektīvu. Vairāk nekā trīs mācību stundas ar intelektuālu slodzi pēc kārtas nomāc smadzeņu potenciālu. Ja vēlamies, lai mūsu bērni būtu izcilības un izaugtu par patiesi gudriem pilsoņiem, mums jānodrošina sporta nodarbības ik pēc divām trim mācību stundām.
Turklāt sports ir vienīgā nodarbe bērnu vecumā, kas pilnībā nojauc barjeras starp nācijām un ļaužu grupām. Sporta nodarbībās bērni daudz labāk integrējas citā valodu grupā, turklāt sportā atšķirībā no citām nodarbēm bērni apgūst valodas abos virzienos (Latvijā visi sportojošie bērni ātrāk iemācās labi komunicēt gan latviešu, gan krievu valodā). Sporta nodarbības ir izcilas iespējas svešvalodu apmācībai. Kā zināms, pat sportisti, kas sevi ar intelektuālām nodarbēm pārāk neapgrūtina, viegli apgūst svešvalodu, tiklīdz nonāk citā valstī, svešas valsts meistarkomandā. Maziem bērniem svešvalodas ļoti labi mācīt sporta stundās, jo sports un svešvalodas izcili korelē. Ir izcili, ja angļu valodas skolotājs vienlaikus ir arī sporta skolotājs.
Bērniem, kas no mazotnes čakli nodarbojušies ar sportu, ir veiksmīgāka dzīves kontrole (piemēram, sports palīdz kontrolēt grūtniecību — sportistēm ir ievērojami mazāk pirmo abortu — kā zināms, visbīstamāk ir ar abortu pārtraukt pirmo grūtniecību).
Visā Eiropā šobrīd vērojama atgriešanās pie segregēta sieviešu un vīriešu sporta jau bērnu vecumā. Tradicionāli sieviešu sports (meiteņu piedalīšanās sporta stundās) tiek uztverta nenopietni. Tikai 1978. gadā parādījās pirmais globālais dokuments, ka sievietēm vajadzētu būt fiziski aktīvām (apmēram 100 gadus pēc atziņas, ka vīriešiem jānodarbojas ar sportu). Sporta spēles ir radušās no vīrišķīgo īpašību hegemonizācijas.
Sportiskās aktivitātes zēniem un meitenēm ļoti atšķiras. Ar raidītājiem var viegli noteikt, kur starpbrīžos, sporta stundās, pēcstundās darbojas zēni un meitenes (meitenes pastaigājas pa celiņiem, zēni spēlē sporta laukumos). Skolās, kurās ir daudz vietu, kur sportot, tās visas agri vai vēlu ieņem zēni, ja tās nav specifiskas meitenēm. Proti, nepieciešams izdalīt sportošanas vietas meitenēm.
Vājā vieta sportošanai ir neiedomājams sporta stundu kavējumu skaits. Vecāki, skolas medicīnas māsa un pat ģimenes ārsts vieglu roku atbrīvo bērnus no sporta nodarbēm. Arī citās Eiropas valstīs vairāk nekā 50 procenti bērnu mēdz regulāri kavēt sporta nodarbības skolā. Joprojām valda uzskats, ka skolai un vecākiem būtiski ir saprast un skaidrot, vai un kāpēc bērns ir slims. Pareizais jautājums būtu: kādus resursus izmantot, lai bērns būtu vesels? Atbilde — sportot.
UZ PRIEKŠU, VECĀKI!
Ģimenes loma bērna sportiskumā tiek pārspīlēta (tikai Saeimas Izglītības un zinātnes komisija var būt pārliecināta, ka par bērnu kustībām vienīgie atbildīgie ir vecāki). Lielāka nozīme sportošanas attīstībā ir skolai un videi. Eiropā pieaug sportošanas paradumu atšķirība starp pamatnāciju un imigrantiem. Iebraucējiem ir citas intereses, piemēram, Kaukāza iedzīvotāji vairāk aizraujas ar cīņas sportu. Latvijā krievu valodā runājoši zēni labprātāk izvēlas futbolu, bet meitenes — mākslas vingrošanu.
Tomēr sportošanas iespēju pieaugumu var panākt tikai ar vecāku pūlēm. Eiropas valstīs sekmes bērnu sporta attīstībā ir atšķirīgas. Lai piesaistītu bērnus sportam (un izdalītu tam resursus), jebkurā valstī ir nepieciešams spēcīgs lobijs. Lobijam jābalstās uz vecāku interesi (vecāki pret skolu, vecāki pret Izglītības ministriju). Nepieciešama skaidra sporta politika un mērķi, kam jābalstās uz pierādījumos gūtām zināšanām sporta apmācībā. Galvenā atziņa — sports ir laime, sports padara bērnus aktīvākus un advancētākus citās stundās (matemātikā, valodas mācībās).
Dānijā pamatskolas klases tiek dalītas nevis pēc spējām apgūt angļu valodu, bet pēc vecāku pieprasījuma — bērnam paredzētas divas vai piecas sporta stundas nedēļā. Tas ir vecāku lobija nopelns. Te gan jāpiebilst, ka talantu identificēšana un sporta nodarbības skolāparasti ir kontroversiāli jēdzieni.
Fiziskās aktivitātes nav tikai noteikts iemaņu, zināšanu un prasmju kopums, bet organisma vajadzība, kas jānodrošina tāpat kā gaiss, ūdens, miegs un pārtika. Par to, ka bērnam ir jāguļ astoņas stundas dienā un jāēd vismaz trīs četras reizes dienā, diskusiju vairs nav. Par to, lai bērns vismaz vienu stundu dienā veltītu fiziskām aktivitātēm, diemžēl ārstiem un sporta pedagogiem ir jācīnās smagās diskusijās. Tomēr tieši tas pašlaik ir aktuālākais jautājums, runājot par sabiedrības veselību kopumā. Galvenais mērķis ir nodrošināt vajadzību pēc kustībām bērnam katru dienu vismaz vienu stundu, un tikai otršķirīgi ir mēģināt iemācīt katram bērnam noteiktu sportisko prasmju un īpašību kopumu.
SPORTS BEZ TESTIEM — KAITNIECĪBA
Bērna fizioloģija noteic, ka ķermeņa,arī smadzeņu un centrālās nervu sistēmas izaugsmi veicina tikai tādas fiziskas nodarbības, kas ietver arī augstas intensitātes sportu anaerobā režīmā katru dienu, ko nevar nodrošināt nekādas izkustēšanās mācību stundas laikā vai starpbrīžos. Bērna normālai izaugsmei ir nepieciešama fiziska slodze ar pulsu 150—180 reizes minūtē. IZM pārstāvju apgalvojumi, ka šādas slodzes nav iespējamas, jo ir atsevišķi bērni, kas tādu nevar un nedrīkst veikt, ir diskriminācija pret Latvijas bērniem, kuriem ministrija apzināti mazina iespējas augt veseliem un konkurētspējīgiem.
Nopietna problēma ir sporta stundu kvalitāte un sporta skolotāju prasmes iesaistīt savās stundās visus bērnus, pielāgojot stundas katra spējām, vajadzībām, motivācijai vai veselības stāvoklim. Sporta stundu apmeklējums ir katastrofāls. Tās dažādu iemeslu dēļ neapmeklē vairāk nekā 30 procenti klases audzēkņu. Veselības problēmas nav un nevar būt iemesls, lai neapmeklētu sporta nodarbības, tieši otrādi — tās ir obligāti nepieciešamas. Tomēr sporta skolotāju kompetence ir izšķiroša, lai bērni ar veselības traucējumiem droši varētu tajās piedalīties. Tāpēc liela uzmanība jāvelta sadarbībai ar ģimenes ārstiem un pediatriem, veidojot skaidru un abpusēji saprotamu sistēmu dažādu veselības grupu un funkcionālo spēju bērnu vajadzību nodrošināšanai sporta stundās, atbilstoši ārstu rekomendācijām.
Šobrīd, kad sporta stundās normatīvi ir atcelti un vienoti kritēriji bērnu vērtēšanai un skolotāju darba kvalitātes kontrolei nepastāv, sporta skolotājam individuāli — pēc saviem ieskatiem un kompetences — jāvērtē katra audzēkņa zināšanas, prasmes, attieksme un attīstības dinamika, kam kopā jāveido novērtējums mācību priekšmetā sports. Ir skolas, kurās strādā profesionāli sporta pedagogi, kas spēj aizrautīgi strādāt ar bērniem, motivējot tos sportot un pilnveidot savas prasmes. Vienlaikus ir pedagogi, kas savu darbu veic bez ieinteresētības un rezultātā bērni negrib apmeklēt sporta stundas.
Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņu apgalvojums, ka testēšana stundās ir nepieļaujama, ir kaitīgs apgalvojums. Testēšana palielina motivāciju un korelē ar kognitivitāti (vairāk nekā 70 procentiem bērnu). Negatīvi testēšanas rezultāti savukārt 30 procentiem bērnu samazina motivāciju, šiem bērniem nepieciešama individualizēta testēšana. Testēšanai ir nozīme bērna seksualitātes attīstīšanā un hormonālās sistēmas veicināšanā.
Autori: Pēteris Apinis
