Komanda 2012 un florbola atkarība
2012. gada 4. decembris daudziem ilgi paliks atmiņā — Pasaules čempionātā Cīrihē (Šveicē) Latvijas florbola izlase ar 5:4 fenomenāli sakāva Čehijas milzi, izcīnot lielāko uzvaru Latvijas florbola vēsturē. „Tiešām neticami!” pēc spēles uz manu apsveikumu atbildēja Latvijas Florbola savienības prezidents Ilvis Pētersons. Latviešu cinītis atkal gāzis iespaidīgu vezumu! Priekšstatam — Latvijā ir 2800 florbolistu, bet Šveika dzimtenē ar šo dinamisko sporta veidu nodarbojas 13 reižu vairāk sportistu — reģistrēti 36 600 florbolisti. Skandināvijā florbols ir vēl populārāks — Zviedrijā licencēto spēlētāju skaits rakstāms ar sešciparu skaitli. Kāpēc florbols ir tik aizraujošs? Iespējams, trāpīgākais apzīmējums pazibējis tviterī: „Florbolu spēlē nevis ar nūjām, bet ar sirdīm…” Par visu pēc kārtas.
FLORBOLA PEIDŽERIS
Arī es spēlēju florbolu, un janvārī apritēs 12 gadi kopš pirmā treniņa. Pirmās atmiņas nav saistītas tikai ar aizvēsturiskiem koka bortiem Ķekavas vidusskolā…
Tas bija sen. Apmeklēju sagatavošanas klasi. Kādu vakaru biju devies ciemos ar vecākiem. Un pašreizējais Latvijas florbola izlases debitants, mans tā laika bērnības draugs Gints Klēģers bija atsūtījis tētim ziņu uz peidžeri: „Atbrauc man pakaļ uz florbola treniņu sporta klubā.” Visiem apkārtējiem radās jautājums, kas ir florbols. Arī es pirmo reizi dzirdēju šo interesanto vārdu…
20 gadus vecs notikums. Nu florbols jau ir skolu programmā. Un florbola popularitāte turpina augt un augt. Piemēram, Ķekavas Bulldogs rīkotajā Čempiņa kausā, kas ir florbola turnīrs pirmsskolas vecuma bērniem, pēdējos divos gados ir piedalījušies ap 100 bērnu.
Interesanti, ka Gints Klēģers Lāčplēšdienas priekšvakarā kļuva slavens ar video, kurā viņš vēsturiskas spēles laikā (pirmo reizi Virslīgas vēsturē nūjas krustoja divas Ķekavas komandas) bildināja savu nākamo dzīvesbiedri Eviju. Pēc dažām dienām Gintu pirmo reizi iekļāva Latvijas izlases sastāvā. Allaž būdams rezultatīvāko spēlētāju lokā, viņš 10 gadus nospēlēja Virslīgā, līdz iekļuva valstsvienībā. Tas viss vēlreiz liecina gan par šī sporta veida nopietnību, gan īpašo vidi.
PIEEJAMĀKS UN DROŠS
Izskatās, ka pēc licencēto spēlētāju skaita tuvākajos divos gados florbols satiksies ar hokeju. Kāpēc spēlētāji no ledus pārceļas uz sporta zāli?
Florbols ir lētāks, ērtāks un drošāks, ne tik traumatisks, vienkāršs, taču ļauj gūt tādas pašas emocijas kā hokejā — izpildīt niknus spēka paņēmienus, ar nūju aptamborēt pretspēlētājus un vārtsargu un raidīt bumbu vārtu stūrī vai vienkārši no laukuma centra iešķilt to devītniekā kā zvēram! Protams, gribas, lai abi sporta veidi Latvijā saglabājas vienlīdz augstā līmenī, jo jaunietim nav starpība, vai ir ledus vai grīda, slidas vai kedas, ripa vai bumbiņa. Galvenais ir emocijas.
KOMANDAS, KAS IEDVESMO
Savulaik Ķekava bija neuzvarama komanda — ar kapteini Daili Skudrīti, kuram jaunībā kā hokejistam bija spēcīgs NHL potenciāls, Elviju Novicki, Kristiānu Lisovski uzbrukumā un ar Kasparu Loginu un Māri Gržbovski aizsardzībā. Un kur nu vēl citas Latvijas florbola leģendas, joprojām spēlējošo Ginta brāli Gunāru Klēģeri ieskaitot. Tas bija īsts niknu vilku bars — vienmēr noskaņots saplosīt pretinieku. Ar ātrām saspēlēm, individuāliem reidiem vai spēcīgiem metieniem. Ja spēle nevedās, muskuļotais un autoritatīvais Skudrītis ar pāris spēka paņēmieniem viegli pretiniekam ierādīja vietu un spēle varēja pārlūzt. Spēcīgi!
Būdami 6. klases puišeļi, ar labāko draugu, klasesbiedru Oskaru Ozoliņu, kurš tagad ir grupas Labvēlīgais tips mūziķis, tribīnēs vienojāmies, ka pēc diviem gadiem, kad viņš būs pabeidzis mūzikas skolu un es — mākslas skolu, iesim uz florbolu. Iedvesmu varēja smelties katrā mačā.
Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, vēlāk Latvijas Universitātes komanda saveda kopā vienā vienībā ar kādreizējiem pretiniekiem no visas Latvijas. Kad ģērbtuvē sākās mednieku stāsti, atklājās, ka mentāli līdzīgs iedvesmotājs, tikai ar saviem spēles ieročiem un zvaigznēm, cēsniekiem bija vietējais Lekrings, valmieriešiem — Rubene… Mums tā bija Ķekavas komanda. Katram savs.
SPĒCĪGAS EMOCIJAS
Tīnim nav viegli ielēkt braucošā vilcienā — pievienoties kolektīvam, kas jau vairākus gadus spēlē kopā un ir tikko izcīnījis Latvijas čempiona titulu jaunatnes čempionātā, kā tas bija manā gadījumā ar Ķekavu-87. Taču tas ir māns. Tie, kuri saņemas un aiziet uz pirmo florbola treniņu, paliek tur ilgi… Tam ir izskaidrojums — sportiskā, draudzīgā atmosfēra florbola klubos. Turklāt florbola pamatā ir tāds dzīvesstils, kādu to ievēroja, piemēram, šobrīd Latvijas kinoteātros cildinātā Latvijas laika basketbola Komanda 1935.
Vīri katru rītu dodas maizes darbā, bet vakarā satiekas sporta zālē uzspēlēt. Neviens nespēlē pienākuma vai naudas dēļ. Runa ir par uzvaru, cīņu un pozitīvām ambīcijām.
Ne velti Starptautiskajai Olimpiskajai komitejai kādreiz bija svarīgi, lai olimpiskajās spēlēs piedalītos tikai amatieri. Šo laiku sportā sauc par romantismu. Un florbols šobrīd sasaucas ar vēsturiskā olimpisma ideoloģiju — emocionālu un neviltotu cīņu par uzvaru. Florbolā viss notiek saskaņā ar klasiskiem olimpiskās Hartas pamatprincipiem un vērtībām: „Olimpisms ir dzīves filozofija, domāšanas un dzīvesveids, tieksme pēc prāta, miesas un gara saskaņas. Olimpisma ideāls — harmonisks cilvēks harmoniskā sabiedrībā.”
KULMINĀCIJA
Florbolā nav darba rutīnas, te nepastāv neziņa par līgumiem un intrigas komandā, kas saistās ar tiešo konkurentu nespēlēšanu, kā visa pamatā profesionālajā sportā mēdz būt nauda. Visi saprot, florbols būs tikai vaļasprieks, un tas ļauj vienkāršāk koncentrēties uzvarām. Gribi spēlē, negribi nespēlē. Nav spiesta lieta. Spēlēt florbola Virslīgā ir liels gods un dažiem pat izaicinājums. Kam ne — tie var izspēlēties pēc sirds patikas zemākajās līgās.
Lai iegūtu labu darbu, ir jāstudē. Līdz ar to lielākā daļa florbolistu ir sociāli aktīvi un izglītoti un sporta treniņiem velta laiku divas vai trīs reizes nedēļā. Lielā mērā tas ir Latvijas florbola izlases fenomenālo panākumu pamatā. Mūsu valstsvienība, pateicoties LFS un somu trenerim Īro Parviainenam, ir smalki uzkonstruēta. Jau pagājušais 2011./2012. gada Latvijas florbola čempionāta fināls septiņu spēļu garumā ar 2000 skatītājiem izšķirošajos mačos tribīnēs (neitrālā laukumā!) parādīja, ka šis sporta veids drīz sasniegs kulmināciju.
KOMUNIKĀCIJA PASAULES LĪMENĪ
Latvijā tradicionālais treniņu grafiks ļauj izvairīties no pārslodzes un noguruma, tādējādi mazinās traumu risks, nenoplok azarts cīnīties un spēlēt. Spēcīgākie somu un zviedru klubi vidēji trenējas četras piecas dienas nedēļā, piemēram, arī Latvian Open 2012 uzvarētāji FBC Turku. Jāsaprot, ka Skandināvijā ir augstāks dzīves līmenis un darbu ir vieglāk pakārtot sportam. Atšķirībā no basketbola un volejbola florbolā nav jālec, atšķirībā no futbola neviens ar bučiem potītē neiebrauks. Spēka paņēmieni un grūstīšanās ir neatņemama florbola sastāvdaļa, taču no kaušanās vai pretinieku uzbrukuma, kā tas pēdējā laikā notiek pat bērnu hokejā, pasargā sarkanā kartīte kopā ar naudas sodu, kas nekavējoties tiek piespriests vainīgajam.
Šobrīd florbolisti var lepoties ar labāko statistikas sistēmu Latvijā. Pēc spēles internetā var iepazīties ar komandas un sportista statistiku, kas florbolā visas sezonas garumā tiek atspoguļota un uzkrāta pat bērnu un jaunatnes čempionātā. Virslīgas spēlēm var sekot online teksta režīmā, gan tiešraidēs un videosižetos. Mēdz teikt, ka visas lietas sākas ar komunikāciju. Un komunikācija Latvijas florbolā ir pasaules līmenī — tas atspoguļojas arī rezultātos un nemitīgajā spēlētāju skaita pieaugumā.
Šoruden nospēlēju pirmās spēles Virslīgas sastāvā un sāku apjaust, kur esmu nonācis… Visi šie gadi florbolā bez traumām, arī komandas biedriem un paziņām tādas bijušas tikai retos gadījumos. Tas rada sajūtu, ka florbolu var spēlēt mūžīgi un progresēt, kamēr vien spēks kaulos.
