Latviešu sargeņģelis Vācijā
Bijušais Latvijas un Vācijas handbola izlases spēlētājs
Edgars Švanks rūpējas par mūsu handbolistu veiksmīgu iekļaušanos pasaules
handbola mekā Vācijā. 1. septembrī Švanks atvēra savu sporta aģentūru sportistiem
no Baltijas valstīm – visvairāk, protams, latviešiem – un arī handbolistiem no pārējām
bijušās Padomju Savienības republikām.Nesen Edgars Švanks viesojās Latvijā, lai ar ASK/AB.LV
komandas vadību vienotos par Ģirta Lilienfelda pārēju uz Vāciju. Žurnāls Sports
izmantoja mirkli, lai ar bijušo handbolistu aprunātos klātienē.
– Arī līdz septembra sākumam taču strādājāt par aģentu?- Protams. Es palīdzēju pāris spēlētājiem no Latvijas
izlases iekārtoties Vācijā, tomēr tas bija neoficiāli. Kamēr spēlētājam ir
līgums ar kādu komandu, vācu likumi nepieļauj, ka viņš drīkst palīdzēt citiem
klubiem iegūt spēlētājus. Tas nozīmē, ka viņš strādā pret savu klubu.– Bet pēc tam, kad jūs beidzāt spēlēt?– Sapratu, kas es ar to varētu nodarboties nopietni, jo līdz
šim nav nevienas vērā ņemamas sporta aģentūras, kas aizstāvētu latviešu
intereses. Daudzi nezina attiecīgās valsts valodu un nevar izlasīt, kas
rakstīts līgumā, tādējādi klubi vai aģenti viņus var izmantot. Kāpēc gan
latvieši nevarētu slēgt normālus līgumus tāpat kā vācieši?Zemāko līgu klubi meklē spēlētājus bez līgumiem, samazinot
izmaksas. Komandas sola finansiālas priekšrocības, bet spēlētājs neizlasa, kas
rakstīts līgumā, un neredz zemūdens akmeņus, agrāk vai vēlāk nonākot problēmu
priekšā.
Sporta aģentu biznesā ir ļoti daudz aizmugures gājienu, tādēļ
spēlētāji bieži nav apmierināti. Es visu šo lietu gribu pacelt oficiālā līmenī,
lai Baltijas spēlētāji justos droši un viņus nevarētu izmantot dažādi klubi vai
diletanti, kuri sevi sauc par sporta aģentiem.
– Kādi ir šie zemūdens akmeņi?
– Viss grozās ap naudu. Sportistam par maniem pakalpojumiem
nav jāmaksā, es savu naudiņu ņemu tikai no kluba, bet ir arī tādi diletanti,
kas liek spēlētājiem parakstīt sazin kādus līgumus, un gadās, ka soprtistam
jāatdod vai pusalga visu turpmāko karjeru. Ja viņš nav pārliecināts par līguma
pareizību, viņam paliek izvēle – vai nu aicināt mani palīgā, vai parakstīt
līgumu. Es tomēr nevienam neieteiktu parakstīt līgumu, kuru viņš nav izlasījis.
Šādi tiek izmantoti Krievijas un Baltkrievijas spēlētāji,
bet līdzīgu piemēru netrūkst arī Latvijā.
– Ar aģenta darbu var labi nopelnīt?
– Viss atkarīgs no spēlētāja un līgas līmeņa. Salīdzinājumam
– iekārtojot vienu futbola spēlētāju Vācijā, var nopelnīt tik pat, cik iekārtojot
desmit handbolistus.
– Kuriem spēlētājiem jūs esat palīdzējis atrast komandu?
– Lielākais transfērs ir igauņu jaunā talanta Maita Patraila
aizvešana uz Ķīles klubu (Vācijas 1. bundeslīgas spēcīgākā komanda – red.).
Divus gadus Igaunijas izlases handbolists spēļu prakses iegūšanai spēlēs
Šveicē. Pagājušajā sezonā visām Baltijas līgas komandām viņš bija kā bieds, jo
katrā spēlē Maits guva vismaz desmit vārtu (pusfinālā pret Latvijas čempioniem ASK/AB.LV
19 vārtus – red.). Līdz šim tas ir spilgtākais transfērs Baltijā uz rietumu
līgām. Tas ir starta šāviens manai aģentūrai.
Latvijā es viesojos, lai Ģirtu Lilienfeldu pārvestu uz
Vācijas 2. bundeslīgas komandu Aizenahā, kur divus gadus spēlēju arī es un uz kurieni
no Latvijas devās Evars Klešniks. Komanda pazīst latviešu spēlētājus, un tā kā
Ģirts sevi ļoti labi parādīja treniņos, tika noslēgts līgums.
– Vai sporta aģentūrai ir sadarbības līgumi ar klubiem?
– Nē, nav. Bet, ja kādam klubam esmu piespēlējis labu
spēlētāju, kurš sevi pierāda, tad viņi zina, pie kā vērsties arī turpmāk.
Turpretī – ja es viņam kādu iesmērēju, viņi ar mani vairs nerunās. Vācijā
ir pat tā, ka dažām personām ieeja spora zālē ir aizliegta. Tie ir menedžeri,
kuri klubiem piedāvājuši šaubīgus spēlētājus, kas neatbilst līmenim, un par to noslaukuši
kārtīgu naudu.
– Vai tad klubi neredz, par ko viņi maksā?
– Neredz. Klubi pērk spēlētāju, kurš noskatīts video vai
atbraucis uz pāris treniņiem atrādīties. Sportistā iekšā neviens nevar ielīst,
tāpēc daudzi klubi veic medicīnisko izmeklēšanu. Svarīgi ir nevis atrast spēlētājam
vienalga kādu klubu, bet atrast viņam piemērotu klubu, kurā viņš labi justos,
iederētos sastāvā un būtu apmierināts, jo no tā ir atkarīgas viņa sekmes
sportā. Es esmu tā persona, kas risina kluba un spēlētāja problēmas.
– Latvijas izlases handbolists Māris Veršakovs uz Vāciju
aizbrauca 21 gada vecumā. Cik gadu vecumā vajadzētu meklēt laimi ārpus
Latvijas?
– Daudzi handbola treneri un funkcionāri ne sevišķi pozitīvi
skatās, ka jau 20 gados vai pat ātrāk spēlētājs dodas projām, bet katram
talantam pienāk tāds brīdis, kad Latvijas līgā tomēr paliek par šauru. No savas
pieredzes zinu, ka pēdējā gadā Latvijā jutu, ka man gribas ko vairāk – stiprākus
pretiniekus, vairāk golu, vairāk spēles, vairāk skatītāju. Kad spēlētājs
to jūt, tad ir pienācis laiks mainīt spēles vietu. Vienmēr pastāv izvēle –
braukt uz Vācijas trešo, ceturto, piekto līgu vai spēlēt Latvijā. Daudzi
handbolisti no pirmajiem trīs Latvijas klubiem noteikti varētu spēlēt Vācijā,
taču šeit jau tā situācija arī nav nemaz tik slikta.
Aivim Jurdžam un Jānim Pavlovičam varētu noteikti atrast
klubus otrajā bundeslīgā, bet tad jau ASK/AB.LV klubu varētu jaukt ārā
(komandu šogad pametuši jau četri spēlētāji – red.). Kreiļus meklē visur, bet
vārtsargiem ir visgrūtāk, jo Vācijā ir laba vārtsargu skola.
Latvijas spēlētājiem Vācijas 2. bundeslīga ir tā latiņa, pēc
kuras orientēties. Latvijas čempioni noteikti varētu spēlēt otrajā līgā, bet
par pārējām vienībām skaidrības nebija. Varēja salīdzināt līmeni augusta
sākumā, kad Dobeles komanda devās tūrē pa Vāciju. Lai arī dobelniekiem nespēlēja
visi labākie handbolist, viņi vinnēja manu trenēto piektās līgas komandu, bet
zaudēja trešās un ceturtās līgas klubiem.
– Tad jau jūs esat ne tikai sporta aģents, bet arī
treneris?
– Es vasarā ieguvu B kategorijas trenera licenci, kas man
atļauj trenēt arī otrās bundeslīgas komandas. Trenēju piektās līgas amatieru
komandu savā ciemā netālu no Kaseles. Ļoti daudzi spēlē tikai prieka pēc, bet
uzstāda lielus mērķus savas līgas ietvaros. Man jau ir bijuši piedāvājumi no
augstāko līgu klubiem, taču es atteicos. Licenci ieguvu nesen, tāpēc gribu
izmēģināt spēkus zemākā līgā.
– Cik lielas izredzes spēlētājam ir izsisties augstāk,
piemēram, no piektās līgas?
– Vieglāk, ja ir savas menedžeris. Spēles redz daudzi, un baumas
handbola aprindās izplatās ļoti ātri, tāpēc labākos pamana. Katru gadu notiek
liela spēlētāju migrācija.
– Kad aizvadījāt pēdējo spēli Latvijas izlasē?
– Es biju atbraucis uz Latviju pirms 2005. gada pasaules čempionāta
kvalifikācijas izslēgšanas spēlēm pret Spāniju. Piedalījos treniņnometnē, divās
pārbaudes spēlēs ar Baltkrieviju Minskā, taču īsi pirms mača ar spāņiem man
bija insults, un mana aktīvā sportista karjera beidzās.
– Un kad tad nēsājāt Vācijas izlases kreklu?
– Desmit gadus pirms tam. Esmu dzimis Dobelē, uzaudzis
Murjāņu sporta ģimnāzijā. Trīs gadus kopš 1992. gada spēlēju Latvijas
čempionātā. Katru gadu spēlēju komandā ar citu nosaukumu, taču vienmēr palikām
otrie. Man joprojām ir Vācijas un Latvijas pilsonība, taču tas nav vairs aktuāli
– tā kā es vairs nesportoju, tad arī neviens tik stingri neskatās.
– Kāds bija jūsu ceļš uz Vāciju?
– Pēdējā gadā es saņēmu piedāvājumu no pirmās bundeslīgas
ceturtā spēcīgākā kluba Hamelnē, no kura es nevarēju atteikties. Tas bija tas,
ko es biju gaidījis, jo zināju, ka kādreiz braukšu prom uz Vāciju spēlēt
handbolu profesionāli. Es biju tikai 21 gadu vecs, tāpēc nedomāju, ka tas
notiks tik ātri.
Toreizējais Vācijas valstsvienības galvenais treneris valsts
handbola federācijai teica, ka es varētu būt interesants spēlētājs izlasei,
tādēļ ātri vien pēc viņu ieteikuma jau saņēmu vācu pasi.
– Jūs neesat vienīgais, kas pieņēmis citas valsts
pilsonību. Austrijas pilsonība ir Uģim Vikštrēmam, Īslandes – Aleksandram
Pētersonam. Kāpēc tā notiek?
– Diemžēl handbols Latvijā neieņem tik augstu vietu kā Īslandē,
Vācijā vai Austrijā, tāpēc talantiem no Latvijas Eiropa bija aizslēgta. Ārzemniekiem
bija dažādi ierobežojumi. Latvijas spēlētāji ir talantīgi un labi, bet ne tik
labi kā dienvidslāvi vai krievi. Lai iekļūtu spēcīgo līgu komandās mums nācās
pieņemt šo valstu pavalstniecības, tā paverot ceļu turpmākajai karjerai.
– Bet pilsonību taču piešķir, lai spēlētu arī valsts
izlasē?
– Jā, tā tas bija manā gadījumā. Tāpēc arī es 28 spēles
Vācijas izlasē nospēlēju, taču diemžēl neesmu bijis nevienā pasaules vai
Eiropas čempionātā. Lielākais panākums, ko guvu Vācijas izlasē, bija uzvara
2000. gada Superkausā.
– Vai Vācijā ir leģionāru kvotas?
– Eiropas Savienības spēlētājiem ierobežojumu nav, bet citu
valstu spēlētāji komandā var būt tikai divi. Pēc Vācijas izlases izgāšanās
olimpiskajās spēlēs atkal atsākās runas, ka vajadzētu ieviest leģionāru kvotas,
jo tas neattīsta jaunos vācu talantus. Jaunie handbolisti grib mācīties un
pelnīt lielu naudu, bet klubus tas neinteresē. Par to pašu naudu vadība var
nopirkt ārzemnieku, kurš ir profesionālis un nāk trenēties divreiz dienā.
Vācijas prese ir pilna ar izlases galvenā trenera Heinera
Branda izteikumiem par to, ka kaut kas jāsāk darīt, citādi beigsies ar to, ka
pirmajā bundeslīgā nespēlēs neviens vācietis. Jau tagad ir divi klubi, kuros
vispār nav neviena vācieša. Viens no tiem ir arī Straslunder HV, kurā
spēlē latvietis Mārtiņš Lībergs.
– Ar handbola piramīdām netiek līdzēts?
– Tās nav tik izteiktas kā futbolā, basketbolā vai hokejā.
Pirmās bundeslīgas klubiem ir otrās komandas, taču bieži vien tām nav nekāda
sakara. Tikai Magdeburgā tiek praktizēta spēlētāju rotācija starp pirmo un otro
komandu, jo tās fārmklubs vienīgais spēlē otrajā bundeslīgā. Spēcīgas ir arī
jauniešu komandas.
– Kura līga ir stiprāka – Vācija vai Spānija?
– Vācijas bundeslīgā ir 18 komandas, tās visas ir finansiāli
stabilas, un arī spēlēs līmenis ir augsts. Spāņiem ir piecas vai sešas
komandas, kas šo līmeni tur līdzi. Pārējās jau vairs nav tik spēcīgas.
Raitis PURIŅŠ
