Latvijas patriots Norvēģijā

Jēkabpilietis Elvijs Borodovskis šajā sezonā savu handbolista karjeru turpina Norvēģijas virslīgas klubā Follo, kurā beidzot atguvis vārtu garšu un turpina uzlabot savu spēli. Rudenī handbolistu neuzaicināja palīdzēt Latvijas izlasei kvalifikācijas mačos, taču labais sniegums klubā var likt mainīt treneru domas. Turklāt treneri var būt droši — Elvijs valstsvienībai nekad neatteiks.

Ar Latvijas handbolista palīdzību pirmo reizi Norvēģijas klubs Follo pabeidza gadu ar Norvēģijas kausa izcīņas finālspēli. Pusfinālā latvietis komandas uzvaru kaldināja ar septiņiem gūtajiem vārtiem, bet finālā bija precīzs trīs reizes. Lielākā pārsteiguma autori šajā sezonā Follo finālmačā ar 20:24 zaudēja Haslum handbolistiem, kas ir galvenie favorīti cīņā arī par Norvēģijas čempiontitulu. Tieši šā iemesla dēļ Borodovski neredzējām Latvijas izlases sastāvā tradicionālajā Rīgas domes kausa izcīņā.
Mūsu handbolists Norvēģijā iekārtojies ļoti labi. Pēc neizteiksmīgā sezonas sākumā gada nogalē Elvijs Borodovskis demonstrē rezultatīvu spēli, tāpēc gatavs Norvēģijā uzkavēties vēl vienu sezonu.
— Pirms pārcelšanās uz Norvēģiju pusotru sezonu spēlēji Zviedrijā. Salīdzini abas handbola valstis.
— Agrāk līmenis Norvēģijā bija zemāks nekā Zviedrijā, taču tagad tas ir izlīdzinājies. Vairāki spēcīgi norvēģu spēlētāji no Vācijas, Zviedrijas un Dānijas atgriezušies spēlēt savās mājās.
— Sezonas sākumā bija piedāvājumi spēlēt arī citur?
— Aģents piedāvāja dažādus variantus Vācijā. Interesi izrādīja arī Māra Veršakova un Raimonda Šteina komanda VfL Edewecht. Uz rietumiem atrādīties vajadzēja braukt pēc tam, kad man jau bija jādod galaatbilde norvēģiem, tāpēc, lai nepaliktu bez kluba, piekritu Follo piedāvājumam.
Jūnijā Latvijas izlases pārbaudes spēles ar Igaunijas valstsvienību pirms kvalifikācijas mačiem Gruzijā vēroja arī kāda Dānijas kluba vadība. Solīja man krietni lielāku atalgojumu, tomēr, lai arī vēl nebiju nevienu līgumu parakstījis, jau biju piekritis spēlēt Norvēģijā. Negribēju nevienu čakarēt…
— Kā pārmaiņas ietekmējušas tavu spēli?
— Norvēģijā man ir krietni palielinājies spēles laiks. Daudz vairāk kombināciju tiek izspēlēts uz ārējiem spēlētājiem, kas man ļauj vairāk tikt pie salīdzinoši brīviem metieniem. Zviedrijā uzlaboju savu fizisko formu, taču mazā spēles laika dēļ no handbola vairs neko nesapratu, tāpēc savu izvēli nenožēloju. Es gribu spēlēt, nevis deldēt soliņu.
— 23 gadu vecumā esi viens no pieredzējušākajiem Follo komandas spēlētājiem.
— Esmu piektais vecākais spēlētājs komandā. Vecāks ir vārtsargs, otrs labais ārējais spēlētājs, kā arī līnijas spēlētājam un saspēles vadītājam ir vairāk par 30 gadiem. Pārējie ir gados jaunāki puiši. 2008. gadā Follo komanda uzvarēja Norvēģijas kausa izcīņā U-20 vecuma grupā, tomēr pamatsastāvā šiem spēlētājiem vēl ir grūti ielauzties.
— Komandā neesi vienīgais leģionārs?
— Neesmu. Vārtus sargā 26 gadus vecs zviedru vārtsargs Filips Okesons, kurš spēlēja Zviedrijas U-20 izlases sastāvā Eiropas čempionāta finālturnīrā, kas notika Rīgā.
— Ja jau esat tik maz ārzemnieku, tad treniņi notiek norvēģu valodā?
— Zviedrs norvēģiski runā perfekti, jo abas valodas ir ļoti līdzīgas. Man pat liekas, ka dažādi ir tikai 20 vārdi (smejas).
Ar handbola norvēģu valodu man problēmu nav. Lielāko daļu terminu apguvu, jau spēlējot Zviedrijā. Ja kaut ko tomēr nesaprotu, tad treneris paskaidro angļu valodā. Arī sadzīvē norvēģiski daudzmaz saprotu, bet pagaidām ir grūti runāt. Plānoju šogad apmeklēt valodas kursus, jo man piedāvā trenera palīga darbu ar jauniešu komandām kluba sistēmā. Bez labām valodas zināšanām bērniem handbolu būs grūti mācīt.
— Arī citi spēlētāji strādā par jauniešu komandu treneriem?
— Nebūšu vienīgais. Abi vecākie komandas spēlētāji, kapteinis, kā arī vārtsargs jau strādā.
Esam gados jauna komanda, tāpēc lielākā daļa spēlētāju treniņus savieno ar mācībām. Ja kāds spēlētājs arī strādā, tad viņa darbs ir saistīts ar sportu — fitnesa klubā, peldbaseinā.
Trenējamies katru vakaru, bet divreiz nedēļā no rītiem ejam uz fitnesa klubu, kur pārsvarā strādājam pēc individuālā plāna.
— Salīdzini Norvēģijas turnīrus — regulāro čempionātu, play-off un kausa izcīņu.
— Zemu kotējas play-off izcīņa. Par spēcīgāko komandu tiek uzskatīta komanda, kas uzvar regulārajā čempionātā, bet kausa izcīņas uzvarētāji kotējas vēl augstāk. Viņiem medaļas pasniedz Norvēģijas karalis un karaliene. Karaļpāri gan vēl nepazīstu.
— Tad jau iznāk, ka otrā vieta Norvēģijas kausa izcīņā ir tavs augstākais sasniegums?
— Ārzemēs noteikti. Augsti vērtēju arī otro vietu armijnieku pasaules čempionātā. Uzvara Baltijas līgā kopā ar ASK arī ir labs sasniegums, tomēr mans devums šajā turnīrā bija mazs. Zelta medaļu es dabūju, taču nejutu, ka būtu to nopelnījis. Norvēģijā daudz kas bija atkarīgs no manis, līdz ar to arī medaļai ir cita garša.
— Regulārajā čempionātā pēc pussezonas Follo ieņem desmito vietu. Kā to vērtē kluba vadība?
— Vadība nav apmierināta ar mūsu pozīciju turnīra tabulā, tomēr pretenziju pret spēlētājiem un treneriem nav. Jāturpina spēlēt!
— Vai ir cerības otrajā sezonas pusē kādu pozīciju atgūt (sezona atsāksies 6. februārī)?
— Laukumā arvien labāk saprotam cits citu, tāpēc mūsu spēlei vajadzētu uzlaboties. Beidzot ir atvēries mūsu komandas kapteinis, kas sevi labi parādīja Norvēģijas B izlases nometnē. Ir visi priekšnoteikumi, lai mēs tikai kāptu pa turnīra tabulas kāpnēm.
— Kā pilsēta dzīvo līdzi handbolam?
— Handbols pilsētā ir sporta veids numur viens. Norvēģijā populārākais ir futbols, bet pāri visam ir ziemas sporta veidi — slēpošana un biatlons.
— Ko tev nozīmē spēlēšana Latvijas valstsvienībā?
— Esmu gatavs Latvijas izlasei palīdzēt jebkurā mirklī. Tā ir komanda, kurā, ja aicinās, spēlēšu vienmēr. Klubi mainās, bet valsts paliek nemainīga. Esmu diezgan liels patriots.
— Kādas sajūtas bija, kad tevi neuzaicināja palīdzēt Latvijas izlasei pirms 2012. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlēm ar Īslandi un Vāciju?
— Tas nebija negaidīti. Pirmajā kvalifikācijas posmā Gruzijā es neparādīju sniegumu, kādu droši vien no manis gaidīja treneri. Arī iepriekšējā sezona man nebija veiksmīga, jo tikai pēdējos mačos ļāva spēlēt, bet pirms tam vairāk sēdēju uz soliņa nekā spēlēju. Norvēģijā pārliecība par saviem spēkiem atkal ir atgūta, un esmu gatavs palīdzēt Latvijas izlasei.
— Neesi iepazinies ar latviešiem, kas dzīvo Norvēģijā?
— Zinu, ka netālu dzīvo daudz latviešu, taču pārsvarā tiekos ar Eināru Kiršteinu, kurš pirmo sezonu spēlē Norvēģijas 1. divīzijas (pēc spēka otrā līga — R. P.) Herulf Moss un atrodas 40 kilometru attālumā no manas dzīvesvietas. Brauciens ar kluba iedoto fordu aizņem tikai 20 minūtes. Aizbraucu paskatīties kādu viņa spēli, viņš savukārt bija ieradies uz kausa izcīņas finālmaču.
Reiz veikalā uzskrēju virsū latviešu ģimenei, tomēr vairāk esmu saticis krievus. Atšķirībā no Zviedrijas pazīstu arī vairākus cilvēkus ārpus handbola. Par garlaicību sūdzēties nevaru.
Raitis PURIŅŠ

Elvijs BORODOVSKIS
Handbolists
Dzimis: 1987. gada 4. februārī Rīgā (dzīvo Jēkabpilī)
Augums, svars: 195 cm, 96 kg
Pozīcija: labais ārējais spēlētājs
Pirmā trenere: Vita Brikmane
Komandas: Jēkabpils, ASK, LSPA (Latvija), IFK Trelleborg, HK Malmo (Zviedrija), Follo (Norvēģija)
Izlasē: spēlējis U-20 izlasē, aizvadījis 13 mačus Latvijas valstsvienībā
Sasniegumi: divkārtējs Latvijas čempions, Baltijas līgas čempions, otrā vieta pasaules militārpersonu čempionātā, otrā vieta Norvēģijas kausa izcīņā
Ģimene: draudzene Santa