Mohikānis. Bet ne pēdējais
Latvijas futbolā ir
daudz interesantu cilvēku, tomēr tikai retais spēj līdzināties ar Vilni
Straumi. Lielisks futbolists, pēc sporta gaitu beigšanas – labs speciālists
savā arodā. Šoreiz runāsim par izcilu personību, kas likusi uzgavilēt skatītāju
tūkstošiem dažādos futbola stadionos.
No vēstures apcirkņiem
Latvijas futbola vēstures 2000. gada izdevuma 82. lappusē rakstīts: „Vilnis Straume savas
debijas gadā (1956.gadā) uzreiz aizvadīja 20 spēles (no 34), bet Oļģerts Birzgalis
– 30 spēles (3 vārti) savā otrajā sezonā. Viļņa stāžs meistaros – visos Daugavas viļņos mētāts no līgas uz līgu –
11 gadi. Viņš uzdienēja līdz komandas
kapteinim, A klases laikos spēlēja (sakostiem zobiem, reizēm pat mirdams – sēdus un guļus) pret Eiropas
klases malējiem, armēni Ovivjanu un gruzīnu Meshi ieskaitot. Nebūdams nekāda
raženā auguma, prata pildīt centra funkcijas, labi spēlēja ar galvu.
…Torņkalna puikām
bija pašiem sava futbola komanda bez nosaukuma, taču ceļš uz Lokomotīves stadionu Arkādijā vienmēr
vilināja un bija daudz īsāks un gludāks nekā uz skolu. Arkādijā viņiem bija
savs skolotājs – leģendārais Latvijas izlases futbolists un hokejists Aleksejs
Auziņš – īsāk un savējāk itin visiem – Aleksis. Auziņš skeptisku skatienu
nomērīja sīko gaišmati un iedalīja zēnu komandā. Jau toreiz treneris ievēroja
puikas lielo enerģiju, neatlaidību, drosmi divcīņās. Kaut arī 4. vidusskolas
direktors gluži kā karalis Ričards II futbolu skolā aizliedza, Vilnis, skolu
beidzot, spēlēja jaunatnes izlasē. No turienes – uz meistariem. Pēc Francijas
izlases spēles Maskavā, kas uz Daugavas
futbolistiem atstāja lielu iespaidu, jokdaris Ednans Tantiba Vilni nosauca par
Žonkē – franču izcilā centra aizsarga vārdā. Tā šī iesauka pielipa un palika
pie Viļņa visu futbola laiku. (Ar laiku to latviskoja: Džonīts – M.R.)
Dienesta laikā kopā ar
Smirnovu, Latincevu, Gusarenko Rīgas Dinamo
sastāvā Straume apspēlēja Sarkano
metalurgu un ieguva Latvijas kausu. Viņa ideāls ir tepat Rīgā uzaugušais Leonīds Ostrovskis, viņa sapnis
– spēlēt PSRS A klasē. Sapnis piepildījās, jo Vilnis prata to piepildīt.
Komandā Vilni cienīja vienkāršības, biedriskuma dēļ. Viņš mācēja uzvesties un ģērbties,
viņam bija ķēriens komercijas lietās: ko pirkt, ko un par cik pārdot.
Vēl spēlējot, Vilnis
domāja par turpmākās dzīves pamatu. Neklātienē ieguva pārtikas tehnologa
augstāko izglītību, strādāja par šefpavāru dažādos Rīgas restorānos, bija
viesnīcas Latvija restorānu
direktors, vadīja ēdināšanas uzņēmumus Alfā
un Ādažos. Viņš ir pastāvīgs Latvijas valstsvienības spēļu apmeklētājs, braucis
arī uz Īriju, Dāniju."
Dzīvā leģenda
Ko vēl piebilst? Tikai
to, kas par Latvijas futbola dzīvo leģendu vēl nav uzrakstīts. Taču rakstīts ir
gan viņa 50 un 60 gadu jubileju reizēs, gan Latvijas futbola simtgades sarīkojuma
sakarā, kur viņš tika apbalvots ar LFF zelta medaļu. Novembrī pēc viņa pēdējās
jubilejas būs apritējuši kārtējie vēl desmit gadi. Kad es Vilnim Skonto stadionā pēc Latvijas – Moldovas spēles
par to ieminējos, viņš tā savādi satraukts atgaiņājās: „Nu nevajag par to. Par
mani vispār nav ko rakstīt. Kas tad mani vairs atceras."
– Nu kaut vai par to, ka tev bija tā retā laime spēlēt
Rīgā, Tbilisi,
Maskavā, Ļeņingradā vai Erevānā pārpildītu tribīņu priekšā. Un kur tad vēl
neaizmirstamais 1961. gada Daugavas
mačs ar Brazīlijas profiem Portoalegri Gremio
klubu, kad biji komandas kapteinis un no 50 000 gribētājiem Daugavas stadiona tribīnēs satilpa tikai 22 000 fanu.
– Grūti noticēt, ka
esmu to piedzīvojis. Laikam tie bija citi laiki.
– Tieši par citiem laikiem parunāsim. Tev būs patīkami atcerēties, lasītājiem
uzzināt.
– Un tomēr tu
domā rakstīt? Nu labi. Žēl, ka spēļu pārdzīvojums – adrenalīns – ar gadiem ir
pagaisis, un futbola cīņu gaita saglabājusies tikai vecās avīzēs vai jaunās
grāmatās kopā ar rezultātiem un citu sauso statistiku. Taču labi vien ir,
citādi no laika biedru romatiskajām atmiņām, nostāstiem un kurioziem jaunajai
paaaudzei vai futbolam pasvešiem cilvēkiem par mums, vecajiem veterāniem (jauni
veterāni vismaz futbolā nemēdz būt), rastos iespaids, ka mēs galvenokārt esam
baudījuši dzīvi, izmantojuši sportistu priekšrocības un pa starpu uzspēlējuši
arī futbolu. Dzīves īstenība bija daudz skaudrāka un grūtāka nekā no malas var
likties.
– To, ka esi Torņkalna puika,
šaubu nav, taču kāpēc treneris Auziņš tevi neiesaistīja hokejā, ja Lokomotīvē tas bija nerakstīts likums:
vasarā futbols, ziemā hokejs uz Māras dīķa un beidzot ar pavasara izčākstināto ledu
hokeja laukumā.
–
Tāpēc, ka es biju slēpotājs. Armijā dienot, piedalījos Dinamo CP sacensībās Kavgolovā 15 km distancē un ieguvu 102. vietu
no 104 dalībniekiem, jo viens izstājās. Pāris nobraucieni bija tādi, ka vienu
slēpi ņēmu rokā un lejā šļūcu uz otras… Lai gan hokejā biju trenējies
Arkādijas vecajās ģērbtuvēs, kuru priekštelpā grīdu nolējām ar ūdeni (lai ripa
labāk slīdētu), un mēģinājām apgūtu tehniku. Tieši slēpošanas dēļ hokejs man
gāja secen. Es to nepārdzīvoju, jo hokejā es nebūtu spēlējis PSRS virslīgā.
Veiklie komersanti
– Lai arī sportistiem tajā
laikā bija priekšrocības, taču visi gribēja dzīvot labāk. Tāpēc, braucot uz
ārzemēm, šo to slepus veda līdzi pārdošanai un atvesto preci pārdeva Latvijā.
Jūs nebijāt nekādi PSRS elites veči un pat uz sociālistiskajām ārzemēm tikāt
labi ja reizi gadā. Taču futbolisti jau nebūtu futbolisti, ja kaut ko
neizgudrotu. Vedāt Rīgas produkciju, Maskavā vai Kijevā apskrējāt lielos čehu,
poļu vai vācu veikalus un ar pilniem čemodāniem atgriezāties Rīgā. Iepirkšanās
bija katra individuāls komercnoslēpums.
Kuri no jums bija enerģiskākie un aktīvākie, protams, tevi ieskaitot?
– Neapšaubāms līderis
bija komandas administrators Ernests Volgasts, bet to mēs atmaskojām vēlāk.
Viņš bija vislabāk informēts, kur Maskavā tiks izmesti krekli, cimdi, kurpes, cita ejošākā prece. Mēs brīnījāmies,
ka viņam ir vismazākā bagāža, līdz atklājām, ka visu iepirkto Volgasts sūta uz
savu Rīgas adresi pa pastu pakās…
Par mani pārāki bija
Roberts Zvejnieks, Gunārs Kungs, varbūt arī Birzgalis, bet es laikam biju
piecniekā. Man nebija nekāda lielā nauda. No futbola algas vislētāko auto
nevarēja nopirkt, bet dzīvokli paneļu mājā piešķīra tikai tiem, kas labi
spēlēja.
Es šodien sekoju līdzi
mūsu izlasēm un arī klubu futbolistiem. Bažījos, ko viņi darīs, kā dzīvos pēc
futbola? Tagad maksā labi, taču visai dzīvei nopelnīs tikai daži. Ja šodien
nedomā ne mācīties, ne specialitāti apgūt, vēlāk būs katastrofa. Jaunie agri
apprecas, rodas bērni, sieviņas ir sapucētas, stūrē autombiļus, grib dzīvot
plaši. Bet cik ilgi? Neviens no futbolistiem nav nodrošināts pret liktenīgām
traumām. Treneris Skredelis saviem puišiem lika pie sirds mācīties vismaz Fizkultūras
institūtā. Tagad Latvijā esot gandrīz 300 treneru, bet vai visiem ir ko trenēt.
Un cik no viņiem šajā jaunajā, grūtajā darbā ieliks sirdi un laiku?
Picērijas direktors
– Tu biji arī pirmās picērijas direktors, kas ar
dienvidslāvu palīdzību tika uzbūvēta un darbojās Ādažos, kļūstot pat par
rīdzinieku visai iecienītu objektu,
kuru rindas izveidoja īstu picērijas blokādi. Kam un kā radās picērijas ideja?
– Albertam Kaulam Ādažu kažokādu audzētavas produkciju par
valūtu realizēt toreiz nebija iespējams, taču Dienvidslāvijā par to varēja saņemt
visu, kam pie mums bija valūtas (dolāru) vērtība. Jau 1983.gadā Kauls man
piedāvāja saimniecības pavāra vietu. Tā sākās mūsu sadarbība arī picērijas idejas
īstenošanā. Es dzīvoju Baltezerā, arī tāpēc man tas bija izdevīgi.
– Ādažos taču viesojās arī pats Gorbačovs ar savu Raisu.
– Mēs uzņēmām ne tikai
PSKP ģenerālsekretāru, bet arī ārzemju delegācijas, rīkojām banketus.
– Ko tev deva un dod pārtikas tehnologa kvalifikācija?
– Kad strādāju, tas
bija pamata amats un visu nākamo amatu (no pavāra līdz direktoram) pamats. Šī
profesija noder arī mājās. Sieva Marta vēl strādā par grāmatvedi Reatonā, es mājās taisu pusdienas vai
vakariņas. Arī viņa ir kulināre – saldo ēdienu speciāliste, konditore. Mēs
katrs gatavojam savus ēdienus. Mana stiprā puse salāti, viņas – tortes. Marta savulaik
strādāja Jūras pērlē.
– Kas ir tavas ģimenes tuvākie
draugi?
–
Kopš vasaras pavadām vasarnīcā Baltezerā, Rīgas draugu loks, izņemot Uldi
Krūskopu, ir sašaurinājies. Kaimiņos dzīvo arhitektūras doktors Ivars
Strautmanis, kurš projektēja mūsu vasarnīcu. Draugu ir mazāk nekā paziņu. No
bijušajiem sporta cīņu biedriem satiekos bez īpašas sarunāšanas. Kad nāku uz
futbolu, – ar Hariju un Leonardu, Latvijas futbola simtgades sarīkojumā
atkalredzējos ar Laimoni Laizānu, Dimu Kurbatovu un citiem. Kad braucu uz
Gaiļezera slimnīcu, satieku Gošu Smirnovu, viņš tur sargā automašīnas, satiekos
arī ar Kažu Ulmani. Tāds cilvēks nedrīkst justies pamests vai aizmirsts.
– Ar kādu auto brauc?
– Ford Mondeo 1993. gada modeli. Ar ceļa policiju darīšana
nav bijusi. Man vairs nav kur steigties. Uz futbolu paspēju arī ar sabiedrisko
transportu.
Laikabiedru acīm
Ko
par Vilni Straumi stāsta viņa tā laika futbola cīņu biedri un draugi?
Gunārs Ulmanis (Kaža), savā laikā fanu tik populārā
saukļa „Lai dzīvo Ulmanis un viņa aizsargi"
prototips: – Tas notika pirms
piecdesmit gadiem. Kad mani aicināja meistaros
(tā futbolisti un prese dēvēja republikas labāko komandu Daugavu, kā arī citas algotās meistarkomandas, neatkarīgi no tā,
kurā PSRS klasē vai grupā tās spēlēja. – M.R.), Vilnis jau bija priekšā. Viņš
dienēja Rīgā kopā ar Ļeņingradā armijā iesaukto Georgiju Smirnovu, rīdzinieku
Zigi Čeiči (vārtsargu) un citiem, uz futbolu centrētiem puišiem. Kā jau padomju
karavīrs, kuram pēc treniņa bija jādodas atpakaļ uz daļu, arī Vilnis bija
zaldāta formā. Nekādu atlēta iespaidu viņš neatstāja – ne izcils ārēji, ne
spēkā. Nekas neliecināja, ka viņam krampis iekšā. Jau toreiz viņš mums bija, kā
tagad teiktu, zvaigzne. Straumes vārdu izrunājām ar cieņu. Jau pirmajos un
visos nākamajos treniņos mēs dabūjām just, ka viņa kājas ir cietas kā spīles un
pat pret savējiem nežēlīgas.
Arī
skriešanā Vilnis nebija favorīts, taču aizbēgt no viņa ar vai bez bumbas bija
problēma. PSRS A klasē (virslīgā) toreiz bija daudz ellīgi ātru sprinteru,
kuriem reizēm traucēja tikai bumba. Vilnis tika galā ar visiem, izņemot gruzīnu
Meshi. Šis PSRS izlases malējais uzbrucējs ar māņkustrībām nosēdināja zālītē ne
vienu vien Eiropas labāko aizsargu. Savā komandā nevarējām saprast, no kurienes
Vilnim spēks, niknums un neatlaidība nepiekāpties divcīņās. Ja gadījās apturēt
pretinieku tikai ar sāpju paņēmienu, tiesneša svilpei atskanot, viņš
nodūra galvu, pacēla abas rokas kā atvainodamies un turpināja tāpat… Šajā
ziņā Straumi atgādināja Jāņa Skredeļa laika Daugavas aizsarga Jurija
Ševļakova spēles maniere. Vilnis spēlēja stabili labi, taču viņš gribēja vēl
labāk. Arī pret Meshi, un laikam jau tāpēc nedēļu pirms spēlēm ar Tbilisi Dinamo
viņš bija uzvilkts, mazrunīgs, nervozs. Sadzīvē – cepuri nost! Biedrisks,
labsirdīgs, izpalīdzīgs.
Meistaros
nospēlētajos gadus treniņnometnēs un izbraukumos dzīvojām vienā istabā. Kopā
spēlējām, trenējāmies, spriedām par dzīvi un arī grēkojām. Ļaudis šodien tik
ļoti grib zināt – vai mēs iedzērām? Rīgā visai reti, taču izbraukumos pēc
spēles, teikšu solīdāk: mēs nevis dzērām, bet atslābinājāmies. Ne jau ar
viskijiem vai kokteiļiem. Tādu toreiz nebija. Vīnu, šampanieti gan. Katrā
pilsētā tie bija atšķirīgi garšas ziņā. Atslābināšanās process nekad nenotika
kolektīvi, bet pa pāriem vai grupiņās. Pēc tam visi izlikās, ka nekas nav
noticis. Viens (laikam tas bija Tālis Sils) savā gultā zem segas bija
izveidojis guloša cilvēka apveidu, drēbes, zeķes un kurpes sakārtojis
gultasgalā, bet pats ar vīna pudeli aizgājis pie vietējām meitenēm. Pusnaktī
ienāca viens no treneriem un, norāvis segu, ieraudzīja lelli. Kad
iekritām, bija kopsapulce, galvas mazgāšana un naudas sods. Parasti 200 rubļi
(algas bija no 1200 līdz 1600, iebraucējiem līdz 2000).
Brīvdienu
bija maz. Un kad bija, – kolektīvs pirts apmeklējums. Reizēm tas viss piegriezās. Kaut kur blakus, taču bez
mums pulsēja pavisam cita, normāla dzīve. Reiz sanāca divas brīvdienas.
Leonarda Andžāna brālis bija prokurors, un prokuroram gan toreiz, gan tagad
bija popularitāte un arī blats (toreiz tā sauca izdevīgu pazīšanos kaut kāda
deficīta dabūšanai). Prokurors bija pazīstams ar Saulkrastu zvejniekiem, tāpēc
ar prieku pieņēmām uzaicinājumu uz zveju. Mums aizbraucot, vietējiem vīriem
uzreiz bija skaidrs, ka ne jau jūra un process mūs interesē, bet gan zivis.
Vilnis, Haris un es apstaigājām piekrasti, gribējām godīgi nopirkt garšīgu
uzkodu pie tā, kas mums bija līdzi no Rīgas… Nekā. Par žāvētajām prasīja
bargu naudu. Uzzinājām, ka četros no rīta mums jābūt jūrā. Bija jānoģērbjas, jābrien
jūrā, jātur drēbju un apavu pauniņa virs pēc vakardienas sāpošās galvas, lai pa
virvju kāpnēm uzrāptos kuģī. Apkalpē tikai trīs vīri, tātad – trīs zvejnieki un
četri futbolisti. Zvejnieki lika tīklus, mēs sasēdāmies uz kastēm un likām
galvas kopā: jāiemet. Sēdējām, kuģis dreifēja, interese par lomu noplaka, bet
tieši tad tīkla aste pilna: kapteinis un viņa abi palīgi sadalīja lielākās,
labākās zivis, mums atstājot lucīšus un citas sīkaļas.
„Vai
bija vērts jūrā mirkt?" norūca Vilnis. Atpakaļceļš tas pats: kuģis uz ostu, mēs
kāpām puspliki jūrā līdz krastam, un vēl kilometru līdz kapteiņa mājām. Drēbes
virs galvas, rokās tīkliņi (plastmasas maisiņu toreiz nebija), pa tā lielajām acīm
līda ārā zivju galvas un astes… Mājās pārģērbāmies un uz električku. Palikām
divatā – es un Haris, jo Leonards pie brāļa, bet Vilnis, aizdomīgi smaidot,
atzinās, kas viņam tepat netālu dzīvo meitene… Bet līdz tam
par meiteni ne vārda. Tikai par zivīm.
Arī
tagad, kad mans transporta līdzeklis dzīvoklī ir invalīda ratiņi, Vilnis mani
nav aizmirsis. Ar vairākiem draugiem viņš regulāri apciemo un cienā ar garšīgām
delikatesēm, kas gatavotas pēc paša receptēm un ar paša rokām, pat īpaši
grauzdēta maize ieskaitot. Mums ir, ko atcerēties.
Harijs Āboltiņš: – Ar Vilni kopā spēlējām gadus desmit,
Latvijas jaunatnes izlasi ieskaitot. Tāda blakus spēlēšana īsti iesākās 1963.
gadā, kad lielais futbola bums bija cauri. Daugava bija jau izkritusi no
PSRS augstākās līgas (A klases. – M.R.). Vilnis bija komandas kapteinis,
aizsargs, un arī es tolaik spēlēju aizsardzībā. Viņu komandā cienīja ne jau
tikai tāpēc, ka kapteinis jāciena. Vilnim bija autoritāte. Laukumā viņš bija
cīņā saucējs un fantastisks cīnītājs. Viņš prata koncentrēt pēdējos spēkus, kad
situācija šķita bezcerīga, kad visiem pēdējie spēki patiešām bija izsīkuši. Es
garajā futbolista mūžā otru tādu cīnītāju neesmu piedzīvojis. Komandai grūtā
brīdī, kad nebija stabila centra aizsarga (es tolaik spēlēju uzbrukumā), Vilnis
no malējā itin sekmīgi pārkvalificējās par tikpat augsta līmeņa centru. Man
liekas, ka viņš bija mazākais no Daugavas
visu laiku centra aizsargiem. Vilnim bija unikāla pozīcijas izjūta, apbrīnojama
neatlaidība cīņā par bumbu. Kā kapteinis viņš kādreiz arī uzbļāva, taču ar savu
priekšzīmi aizrāva partnerus.
Dažas
spēles arī Vilnim bija neveiksmīgas, jo ne reizi vien gadījās bumbu iesist,
ievirzīt savos vārtos. Tad viņš bija dziļi sarūgtināts, bet mēs centāmies
mierināt ar melno humoru (tu taču varēji kaut vai ar ausīm apturēt to bumbu).
Ausis viņam bija pamatīgas. Vilni Straumi varēja pazīt arī pēc līkajām kājām. Par
šiem Latvijas līkajiem bērziem viens otrs pazobojās, taču Vilnis bija
pārāk labsirdīgs, lai apvainotos vai atspēlētos. Komandā bija krievi, gruzīni,
armēņi, azerbaidžāni un citu tautību pārstāvji, arī latvieši. Sazinājāmies
krievu valodā, taču sadzīvē mēs, latvieši, turējāmies savrup, kopā sitām
zolīti, kopā apslacījām uzvaru saldumu un zaudējumu vērmeles. Zoles komandā
bija Vilnis, Reinis Zālītis, Petrovskis, Kaža un es. Futbolisti mainījās, bet
zole palika kā latviešu spēle.
Viļņa Straumes jaunības un
ģimenes draugs Uldis Krūskops (RBS Skals
projektu vadītājs): – Tas bija
1954. gadā. Es studēju Lauksaimniecības akadēmijā Ausekļa ielā un turpat netālu
– Kirova ielā 2b (Elizabetes), kur tagad slejas Starptautiskais tirdzniecības
centrs, bija gan Sporta komitejas savrupnams, žurnāla Fiziskā Kultūra
(pēc diviem gadiem – avīze Sports) redakcija un blakus sporta laukums ar
skrejceliņiem. Mēs, studenti, te nācām trenēties pie Raimonda Zālīša, kurš
trenēja toreiz labākos slēpotājus – brāļus Siliņus un citus. Šeit sastapu Vilni
Straumi – toreiz jauno slēpotāju. Iepazīstoties atklājām, ka abi esam
Torņakalna puikas. Es turpināju studēt, Vilnis pie Auziņa – futbolu spēlēt. Mūsu
draudzība turpinās. Vilnis ir mans labākais draugs, jo ir īsts cilvēks itin
visos dzīves jautājumos. Viņš ir vīrs un
vārds, atbildīgs par saviem vārdiem un darbiem, godīgs. Šodien tās ir retas
īpašības. Tiekamies sporta sacensībās, īpaši futbolā, teātros un koncertos,
ģimenes svētkos. Filozofējam par dzīvi. Ar Vilni nekad nav garlaicīgi, lai arī
viņš vairāk klausās, nekā runā.
20.
novembrī Vilnim Straumem būs apaļi septiņdesmit. Uz veselību!
Miķelis
RUBENIS
FOTO
– Pret brazīliešiem. Daugava – Gremio (Brazīlija) 1:3. 1961. gada 16. jūnijā. Baltajos tērpos Daugava. Komandas kapteinis Vilnis
Straume
Cīnītājs. 1960. gads. Daugavas vārtus glābj V. Tučkus. Aiz viņa Vilnis starta gatavībā
palīdzēt.
Apbalvojums. 2006. g. 22. decembris. Latvijas futbola
simtgades sarīkojums. LFF prezidents Guntis Indriksons apbalvo Vilni Straumi. No
kreisās – Roberts Zvejnieks
Unikāla bilde. 1960. gads. Rīgas Daugava pret Kijevas Dinamo.
No kreisās – V. Straume, labajā malā baltā tērpā Ukrainas un PSRS futbola
leģenda, slavenais treneris V. Lobanovskis, toreiz Dinamo centra uzbrucējs
