Mūsējais lietuvietis
Šoruden Latvijas futbola valstsvienību gaida divas principiālas pasaules čempionāta atlases spēles ar mūsu dienvidu kaimiņiem lietuviešiem. Pazīstamākais Lietuvas futbolists mūsu valstī ir Toms Tamošausks, kurš jau astoto gadu spēlē Latvijas čempionātā. Šogad pēc septiņām veiksmīgām sezonām Liepājā Tamošausks kļuvis par vienu no Rīgas Daugavas līderiem.
LĪDZ LATVIJAS ČEMPIONAM
Toms Tamošausks dzimis Lietuvas mazpilsētā Gargždos — pussimts kilometru attālumā no Latvijas robežas. Lai gan Lietuva tiek uzskatīta par basketbola valsti, Toms kopš sešu gadu vecuma sāka trenēties futbolā. Sākumā viņš apvienoja futbola nodarbības ar basketbolu, taču vēlāk pilnībā pievērsās sporta karalim. Futbola pamatus Tamošausks apguva dzimtās pilsētas klubā Banga, tad turpināja karjeru Klaipēdas Atlantas vienībā, bet 20 gadu vecumā Toms devās izmēģināt spēkus ārzemēs, parakstot līgumu ar pazīstamo Krievijas klubu Maskavas Dinamo. Krievijas galvaspilsētā Tamošauskam gan pāris sezonu laikā tā arī neizdevās iekarot vietu pamatsastāvā, tāpēc viņš atgriezās dzimtenē (FBK Kaunas), bet pēc tam sākās Tamošauska Latvijas epopeja.
2006. gadā Tamošausks pievienojās toreizējai Latvijas čempionvienībai Liepājas metalurgam, ko tad trenēja slavenais lietuviešu speciālists Benjamins Zeļkevičs. Liepājā Toms uzreiz kļuva par vienu no vadošajiem spēlētājiem. Jau savā debijas sezonā Liepājā Tamošausks palīdzēja Liepājas metalurgam izcīnīt Latvijas kausu, bet 2009. gadā vāciešu trenera Rīdigera Abramčika vadībā arī tika pie Latvijas čempiona titula. Jāpiebilst, ka Liepājas čempionu gadā Tamošausks žurnāla Sports vērtējumā arī tika iekļauts čempionāta simboliskajā izlasē. Par lietuvieša lomu Liepājas komandā vislabāk gan liecina tas, ka vairākus gadus Tamošausks pildīja Liepājas metalurga kapteiņa pienākumus.
Kad pagājušajā sezonā Liepājas metalurgā sākās finansiālās problēmas un klubs nolēma šķirties no leģionāriem, Tamošausks pārcēlās uz Latvijas galvaspilsētu, pievienojoties Rīgas Daugavai, kur šogad izveidojusies nopietna lietuviešu diaspora — galvenā trenera Virgīnija Ļubša vadībā Daugavā spēlē septiņi lietuvieši. Ar lietuviešu palīdzību Daugava ir pārvērtusies — pagājušajā sezonā rīdzinieki cīnījās par palikšanu virslīgā, turpretim šogad Daugava visu laiku turas pirmajā trijniekā.
LĪDZ LATVIJAS ČEMPIONAM
„Pirms došanās uz Latviju spēlēju Kaunas, kur uz pusgadu biju izīrēts no Maskavas Dinamo,” stāstu par ierašanos Latvijā sāk Toms Tamošausks. „Pēc sezonas beigām vajadzēja atgriezties Maskavā, bet piezvanīja Zeļkevičs un uzaicināja uz Liepāju. Viņš teica, ka Liepājā ir labi apstākļi, tāpēc piekritu aprunāties. Iesēdos mašīnā, aizbraucu uz Liepāju un paliku Latvijā.”
— Mūsdienu futbolā septiņi gadi vienā klubā ir ļoti daudz. Vai šajā laikā nebija domas doties prom no Latvijas un izmēģināt spēkus augstākā līmenī?
— Ja Liepājā mani turēja, tad viņus viss apmierināja, un, ja es paliku, tad man bija labi. Laikam tas bija abpusēji izdevīgi. Konkrētu piedāvājumu no citām valstīm nebija, bet braukāt apkārt, meklējot kaut kur laimi uz pārbaudes laiku, klīst pa viesnīcām — tas nav domāts man. Turklāt mājas arī ir tuvu Liepājai, tikai 100 kilometru līdz Gargždiem.
— Kādi ir spilgtākie iespaidi Liepājas karjeras laikā?
— Jāizceļ sezona, kad kļuvām par čempioniem. Toreiz treneris bija vācietis Abramčiks. Savā pirmajā sezonā Liepājā pie Zeļkeviča izcīnījām Latvijas kausu. Vairākkārt Latvijas čempionātā bijām otrie. Atceros, kad Eirokausos guvu uzvaras vārtus pazīstamajam zviedru klubam Stokholmas AIK. Toreiz Liepājā uz spēli bija daudz skatītāju, bija arī īsts futbola laiks, jo visu maču lija lietus. Tāpat guvu svarīgus vārtus, kad pārspējām Kazahstānas Aktobe. Tagad diez vai Latvijas klubiem būtu pa spēkam pārspēt Aktobe.
DIVAS VALSTIS
— Ja salīdzina Latvijas un Lietuvas čempionātus, kurš ir stiprāks?
— Domāju, ka līmenis ir apmēram vienāds. Pirmie trīs četri klubi abās valstīs izceļas. Ja tie tiktos savā starpā, būtu grūti paredzēt, kas uzvarēs. Diez vai būs tā, ka kādam futbolistam vienā valstī nekas nesanāks, bet, aizbraucot uz otru, viņš izcelsies. Abās valstās ir jāiekaro vieta laukumā.
— Kā šajos gados mainījies Latvijas čempionāts?
— Uzlabojas klubu infrastruktūras lietas. Tagad arī internetā var skatīties spēļu videotranslācijas, kas nebija pirms septiņiem gadiem. Pats spēles līmenis neko daudz nav mainījies — Latvijas čempionāts nav kļuvis stiprāks, bet arī nav kļuvis vājāks. To var arī secināt pēc Eirokausu rezultātiem, jo arī agrāk Latvijas klubi pie veiksmes varēja pārvarēt pāris kārtu. Tagad ir tas pats.
— Šajos gados daudz ir runāts, ka mums noderētu kopīgs Baltijas čempionāts? Vai atbalstāt šādu ideju?
— Tas būtu labi. No katras valsts varētu spēlēt varbūt pat pieci vai seši labākie klubi. Tad būtu interesantāk, jo nebūtu tādu spēļu, kur pirms mača jau zināms, kas uzvarēs. Domāju, ka arī skatītājiem tas būtu interesanti. Tas atkarīgs arī no pašiem klubiem, lai nebūtu tā, kā bija Baltijas līgā, kur dažreiz komandas spēlēja ar otro sastāvu. Gan jau agrāk vai vēlāk Baltijas čempionātu izveidos.
— Abās valstīs ir kopīga problēma — salīdzinājumā ar pārējo Eiropu uz vietējo čempionātu spēlēm nāk maz skatītāju.
— Ir žēl, ka mūsu valstīs nav tādas īstas futbola kultūras. Futbols nav svētki, kur cilvēki iet ar ģimenēm. Mums ir citas izklaides. Varbūt vairāk jāpiestrādā klubiem, lai būtu tāda infrastruktūra un lielāka ieinteresētība, lai cilvēki vēlētos iet uz stadionu. Tagad dažreiz šķiet, ka klubiem ir vienalga, vai būs skatītāji, vai ne — tāpat komandas izies laukumā un nospēlēs.
Lielās spēles
— Jūsu rēķinā ir arī 18 spēles Lietuvas valstsvienībā, taču pēdējā laikā uz izlasi vairs neaicina. Kāpēc?
— Tagad Lietuvas izlasē vairāk tiek likts akcents uz jaunajiem, grib izveidot komandu nākotnei, varbūt pat ziedojot vienu atlases ciklu. Tikko Lietuvā norisinājās Eiropas jauniešu (U-19)čempionāta finālturnīrs, kur lietuvieši cienīgi nospēlēja. Katram trenerim ir savi spēlētāji, kam vairāk uzticas. Man ar izlasi vienmēr bijušas darba attiecības — kad aicināja, tad braucu un spēlēju. Ja izlasē ņem spēlētājus no tā paša Lietuvas čempionāta, tad diez vai varētu būt problēma, ka spēlēju Latvijā.
— Kādu rezonansi Lietuvā izraisīs spēles ar Latviju?
— Domāju, ka būs ļoti liela ažiotāža. Tās būs divas interesantas spēles. Varēs noskaidrot, kuras valsts čempionāts ir stiprāks, jo abās izlasēs ir pietiekami daudz spēlētāju no vietējiem čempionātiem. Protams, Lietuvā futbols nedaudz ir basketbola ēnā. Tas ir tāpat kā Latvijā — tikai šeit pirmajā vietā ir hokejs, bet Lietuvā — basketbols. Tomēr, saprotot, ka pasaulē futbols ir ārpus konkurences — sporta veids Nr. 1, tad arī Lietuvā cilvēki tam cenšas pievērst arvien lielāku uzmanību. Šovasar labu piemēru parādīja Viļņas Žalgiris, kas Eiropas līgā pārvarēja trīs kārtas, un uzreiz tribīnes bija pilnas. Trešajā kārtā Žalgirim pretī stājās poļu Lech, tā jau bija īpaša spēle.
— Kādas prognozes par Latvijas un Lietuvas izlašu spēlēm?
— Viena spēle beigsies neizšķirti, otrā uzvarēs Latvija. Latvijai tagad ir jauns treneris, kurš alkst pierādīt sevi. Domāju, ka šobrīd Latvija ir mazliet spēcīgāka. Varbūt ne rezultātu, bet spēlētāju ziņā.
Lietuviešu Daugava
— Kā pēc Liepājas nonācāt Rīgas Daugavā? Vai Latvija tik ļoti patīk, ka negribas nekur citur braukt?
— Jā, Latvija ļoti patīk. Man piezvanīja Mants Savēns un teica, ka tiek veidots jauns klubs ar lielām nākotnes perspektīvām. Tā kā labi pazīstu Latviju, tad piedāvāja, lai palīdzu. Man bija vēl pāris variantu, bet tad būtu jābrauc uz Kazahstānu vai Azerbaidžānu. Man ģimenē tieši tajā laikā piedzima otra meitiņa, tad negribējās nekur tālu braukt. Rīga ir lielāka pilsēta nekā Liepāja, varbūt šeit nospēlēšu vairāk nekā septiņus gadus. Lai gan līgums ar Daugavu man ir tikai uz vienu gadu, bet citiem komandā ir arī ilglaicīgākas vienošanās, tāpēc Daugava ir uz palikšanu.
— Daugavā vieglāk spēlēt, jo ir tik daudz lietuviešu?
— Savā ziņā ir vieglāk, ka Daugavā ir daudz lietuviešu, taču, no otras puses, viņi tāpat ir konkurenti, jo laukumā var iziet tikai pieci leģionāri. Pat ja esam draugi, tad tāpat viens tiks laukumā, bet cits — paliks malā.
— Vai rada grūtības, ka Daugava būtībā ir jauns klubs, kura sastāvs pirms sezonas veidots gandrīz no nulles?
— Pusgada laikā izveidot komandu nav reāli. Nepieciešams gads vai divi. Nepietiek tikai sapulcināt labus spēlētājus, vēl jāizveido kolektīvs, kas cīnās viens par otru. Tam vajadzīgs laiks. Tāpat spēlētājiem jāsaprot, kā treneris redz futbolu. Lai nebūtu tā, ka futbolists iziet laukumā un spēlē tikai sev. Domāju, ka komandai ir perspektīvas. Ja arī gadās kāda neveiksme, tad nav uzreiz jāceļ panika, bet grūtības jāpārvar. Stiprs ir tas, kurš nokrīt, bet pēc tam pieceļas.
— Vai komandu neiedragāja neveiksme Latvijas kausā, kur Daugava zaudēja pusfinālā, paliekot vienas spēles attālumā no ceļazīmes uz Eiropas līgu?
— Tas bija viens no sezonas uzdevumiem — tikt Eirokausos. Protams, ir nepatīkami, ka visu spēli ar Liepājas metalurgu mums bija pārsvars, izveidojām vairāk momentu, taču beigās ielaidām vārtus un zaudējām vienpadsmitnieku sērijā. Tādējādi visi plāni bija jāatliek uz vienu gadu. Žēl, bet neko darīt — turpinām strādāt. Tagad ir uzdevums Latvijas čempionātā tikt pie medaļām un iegūt ceļazīmi uz Eirokausiem nākamajā sezonā.
LATVIJAS PERSPEKTĪVA
— Kādu iespaidu rada citi čempionāta konkurenti?
— Skaidrs, ka klubu infrastruktūras un profesionālās attieksmes ziņā izceļas Skonto un FK Ventspils. Tas ir likumsakarīgi, ka tieši šie klubi Latvijas čempionātā ir vadībā. Šogad čempionāts ir kļuvis interesantāks. Agrāk bija četri vadošie klubi, šogad jau sešas komandas var uz kaut ko pretendēt. Varbūt Liepāja ir kļuvusi vājāka, bet mēs esam nākuši klāt medaļu pretendentiem un negriežam ceļu nevienam pretiniekam, arī Spartaks ir konkurētspējīgs.
— Kurš ir principiālākais pretinieks?
— Kad spēlēju Liepājā, tad Liepājas metalurga prezidents Sergejs Zaharjins vienmēr uzsvēra, ka Latvijas čempionātā prestižākais uzdevums ir uzvarēt Skonto. Tagad Daugavā laikam atkal galvenais pretinieks būs Skonto, jo zaudējām viņiem ar 0:5. Kad nesen spēlējām Liepājā, tad, protams, bija īpašas emocijas, jo tur tik ilgus gadus nodzīvots, viss ir pazīstams un tuvs. Liepāja ir skaista pilsēta, arī komanda bija laba. Tagad tur ir zināmas grūtības, bet gan jau viņi tās pārdzīvos un viss būs labi. Liepājā ir izveidoti lieliski apstākļi, laba sporta bāze, lai futbols attīstītos. To nedrīkst pazaudēt.
— Vai citiem lietuviešiem arī ieteiktu braukt spēlēt uz Latviju?
— Katrs cilvēks citādāk redz savu nākotni. Tagad pat jaunieši domā par to, lai tikai vairāk nopelnītu naudu. Perspektīvu ziņā ieteiktu braukt uz Latviju. Tās jebkurā gadījumā ir ārzemes, bet leģionāriem vienmēr ir īpaši jāpierāda sevi. Tas norūda.
— Vai pēc karjeras beigām gribētu palikt futbolā?
— Noteikti. Vēlētos strādāt par treneri. Tikai ne ar bērniem, bet ar pieaugušo komandām. Man savu bērnu pietiek, varu mājās trenēt abas meitas. Redzēs, kā dzīve iegrozīsies.
— Kā patīk Latvijā sadzīviskajā ziņā?
— Latvieši un lietuvieši ir brāļu tautas. Tā ka lielas atšķirības nav, varbūt Latvijā cilvēki ir drusciņ kulturālāki. Tā kā ģimene dzīvo šeit, tad uz Lietuvu nemaz tik bieži nebraukāju. Ko tur daudz vizināties.
Toms TAMOŠAUSKS
Futbolists
Dzimis: 1983. gada 22. maijā Gargždos (Lietuva)
Augums, svars: 182 cm, 80 kg
Pozīcija: pussargs
Valstsvienība: 18 spēles Lietuvas izlasē
Klubs: Rīgas Daugava
Pārstāvētie klubi: Banga(2000.), Atlantas (2001.—2002.), Maskavas Dinamo (2003.—2004.), FBK Kaunas (2005.), Liepājas metalurgs (2006.—2012.)
Tituli: Latvijas čempions (2009.), Latvijas kausa ieguvējs (2006.), Baltijas līgas uzvarētājs (2007.)
