Mūsu futbols 2013
Gada beigās žurnāls Sports jau tradicionāli atskatās uz pagājušo Latvijas futbola sezonu, atceroties galvenos varoņus un ievērojamākos notikumus. Šogad mūsu futbolā varbūt arī nebija skaļu uzvaru, bet jebkurā gadījumā latviešu futbola draugiem nebija garlaicīgi — Latvijas valstsvienībā notika treneru maiņa, kā arī parādījās jaunas uzlecošās zvaigznes, bet valsts meistarsacīkstēs atkal uzmanības centrā bija totalizatoru skandāls.
GADA FUTBOLISTS
Andris Vaņins
Šogad nav viegli noteikt Latvijas gada labāko futbolistu, jo nav viena izteikta favorīta, kurš tiešām ļoti izceltos uz pārējo fona. Šis nebija veiksmīgs gads Latvijas izlasei (11 oficiālajās spēlēs izcīnīta tikai viena uzvara pār Lietuvu, bet piedzīvoti seši zaudējumi), tāpat arī ne tos labākos laikus piedzīvoja mūsu galvenās zvaigznes spēcīgajās Eiropas līgās. Valstsvienības kapteinis Kaspars Gorkšs, par kuru pērn Sports balsoja Gada futbolista nominācijā, gada pirmajā pusē nespēja izcīnīt vietu Anglijas premjerlīgas kluba Reading sastāvā (viņš tika izīrēts klubam Wolverhampton, kas spēlēja līgu zemāk), bet šosezon atkal Reading sastāvā jau Championship līgā Kaspars tikai pēdējā laikā sācis spēlēt pamatsastāvā. Savukārt iepriekšējo divu gadu LFF rīkotās Gada futbolista aptaujas uzvarētājs Aleksandrs Cauņa no Maskavas kluba CSKA šogad vairāk dziedēja traumas, nevis spēlēja. Pavisam grūti laiki pienākuši Vācijas bundeslīgā spēlējošajam Latvijas izlases uzbrucējam Artjomam Rudņevam, kurš šosezon klubā Hamburg nonācis dziļā rezervē. Toties Vaņins jau ierasti demonstrēja stabilu spēli gan izlasē, gan savā pārstāvētajā Šveices klubā Sion, ar ko 33 gadu vecais vārtsargs oktobrī pagarināja līgumu līdz pat 2017. gada jūnijam. Jāpiebilst, ka Vaņins jau reizi atzīts par Latvijas Gada futbolistu — 2008. gadā. No citiem kandidātiem uz labākā futbolista godu noteikti varētu pretendēt arī jaunais talants Valērijs Šabals, kurš uzreiz kļuva par valstsvienības labāko snaiperi.
GADA ATKĀPŠANĀS
Aleksandrs Starkovs
Par gada galveno notikumu Latvijas futbolā droši var saukt ilggadējā Latvijas valstsvienības galvenā trenera Aleksandra Starkova atkāpšanos no amata. Pāris pēdējos gadus Starkovs presē un līdzjutēju vidū tika diezgan daudz kritizēts, bet vasaras vidū pēc bezcerīga zaudējuma 0:5 Bosnijai un Hercegovinai viņa pacietības mērs bija pilns. Ar Starkova aiziešanu Latvijas izlasē beidzās vesela ēra, jo viņš gandrīz 20 gadus strādāja ar valstsvienību. Jau 1995. gadā Starkovs kļuva par toreizējā valstsvienības galvenā trenera Jāņa Giļa palīgu, pēc tam viņš izlasē bija arī ārzemju treneru — vispirms gruzīna Revaza Dzodzuašvili, vēlāk angļa Garija Džonsona — palīgs, bet 2001. gadā jau pats valstsvienībā kļuva par galveno. Tieši Starkova vadībā Latvijas izlase guva savu lielāko panākumu, tiekot uz 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīru. Drīz pēc Euro 2004 Starkova un valstsvienības ceļi uz pāris gadiem šķīrās, bet 2007. gada sākumā Aleksandrs Petrovičs atgriezās pie izlases stūres. Starkova darbu novērtēja ne tikai futbola sabiedrība — 2010. gadā viņš saņēma IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
GADA PĀRMAIŅAS
Marians Pahars
Jūlija vidū Aleksandru Starkovu Latvijas valstsvienības galvenā trenera amatā nomainīja bijušais izlases uzbrucējs un Starkova audzēknis Marians Pahars. Jaunais treneris uzreiz nomainīja arī visu izlases treneru korpusu, sev par palīgiem uzaicinot bijušo Latvijas izlases kapteini Vitāliju Astafjevu un virslīgas kluba FS METTA/LU treneri Andri Rihertu. Valstsvienībai tika pieaicināts arī viens ārzemju speciālists — spānis Alehandro Munjoss Lopess rūpējas par fiziskās sagatavotības jautājumiem, bet par vārtsargu treneri kļuva Andrejs Piedels. Jāsaka, ka Pahars pa trenera karjeras kāpnēm kāpis ļoti ātri — tikai šā gada sākumā viņš tika iecelts par Latvijas U-21 izlases galveno treneri, bet pirms tam Marians divas sezonas vadīja Latvijas titulētāko klubu Skonto.
Jaunajā amatā Pahars uzreiz ķērās pie lietas, ieviešot izlasē jūtamas pārmaiņas. Pahara komandā vairs neatradās vieta aizsargiem Denisam Ivanovam un Oskaram Kļavam, kuri pie Starkova bija stabili pamatsastāva spēlētāji, tāpat Pahars savā pirmajā pusgadā vairs neaicināja uz izlasi aizsargus Ritu Krjaukli un Pāvelu Mihadjuku, pussargus Oļegu Laizānu un Alekseju Višņakovu, kā arī uzbrucēju Edgaru Gauraču. Toties pie Pahara vietu pamatsastāvā un iespēju pierādīt sevi ieguva jaunie aizsargi Vitālijs Maksimenko, Renārs Rode un Vladislavs Gabovs, pussargs Andrejs Kovaļovs, uzbrucēji Deniss Rakels un Eduards Višņakovs, kuri Starkova laikā nebija spēlējuši oficiālos atlases mačos. Lielāko pārsteigumu gan Pahars sagādāja, pēc vairāku gadu pārtraukuma atgriežot valstsvienības rindās veterānus — vārtsargu Aleksandru Koļinko un pussargu Juri Laizānu. Protams, vēl par agru spriest par Pahara darba rezultātiem, pēc sākuma eiforijas sekoja arī sāpīgi zaudējumi. Skaidrs, ka viegla dzīve viņu negaida.
GADA JUBILĀRS
Māris Verpakovskis
Grieķijas kluba Ergotelis uzbrucējs Māris Verpakovskis kļuvis par septīto futbolistu, kurš Latvijas valstsvienības sastāvā sasniedzis 100 spēļu robežu. Pirms viņa šo lielmeistara robežu sasnieguši vēl Vitālijs Astafjevs, Andrejs Rubins, Imants Bleidelis, Igors Stepanovs, Mihails Zemļinskis un Juris Laizāns. Zīmīgi, ka Verpakovska jubilejas spēle 10. septembrī notika Grieķijā (0:1), kur 1999. gada jūnijā viņš arī debitēja izlasē, uzreiz izceļoties ar vārtu guvumu Eiropas čempionāta atlases spēlē (toreiz Latvijas izlase svinēja sensacionālu uzvaru 2:1). Liepājnieka Verpakovska pirmais treneris bija Manfrēds Jaunskalže. Māris nāk no īstas futbolistu ģimenes, jo arī viņa tēvs Ilmārs bija futbolists, ilggadējs Liepājas Zvejnieka spēlētājs, kurš arī paspēja aizvadīt vienu oficiālo spēli Latvijas valstsvienībā. Verpakovsku ģimene pagaidām ir vienīgā mūsu futbolā, kur valstsvienībā spēlējuši gan tēvs, gan dēls. Māra Verpakovska zvaigžņu brīdis pienāca 2003. gadā, kad viņš izcēlās ar vārtu guvumiem izšķirošajos Euro 2004 atlases mačos ar Ungāriju, Zviedriju un Turciju, nodrošinot ceļazīmi uz finālturnīru. Ne velti Māris tika atzīts par 2003. gada Eiropas cilvēku Latvijā, bet nākamajā gadā viņš arī guva mūsu vienīgos vārtus Euro 2004 finālturnīrā (Čehija 1:2). Jāpiebilst, ka no mūsu Euro 2004 dalībniekiem bez Verpakovska valstsvienībā turpina spēlēt vēl tikai vārtsargs Aleksandrs Koļinko un pussargs Juris Laizāns.
GADA DEBITANTS
Valērijs Šabala
Rīgas kluba Skonto uzbrucējs Valērijs Šabala Latvijas valstsvienībā debitēja šā gada maijā 18 gadu vecumā, iznākot uz maiņu pārbaudes mačā ar Kataras izlasi. Tas gan neglāba mūsu komandu no zaudējuma (1:3), bet jau nākamajā spēlē Šabala nonāca uzmanības centrā, ar diviem gūtajiem vārtiem palīdzot Latvijas izlasei izraut neizšķirtu 3:3 pārbaudes mačā ar Turciju. Šabala apliecināja savu potenciālu arī pasaules čempionāta atlases turnīrā, izceļoties ar vārtu guvumu spēlē ar Slovākiju, kur mūsu futbolistiem izdevās atspēlēt divu vārtu deficītu (2:2). Rudenī Šabala jau bija kļuvis par stabilu valstsvienības pamatsastāva spēlētāju, izejot starta vienpadsmitniekā trijās no četrām pasaules čempionāta spēlēm, bet vienīgo maču viņš izlaida diskvalifikācijas dēļ. Pagājušajā mēnesī Valērijs arī guva vienīgos vārtus izlases neoficiālajā spēlē ar pēc skaita otrās Anglijas līgas klubu Yeovil Town (1:0). Latvijas čempionātā Šabala ar 15 vārtu guvumiem bija trešais rezultatīvākais spēlētājs aiz kluba biedra Artūra Karašauska un daugavpilieša Andreja Kovaļova, kuru rēķinā bija tikai par vieniem vārtiem vairāk. Šabala tika arī iekļauts turnīra oficiālajā simboliskajā izlasē. Šobrīd Valēriju noteikti var saukt par mūsu čempionāta labāko preci, kurš drīzāk agrāk nekā vēlāk pārcelsies uz kādu augstāka līmeņa klubu.
GADA VIESI
Bosnijas un Hercegovinas izlase
Šovasar Latvijas futbola draugiem Rīgā bija iespēja sajust, ko pasaulē nozīmē futbols, kad uz pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīra spēli ar Bosnijas un Hercegovinas izlasi ieradās vismaz pieci tūkstoši viesu līdzjutēju, kuri piepildīja Skonto stadionu. Tas bija tik neparasti, ka Latvijas futbolisti savā stadionā jutās kā viesos, jo trīs ceturtdaļas publikas bija viesu atbalstītāji. Iespējams, ka tas arī ietekmēja rezultātu, jo mūsu izlase piedzīvoja sagrāvi ar 0:5. Tik liela ārzemju futbola fanu invāzija Rīgā vēl nebija pieredzēta, par citiem sporta veidiem nemaz nerunājot. Lai gan zināms, ka Balkānu sporta fani ir ļoti karstasinīgi, Latvijas galvaspilsētā iztika bez ekscesiem. Kuriozi, bet daži bosniešu futbola fani tika manīti Rīgā arī 15. oktobrī, kad vismaz tikpat liela bosniešu līdzjutēju armāda ciemojās Lietuvas pilsētā Kauņā, bet šos nelaimīgos pamatīgi pievīla ģeogrāfijas zināšanas.
GADA SKANDĀLS
Stenlijs Ibe
Šogad lielāko rezonansi izraisīja bijušās Daugavpils Daugavas nigēriešu futbolista Stenlija Ibes publiskā atzīšanās, ka Daugavpils klubs nodarbojas ar negodīgu spēļu rezultātu ietekmēšanu. To gan nekādi nevarēja nosaukt par pārsteigumu, jo jau gadiem ilgi futbola kuluāros baumo, ka Daugava pelna naudu ar totalizatora mahinācijām, bet pirmo reizi kāds to ir atklāti atzinis, nosaucot arī konkrētas spēles (tai skaitā arī Čempionu līgas priekšsacīkšu spēli ar zviedru Elfsborg, kur viesos Daugava piedzīvoja šokējošu zaudējumu 1:7). Daugavas vadība gan visas apsūdzības noliedza, tāpēc vēl nav skaidrs ar ko šis skandāls beigsies. Skaidrs, ka šajā gadījumā nepietiek tikai ar LFF izmeklēšanu, bet jāiesaistās drošības iestādēm, jo runa ir par krāpniecību.
Atgādināšu, ka 2009. gadā Daugavpils Dinaburga par spēļu rezultātu sarunāšanu jau tika izslēgta no Latvijas virslīgas, bet viss liecina, ka Daugava iet Dinaburgas pēdās. Tas gan nav brīnums, jo pirms četriem gadiem uz mūžu no Latvijas futbola diskvalificētais Dinaburgas prezidents Oļegs Gavrilovs tagad ir regulāri redzams Daugavas tuvumā.
