Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Ne 11 vīru — bet vienu vienību!

Šie pirmās republikas laika Latvijas valstsvienības futbolista Alberta Šeibeļa vārdi kļuvuši par futbola kluba Alberts devīzi. Var jau būt, ka pasaulē ir vēl kāds futbolista vārdā nosaukts klubs, taču neviens konkrēts piemērs nenāk prātā. FK Alberts, kas jau 12 sezonas spēlē Latvijas čempionāta otrajā līgā, ir īsts amatieru klubs šā vārda labākajā nozīmē — tur spēlē gan augstskolu pasniedzēji, gan žurnālisti, gan dažādu citu profesiju pārstāvji, kurus visus vieno uzticība sporta karalim futbolam. Turklāt albertieši jau no pašiem pirmsākumiem nekautrējas akcentēt savu latviskumu, kas Rīgas futbola aprindās nebūt nav pašsaprotama lieta.

FK Alberts savu vārdu ieguvis, pateicoties leģendārajam pirmās republikas laika latviešu futbolistam, kādreizējam valstsvienības kapteinim Albertam Šeibelim, kurš ne tikai izcēlies ar savu tehnisko spēli, bet arī uzrakstīja grāmatu Futbols. Teorija, taktika, technika, kas bija pirmais oriģināldarbs par futbolu latviešu valodā (izdots 1939. gadā). Pirmajos kluba darbības gados albertieši arī aktīvi sadarbojās ar ASV dzīvojošo Šeibeļa meitu Valiju Krotenbergu.

VIDZEMES PATRIOTI

FK Alberts dibināts 2001. gadā septembrī, kad kopā sanāca divi desmiti domubiedru, no kuriem lielākā daļa jau ne vienu vien gadu pirms tam kopā spēlēja Rīgas čempionātā telpu futbolā vai dažādos amatieru turnīros. Lai gan FK Alberts ir Rīgas klubs, tas jau kopš dibināšanas startē Latvijas čempionāta otrās līgas Vidzemes zonā, kur savu lielāko panākumu svinēja 2008. gadā, izcīnot čempionu titulu (11 komandu konkurencē atstājot aiz sevis Upesciema, Staiceles, Smiltenes, Ogres, Valmieras, Valkas, Priekuļu un Ādažu vienības). Vēl pāris reižu FK Alberts finišējis otrajā vietā, bet šogad atrodas turnīra tabulas viducī (10 komandu konkurencē ieņemot piekto vietu). Jāatzīst, ka visus 12 gadus Vidzemes čempionātā spēlējuši vēl tikai Staiceles bebri (pat tad, kad FK Alberts bija pārstāvēts arī pirmajā līgā, otra kluba komanda turpināja spēlēt Vidzemes čempionātā).

„Lai arī mūsu amatieru komanda ir tālu no tā, ko klasiski uzskata par nopietnu futbola klubu — mums nav ne sava stadiona, ne bērnu un jauniešu komandu —, tomēr mums ir lietas, kas piemīt retam futbola klubam Latvijā. Tā ir ilggadība, skaidri formulēti principi, sava iekšējā kultūra un stingra pieturēšanās pie tās neatkarīgi no veiksmēm vai neveiksmēm sportiskā plānā. Laikam galvenais Alberta panākums ir tas, ka noteiktā līmenī esam izveidojuši diezgan monolītu domubiedru kopu, kuri mīl un saprot futbolu, kā arī piešķir nozīmi piederībai pie sava kluba ilgus gadus. Tieši tā Latvijā būtu jāveidojas futbola spēlēšanas un atbalstīšanas tradīcijām — caur noteiktām cilvēku kopām, grupām, klubiem, kurus vieno nemainīga attieksme pret noteiktām lietām, vērtībām, kas vispār ir pamatā kopā būšanai,” stāsta viens no FK Alberts dibinātājiem un ilggadējiem spēlētājiem Kristaps Lešinskis.

10 BAUŠĻI

Sākumā FK Alberts bija visai ambiciozi plāni — laikposmā no 2003. līdz 2007. gadam klubam bija visai izvērsta darbība, iekļaujot gan Latvijas čempionāta pirmās līgas, gan otrās līgas, gan arī virkni dažāda vecuma jauniešu komandu. Tad arī klubs iekārtojās bijušajā Audas stadionā Vecmīlgrāvī, kas tika pārdēvēts par Alberta Šeibeļa stadionu. Taču nu jau sešus gadus FK Alberts savas mājas spēles aizvada Carnikavā. Starp citu, tieši FK Alberts rindās savas profesionālā trenera gaitas pirmajā līgā sāka tagadējais Latvijas valstsvienības galvenā trenera Mariana Pahara palīgs un virslīgas kluba FS METTA/LU vadītājs Andris Riherts. Tomēr 2008. gada sākumā klubs sadalījās: vecie kluba dibinātāji turpināja spēlēt zem sava FK Alberts karoga, bet jauniešu komandas izveidoja jaunu organizāciju, aizņemoties arī iepatikušos nosaukumu — Jura Docenko futbola skola Alberts.

Kluba darbības sākumposmā arī tika izstrādāta FK Alberts spēles filozofija jeb 10 baušļi, kas ietver kluba pamatnostādnes un ideoloģiju. Tajos nav runa par to, kā pareizi jāsit pa bumbu, bet gan ir akcentēti attieksmes jautājumi pret futbolu un klubu — tas, ka spēlē galvenais ir rezultāts, tāpēc neder vienkārši bumbas uzspēlēšana, bet, dodoties laukumā, ir jāatdod cīņai visi spēki, netaupot ne sevi, ne pretinieku. Tāpēc arī FK Alberta treniņos jau sen ir ieviesta punktu skaitīšanas sistēma, kur visas sezonas garumā tiek noteikti labākie spēlētāji — lai laukumā nenotiktu nekāda ākstīšanās, bet joprojām svarīga būtu cīņa un sacensība.

SĒTAS PROFESORI

Albertiešivienmēr bijuši un joprojām paliek īsti amatieri, kuri futbolu apvieno ar profesionālu darbību citās dzīves jomās. Kristaps Lešinskis ir Banku augstskolas docents, FK Alberts pirmais numurs Andrejs Jakobsons pasniedz ekonomikas zinības Rīgas Biznesa skolā, no pirmās dienas līdz pat šodienai kluba direktors ir RTU doktorants Jānis Rubulis (diemžēl futbola laukumā gūtas smagas ceļgala traumas dēļ Jānis jau vairākus gadus vairs nevar turpināt spēlēt). Tāpat komandā spēlē arī pāris sporta žurnālistu — Sporta Avīzes futbola apskatnieks un populārais TV futbola komentētājs Ilvars Koscinkevičs, kā arī šo rindu autors. Noteikti jāpiebilst, ka viens no kluba dibinātājiem un joprojām uzticīgs līdzjutējs ir Cēsu luterāņu draudzes mācītājs Didzis Kreicbergs, kurš savulaik arī pats gājis laukumā.

Kopš pirmās sezonas komandas ierindā joprojām palicis pusducis spēlētāju — Andrejs Jakobsons, Kristaps Lešinskis, Armands Indriksons, Andris Rancāns, Oskars Matisons un Kristiāns Girvičs. Jāpiebilst, ka FK Alberts tradicionāli licis akcentu uz sētas futbolistiem, kuri futbola mīlestību un prasmes apguvuši pašu spēkiem, nevis sporta skolu audzēkņiem (komandas titulētākais spēlētājs ir Oskars Matisons, kurš vēl tālajā 1990. gadā Daugavas-LVFKI sastāvā izcīnīja Latvijas kausu). Tas gan nav traucējis neskaitāmas reizes apspēlēt labāk trenētas un it kā potenciāli spēcīgākas komandas. Vidzemes čempionu tituls bija tam labākais apliecinājums.

FK Alberts arī regulāri piedalās Latvijas kausa izcīņā, kur šogad ieguva iespēju tikties ar valsts titulētāko klubu Rīgas Skonto. Lai arī brīnums nenotika un FK Alberts zaudēja ar 1:8 (skontiešiem četrus vārtus guva virslīgas labākais snaiperis Artūrs Karašausks, bet albertiešiem goda vārti komandas uzbrukuma līdera Mārtiņa Sīpola rēķinā), tā jebkurā gadījumā ir Skonto mazākā uzvara pār otrās līgas vienībām vēsturē — pirms tam Latvijas kausa izcīņā Skonto mačos ar pretiniekiem no otrās līgas bija izcīnījuši septiņas uzvaras ar kopējo rezultātu 90:0 (vidēji spēlē — 13:0, mazākais rezultāts līdz šim bija 8:0, bet lielākais — 17:0). Savukārt pagājušajā gadā Latvijas kausa izcīņas trešajā kārtā FK Alberts cīnījās neizšķirti 0:0 ar pirmās līgas vienību Auda, piekāpjoties tikai papildlaikā.

LATVIEŠU SPĒLE

Neskaitot uzvaru Vidzemes čempionātā, paši albertieši augstā godā tur 2002. gadā izcīnīto otro vietu Rīgas čempionātā telpu futbolā. Turklāt tad čempionāta finišā albertieši dalīja pirmo vietu ar LSPA, tāpēc tika nozīmēta izšķirošā zelta spēle, kur tika piedzīvots zaudējums tikai pēcspēles 7 m sitienu sērijā. Zīmīgi, ka toreiz uzvarētāju kapteinis Raitis Celmiņš jau nākamajā gadā pārgāja uz FK Alberts, jo viņu uzrunāja albertiešulatviskais gars. FK Alberts veterāni ar nostalģiju atceras toreiz nejauši noklausītos kādas konkurentu komandas trenera vārdus: Igratj ņe umejut, no viigratj u ņih ņevozmožno*.

Tieši tā laika specifiskajos Rīgas futbola apstākļos arī radās apziņa, ka ir jāveido klubs, kas izceltos ar nacionālo apziņu un nepiekāpību. Arī lai atspēkotu kādreiz nereti dzirdēto absurdo stereotipu, ka futbols neesot latviešu spēle. Daži Albertu ideoloģiskā ziņā visai trāpīgi salīdzinājuši ar diviem pasaulē slaveniem klubiem — īru kopienas veidoto Skotijas čempionvienību Celtic, kas ļoti lepojas ar savām saknēm, un basku Athletic no Bilbao, kur tradicionāli spēlē tikai baski. Ja piemēro attiecīgo mērogu, tad priekšstats rodas.

Liela daļa albertiešu regulāri redzami Latvijas valstsvienības spēlēs Skonto stadiona fanu sektorā (FK Alberts saista ilgas draudzības saites ar sporta līdzjutēju klubu Sarauj, Latvija), kā arī lielākā vai mazākā skaitā devušies daudzos izbraucienos uz izlases ārzemju mačiem.

„Jau Alberta dibināšanas pamatos ielikta zināma sāpe par latviešu joprojām kūtro mīlestību pret visas pasaules un kādreiz arī Latvijas sporta karali futbolu. Latviešu trūkums futbolā ir, iespējams, galvenais iemesls patukšajām tribīnēm Latvijas čempionāta virslīgas mačos. Tieši tāpēc mūsu klubs ir tā vieta, kur latviešu amatieru puiši var spēlēt latviešu kompānijā un lepoties ar to,” uzskata Lešinskis.

 

* Spēlēt neprot, bet uzvarēt viņus nav iespējams (krievu val.).