“Nezināmais” jaunais galvenais
Daudzi pašreizējie rokasbumbas līdzjutēji un spēlētāji jauno Latvijas vīriešu izlases galveno treneri Uģi Vikštrēmu laukumā nekad nav redzējuši un nezina, cik labs spēlētājs viņš bija. Pat daudzi valstsvienības spēlētāji nav redzējuši, kā spēlēja viņu jaunais galvenais treneris. Bet redzēt to bija vērts, jo Uģis Vikštrēms savulaik bija viens no labākajiem Latvijas handbolistiem. Viņš viens no pirmajiem izpelnījās atzinību arī ārzemēs. Kopš deviņdesmito gadu sākuma Uģis Vikštrēms dzīvo Austrijā, kur pabeidza savu spēlētāja karjeru. Tajā bija vairāki spilgti posmi, par kuriem ir vērts uzzināt pirms Uģa Vikštrēma oficiālās debijas Latvijas izlases galvenā trenera lomā Eiropas 2016. gada čempionāta kvalifikācijas turnīrā. Galu galā — kas ir šis “nezināmais” jaunais galvenais treneris?
Tik ražīgu junioru vecuma handbolistu kā astoņdesmito gadu otrajā pusē Rīgas Celtnieka meistarkomandai, iespējams, nekad iepriekš nebija bijis. Savulaik slavenā vārtsarga Jāņa Vilsona (pirmais mūsu handbola olimpietis PSRS izlases sastāvā, pirmais un vienīgais mūsu EHF Čempionu kausa ieguvējs Maskavas MAI rindās) vadībā junioru komandā spēlēja Aigars Lazdiņš un Jānis Smagars, Valerijs Proškins un Valdis Labanovskis (iepriekšējais izlases galvenais treneris), Uģis Vikštrēms un Armands Melderis, dvīņubrāļi Ēriks un Artūrs Cjunski, Pēteris Galejs un Āris Putāns, Ojārs Skadiņš… Tam Celtnieka junioru sastāvam pavisam maz pietrūka, lai iegūtu PSRS čempionāta medaļas (pirms tam jauniešu konkurencē praktiski šis pats sastāvs izcīnīja bronzu), taču daudz svarīgāk bija tas, ka gandrīz visi minētie spēlētāji ienāca meistarkomandā. Liela daļa no viņiem pie meistariem sāka trenēties jau 17—18 gadu vecumā, būdami vēl Murjāņu sporta internātskolas skolnieki. Tāds pienesums meistarkomandai, šķiet, bija pirmo reizi kopš 70. gadu beigām un 80. gadu sākuma.
17 GADU VECUMĀ — MEISTARKOMANDĀ
Starp tiem, kuri pāris reizes nedēļā brauca no Murjāņiem uz treniņiem meistarkomandā, bija arī Uģis Vikštrēms. Uzreiz pēc skolas pabeigšanas Uģis kopā ar vēl vairākiem labākajiem junioriem tika iekļauts meistarkomandā. Pareizāk — viņiem tika dota iespēja tikt tajā, jo priekšā bija tādi vīri kā Arvīds Tjarve, Sergejs Demidovs, Sergejs Stupka, Linārs Bolgzds, Jānis Skrebelis… Tiesa, Uģim debija meistarkomandā sanāca nedaudz ātrāk — viņu vēl pēdējā Murjāņu skolas gadā paņēma uz spēlēm sadraudzības pilsētā Brēmenē. Kā jauno un perspektīvo. Nākamajā sezonā vajadzēja notikt viņa debijai Celtnieka rindās jau PSRS 1. līgas čempionāta pašā pirmajā posmā. Komandas galvenais treneris Dzintars Kurmis jaunajiem uzticējās, un Vikštrēms bija viens no pirmajiem, kuru paņēma līdzi. Tas bija liels notikums, taču Uģim tas diezin vai izraisa patīkamas atmiņas — komanda tikko bija iemitinājusies kādā no Maskavas viesnīcām, kad pienāca ziņa par Uģa Vikštrēma tēva nāvi… Debijas vietā nācās doties mājup uz bērēm.
Tā laika jaunajam vilnim, kurā bija arī Vikštrēms, Celtnieka uzvarās un ceļa bruģēšanā uz augstāko līgu bija liela loma. Mums tajā laikā bija viena no jaunākajām un talantīgākajām komandām visā 1. līgā un, iespējams, Latvijas vīriešu handbolā vispār.
“Mans pirmais treneris rokasbumbā bija Rūdolfs Mellers Jūrmalā, kurš iemācīja ābeci. Tad nāca Andris Ulāns, kurš ar savu auto braukāja pa visu Latviju un meklēja talantīgus puišus. Viņš aizveda mani uz Murjāņiem un, var teikt, iemācīja spēlēt rokasbumbu. Junioru komandā treneris bija Jānis Vilsons, bet tad meistarkomandā — Dzintars Kurmis. Katram no viņiem ir svarīga lomā manā karjerā un dzīvē, manā tapšanā par spēlētāju,” savus trenerus atceras Uģis Vikštrēms.
Tās bija 80. gadu beigas, gaisā jau virmoja pārmaiņu vēji, un varēja nojaust, ka tie nevar neskart arī sportu. Celtnieka meistarkomanda pajuka, un tās vietā izveidojās Bauskas A&T. Uz turieni pārgāja gandrīz visi spēlētāji, kuri vēl nebija devušies uz ārzemju klubiem. A&T kļuva par jauno spēcīgāko komandu Latvijā, bet tās 14. numurs Uģis Vikštrēms — par vienu no tās līderiem. Tieši šī komanda pašreizējam Latvijas izlases galvenajam trenerim kļuva par tramplīnu starptautiskajā arēnā.
NOVĒRTĒJA — TV EKRĀNĀ…
Bauskas A&T komandai pieder līdz šim augstākais sasniegums Eiropas kausu izcīņā Latvijas klubu vēsturē — iekļūšana ceturtdaļfinālā EHF Kausu ieguvēju kausa izcīņā 1992./1993. gada sezonā. Tieši tajā sezonā Uģi Vikštrēmu arī pamanīja ārpus Latvijas, jo nepamanīt viņu tajā Eiropas kausu izcīņas sezonā nevarēja.
Astotdaļfinālā Latvijas čempioni tikās ar Plockas Petrochemia no Polijas un pirmajā spēlē Bauskā uzvarēja ar 30:24. Vikštrēms guva piecus vārtus. Atbildes mačā Plockā mājinieki bija vadībā ar 23:17, spēles laiks beidzās, taču mūsējiem vēl vajadzēja izpildīt 9 m brīvmetienu. Skatītāji jau saskrēja laukumā svinēt uzvaru, jo abu maču summā bija neizšķirts, taču Plockas komandai bija vairāk gūtu vārtu viesos. Pagāja vairākas minūtes, kamēr tiesnešiem skatītājus izdevās dabūt prom, jo pats mačs vēl nebija beidzies. Vikštrēms paņēma bumbu un garām mājinieku spēlētāju mūrim ieraidīja to vārtos — 18:23 bija līdzvērtīgs uzvarai! Tā ir viena no neaizmirstamākajām spēlēm un epizodēm Uģa karjerā.
Nākamais — ceturtdaļfinālā — pretī nāca Vespremas Fotex (tāds toreiz bija Ungārijas slavenākā kluba nosaukums). Pirmajā spēlē Bauskā — 22:22, Vikštrēms guva vairāk nekā pusi — 12 (!) vārtus. Tā sagadījās, ka to spēli televīzijā redzēja Austrijas pilsētas Kremsas kluba ungāru treneris un tajā pašā vakarā pateica kluba vadībai — man to spēlētāju ar 14. numuru vajag!
Nākamo sezonu Uģis Vikštrēms sāka vienā no Austrijas spēcīgākajām komandām un ieguva ar to bronzas medaļas HLA jeb Austrijas handbola līgas čempionātā. Interesanti, ka līdzīgā veidā — pie TV ekrāna vērojot Dienvidslāvijas un Latvijas izlašu spēli — pēc diviem gadiem tika noskatīts mūsu pirmais spēlētājs Vācijas 1. bundeslīgā Edgars Švanks. Sakrita tā, ka Hamelnas kluba pārstāvji uz tikšanos ar viņu atbrauca uz Lincu, kur tolaik spēlēja Vikštrēms un kur pie viņa bija ieradusies trenera Andra Gulbja vadītā komanda RoSK.
SARGIES, BARSELONA, SARGIES, ĶĪLE…
“Pēc sekmīgas sezonas Kremsā bija vairāki piedāvājumi no citām komandām, taču izvēlējos Lincu — gan tāpēc, ka tā bija Austrijas čempione, gan tāpēc, ka tā bija pilnībā profesionāla komanda un arī izteica vislabāko piedāvājumu. Visas vēlmes sakrita,” savu izvēli atceras Uģis Vikštrēms.
Lincas komandas rindās Uģis Vikštrēms aizvadīja daudz labu spēļu, kļuva par vairākkārtēju Austrijas čempionu, taču divi mači viņa karjerā bija īpaši.
EHF Čempionu kausa izcīņas (Čempionu līga handbolā vēl nebija izveidota) astotdaļfinālā Lincas klubs ASKO Linde tikās ar THW Kiel un savā laukumā diezgan pārsteidzoši uzvarēja ar 19:18, bet viesos zaudēja ar 22:30, taču tieši Ķīlē 12 vārtus guva Vikštrēms. Ķīles komandā tolaik spēlēja viens no zviedru handbola zelta paaudzes spēlētājiem, viens no pašreizējiem Zviedrijas izlases treneriem — garmatainais kreilis Stafans Ulsons. Tā ka 30. oktobrī viņi abi varēs šo maču atcerēties. Pēc gada astotdaļfinālā pretī nāca FC Barcelona un Lincas komanda savā laukumā atkal uzvarēja — 30:27. Barselonas komandai tas bija pirmais zaudējums turnīrā, bet Vikštrēms tajā spēlē guva 10 vārtus. FC Barcelona 1996. gadā kļuva par Čempionu kausa ieguvēju un visā turnīrā piedzīvoja vēl tikai vienu zaudējumu.
“Abu to spēļu videokasetes joprojām glabāju. Domāju, ka kādreiz parādīšu dēlam Sandim, kad viņš spēlēs rokasbumbu, taču viņš jau sešu gadu vecumā pateica, ka rokasbumbu nespēlēs – visu laiku tev traumas, operācijas, vēl kaut kas… Nē, viņš handbolu nespēlēs. Kādu laiku spēlēja basketbolu, bija pat sava vecuma Latvijas izlases kandidāts,” stāsta Uģis.
Lincā Vikštrēms nospēlēja četras sezonas, bet tad aizgāja galvenais sponsors Linde, un pēdējā sezonā tā jau praktiski bija amatieru komanda, kas gan pārsteidzoši vēl ieguva Austrijas kausu. Sekoja viena sezona Klāgenfurtē, tad — Insbruka, kur par treneri strādāja toreizējais Austrijas izlases treneris Niko Markovičs. Viņš ar skatu uz izlasi uzaicināja komandā Vikštrēmu un ungāru Viktoru Silaģi no Sanktpēltenas.
ZEM AUSTRIJAS KAROGA
Austrijas treneri arī iepriekš nereti iesaistīja citur dzimušus spēlētājus savā izlasē un dara to arī tagad. Neievērots nevarēja palikt arī Uģis Vikštrēms. Viņam jau pēc pirmās sezonas Lincā piedāvāja pāriet zem Austrijas karoga, turklāt ģimene Uģim bija pajukusi, viņš jau dzīvoja ar austriešu draudzeni, un tas tikai sekmēja jaunus piedāvājumus – sak’, izskatās, ka tu taču grasies palikt šeit… Vikštrēms piekrita. Divus gadus nācās izlaist (tā sauktā karantīna, ja iepriekš esi spēlējis citas valsts izlasē), tajā laikā kopā ar valstsvienību drīkstēja tikai trenēties, taču tik un tā 49 spēles Austrijas izlases rindās Uģis Vikštrēms aizvadīja.
Spēlētāja karjeru Uģis Vikštrēms pabeidza 35 gadu vecumā, taču no rokasbumbas pavisam neaizgāja, kaut arī viņa pamatdarbs jau labu laiku nav ar to saistīts.
“Lincā kādu laiku biju spēlējošais treneris 2. līgā, tad 3. līgas kluba prezidents pierunāja, lai palīdzu patrenēt viņa komandu. Pamatdarbs man bija cits, taču rokasbumbā paliku un pabeidzu arī treneru kursus — triju gadu laikā nokārtoju 176 mutiskus un rakstiskus eksāmenus kopā! Dabūju A licenci,” stāsta Uģis. “Sākumā pamatdarbs man bija Lincā — valsts apdrošināšanā, bet pirms diviem gadiem pārcēlos uz Insbruku, kur strādāju privātfirmā, kas darbojas banku biznesā. Diena sanāk ļoti gara, jo esmu otrais treneris Švacas komandā HLA čempionātā un galvenais trenerus U-20 jeb junioru komandā. Mājās pārrodos nereti tikai ap vienpadsmitiem vakarā.”
Par piedāvājumu kļūt par Latvijas izlases galveno treneri Uģis Vikštrēms izsakās ļoti īsi un reizē izsmeļoši: “Tādus piedāvājumus divreiz var arī neizteikt.” 30. oktobrī Noršēpingas hallē Rosvalla Arena notiks Uģa Vikštrēma debija Latvijas izlases galvenā trenera amatā oficiālā spēlē — Eiropas 2016. gada čempionāta kvalifikācijas spēlē pret Zviedriju. Jau 1. novembrī Dobelē būs spēle pret Slovēniju, un tā būs jaunā galvenā trenera debija savas publikas priekšā.
Tiek atšķirta jauna lappuse. Pagaidām tā vēl ir tukša.
Uģis VIKŠTRĒMS
Latvijas handbola izlases galvenais treneris
Dzimis:1969. gada 20. aprīlī Jūrmalā
Pirmais treneris:rokasbumbā — Rūdolfs Mellers
Lielākie sasniegumi:PSRS 1. līgas čempionāta uzvarētājs, četrkārtējs Latvijas čempions, trīskārtējs Austrijas čempions un pieckārtējs Austrijas kausa ieguvējs;
divreiz atzīts par Austrijas handbola līgas labāko leģionāru, divreiz par labāko saspēles vadītāju;
1993. gada sezonā ar Bauskas A&T komandu iekļuva EHF Kausu ieguvēju kausa izcīņā;
Latvijas izlasē — 30 spēles, Austrijas izlasē — 49 spēles;
spēlējis komandās — Rīgas Celtnieks, Bauskas A&T, kā arī Kremsas, Lincas, Klāgenfurtes un Insbrukas komandās Austrijā
Autori: Anatolijs Kreipāns
