Glābējritenis
Pašā deviņdesmito gadu sākumā kļuvis par sporta meistaru, tukumnieks Oskars Gailišs nolēma savas aktīvā riteņbraucēja gaitas beigt. Citi 23 gadu vecumā bija tikuši tālāk. Viņš sāka strādāt par menedžeri, sporta skolotāju. Bet… Tagad 45 gadu vecumā Oskars Gailišs gūst godalgas Eiropas un Pasaules kausa izcīņās, viņš ir reāls pretendents uz 2016. gada spēlēm Rio. Tiesa, paralimpiskajā riteņbraukšanā.
Oskaru Gailišu atpakaļ sportā atveda fatāla neveiksme, kuras dēļ viņš kļuva par invalīdu. Pirms desmit gadiem, labojot garāžas jumtu, viena neveikla kustība un… kritiens no nieka trīs metru augstuma beidzās katastrofāli. Kāja no potītes līdz ceļgalam bija sadalījusies daudzos savstarpēji maz saistītos gabaliņos. Optimistiskākie ārsti Rīgā pēc sešu stundu operācijas, 13 ieskrūvētām skrūvēm, rūpīgi nostiprinātām trim metāla plāksnēm un piestiprināta Jeļizarova aparāta mierināja Oskaru, ka, iespējams, pietikšot vien ar kruķiem, varbūt pat ar spieķīti…
AR PEDĀLI PRET KRUĶIEM!
Gandrīz gadu Oskars juties kā citā pasaulē. Daudz drūmākā un bezcerīgākā. Tikai tad, kad astoņus mēnešus pēc operācijas nonācis rehabilitācijas centrā Vaivari, nometis Jeļizarova kājas aparātu un sācis vingrināties ārstu un fizioterapeitu vadībā, kuriem šis licies ikdienišķs gadījums, bezcerība pamazām sākusi atkāpties. Salasījies grāmatas par psiholoģiju, atsācis strādāt un cieši izvirzījis mērķi staigāt bez palīgierīcēm. Neatlaidīgs darbs, mokošas sāpes kājā, kas sākotnēji vingrināta ar klāt pietītu majonēzes maisiņu, jo vairāk par 200 gramiem nav bijis spēka pacelt, un pamazām kruķi iegūluši stūrī.
Vēlāk vingrinājies svaru zālē, gājis uz peldbaseinu, taču nopietnā sportā sevi neesot redzējis pat rožainākajos sapņos. Viss mainījies, kad trīs gadus pēc operācijas kāds no senajiem draugiem, vērojot SEB maratonu Siguldā, ieteicis pamēģināt atkal pamīt velosipēda pedāļus. Īsti neticēdams, jo galvenās problēmas sagādāja mozaīkai līdzīgās potītes mazkustīgums, Oskars pārsteigts konstatējis, ka ritenis… ripo! Jau trešajā dienā iegādājies pilnu riteņbraucēja ekipējumu un, riepām švīkstot, sācis atstāt aiz sevis kilometru pēc kilometra.
Tiesa, pēc pirmajām sacensībām tomēr atkal nācies meklēt kruķus, tomēr tas Oskaru nav nobiedējis. Regulāri treniņi, vairāk sacensību, un dalībnieku pulka beigu gals kļuvis mazāk pazīstams. Drīz Oskars vinnējis veterānu mačus, dažkārt apsteidzot pat gados jaunākus, turklāt veselus sāncenšus.
JAUNS UN PERSPEKTĪVS VETERĀNS
Iespējams, ka riteņbraukšana tā arī būtu palikusi par sportisku vaļasprieku, kas ļāvis atgūt veselību un sagādājis prieku par paša varēšanu, ja treneris Normunds Noreiko pirms gadiem četriem nebūtu sācis klāstīt par iespējām paralimpiskajā riteņbraukšanā, kurā arī notiek gan Pasaules, gan Eiropas kausu izcīņas seriāli, gan, protams, paralimpiskās spēles.
Lai ienāktu paralimpiskajā sportā, ir jāiziet specifiska mediķu pārbaude. Latvijas ārste Sandra Rozenštoka, ka darbojas ar paralimpiešiem, sagatavoja atzinumu par Oskara veselības stāvokli, un viņš, visu organizējot paša spēkiem, devās uz savām pirmajām Pasaules kausa izcīņas sacensībām šosejas riteņbraukšanā. Tur mediķi deva galīgo slēdzienu, pie kuras grupas Oskars pieskaitāms. Precizējot invaliditātes pakāpi, viņam aiz muguras kilometrus desmit braucis… ārsts, kas rūpīgi pētījis Oskara kāju darbību, laikam pārāk vesels licies.
Sportists atzīst, ka pirmajā reizē — 2012. gadā — tiešām juties, it kā būtu iemaldījies traumatoloģijas nodaļā, jo daudzi sportisti bijuši pat ar amputācijām, taču tas nav traucējis viņiem ar protēzes palīdzību mīt pedāļus apbrīnojama ātrumā. Debija bija sekmīga — Oskars Gailišs uzvarēja distancē ar atsevišķo startu, bet grupas braucienā finišēja 13. vietā. Stāvēt uz Pasaules kausa izcīņas pjedestāla! Pat pirms 25 gadiem, kad Oskars bija jauns, perspektīvs un pilnīgi vesels — tas nešķita pārāk reāls sapnis.
Panākumi iedvesmoja. Radis atbalstu Latvijas Paralimpiskajā komitejā, piesaistījis vairākus atbalstītājus, Oskars iegāja parariteņbraukšanas apritē. Sacensība sportistiem notiek divās klasiskajās šosejas disciplīnās — individuālajās sacensībās ar atsevišķo startu (līdz 30 km) un grupas braucienā, kas parasti daudz nepārsniedz 100 km garumu. Panākumi neizpalika, un Oskars jau pērn tika pie medaļām vairākos posmos. Šis gads, ko gan krietni pabojāja vairākas ar seno traumu nesaistītas veselības problēmas, tomēr beidzās ar patīkamu gandarījumu. Priekšpēdējā Eiropas kausa izcīņas posmā Belgradā Oskars Gailišs izcīnīja uzvaru kopvērtējumā (individuālais plus grupas brauciens), bet sezonas noslēguma posmā septembra beigās Prāgā finišēja otrais.
ŠOSEJA UZ RIO
Atlase uz 2016. gada spēlēm Rio paralimpiešiem riteņbraukšanā sākās jau šogad. Aprēķini esot gari un sarežģīti, šobrīd Oskars vēl nezinot situāciju rangā, taču skaidrs, ka vienam vākt punktus valstij nav vienkārši, jo citas nācijas pārstāv krietni lielāks sportistu pulks. Pērn Oskara panākumi Latvijai dotu 38. vietu, un pirmajām četrdesmit valstīm dalība paralimpiskajās šosejas riteņbraucēju spēlēs garantēta.
Oskara aprēķini rāda, ka, lai kvalificētos, nākamsezon stabili jābrauc pa pirmo desmitnieku. Tas viņu nebiedē, ja veselība neklibos, tad pirmais sešnieks esot viņa spēkos.
Oskara uzņēmību var apskaust — ikdienas darbs kā klientu menedžerim celtniecības instrumentu firmā Ottensten Latvija (darbavieta krietni atbalsta savu sportistu), trenera pienākumi Rīgas riteņbraukšanas skolā, kur Oskars strādā ar jauniešiem, un paša treniņi 5—6 reizes nedēļā, kas reizēm sākas sešos no rīta.
Oskars ir pateicīgs visiem, kas palīdz — Latvijas Paralimpiskajai komitejai, vairākām draudzīgām firmām, Tukuma novada domei, ZZK veikalam par dāvāto profesionālo divriteni. Protams, arī trenerim Jānim Rezinam, kas ielicis ne mazums pūļu sava audzēkņa izaugsmē.
Oskars Gailišs paralimpisko sportu uzskata ne tikai par sociālās rehabilitācijas iespēju, bet arī par īstenu sportu, jo vairāk tāpēc, ka daudzu lielvalstu (un ne tikai) paralimpieši būtībā ir patiesi profesionāļi ar visām no tā izrietošajām sekām un priekšrocībām. Oskars gan atzīst, ka neesot domājis, vai gribētu mainīt savu amatiera statusu – interesē gan maizes darbs, gan gandarījumu sniedz trenera gaitas.
Politiķu pēdās Oskars neseko un kā var nesolīt principu nelieto, taču domā, ka nokļūšana Riodežaneiro un cīņa par medaļām būtu tikai loģisks ieliktā darba rezumējums. Ja arī melns kaķis pirms riteņa trasi pārskries, nekas jau nebūšot zudis — nākamajās spēlēs— 2020. gadā — viņam būšot tikai 51 gads… Jauna iespēja sevi pierādīt.
Oskars GAILIŠS
Parariteņbraucējs, menedžeris, treneris
Dzimis: 1969. gada 23. martā Tukumā
Izglītība: Tukuma 2. vidusskola, LSPA
Sportā: no 11 gadu vecuma trenējies riteņbraukšanā, pirmais treneris Uldis Mauriņš, paralimpiskajā sportā no 43 gadu vecuma, treneris Jānis Rezins
Lielākie sasniegumi: godalgotas vietas Pasaules un Eiropas kausu izcīņā parariteņbraukšanā šosejā 2013. un 2014. gadā, Latvijas veterānu čempions, sporta meistars
Darba gaitas: klientu menedžeris celtniecības instrumentu firmā Ottensten Latvija, treneris Rīgas riteņbraukšanas skolā
Ģimenes stāvoklis: ir draudzene, dēls Rihards (18), meita Elizabete (7)
Vaļasprieks: riteņbraukšana
