Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Pusgadsimta dokumentācija

Divi pazīstami
vīri – arbitrs Jānis Ķuzulis un žurnālists Anatolijs Kreipāns sarakstījuši
grāmatu par Latvijas handbola 50 gadu vēsturi. Jubilejas svinības, par jauno
izdevumu priecājoties, notiks 17. maijā Latviešu Biedrības namā. Grāmatā būs ne
tikai daudz skaitļu un faktu, tajā varēs iepazīties arī ar slavenākajiem
Latvijas handbolistiem, par kuriem savulaik zināja ne tikai Latvijā un bijušajā
PSRS.
Ieskatam piedāvājam
pirmo grāmatas daļu – par to, kā un kur Latvijā sākās rokasbumba 7:7 jeb mazais
handbols.
Zemē aiz…
Staļina

1958. gada maijā
sākās Daugavas sporta biedrības Rīgas čempionāts rokasbumbā 7:7. To var
uzskatīt par pirmo oficiālo turnīru 7:7 rokasbumbā Latvijā. VEF jaunieši
izveidoja Latvijā pirmo mazajai rokasbumbai atbilstošu laukumu, un tas atradās
aiz VEF peldbaseina un jaunās sporta zāles (nu jau vairs nav nekāda jaunā).
Alejas galā tur tolaik stāvēja piemineklis Josifam Staļinam, aiz tā arī tika
izveidots pirmais handbola laukums. Ar zemes segumu, ar zemē ieraktiem vārtiem,
bet laukuma līnijas tika vienkārši uzbērtas.Pastāv pamatotas
aizdomas, ka laukuma izveidošanas un jaunās spēles (handbols 11:11 tika spēlēts
diezgan plaši, mūsu komanda pat uzvarēja Vissavienības astoņu komandu turnīrā)
ieviešanas galvenais iniciators bija Ēriks Veldre, kurš kopā ar vēlākajiem
spēlētājiem Daili Sniedzi un Induli Rebiņu arī bija galvenie jaunā laukuma
ierīkotāji. Tas notika 1. maijā un jau tuvākajās dienās sākās pieminētais
turnīrs.To rīkoja sporta
biedrības Daugava Rīgas padome, uz fizkultūras kolektīviem tika nosūtīti
spēles noteikumi un aicinājumi piedalīties. Ārpus konkursa turnīrā piedalījās Spartaks,
kura rindās jau bija pirmie „tīrie" handbolisti nevis bijušie (un vēl
esošie) basketbolisti vai volejbolisti. Starp viņiem bija arī Ēriks Veldre, kurš
handbolā 11:11 jau bija viens no labākajiem spēlētājiem PSRS. Spartaks
pārējiem bija pārāk stiprs, tāpēc spēlēja ārpus konkursa un bija tādā kā
skolotāja lomā. Par turnīra uzvarētājiem kļuva VEF handbolisti, otrajā vietā
palika Rīgas celtniecības tehnikuma komanda, trešā – RRR (Rīgas Radio rūpnīca)
komanda.Ar šo pirmo turnīru
rokasbumba 7:7 arī pieklusa… Kāpēc? Nebija vēl cilvēku, kas to attīstītu
fizkultūras kolektīvos un sporta biedrībās, kaut gan rokasbumbā 11:11 risinājās
Latvijas čempionāts, taču tas nebija īpaši populārs.

Rīgā un provincē

Pakāpeniski mazajā
handbolā sāka iesaistīties jauni cilvēki un 1960. gadā Daugavas Rīgas
padome atkal sarīkoja turnīru, kurā piedalījās arī sieviešu komandas. Uz
rokasbumbu pārgāja vairāki basketbolisti, izveidojās komandas VEF, RPI
(tagadējais RTU), LVFKI (tagadējā LSPA) un Dinamo. Vefiešiem bija pat
divas komandas, turklāt vienā no tām spēlēja handbolisti, bet otrā
basketbolisti un spēles starp šīm komandām bija īpaši principiālas.

1963. gadā
izveidojās viens no nākotnē populārākajiem kolektīviem Sarkanā Zvaigzne, ko
vadīja (un izveidoja) Artūrs Kazāks. Rūpnīcai bija jauniešu komandas, tās
piedalījās Vissavienības turnīros, savukārt pieaugušo komanda tajā laikā bija
viena no vislabāk nodrošinātajām rokasbumbas vienībām. Tā nebija
meistarkomanda, tā bija amatieru komanda (tāpat kā visas citas Latvijas
čempionāta komandas).

Radās komanda
Jūrmalā (Izglītības darbinieku arodbiedrība), kur sāka spēlēt viens no vēlāk
labākajiem mūsu spēlētājiem, pašreizējais Latvijas vīriešu izlases galvenais
treneris Andris Gulbis, bet komandas treneris bija mūsu Valsts Prezidenta tēvs
Līgonis Zalters. Radās komanda KMA – Kultūras ministrijas autobāze.

No provinces
komandām pirmā parādījās Valmieras komanda, taču tā ilgi nepastāvēja un
Valmierā rokasbumba tā arī neieviesās. Tad radās komandas Saldū, Jelgavā,
Bauskā, Aizputē (galvenokārt sievietes), Ogrē, vēlāk arī Skrīveros, Aizkrauklē,
Dobelē, Ludzā, Daugavpilī, kaut gan arī Latvijas otrajā lielākajā pilsētā šī
sporta spēle neiedzīvojās (bija savulaik laba komanda Kara aviācijas inženieru
augstskolā, vēl 70. gadu vidū notika pilsētas čempionāts).

Daugavas vīri, Vārpas sievas

Handbolisti paši
spēlēja, paši rīkoja turnīrus, paši tiesāja, paši trenēja, paši rakstīja
rakstiņus avīzēm. Jaunā spēle aptvēra arvien vairāk cilvēku un sāka veidoties
jau sava – rokasbumbas sabiedrība. Rokasbumbu galvenokārt kultivēja divas
sporta biedrības – Daugava un Vārpa. Tieši lauku sporta biedrība
savā paspārnē 1977. gadā izveidoja sieviešu meistarkomandu, kas uzreiz kļuva
par vienu no labākajām PSRS 1. līgā, bet pēc desmit gadiem iekļuva augstākajā
līgā. Rokasbumba tika iekļauta arī Lauku sporta spēļu programmā un tajās kļuva par
vienu no galvenajiem notikumiem (šī spēle attīstījās un savus centrus izveidoja
galvenokārt ārpus Rīgas, kas ir vērojams arī pašreiz). Savukārt Daugavas paspārnē
neatkarīgi no sava nosaukuma no pirmās līdz pēdējais dienai pastāvēja vīriešu
meistarkomanda.

1962. gadā tika
sarīkots pirmais Latvijas (PSR) čempionāts rokasbumbā 7:7 gan vīriešiem, gan
sievietēm. Dāmām pirmos trīs gadus pēc kārtas uzvarēja VEF spēlētājas –
galvenokārt basketbolistes, kuras trenēja Laimonis Adamovičs – viens no
pirmajiem un tā laika labākais sieviešu handbola treneris.

Tajā pašā gadā
notika arī pirmais PSRS čempionāts rokasbumbā 7:7. Vīriešu konkurencē Latviju
pārstāvēja Politehniķis jeb RPI komanda, ko vadīja viens no handbola
pionieriem un pirmais meistarkomandas galvenais treneris Nils Grasis. Politehniķis
priekšsacīkstēs savā grupā ieņēma 3. vietu aiz Kauņas Atletas un Minskas
Burevestņik, finālturnīrā neiekļūstot. Sieviešu konkurencē Latviju
pārstāvēja VEF spēlētājas un arī viņas savā priekšsacīkšu grupā bija trešās
(aiz Kauņas Žalgira un Ļeņingradas SKIF).

PSRS čempionāti
līdz pat izjukšanai kopā ar lielvalsti kļuva par mūsu komandu galveno sacensību
arēnu, meistarkomandas praktiski bija Latvijas izlases. Pagāja tikai pieci gadi
un PSRS čempionātos tika gūts pirmais un arī visu laiku augstākais panākums,
Latvijā jau bija izauguši PSRS izlases spēlētāji, kuri augstu tika vērtēti arī
pasaulē.

Raimonds
JŪRMALNIEKS