Raibi un apaļi kā futbola bumba

Gada balva sportā šogad atzīmē 10 gadu jubileju. Desmito reizi tiks pasniegta arī balva Par mūža ieguldījumu. Šoreiz to saņems futbola tiesnesis, žurnālists, sporta organizators Miķelis Rubenis. Viņa kandidatūra novirmoja jau 2012. gadā, kad Miķelis svinēja 80 gadu jubileju. Novirmoja un aizvirmoja, taču 23. decembra vakarā tā ieguls Miķeļa Rubeņa rokās.

ZAĻAISTIESNESIS AR LIELĀM AMBĪCIJĀM

„Kas es esmu? Pirmkārt, sporta cilvēks. Televīzijā skatos visu, kas saistīts ar Latvijas sportu — mūsu basketbola, hokeja, volejbola, handbola, futbola izlašu spēles. Arī notikumus, kuros mums ir labi individuālie sasniegumi — bobsleju, skeletonu, vieglatlētiku… Pats par sevi saprotams — arī olimpiskās spēles. Ja vajag, ceļos arī trijos naktī, iedzeru kafiju un slēdzu iekšā televizoru. Mani sports interesē, esmu informēts, jo visam joprojām sekoju līdzi. Sports ir vijies cauri visai manai dzīvei. Otrkārt, bet varbūt tieši tas ir pirmkārt, — esmu futbola cilvēks.”

Tā mūsu sarunu ar literārām un vēsturiskām atkāpēm Purvciema dzīvoklī sāk Miķelis Rubenis. Nelielais dzīvoklītis ir pilns ar dažādām futbola relikvijām — sākot ar nozīmīšu kolekciju un beidzot ar īstu zobenu, kas uzdāvināts Gruzijā, kad tika svinēta Tbilisi Dinamo pirmās uzvaras PSRS čempionātā 25. gadadiena. Un ar to pavisam mierīgi iekāpis lidmašīnā un atlidojis uz Rīgu. Tiesa, tad Tbilisi—Rīga vēl bija iekšējais reiss un par Osamu bin Ladenu neviens vēl nebija dzirdējis. Fonā dūc televizors, tam pa iekšu skraida Arsenal un Southampton futbolisti. Ik pa reizei iezvanās telefons, jo turpina plūst apsveicēju straume. Laiks ir ierobežots, jo Miķelim jādodas arī uz LFF gada pasākumu, kurā arī viņam iedos balvu Par mūža ieguldījumu.

„Esmu Ulmaņlaiku bērns, pieredzēju karu un visas okupācijas un izstaigāju pusi Latvijas — piedzimu Daugavpilī, bet skolas gadus pavadīju Cēsīs, vēlāk — Valmierā,” Miķelis sniedz īso kursu savā sporta biogrāfijā. „Skatījos, kā citi spēlē, pats spēlēju futbolu, hokeju, basketbolu un saslimu ar sportu. Tomēr pats par lielu sportistu, kaut vai Valmieras mērogā, nekļuvu. Tajā pašā laikā tās emocijas un dažādi nostāsti rosināja manu iztēli un vairoja ambīcijas, lai kādreiz es ar tādiem lieliem sportistiem būtu kopā uz laukuma. Kā citādi es to būtu varējis realizēt, ja ne kā tiesnesis! Vēl pavisam puika būdams, notiesāju spēli starp Valmieras un Rīgas jūrnieku komandām. Abi mani lamāja. Vieni latviski, otri krieviski, bet beigās esot bijis tīri labi, un man ieteica mēģināt tālāk. Braucu uz kursiem, lasīju grāmatas. Arī krieviski, kas problēmas nesagādāja, jo mamma bija no Maltas. Tās, kas Latgalē. Starp tiesnešiem biju kā baltais zvirbulis. Tur nebija jaunāku par 30, jo tajos laikos par tiesnešiem kļuva tie, kas beidza spēlētāju karjeru un tad tiesāja gandrīz līdz 60 gadiem. Bet man knapi pāri 20. Spēlētāji sākumā jautāja: „Kad beidzi spēlēt? Kurā komandā spēlēji?” Labi, ka pieredzējušais Latiševs, kas bija viens no maniem skolotājiem, laikus iemācīja svarīgu frāzi, ko tādās reizēs atbildēt: „Par futbolu neprasiet. Prasiet par tiesāšanu, jo esmu tiesnesis.” Un vēl vienu likumu: „Notiesā labi. Tad neprasīs, kur esi spēlējis, kad beidzi spēlēt. Varbūt paprasīs, kāpēc piešķīri vai nepiešķīri vienpadsmitmetrinieku.” Ja uzdeva šādu vai līdzīgu jautājumu, bija jāprot atbildēt un izskaidrot. Man tas labi izdevās. 1964. un 1975. gadā biju PSRS 10 labāko tiesnešu skaitā.”

ZELTA SPĒLE SNIEGOTĀ TAŠKENTĀ

— Vai tā varētu būt, ka šis zelta mačs Tbilisi Dinamo—Maskavas Torpedo sniegotajā Taškentā ir viena no tavas dzīves virsotnēm?

— Kā gan citādi — tajā spēlē laukumā bija vairāk nekā puse no PSRS izlases — Meshi, Metreveli, Barkaja, Chovrebovs, Sičinava, Streļcovs, Ivanovs, Baņņikovs… Daļa fināla jau pirms tam tika izspēlēta Maskavas kabinetos. Maskaviešus vai ļeņingradiešus par tiesnešiem nozīmēt nevarēja, jo gruzīni nepiekristu ne par kādu naudu. Vēl jau bija Bahramovs no Baku, lietuvietis Andzulis. Taču izvēlējās mani. Tajā sezonā jau vairākkārt biju tiesājis abas komandas, un abām nebija pretenziju. Man reizēm pārmet, kas tad tā par zelta spēli, kurā tikai viens brīdinājums. Atbilde vienkārša — tāpēc, ka komandās bija meistari, un viņi spēlēja futbolu, nevis cīnījās. Pēc diviem gadiem PSRS izlase pasaules čempionātā izcīnīja bronzu. Tātad tie patiešām bija pasaules klases futbolisti. Varu būt lepns, ka klātienē kļuvu par aculiecinieku Gruzijas futbola pirmajam lielajam panākumam. Pirms pāris gadiem ar Latvijas izlasi viesojos Tbilisi. Vakariņās bija uzaicināti arī tās spēles dalībnieki. Dzīvi vairs ir tikai trīs. No tiesnešu trio esmu palicis viens pats.

— Valda uzskats, ka savas tiesneša spējas līdz galam tā arī neparādīji, jo bija iespējas iziet arī plašākos starptautiskos ūdeņos. Ko pats par to domā?

— No vienas puses, piekrītu. Taču tāda bija dzīve. Man no Latvijas tikpat kā nebija izredžu cīņā ar gruzīniem, azerbaidžāņiem, kam maka vietā bija koferītis ar rubļiem. Bahramovs no Baku tiesāja pasaules čempionāta finālu, Azimzade, kas bija viduvējs tiesnesis, — olimpisko finālu Maskavā. Kas zina tā laika tradīcijas, visu sapratīs.

1976. gadā tiesāju Eiropas U-23 čempionāta grupu spēles, taču PSRS iekļuva izslēgšanas spēlēs un biju brīvs. 1977. saņēmu uzaicinājumu pasaules čempionāta atlases mačam Austrija — Turcija. Taču plānus pamainīja Maskava. Tur bija tāds tiesnesis Žarkovs, kam teju 50 gadu limits. Vīri teica: „Dosim viņam iespēju skaisti atvadīties! Tu jau vēl jauns. Paspēsi.” Ko es tur varēju iebilst? Helsinkos tiesāju Somijas — Anglijas U-21 komandu spēli. Drīz pēc tam par godu viņu futbola jubilejai bija paredzēta spēle ar Vāciju, un viņi sagribēja tiesnesi no Latvijas. Es gan uzreiz paskaidroju, ka viss tāpat ies caur Maskavu. Atsūtīja uzaicinājumu, bet manā vietā nosūtīja… Žarkovu. Pārņēma vilšanās, neticība un tad jau arī viss pārējais.

RAKSTS MŪŽA GARUMĀ

— Tomēr pirmo rakstu uzrakstīji ne jau tad, kad tiesneša svilpi biji ielicis kristāla traukā.

— To es izdarīju vēl ātrāk, nekā sāku tiesāt. Ar draugu skatījāmies spēles, un galīgi nepatika, kā pēc tām tās ir aprakstītas vietējā avīzē. Man laikam bija 16 gadi, kad tapa pirmais raksts. Vienubrīd pār futbolu virsroku guva hokejs — tas bija Tihonova laiku Dinamo. Var teikt — otro elpu ieguvu vēl vēlāk. Gan kā tiesnesim, gan kā inspektoram bija iespēja tikties un runāt ar tā laika vadošajiem treneriem. Es nekad netiesāju kādam par labu, kaut arī vienreiz man centās piešūt simpātijas Kijevas Dinamo. Teikšu atklāti, man patiešām bija pret viņiem simpātijas, jo viņi rādīja futbolu, kas bija pāri PSRS robežām. Kad Dinamo sasita Bayern, vācieši Lobanovski pasludināja par Eiropas labāko treneri. Un tā arī ir, ka tiesneši it kā ir stiprākās komandas pusē — tā rāda labāku, tehniskāku futbolu, spēlē tīrāk. Tieši šīs vērtības spēlē aizstāv tiesnesis. Man žēl, ka toreiz nebija tādu diktofonu, un daudzās sarunas neierakstīju. Likās, ka visu atcerēšos. Kad rakstīju Padomju Jaunatnei rubrikā Kas jauns futbolā, arī atcerējos, taču ne jau visu uzrakstīju. Tagad arī šis tas noderētu.

— Es arī labi atceros tos rakstus. Citur par futbola virtuvi nerakstīja. Kaut kas nedaudz no Privātās dzīves stila.

— Tomēr baumu tur nebija. Viss bija gūts no sarunām, redzētā. Jo bija žēl to paturēt tikai sev. Tur bija šis klātbūtnes efekts, kura tagad daudzām reportāžām pietrūkst. Daudzas spēles tiek komentētas no studijas, tāpēc arī nākas stāstīt spēlētāja vecmāmiņas biogrāfiju. Maharadze, Ozerovs vai Maslačenko komentēja tikai no notikuma vietas. Es nebūt nekritizēju komentētājus. Viņi tikai godīgi dara savu darbu. Tā nu ir. Tiesāt vairs nevaru, bet rakstīt varu joprojām. Lai rakstītu, ir jāseko visam līdzi, jāvēro, jāvērtē. Ceru, ka pēdējo grāmatu vēl neesmu uzrakstījis…

ARĪ DEMOKRĀTIJAI IR TRŪKUMI

— Tiesneša darbs allaž bijis arī briesmu pilns…

— Ko nu par to! Ir nācies no stadiona braukt gandrīz bruņumašīnā, saņemt visdažādākos kukuļu piedāvājumus, arī draudus. Zviedrs Frisks tāpēc arī tik ātri beidza, jo bija draudi — vai nu notiesāsi tā, vai arī negarantējam tavu dzīvību. Līdzīgi bija arī ar šveicieti Maijeru. Tiesnesim savā ziņā ir ļoti nepateicīga misija. No vienas puses — viņam jāaizsargā tādas zvaigznes kā Mesi vai Ronaldu. Zvaigznes, kas gūst vārtus, jo tieši to dēļ tūkstoši nāk uz stadionu. No otras — abas komandas reti kad ir apmierinātas ar tiesneša darbu.

— Cik ievērojami futbols ir mainījies tavas dzīves laikā?

— Ļoti. Tagad daudz vairāk uzmanības tiek veltīts komandu fiziskajai sagatavotībai. Futbols kļuvis ātrāks, atlētiskāks, daudz mazāk laika paliek tehnikas rādīšanai, ir lielāka pretestība pa visu laukumu. Tehniskais arsenāls nemaz tik ļoti nav gājis uz priekšu, vienīgi to izpildes temps paaugstinājies. Un tieši tehniskākie izšķir spēli. Bumbas atņemšanas arsenāls arī daudz nav mainījies.

Ātros un tehniskos apturēt visbiežāk var tikai ar noteikumu pārkāpumu, un viņi ir jāsargā. Te, lūk, arī ir tiesneša loma. Lai ir spēle, kurā tiek gūti vārti un kurā sevi var parādīt labākie. Jo skatāmu spēli neveido tie, kuri to neļauj, — kas ar elkoni sit pa aci un pretiniekam norauj bikses. Šajā aspektā futbols nav mainījies. Arī tiesāšanā tiek ieviesti jauninājumi, tehnoloģijas. Tajā pašā laikā, piemēram, angļi joprojām ir gana konservatīvi. Viņiem līgās nav sešu tiesnešu, viņiem nav tik ierobežojošs vecuma cenzs.

Esi ievērojis, ka tiesneši nereti kaut ko ar spēlētājiem runā. Ne jau nu futbola noteikumus skaidro. Taču arī tiem miljonāriem, kas ir laukumā un dzīvo pavisam savrupā pasaulē, ir jāsaprot, ka spēles groži ir tiesneša, nevis viņu rokās, lai cik viltīgi viņi būtu un lai kā arī mēģinātu tiesnesi apmānīt ar turēšana aiz biksītēm un dažādu simulēšanu. Viņu acīs jau katrs tiesnesis ir sava veida aizdomās turamais, kas strādā pretinieku labā un ir pret viņiem. Lai gan realitātē ir pavisam citādi. Tāpēc tikai vīri ar pieredzi un raksturu šīs zvaigznes spēj nolikt pie vietas. Autoritātei ir liela loma. Tomēr skaidrs, ka piecdesmitgadniekam tad ir jābūt arī ļoti labā fiziskajā kondīcijā. Manā jaunībā bija tāds Hlopotins, kam bija 53, bet tiesāja arī vecāki, pa laukumu staigāja, nevis skrēja. Tagad nu gan tā vairs nevar.

— Aizvadītajā vasarā pasaules čempionāta spēlēs līdzās futbola zvaigznēm uzmanības centrā bija arī tiesneši. Kā tu vērtē savu kādreizējo kolēģu darbību?

(Miķelis ievelk elpu. Par saviem amata brāļiem viņš parasti vai nu labu, vai neko…)

— Tiesāšanā pasaules čempionātā ir diezgan liela atšķirība. Eiropā ir 54 valstis, tagad arī Gibraltārs, bet pasaulē to ir vairāk par 200, arī Seišelu salas, Benina… FIFA grib būt ļoti demokrātiska un dod iespēju visu valstu tiesnešiem tiesāt arī pasaules čempionāta finālturnīrā…

— Bet ir neiespējami salīdzināt futbola līmeni Seišelu salās vai Beninā ar to, kādu spēlēja Brazīlijā! Tiesnesis, kas ikdienā tiesā savā nacionālajā čempionātā, pēkšņi nokļūst tādā spēlē kā, piemēram, Nigērija—Bosnija!

— Te, lūk, arī ir demokrātijas trūkumi. Tomēr šie tiesneši tiek rūpīgi sijāti, pārbaudīti dažādos reģionālajos turnīros un izvēlēti paši labākie. Pēkšņi nekas nenotiek. Ir jau arī ļoti pozitīvi piemēri — uzbeks Irmatovs divos finālturnīros ir tiesājis 9 spēles. Tas nav izdevies nevienam citam. Viņš neapšaubāmi ir reģiona labākais tiesnesis. Fanātiķis. Pašmācībā apguvis angļu valodu un jau 26 gadu vecumā kļuva par FIFA tiesnesi. Bet pirmo pieredzi ieguva uzbeku līgā, kurā arī nav superlīmenis. Taču tas ne vienmēr ir galvenais.

Pēdējam pasaules čempionātam bija vēl kāda specifika. FIFA tos eksotiskākos tiesnešus, kā jau ierasts, lika turnīra sākumā, taču šoreiz grupu posmā bija daudz ļoti saspringtu spēļu, daudz pārsteigumu. Tāpēc tiesnešiem šīs spēles nemaz nebija vieglākas, bet kļūdas vienai otrai komandai maksāja netikšanu nākamajā posmā. Kad sākās izslēgšanas spēles, vairāk uzticējās pieredzējušākiem tiesnešiem, bet bija augusi arī spēles kvalitāte. Ne jau tiesneši par čempioniem padarīja vāciešus.

VAJAG NE TIKAI AUTOBUSU, KAS VIENO

— Tu jau vairāk nekā 60 gadus seko līdz visām Latvijas futbola norisēm. Ko vari teikt par mūsu šodienas futbolu?

— Man sāp sirds par to, ko redzu tagad. Dziļa lejupslīde. Ir jābūt ekonomiskajai bāzei, lai būtu futbols. Bet mums arī virslīgā komandas vieno tikai autobuss un spēļu forma. Nav naudas. Tāpēc reizēm sanāk, ka vienīgā iespēja spēlētājam labi paēst ir pie vecmāmiņas. Viss jāsāk no apakšas. Jāveido klubi. Ar tiem sākas futbola ekonomiskā un organizatoriskā bāze.

Bija taču mums tāds Latvijas čempionāts, kad spēlēja četras, pat piecas normāla līmeņa komandas. Visiem priekšgalā bija Skonto, kur bija laba nauda, labi treneri, labi spēlētāji, kvalitatīvi treniņi. Beigās tieši uz Skonto kodola veidotā izlase iekļuva Eiropas čempionāta finālturnīrā. Nekur nevar tikt tāpat vien. Pirtī pie sienas šautene arī tāpat vien nešauj. Panākumiem bija pamats zem kājām, un arī turpmāk mazās valstis tiks pie vārda. Ja būs pelnījušas. Cik tur daudz pirms dažiem gadiem trūka Igaunijai vai —nupat — Islandei? Tāpēc nav pārsteigums, ka Islande ir mūsu grupas līdere. Bet, lai atkārtotu šādu panākumu, vajadzīgs nopietns darbs un kārtība.

— Valstī?

— Kārtību valstī var vienmēr vēlēties labāku. Taču es šoreiz par futbolu. Lai futbols attīstītos, jābūt komandai visos līmeņos. Es uzskatu, ka jānosaka prioritārie sporta veidi, kas ir attīstīti, kas tautā populāri, kur mums ir cerības uz medaļām.

— Vai totalizators nepazudinās futbolu?

— Tas ir apmēram tas pats, kas jautāt, vai korupcija nepazudinās valsti. Korupcija ir, taču, tāpat kā pret to, arī pret blēžiem futbolā cīnās. Ja Francijā vai Itālijā, kur futbols ir daudz populārāks, tas nav pazudināts, tas paliks arī pie mums. Futbols ir populārākā spēle pasaulē un turpinās dzīvot. Man ir prieks un lepnums, ka es ar to un tajā iekšā esmu bijis visu mūžu. Un turpinu būt!

BALVAS PAR MŪŽA IEGULDĪJUMU IEGUVĒJI

2005. g. Valentīns Mazzālītis (treneris, pedagogs; vieglatlētika)

2006. g. Jānis Kvēps (ārsts; hokejs)

2007. g. Uļjana Semjonova (sportiste; basketbols)

2008. g. Vilnis Baltiņš (LOK Goda prezidents; airēšana)

2009. g. Jānis Lūsis (sportists; vieglatlētika)

2010. g. Gunārs Jākobsons (žurnālists)

2011. g. Jānis Serģis (treneris; motosports)

2012. g. Valija Drauga (organizatore; vieglatlētika)

2013. g. Imants Pļaviņš (treneris, organizators; basketbols)

2014. g. Miķelis Rubenis (tiesnesis, žurnālists, organizators; futbols)