Sapnis izgaisa Vīnes Prāterī
Mēs piedalāmies futbola pasaules meistarsacīkstēs! Šāds sauklis 1937. gada Latvijā raisīja sajūsmu un 1938. gadā gandrīz tika realizēts.
Trešā pasaules futbola čempionāta priekšvakarā situācija bija saspīlēta ne tikai jauna kara draudu dēļ. Pēc Itālijā notikušā otrā čempionāta kārta bija pienākusi Amerikas kontinentam. Taču FIFA priekšroku atkal deva Eiropai, finālturnīra rīkošanu uzticot Francijai. Laikam uz šādu izvēli mudināja nelabas priekšnojautas par kara iespējamo uzliesmojumu, kas Eiropu starptautiskajam futbolam uz ilgāku laiku slēgtu. Kā izrādījās vēlāk, Otrais pasaules karš pārtrauca lielo futbolu uz 12 (!) gadiem.
NEIZMANTOTĀ IESPĒJA
1938. gada pasaules čempionāta atlasei pieteicās 37 valstis, taču Argentīna, apvainojusies par to, ka FIFA netur vārdu, pierunāja Francijas turnīru boikotēt vēl sešas valstsvienības — ASV, Kostariku, Meksiku, Salvadoru, Surinamu un Holandi. Lai situāciju kaut cik glābtu, FIFA visām izlasēm apmaksāja ceļu (2. klasē) un uzturu — 3 dolārus (dienā).
Pasaules čempionāta finālturnīrā bija paredzēta 16 komandu dalība, taču Austrija, tobrīd jau pievienota Vācijai, nevarēja piedalīties, kaut arī kvalifikācijas pēdējā spēlē Vīnē uzvarēja Latviju (2:1). Turnīrs notika pēc olimpiskās sistēmas — zaudētāji izstājas, bet 120 minūšu neizšķirta rezultāta gadījumā bija paredzēta pārspēle. Zviedrijai pirmajā spēlē bija ielozēta Austrija, tātad saskaņā ar sportisko principu zviedriem būtu jāspēlē ar… Latviju, ja vien Latvijas Futbola savienība būtu pastāvējusi uz savām tiesībām. Interesanti, ka sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš, kura pārziņā bija kultūra un arī sports un kurš gandrīz katrā Latvijas futbola komandas starptautiskajā spēlē gozējās fotogrāfu priekšā, šajā situācijā vairs pirmajās rindās nebija manāms. Arī viņa autobiogrāfiskajā grāmatā Labie laiki šī Latvijas futbolistu neizmantotā iespēja pieminēta nav.
ČEMPIONI UZ DIVPADSMIT GADIEM
Pasaules čempionāta finālā 55 000 skatītāju klātbūtnē Itālija ar 4:2 (3:1) uzvarēja Ungāriju. Turnīra labākais vārtu guvējs bija brazīlietis Leonidass — 8. Astoņpadsmit spēlēs vidēji tika gūti 4,87 vārti, vidējais skatītāju skaits bija 26 833.
Interesanti, ka Brazīlijai tikai atkārtotā spēlē izdevās pieveikt otrā čempionāta sudraba medaļniekus — Čehoslovākijas futbolistus. Pusfinālā brazīlieši ar 0:1 no 11 m atzīmes zaudēja Itālijai. Itālieši laukumā izgāja viscaur melnos tērpos un pretiniekus sveica ar fašistiskā sveicienā izstieptu roku, kas izraisīja skatītāju sašutumu. Tādā veidā Itālija uz veseliem 12 gadiem kļuva par pasaules čempioni, jo turnīrus līdz 1950. gadam pārtrauca karš.
Kara gados pasaules čempionu balva glabājās kādā vistu kūtī, vēlāk Itālijas Futbola federācijas ģenerālsekretārs Otario Baragi to slēpa mājās zem gultas, bet pēc kara FIFA kongress 1946. gadā balvu nosauca FIFA prezidenta Žila Rimē vārdā.
Šīs ziņas daļēji ņemtas no unikālas grāmatas — albuma Pasaules čempionāti futbolā 1930.—2006., kuras autori ir angļi — bijušais World Soccer redaktors Kirs Redničs un Pasaules futbola muzeja Prestonā dibinātājs Marks Busels. Taču arī šie autoritatīvie speciālisti par Latvijas netaisni zaudētajām iespējām nemin ne vārda.
BRIEDUMA LAIKS
Ieskatīsimies paši savā statistikā un secināsim acīm redzamo: 1937. gada sezona (kas kopā ar 1936. gada ir vēl labāka) liecina par Latvijas izlases izaugsmi un jau zināmu briedumu. 1937. gadā — no 26. jūnija līdz 10. oktobrim — trijos mēnešos deviņas spēles, septembra 16 dienās vien četras spraigākās valstssacīkstes: ar Lietuvu pasaules čempionāta kvalifikācijā — 5:1, Baltijas kausa izcīņā ar Igauniju (Kauņā) — 1:1 un 2:0; Rīgā ar Igauniju — 3:1, 5. oktobrī Vīnē un 10. oktobrī Polijā (abās 1:2). Bet pirms tam 25. jūnijā Rīgā ar Vāciju — 1:3, 12. jūlijā ar Rumāniju — 0:0 un 27. jūlijā Rīgā ar Lietuvu — 4:2.
Secināsim paši: ne jau zvaigznes no Francijas debesīm Latvijas amatierkomanda būtu nesusi, taču mūsu futbola prestižs būtu cēlies un 1924. gadā Parīzē piedzīvotais 0:7 negods neatkārtotos noteikti.
Kā būtu, ja būtu? Par to lasām tā laika Sporta Pasaules un Jaunāko Ziņu slejās, kas apkopotas fotogrāfa un futbola vēsturnieka Ivara Ernestsona 2014. gadā izdotajā unikālajā grāmatā Latvijas izlase. 1937. gads.
Bet vispirms par kaut ko personisku Vīnes stadiona Prater sakarā. 1977. gadā biju viens no pasaules čempionāta atlases spēles tiesnešiem starp Austrijas un Turcijas izlasēm. Spēle notika tieši Prater lieliskajā stadionā, tajā pašā, par kura laukumu pirms 40 gadiem Ēriks Pētersons teica, ka tas ir gludāks par biljarda galdu. Es uz šo samtzaļo laukumu skatījos ar zināmu pietāti. Grūti bija iedomāties, ka 1937. gada 5. oktobrī tas bija pielijis, apgrūtinot tehniski ne tik stipro Latvijas komandas spēli.
Vairākus gadus man, jaunam tiesnesim un žurnālistam bija labas attiecības gan ar Latvijas pirmās valstsvienības futbolistiem, gan ar vadītājiem. Juris Raiskums man uzdāvināja īstu angļu svilpi, pirmo manā mūžā. LFF uzdevumā Rūdolfu Slavišenu sveicu viņa 70 gadu jubilejā Torņa ielas 1. nama bēniņu dzīvoklītī. Tās un vēl citas bija sirsnīgas, interesantas tikšanās, taču es tā arī nemācēju vai nepaspēju atrast īsto atslēgu, lai izcilie Latvijas futbola vēstures veidotāji un dalībnieki dalītos ar mani arī par Latvijas—Austrijas sacīksti. Laikam traucēja arī gadu starpība un latviešiem raksturīgā īpašība: daudz pārdzīvojušie ir mazrunīgi. Tajā 1977. gada Vīnē nemaz neiesāku saviem diviem tiesāšanas biedriem (viens no Ukrainas, otrs — no Maskavas) stāstīt par Latvijas izlases seno spēli ar Austriju. Jo negribēju sagaidīt pretjautājumus: “Vai tad Latvijai toreiz bija arī izlase?”
LATVIJAS IZLASE. 1937. GADS
Bet atgriezīsimies 81 gadu senā vēsturē ar Ivara Ernestsona grāmatas palīdzību.
„Maz pavadītāju, būs daudz sagaidītāju,” tā saulainajā piektdienas rītā sprieda mūsu futbolisti, atstājot Rīgu. Toties tie nedaudzie futbola cienītāji, kas bija upurējuši dažas saldākās miega stundas, vīniešus izvadīja īsti sirsnīgi. Protams, vecā māņticība neļāva labas sekmes vēlēt, bet ne jau katrreiz cilvēks domā to, ko runā. Ja avīžnieks brauc līdzi pašiem nākamo dienu varoņiem, tad stacijās jāintervē pavadītāji. Ar īstajiem aprunāties pietiks laika diezgan braucienā. Mazliet iesāņus stāv trīs mūsu populārākie futbolisti ar dzīvesbiedrenēm. Kaut kas jāprasa. Nevar taču svešām dāmām tā uzreiz jautāt: „Lūdzu, cik podiņus ievārījuma jūs pagājušajā vasarā sagatavojāt?” Skaidrs, jārunā par futbolu! Bet labāk būtu bijis gan par ievārījumu. „Atļaujiet vaicāt jūsu domas par Latvijas—Austrijas cīņu pasaules meistarības izcīņā?” Klusums… un tad pārsteigums. „Par futbolu mēs nedomājam nekā. Mēs gaidām vienīgi ziemu. Varbūt tad šiem ceļotājiem atliks kāds brīdis mājām. Pārbrauc no Parīzes, tūlīt uz Kauņu, pārbrauc no Kauņas, prom uz Vīni. Un mēs lai vēl runājam par futbolu?” Bet pēdējie atvadu vārdi par dusmām gan neliecina. „Tikai neaizmirsti pārvest visu to, ko uzrakstīju…”. Ja nebūtu futbola, ko tad pārvestu? Aizsarga Lauka kundze darījusi prātīgāk. Uz Vīni, labi, es braucu līdzi!” Un Lauks šoreiz sēž kupejā pavisam rātns un mierīgs.
Neparasti kluss ir citkārt dzīvais rēzeknietis Maģers. Viņš īsi pirms iešanas uz staciju saņēmis telegrammu: „Es vai Vīne.” Bet priekšroka dota Vīnei. Bet kā būs tālāk.
(..) Par spēlētāju labklājību rūpējas Futbola savienība. Tādēļ arī ceļa somas nav nekādas lielās. Vienīgi nodalījumā, kur sēž abi vārtsargi — Bebris ar Lazdiņu, — uz plaukta stāv milzīgs zils čemodāns. Laikam puiši gaida lielu „birumu”. Vēlāk tomēr noskaidrojās, ka čemodāns nepieder ne vienam, ne otram. Futbola savienība tur bija iesaiņojusi pāris simtu sviestmaižu. Brokastīs uzvarētājs ir vārtsargs Lazdiņš. No sainīša ar astoņām Armijas ekonomiskā veikala sviestmaizēm pāri paliek vienīgi pergamenta papīrs.
Vestermans uz Vīni ved ņipru Vīnes puiku, kas vasaru pavadījis Rīgas Jūrmalā un tagad brauc atpakaļ uz Vīni, lai sāktu iet skolā.
(..) Nemanot vilciens ieripo Varšavas stacijā. Naktī mūsu futbolisti paliks Varšavas viesnīcā, lai kārtīgi atpūstos un rīt dotos tālāk uz Vīni. Četrpadsmit stundas līdz Vīnei šoreiz likās neparasti garas. Vīni sasniedzām 2. oktobrī pulksten 20.25. Sagaidītāju vidū bija gandrīz visi Austrijas futbola dzīves redzamākie vadītāji. No stacijas mūsu futbolisti ar autobusu devās uz Pasta viesnīcu, kuras labākās istabas viesnīcnieks, aptuveni 140 kilogramus smagais pavārs, pirms gadiem divdesmit pats spēlējis futbolu, pietaupījis Latvijas futbolistiem.
Vīnieši prot izklaidēties. Gandrīz katrā mājā ir kafejnīca vai mazs vīna pagrabiņš. Visur skan mūzika, malu malās — dziesmas. Vīniešu sestdienas nakts priekos mūsu zēni nedabūja pat noskatīties. 20 minūtes ceļa putekļu noskalošanai. 45 — vakariņām, pusstunda vakara pastaigai slēgtajā ierindā (tā Štanceļa ierindu nosauca veckareivis Slavišens), bet vienpadsmitos futbolisti jau bija gultās. Pats treneris Štancels nakšņoja Vīnē pie saviem vecākiem.
Sestdienas rīts, 3. oktobris. Ceļa grūtības ir aizmirstas. Mēs esam Vīnē! Dodamies uz lielo Vīnes stadionu, lai ielocītu kājas pirmajā treniņā. Koši zaļais laukums apņemts grandiozām tribīnēm. „Tas jau ir gludāks par biljarda galdu!” — pēc pirmā sitiena iesaucas jubilārs Pētersons, kam šī būs 50. valstssacīkste. Bumba iet tieši tur, kur tā domāta. Vienīgi futbola zābakiem vajadzēs jaunus korķus. Citādi līdzenajā laukumā slīd kā uz ledus. Mūsu futbolistu pirmajā treniņā noskatījās gan izlases trenētājs, gan Austrijas Profesionālo futbolistu savienības priekšsēdētājs, gan sporta žurnālisti. Pēc tam 16 000 skatītāju klātbūtnē noskatījāmies Austrijas meistarības spēli starp Rapid-Admira un sporta kluba Vienna vienībām. Ar 5:3 uzvarēja mums tik labi pazīstamā Rapid.
4. oktobrī, pirmsspēles dienā, mūsu futbolisti piedalījās Vīnes apskates braucienā ērtā autobusā, apmeklējot Šēnbrunnas pili. Vakarā futbolisti noskatījās operetes izrādi Tautas operā.
Mūsu vienības cīņai ar Austrijas profesionālo izlasi vīnieši pievēršas ar lielu interesi. Rīkotāji parūpējušies par iespaidīgu reklāmu. Laikraksti ievieto ne vien sarunas ar mūsu futbola vadītājiem un sportistu ģīmetnes, bet arī plašus aprakstus par Latviju, mūsu sporta un dzīves apstākļiem, uzskaitīti mūsu vienības šīs sezonas panākumi valstu sacīkstēs. Noteikti uzvaras favorīti tomēr ir Austrijas reprezentanti, kas Eiropas futbola sportā ieņem vienu no redzamākām vietām. Latvijas futbolistiem stāv priekšā nopietns pārbaudījums un jācenšas panākt pieklājīgu rezultātu. Cīņa ietilpst pasaules meistarības turnīrā, un favorīti austrieši ar pilnu tiesību cer iekļūt finālā, lai nākamā sezonā Parīzē cīnītos goda pilnā pasaules meistara dēļ. Reportāžu par spēles otrā puslaika gaitu pulksten 5.25 no Vīnes pārraidīs Latvijas radiofons. Pēc sacīkstes plakātu ar lielās cīņas rezultātu ievietosim mūsu kantora skatlogā L. Kalēju ielā 29. Par sacīksti rīt sniegsim mūsu speciālkorespondenta atreferējumu.”
LAI DZĪVO!
Par 1:2 zaudējumu, lietaino un miglaino laiku preses tonis Latvijas komandai ir labvēlīgs: „Latvijas vienība godam izturējusi grūto pārbaudi.” „Vestermans gūst Latvijai pirmos vārtus — Raisters statista lomā — Latvijas vienībai tikai 10 spēlētāji — Lieliskais vārtsargs Bebris — Otrais puslaiks bez rezultāta” utt.
Tikai piecpadsmit sešpadsmit tūkstoši skatītāju nenobijās no oktobra sliktā laika, kas slidenā laukumā un lietainā laikā mūsējiem solīja īpaši smagu cīņu.
Tālāk lasām grāmatā: “Atskan Latvijas tradicionālais „Lai dzīvo!”. Himnas nespēlē, runu nav. Ungāru tiesnesis Pals fon Herckis dod pirmo svilpi, līnijtiesneši ir austrieši, un cīņa var sākties. Latvijas sastāvs: Bebris (Vanderer), Lauks, Slavišens, Maģers, Pētersons, Lidmanis, Raisters (visi RFK), Vestermans (Hakoah), Kaņeps (RFK), Rozītis (VEF), Borduško (ASK).
Pirmās sešas minūtes ir nervozas, pirmais bīstami sit Kaņeps, pārsvars Latvijai un kombinācija — Pētersons, Vestermans, Rozītis, — un no metriem 20 spēcīgi Vestermans raida šāvienu austriešu vārtos. Latvija ved cīņā ar 1:0.”
Tālāk lielformāta (A-4) grāmatas sešās lappusēs ir puse teksta un septiņas puslapu lielas fotogrāfijas ar komandām un spēles asākajiem momentiem. Protams, Latvijas futbolistu izdevību uzskaitei presē dota priekšroka, taču jau 15. minūtē austrieši panāca 1:1, bet tad…
“…tad nāk mūsu uzbrukums, kurā Raisteru piemeklē nelaime. Straujā skrējienā viņš savaino sev kāju un, neviena netraucēts, paliek uz vietas. Viņu aizved no laukuma. Izrādās, ka viņam pārrauts muskulis. Tālākā spēles gaitā mūsu vienība cīnās 10 vīru sastāvā.”
33. minūtē Binders no neliela attāluma iesit otros vārtus. Otrajā puslaikā ierindā ir atkal Raisters, bet viņš ir tikai statists.
Austrijas vienība par latvjiem pārāka bija tehnikas ziņā, kam mūsu vienpadsmitnieks stādīja pretim neatslābstošu enerģiju. Kas ir labākā futbola valsts Eiropā? Šķiet, šeit vairs runa var būt tikai par Austriju un Ungāriju, kaut arī 1937. gadā bija četri spēcīgi kandidāti: Austrija, Ungārija, Itālija un Čehoslovākija. Pilna lappuse grāmatā veltīta Latvijas futbolam ārzemju preses spogulī ar virsrakstu Visu cieņu pret latviešiem.
Preses spogulī Latvijas futbolistiem, viņu spēlei Vīnē veltīta liela uzmanība un arī atzinība. Bet kā to vērtē profesionāli speciālisti? Valstsvienības treneris Rūdolfs Štancels: „Esmu ļoti apmierināts, tā bija skaista cīņa.” Bet vienā no Fiziskās Kultūras un Sporta 1937. gada izdevumiem R. Štancels rakstīja: „Personas, kas godam cīnās un nododas sportam, kaut arī dažreiz kļūdās, presei un publikai nebūtu sevišķi asi jākritizē, jo kļūdās tas, kas meklējot un cīnoties nopietni strādā. Visiem jau ir tikai viens mērķis: lai futbola sports sasniegtu tādu līmeni, ka Latvija varētu ieņemt internacionālā sporta pasaulē to vietu, kāda būtu piemērota tautai, kas mērķtiecīgi cenšas sasniegt saulaino nākotni.”
AIZIEŠANA UN ATVADAS
Līdz ar Štancela aiziešanu uz nezināmi ilgu laiku uzreiz tika pārtraukts Latvijas izlases ceļš uz savu spēles modeli, ko no 1936. gada tik konsekventi un arī sekmīgi viesa un ieviesa austriešu speciālists. Austrijas stilu dēvēja par mežģīņu futbolu, taču arī Latvijai piemērotāko un pilnveidojamāko. To atzina arī Ungārijas un Čehoslovākijas klubi un to valstu vienības, kas sasniegušas augstāku meistarību un panākumus. Vai tā nav likteņa ironija, ka pēc neveiksmes, kas Latvijai Vīnē aizšķērsoja ceļu uz Parīzi, tieši nākamajā — 1938. — gadā, kurā norisinājās pasaules finālturnīrs, Latvija visās astoņās starptautiskajās spēlēs nezaudēja ne reizi: piecas uzvaras, trīs neizšķirti (ar Lietuvu un Igauniju pa 2:0, Čehoslovākiju — 2:1, Ungāriju (amatieriem) — 3:0, Zviedriju (Stokholmā) — 3:3 un Rīgā ar Poliju (17 000 skatītāju!) — 2:1. Vienīgi Baltijas kausa izcīņā Tallinā kā pret Lietuvu, tā pret Igauniju bija 1:1, un balvu ieguva igauņi.
Taču ar 1939. gadu sākās lejupslīde. Austriešu speciālists Rūdolfs Štancels devās mājup, rūpes par valstsvienību uzņēmās Kārlis Upenieks, kas izlasi vadīja līdz tās pēdējai spēlei 1940. gadā Tallinā. Bet jau agrāk jaunais trenētājs bažīgi konstatēja, ka izlasi gaida paaudžu maiņa, jo vecie vairs nevelk, bet jaunie izlases treniņus divreiz nedēļā neuzskata par goda vai pienākuma lietu.
1939. gadā Latvijai notika tikai četras spēles: Bukarestē ar Rumāniju — 0:4, Sofijā ar Bulgāriju — 0:3, Rīgā ar Igauniju — 3:3 un Helsinkos ar Somiju vienīgā uzvara — 3:0.
1940. gada 18. jūlijā notika Latvijas pēdējā — 99. — valsts izlases spēle Igaunijā (1:2). Tā kļuva par visu triju Baltijas valstu atvadīšanos no neatkarības un starptautiskā futbola. Politiskā režīma maiņa aizvilka dzelzs priekškaru valstsvienību turpmākajai attīstībai. Igaunijas un Latvijas himnas vienā atskaņošanas reizē ar Internacionāli, ar Ļeņina un Staļina milzu portretiem Tallinas stadionā kļuva par ardievām starptautiskajam futbolam.
Pēdējos un goda vārtus Latvijas pirmajai izlasei guva Fricis Kaņeps (1916—1981). Guldīts Alojas kapos.
Autori: Miķelis Rubenis
