Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Karaļa troņa pretendenti

Futbola vasara jau ir uzņēmusi pilnus apgriezienus — Krievijā notiekošajā Pasaules kausa izcīņā pamazām atsijājas vājākās komandas un jau var sākt nopietnāk vērtēt pretendentu izredzes uz pasaules čempionu titulu. Pirms čempionāta galveno favorītu loma tika atvēlēta jau ierastajām valstīm — Brazīlijai, Vācijai, Spānijai, Francijai un Argentīnai, taču jau pirmie mači parādīja, ka ne viss ir tik vienkārši un arī varenajiem vispirms ir kārtīgi jāpasvīst, lai kaut vai tiktu izslēgšanas mačos. Pasaules kausa izcīņa risināsies līdz pat 15. jūlijam, kad Maskavā notiks finālmačs.

Tituliem bagātākie

Bukmeikeru favorīti Nr. 1 uz pasaules čempionu titulu pat pēc neizšķirta 1:1 pirmajā mačā ar Šveici ir pieckārtējie pasaules čempioni brazīlieši. Pagājušajā čempionātā Brazīlijas izlase gan piedzīvoja pazemojumu savās mājās, pusfinālā ar 1:7 zaudējot Vācijai, pēc tam brazīlieši pagalam neveiksmīgi iesāka šā čempionāta atlases turnīru, pirmajos sešos mačos izcīnot tikai divas uzvaras, bet, kad pirms diviem gadiem komanda izgāzās arī Copa America, nespējot tikt ārā no grupas, Brazīlijas futbola šefu pacietības mērs bija galā — galvenā trenera amatā pazīstamā Dungas vietā nāca ne tik slavenais Tite. Kopš tā brīža viss mainījās — brazīlieši vairāk nekā pārliecinoši uzvarēja Dienvidamerikas kvalifikācijas turnīrā.

Brazīliešiem nekad nav trūcis futbola talantu, taču šogad futbola sambas zemei ir tiešām sabalansēta komanda ar atzītiem meistariem visās līnijās. Uzbrukumā visu uzmanības centrā ir un būs pasaules dārgākais futbolists Neimars, par kuru arābu šeihu klubs Paris Saint Germain pērn samaksāja 222 miljonus eiro, bet viņa partneris ir uzlecošā zvaigzne Gabriels Žezušs no cita arābu naftinieku kluba Manchester City. Savukārt uzreiz aiz uzbrucējiem darbojas trešais dārgākais pasaules futbolists Filipe Koutinju, kurš šogad no leģendārā angļu kluba Liverpool pārcēlās uz vēl slavenāko Barcelona (mačā ar Šveici Koutinju jau izcēlās ar brīnumskaistiem vārtiem).

Noteikti gribētos pieminēt vēl vienu Barcelona pussargu Paulinju, kurš savu spēlētāja karjeru Eiropā sāka pirms 12 gadiem, spēlējot Lietuvas čempionātā (!). Brazīlija var būt mierīga arī par izlases aizsardzību, kur par kārtību gādā pieredzējušie centra aizsargi Tjagu Silva (Paris Saint Germain) un Miranda (Milānas Inter), bet Marselu no Madrides Real šobrīd varētu būt labākais malējais aizsargs pasaulē. Žēl vienīgi, ka otrajā malā neredzēsim vēl vienu leģendāru uzbrūkošo aizsargu Dani Alvešu, kurš klubu sezonas izskaņā guva traumu. Sen jau ir pagājuši tie laiki, kad Brazīlijas izlases vājais punkts bija vārtsargs (agrāk brazīliešiem, sētā daloties komandās, esot bijis teiciens — labākie iet spēlēt uzbrukumā, drusku vājākie ir pussargi, kokainākie paliek aizsardzībā, bet, kur spēlē vārtsargs, tur pat zāle neaug) — šogad brazīliešu pirmais numurs ir Čempionu līgas pusfinālistu AS Roma vārtsargs Alisons.

ČEMPIONU LĀSTS

Ar zaudējumu Meksikai 0:1 Pasaules kausa izcīņu sāka pasaules čempioni vācieši. Vācijas izlases sastāvā joprojām ir deviņi pasaules čempioni, bet komandu turpina vadīt galvenais treneris Joahims Lēvs. Lai nosargātu titulu, vāciešiem vispirms grupā jāapsteidz vismaz Zviedrija un Dienvidkoreja. Neaizmirsīsim, ka, sākot ar 1954. gadu, vācieši pasaules čempionātos vienmēr ir tikuši labāko astoņniekā, turklāt Manšaftei ir ne tikai četri pasaules čempionu tituli, bet vēl četras reizes vācieši zaudējuši tikai finālā. Tiesa, garajā Pasaules kausa izcīņas vēsturē tikai divas reizes komandām ir izdevies aizstāvēt savu titulu, turklāt tas noticis ļoti sen — trīsdesmitajos gados ar dubultpanākumu izcēlās itālieši, bet 1962. gadā otro reizi pēc kārtas triumfēja brazīlieši.

Kopš iepriekšējā triumfa Vācijas valstsvienību ir pametuši leģendārie Filips Lāms, Bastians Švainštaigers un Miroslavs Kloze, bet joprojām ierindā ir citi nopelniem bagātie meistari — vārtsargs Manuels Noiers, aizsargi Mats Hummelss, Žeroms Boatengs, pussargi Toni Kross, Mesuts Ezils, Sami Hedira, uzbrucējs Tomass Millers, tāpat arī klāt ir nākuši jauni talanti — aizsargs Jozuā Kimmihs, pussargs Leons Gorecka, uzbrucējs Timo Verners. Toties Lēvs nepaņēma uz Krieviju pagājušā čempionāta zelta vārtu autoru Mario Geci, bet lielāks pārsteigums gan bija Manchester City pussarga Leroja Sanē neiekļaušana izlases 23 spēlētāju sarakstā.

TRENERU DRĀMA

Ļoti savdabīgā situācijā čempionāta priekšvakarā nonāca pasaules eksčempione Spānija, kas divas dienas pirms pirmās spēles šķīrās no galvenā trenera Hulena Lopetegi. Viņam nepiedeva to, ka, jau atrodoties Krievijā, Lopetegi publiski paziņoja, ka uzreiz pēc čempionāta kļūs par Madrides Real galveno treneri. Vēlāk Lopetegi atzina, ka izslēgšana no izlases viņam bijusi “dzīves bēdīgākā diena kopš mātes nāves”. Šajā Pasaules kausa turnīrā Spānijas izlases galvenā trenera pienākumus pilda bijušais Real leģendārais aizsargs Fernando Jerro, kurš pirms tam bija Spānijas federācijas sporta direktors, bet viņa vienīgā pieredze galvenā trenera lomā ir tikai viena sezona Spānijas otrajā līgā.

Šādi notikumi diez vai vairo Sarkanās fūrijas izredzes uz pasaules titula atgūšanu, taču spāņiem jebkurā gadījumā ir iespaidīgi izpildītāji visās līnijās — čempionāta pirmajā spēlē ar Portugāli (3:3) sev neraksturīgi rupju kļūdu pieļāva Manchester United vārtsargs Dāvids de Hea, taču viņš tāpat ir viens no labākajiem vārtu vīriem pasaulē. Savukārt aizsardzībā kārtību ievieš divi niknākie El Klasiko pretinieki Serhio Ramoss un Žerārs Pikē (attiecīgi Real un Barcelona), bet Spānijas izlases vizītkarte vienmēr bijusi kombinacionālā spēle vidējā līnijā, kur galvenie diriģenti ir pieredzējušie Andress Injesta (Barcelona) un Dāvids Silva (Manchester City). Starp citu, šī ir pēdējā iespēja baudīt visu laiku titulētākā spāņu futbolista Injestas spēli (Barcelona un izlases rindās viņš izcīnījis 35 trofejas, bet īpaši Injesta ieies vēsturē kā 2010. gada Pasaules kausa izcīņas zelta vārtu autors). Pirms čempionāta par Spānijas valstsvienības vājo punktu tika saukts uzbrukums, taču naturalizētais brazīlietis Djego Košta no Madrides Atletico ar diviem vārtiem pirmajā spēlē nodemonstrēja, ka ar uzbrukumu spāņiem viss ir kārtībā.

Eiropas čempionu tituls liecina, ka vērā ņemams potenciāls ir arī Portugāles izlasei, kas savas spējas jau apliecināja mačā ar Spāniju, kad ar hettrikuizcēlās neapšaubāmais portugāļu līderis Krištianu Ronaldu. Tādējādi viņš kļuva par tikai ceturto futbolistu vēsturē, kurš guvis vārtus četrās Pasaules kausa izcīņās. Pirms tam to bija paveikušas citas leģendas — brazīlietis Pele, vācieši Uve Zēlers un Miroslavs Kloze. Portugāļi var tālu tikt, taču ar viena Ronaldu varoņdarbiem diez vai pietiks, lai noietu visu distanci līdz uzvarošām beigām.

JAUNĀ FRANCIJA

Skatoties uz spēlētāju sastāvu, nopietns pamats optimismam ir Euro 2016 finālmača zaudētājai Francijai, kas var lepoties ar trim no pieciem pasaules dārgākajiem futbolistiem, par kuru pāreju viņu pārstāvētie klubi samaksājuši vairāk nekā 100 miljonus eiro — uzbrucējiem Kilianu Mbapē (Paris Saint Germain) un Usmanu Dembelē (Barcelona), kā arī pussargu Polu Pogbā (Manchester United). Franču uzbrukuma līderis gan joprojām ir Euro 2016 labākais snaiperis Antuāns Grīzmans, bet ne tik pārliecinoša izskatās Francijas izlases aizsardzība, jo īpaši tāpēc, ka smagas traumas dēļ Krievijas turnīrs iet secen aizsardzības balstam Lorēnam Kosčelnijam. Tāpat šoreiz malā jāpaliek vienam no Euro 2016 spilgtākajiem pussargiem Dimitrī Pajetam. Francijas izlasē principiāli netiek aicināts arī skandalozais Madrides Real uzbrucējs Karims Benzemē.

Les Bleustikai vienu reizi ir bijuši pasaules čempionu godā — 1998. gadā, kad čempionāts notika Francijā. Simboliski, ka Francijas izlasi trenē 1998. gada zelta izlases kapteinis Didjē Dešāns.

LIONELA MESI LIKTENIS

Ja komandas sastāvā ir mūslaiku izcilākais futbola ģēnijs Lionels Mesi, tad skaidrs, ka favorītu loma pienākas arī Argentīnas izlasei. Argentīniešiem ir, iespējams, iespaidīgākā čempionāta uzbrukuma līnija, kur par vietu blakus Mesi konkurē Manchester City bombardieris Serhio Agvero, kā arī Itālijas čempionvienības Turīnas Juventus zvaigznes Gonsalo Igvains un Paolo Divala. Šogad Argentīnas valstsvienībai ir arī spilgts treneris Horhe Sampaoli, kurš agrāk ļoti veiksmīgi strādāja ar Čīles izlasi. Tiesa, jau pirmā spēle ar Islandi (neizšķirts 1:1) pierādīja, ka pat ar to var būt par maz, lai uzvarētu. Par to, ka Argentīnas izlasei ne viss padodas tik viegli, varēja pārliecināties jau kvalifikācijas ciklā, kur ar visām savām uzbrukuma zvaigznēm argentīnieši 18 mačos guva tikai 19 vārtus (salīdzinājumam — Brazīlijas rēķinā bija 41 vārti). Pārējās līnijās argentīnieši gan atpaliek no citiem grandiem. Neveiksmes gadījumā Argentīnā gan noteikti pieminēs, ka Sampaoli uz Krieviju nepaņēma Itālijas čempionāta labāko snaiperi Mauro Ikardi no Milānas Inter.

Mesi bieži tiek salīdzināts ar savu leģendāro tautieti Djego Maradonu, taču Leo, kura rēķinā ir gan daudzi tituli Barcelona rindās, gan visvērtīgākās individuālās balvas, atpaliek vienā būtiskā jomā — Mesi vēl nav ticis pie kaut viena titula valstsvienības rindās. Pirms četriem gadiem Brazīlijā argentīnieši tika līdz Pasaules kausa izšķirošajam mačam, kur papildlaikā piekāpās Vācijai, bet vēl trīs reizes argentīnieši ar Mesi sastāvā ir arī zaudējuši Copa America jeb Dienvidamerikas čempionāta finālspēlē. Turklāt iepriekšējās divas reizes argentīnieši Copa America izšķirošajā mačā zaudēja tikai pēcspēles 11 m sitienu sērijā. Pēc pēdējās 2016. gada neveiksmes emociju iespaidā Mesi pat paziņoja par karjeras beigām izlasē, taču, par laimi, drīz vien pārdomāja. Ņemot vērā, ka Mesi šā čempionāta laikā aprit 31 gads, tad viņš vairs nevar vilkt garumā ar savas nacionālās misijas izpildīšanu.

SARKANIE VELNI

Šķiet, pirmo reizi vēsturē Pasaules kausa reālo favorītu vidū tiek pieskaitīta arī Beļģijas valstsvienība, kam vēsturē nav lielu uzvaru pieredzes (pasaules čempionātos beļģu labākais rezultāts ir ceturtā vieta 1986. gadā), taču tieši šobrīd Sarkanajiem velniem ir izcila spēlētāju paaudze. Beļģiem visās līnijās ir visaugstākās raudzes zvaigznes — vārtsargs Tibo Kurtuā (Chelsea), aizsargi Vensāns Kompanī (Manchester City), Tobijs Alderveirelds un Jans Vertongens (abi Tottenham Hotspur), pussargs Kevins de Breine (Manchester City), uzbrucēji Edens Azārs (Chelsea), Romelu Lukaku (Manchester United), Drīss Mertenss (Napoli). Beļģijas izlases spāņu treneris Roberto Martiness pat atļāvās nepaņemt uz čempionātu šīs sezonas Čempionu līgas pusfinālistu AS Roma vidējās līnijas līderi Radžu Naingolanu. Pārāk lielu pārliecību gan neiedveš treneris Martiness, kuram nav visaugstākā līmeņa panākumu pieredzes — pirms pārcelšanās uz Beļģiju spānis strādāja ar viduvējiem Anglijas klubiem, kur arī pirms diviem gadiem par neapmierinošiem rezultātiem tika atlaists no Liverpūles kluba Everton.

TUMŠIE ZIRDZIŅI

Vēl viens potenciālais tumšais zirdziņš, kas varētu izšaut, ir Horvātijas valstsvienība. Īpaši iespaidīga horvātiem izskatās vidējā līnija, kur ir sapulcētas Eiropas superklubu zvaigznes — Luka Modričs un Mateo Kovačičs (Madrides Real), Ivans Rakitičs (Barcelona), Ivans Perišičs un Marselo Brozovičs (Milānas Inter). Atcerēsimies, ka savulaik jau horvāti tika pie pasaules čempionāta medaļām, izcīnot 1998. gada bronzu.

Par pārsteigumu var parūpēties arī Urugvajas izlase, kas lepojas ar ļoti iespaidīgu uzbrucēju duetu — pārbagātā Paris Saint Germain pārstāvi Edinsonu Kavani un Luisu Svaresu no Barcelona. Tāpat arī aizsardzībā urugvajiešiem ir pieredzējušais Djego Godins no Madrides Atletico, bet jo īpaši iespaidīga pieredze ir 71 gadu vecajam debeszilo trenerim Oskaram Tavaresam, kurš jau trešo reizi vadīs Urugvajas izlasi Pasaules kausa finālturnīrā (iepriekšējos divos čempionātos, kā arī tālajā 1990. gadā). Galu galā Urugvaja ir divkārtēja pasaules čempione (tas gan notika jau visai pasen — 1930. un 1950. gadā), bet vēl pirms astoņiem gadiem urugvajieši tika līdz pusfinālam.

KLUSIE ANGĻI

Pieredzējušie futbola līdzjutēji noteikti vēl atceras tos laikus, kad favorītu pulkam allaž tika pieskaitīta arī Anglijas izlase, taču pēdējā laikā Trīs lauvas tik bieži ir sagādājuši vilšanos, ka šoreiz angļu izredzes tiek vērtētas diezgan piesardzīgi. Tiesa, jaunā Anglijas izlases trenera Gareta Sautgeita rīcībā ir pietiekami atzīstami meistari ar ļoti rezultatīvo Tottenham Hotspur uzbrucēju Hariju Keinu priekšgalā. Anglijas izlase jau sen ir atvadījusies no savas zelta paaudzes (Deivida Bekhema, Stīvena Džerarda, Frenka Lemparda, Veina Rūnija, Pola Skoulza, Džona Terija, Rio Ferdinanda), kas tā arī nepiepildīja līdzjutēju sapņus, nekad netiekot tālāk par Pasaules kausa ceturtdaļfinālu (2002. un 2006. gadā), bet šajā čempionātā Anglijai ir ļoti jauna komanda, kur lielākās cerības saistās tieši ar futbolistiem, kuri ir jaunāki par 25 gadiem — Keinu, uzbrucējiem Rahīmu Stērlingu (Manchester City), Markusu Rešfordu (Manchester United), pussargu Dele Alli (Tottenham Hotspur). Neskaitot leģendāro triumfu 1966. gada Pasaules kausa izcīņā, kas risinājās futbola dzimtenē, angļi vēl tikai reizi ir tikuši tālāk par ceturtdaļfinālu, paliekot ceturtajā vietā 1990. gadā, tā ka daudzu skepticisms ir saprotams.

Uzvara pār pasaules čempioniem liek īpaši izcelt arī Meksikas izlasi, kas vienmēr tiek ārā no grupas (iepriekšējos sešus čempionātus pēc kārtas), taču vēl nekad nav tikusi pusfinālā. Vācieši gan uz savas ādas pārliecinājās, ka meksikāņiem ir ļoti laba līmeņa komanda, kur toni nosaka solīdu Eiropas klubu spēlētāji — vārtsargs Giljermo Očoā (Beļģijas Standard), aizsargi Ektors Moreno (spāņu Real Sociedad), pussargi Ektors Errera (Porto), Migels Lajuns (Sevilla), Andress Guardado (Betis), uzbrukuma zvaigzne ir Havjērs Ernandess jeb Čičarito (West Ham United), bet par pirmā mača varoni ar uzvaras vārtiem kļuva Irvings Lozano (PSV Eindhoven).

Starp citu, ilggadējais meksikāņu kapteinis, 39 gadus vecais aizsargs Rafaels Markess, mačā ar Vāciju, izejot laukumā uz maiņu, kļuva par tikai trešo futbolistu vēsturē, kurš spēlējis piecos Pasaules kausa izcīņas finālturnīros — pirms tam to iespējuši tikai meksikāņu vārtsargs Antonio Karbahals un vāciešu pussargs Lotārs Mateuss (itāliešu vārtsargs Bufons gan arī aizbrauca uz pieciem čempionātiem, taču pirmajā no tiem visu turnīru palika rezervē).

Runājot par pretendentiem uz pasaules čempionu titulu, ir dīvaini šajā kompānijā nepieminēt četrkārtējo Pasaules kausa ieguvēju Itāliju, kas pirmo reizi 60 gadu laikā nespēja kvalificēties finālturnīram. Tāpat šajā čempionātā mums ir jāiztiek arī bez trīskārtējiem pasaules vicečempioniem Nīderlandes, Dienvidamerikas čempiones Čīles, Āfrikas čempiones Kamerūnas un pirmo reizi kopš tālā 1986. gada — arī bez ASV. Nevar nepieminēt, ka šajos futbola svētkos tomēr nepiedalās vairākas visaugstākā līmeņa futbola zvaigznes, kuru valstsvienības nespēja kvalificēties finālturnīram. Šo nelaimīgo vidū, pirmkārt, jau jāpiemin leģendārie itālieši — vārtsargs Džanluidži Bufons, aizsargi Džordžio Kjelīni un Leonardo Bonuči, pasaulē dārgākais aizsargs Virgils van Dijks no Nīderlandes, Čempionu līgas fināla galvenais pozitīvais varonis velsietis Garets Beils, čīlieši Alekss Sančess un Arturo Vidāls, Pjērs Emeriks Obamejangs no Gabonas.